Recenzija

Jeļena Solovjova: Rīga staro

Gaismas festivāla "Staro Rīga" organizatori jau devīto gadu pēc kārtas ir pulcējuši rīdziniekus un pilsētas viesus vērienīga gaismas šova apskatei – šogad skatītāju vērtējumam tika piedāvātas 42 gaismas instalācijas, izvietotas 45 900 m garā maršrutā. Paralēli vietējo mākslinieku darbiem festivālu papildināja arī 18 starptautisku gaismas meistaru instalācijas, prezentējot neskaitāmus aizraujoša un jēgpilna gaismas dizaina priekšnesumus.

Kad festivāla "Staro Rīga" organizatori paziņoja šī gada dalībnieku vārdus, franču inženieris Remī Brēns ierindojās gaidītāko festivāla viesmākslinieku sarakstā. Viņam tā ir jau trešā uzstāšanās Rīgā – 2010. gadā Remī debitēja festivālā ar darbu "Zirgs, kas tikai auļo" un četrus gadus vēlāk turpināja ar projektu "Cilpa Lū". Abas instalācijas darbojās līdzīgi – kustīgas gaismas diodes atveidoja autora iecerētās aprises un, pateicoties diožu atšķirīgajai ieslēgšanās un izslēgšanās dinamikai, radīja hipnotizējošu triju dimensiju kustības iespaidu. Proti, gaismas zirdziņš patiesi likās auļojam, un "Cilpas Lū" gadījumā iedomu tēls šķita lecam pār lecamauklu. Ar kinētikas zinātni Remī aizraujas jau sen – viņš ir viens no pirmajiem biomehānikas inženieriem, kurš deviņdesmitajos gados padziļināti pievērsās cilvēka un dzīvnieka ķermeņa kustību izpētei un modelēšanai. Savas prasmes viņš izmanto kinoindustrijā, animāciju izstrādē un gaismas instalāciju projektēšanā. Vērojot mākslinieka šī gada festivāla "Staro Rīga" darbu, kas Rīgas kanālā atveido ritmiskas laivas airētāja kustības, ir aizraujoši fiksēt, cik intuitīvi un ātri skatītāja prāts saslēdz vienotā sistēmā pazīstamus datus. Pretēji tam, ka esam raduši redzei piedēvēt tikai objektīvu apkārtnes attēlošanu, acs veic arī nepilnīga attēlu fiksāciju, sūtot smadzenēm impulsus aizpildīt trūkstošo informāciju. Tādējādi esam spējīgi lasīt izkropļotus tekstus, redzēt smaidus tostermaizēs un uztvert šķietami airējošu gaismas instalāciju, kas, pateicoties gaismas impulsu biežumam un precizitātei, dažu sekunžu laikā mūsu prātā uzbur autora iecerēto vīziju. Jāpiemetina, ka, neraugoties uz objekta askēzi, tas nepazuda festivāla košumā, bet, tieši pretēji, atšķīrās ar gaumīgu vienkāršību, asprātību un konceptuāli spēcīgu saturu. Salīdzināšanai nekur tālu nebija jādodas – turpat kanāla malā atradās skaļā balsī runājošs automobilis, kas mudināja skatītājus apstāties un noklausīties ražotāja reklāmas uzrunā. Jāatzīst, tiem festivāla apmeklētājiem, kuri klusās kustības hipnozē devās virzienā no airētāja, auto priekšnesums raisīja zināmu šoku, un tā vietā, lai apstātos, viņi pielika soli.

Laikmetīgās mākslas cienīgas diskusijas šogad raisījās Doma laukumā, kur atradās Amandas Pareras instalācija "Garauši". Jau vairāku gadu garumā šis darbs ceļo pa pasauli un starptautiskā mērogā ir pazīstams kā projekts "Intrude". Instalācijas angliskais nosaukums jau laikus atklāj, ka runa vis nebūs tikai par izgaismotiem zvēriņiem. Savā darbā austrāliešu izcelsmes autore apmeklētājus rosina aizdomāties par vides postījumiem, kas ir tikpat paranormāli un acīmredzami kā milzīgu piepūšamu trušu kolonija pilsētas centrā, bet ko sabiedrība izliekas neredzam. Sirreāla izmēra truša tēls ir izvēlēts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ilustrē pamatproblēmu – trušu invāziju, kas kopš eiropiešu ieceļošanas Austrālijā ir kļuvusi par nopietnu draudu kontinenta trauslajai ekosistēmai, otrkārt – tā ir ironiska asociāciju spēle. Bērnības stāstu un pasaku iedvesmoti, intuitīvi piedēvējam šim dzīvniekam pozitīvā varoņa lomu, taču, atrodoties milzīga izmēra truša pakājē, ātri vien top skaidrs: kaut kas šajā scenogrāfijā ir aplams. Autore šo sajūtu dēvē par "ziloņa efektu trauku veikalā" – masīvu, kaitinošu problēmu, kas ir pārņēmusi tai nepiemērotu telpu. Interesanti, ka, ceļojot pa pasauli, trušu manifests neatkarīgi no ģeogrāfijas darbojas kā universāli skaidrs vēstījums – neloģiski monumentālas aprises un spoži baltās gaismas lietojums izcili kontrastē ar oranžo pilsētu apgaismojumu un ēku mērogu, darot vidi mazāk saprotamu un loģisku, nekā mums ikdienā labpatīk domāt.

Ja Amanda Perera ar mākslas palīdzību aicina sabiedrību risināt vides jautājumus, tad Libānas pārstāvis Alā Minavī baltā neona gaismas grafikā atspoguļo sešu Sīrijas bēgļu dzīvesstāstus. Vēlme runāt tieši par šo tēmu autoram radās, strādājot Sīrijas, Irākas, Sudānas un Somālijas bēgļu uzņemšanas punktā, kur viņš trīs gadus ir aizvadījis, pildot tulka pienākumus un noklausoties simtiem bēgļu dzīvesstāstos. Atšķirībā no Doma laukuma trušiem, instalācijā "Mana gaisma ir tava gaisma…" nav pārspīlējumu – sagumušās gaismas figūras ir veidotas acij saprotamā un gluži cilvēcīgā mērogā, vēl vairāk uzsverot autora ieceri par līdzvērtību un sabiedrības toleranci.

Izvairīšanās no krāsainas gaismas lietojuma kļuva par pozitīvi iezīmi vairākās instalācijās. Pateicoties kontrastam ar ņirbošo pilsētvidi un baltās gaismas tīro un precīzo dabu, autoru ieceres nolasījās ātri un ar vērienu. Viens no veiksmīgākajiem piemēriem ir Bastejkalnā izvietotā gaismas instalācija "Globoscope". Franču komandas "Collectif coin" darbs sastāvēja no neskaitāmām pakalna reljefā izkaisītām lodēm, kas ieslēdzās un izslēdzās pulsējošā, mūzikai atbilstošā ritmā, katru reizi no jauna modelējot vidi un mainot priekšstatu par tās izmēriem. Savukārt līdzās Latvijas Mākslas akadēmijai atradās vēl viens patīkams pārsteigums – audiovizuāla instalācija "Kristalizēts". Iedvesmas avots šim trauslajam gaismas šedevram ir bismuta kristāls, ko, atainojot ar metāla konstrukcijas, caurspīdīgu ekrānu un hologrāfisku video palīdzību, mākslinieki ir panākuši sirreālu optikas zinātnes performanci. Materiāls šķiet nemitīgi mainām uzbūvi, variējot no kustīgu molekulu mēroga līdz šķidram vielas stāvoklim un kristalizētai cietvielai. Atrodoties līdzās instalācijai, rodas sajūta, ka gaismas objekts un kristālu izgaismotie skatītāji saplūst vienā veselumā kā iespaidīga izmēra gaismas kaleidoskops, kura elementi nemitīgi un simetriski pārvietojas, radot arvien jaunas ažūras konfigurācijas.

Izteikta šī gada gaismas festivāla iezīme ir skatītāja iesaiste gaismas performancēs. Neatkarīgi no tā, vai ar projekciju starpniecību tika apgleznots pils tornis, rakstīti vēlējumi uz milzīgām gaismas bumbām vai atdzīvināta latviešu mākslas klasiķa glezna, apmeklētāja līdzdarbošanās daudzos gaismas objektos kļuva par gandrīz tikpat būtisku elementu kā pati instalācija. Tas priecē un parāda, ka festivāls seko līdzi laikmeta tendencēm. Savukārt skaitā daudzo video mapping projekciju demonstrējumi uz Rīgas arhitektūras gan sāk nogurdināt, jo žanrs arvien biežāk nonāk neloģiskā dilemmā, demonstrējot gan izcilas tehniskas iespējas, gan saturisku paviršību. Industrijas vēsturē ir neskaitāmi izcili piemēri abu šo komponentu līdzsvaram. Kad grupas "Pink Floyd" dalībnieks Rodžers Voterss deviņdesmito gadu sākumā koncertā līdzās Berlīnes mūrim īstenoja sen izsapņotu scenogrāfijas sapni, sagraujot sienu ar projekcijas palīdzību, māksliniekam nepārprotami bija ko teikt. Savukārt, lūkojoties austrumu komiksu demonstrējumā uz viesnīcas fasādes, ir grūti apgalvot to pašu: nams vienkārši ir kļuvis par milzīgu ekrānu videografikas eksperimentiem. Šāda iekļaušanās pilsētvidē, izmantojot tās lielākos komponentus – ēkas –, šķiet mākslīga, un, iespējams, vērtīgāk būtu organizēt festivālu ārpus lielpilsētas robežām, kur arī pasaku dārza instalācijai nevajadzēs konkurēt ar Melngalvju nama vai Rīgas domes ēkas fasādes gaismu karuseli.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2012. gada 14. maijā, plkst. 9:05

    Edmunds Frīdvalds: Kas atļauts motociklistam, nav atļauts gejam (76)

    Vai Turlais un Šmits ir informēti par to, ka baikeru kustības pirmsākumos skarbie zēni uz hārlijiem savu dreskodu un axesuārus noskatīja tieši geju klubos?

  • 2013. gada 19. aprīlī, plkst. 7:04

    Jans Vilems van den Boss: Teātris kalpo cilvēkiem

    Ja mēs kalpojam tikai sev, beigu beigās mēs zaudējam, bet tad, ja mēs kalpojam citiem, mēs iegūstam… mīlestību. Un tieši tas man patīk teātrī. Teātris kalpo cilvēkiem.

  • 2012. gada 25. oktobrī, plkst. 1:41

    Šelda Puķīte: Ievads deprofesionalizācijā (3)

    Izstāde ir pietiekami tekstuāli piesātināta, kas nozīmē, ka lielu daļu izstādē pavadītā laika skatītājam nāksies nodoties lasīšanai un dažādu zīmju sistēmu atkodēšanai, nereti pielietojot arī angļu valodas prasmes.

  • 2014. gada 3. septembrī, plkst. 7:09

    Linda Curika: Kuces kundze (17)

    Viens no radošākajiem komentāriem par mani internetā – "neglītā lesbiešu kuce". Es domāju, ka šajos trijos vārdos ietverts ļoti spēcīgs sociālais konteksts par to, kā dzīvot ir pareizi un kā – nosodāmi.

  • 2012. gada 10. augustā, plkst. 8:08

    Andris Ogriņš: Es mīlu melnā objektīva sastindzinātos ziedus (67)

    sasieti mezglos vajāšanas mānijas pārņemtā vēja gali paliek turpat kā mūsu žestus neiepazinušās rokas klēpjos mēmie sejas balsti koki un necilie krūmāji bez ziediem

  • 2015. gada 3. janvārī, plkst. 0:01

    Kārlis Krūmiņš: Kara piezīmes (3)

    Sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro" piedāvājam teātra tekstu lasījumu ciklu "Kara piezīmes", kurā deviņu mēnešu garumā dažādi dramaturgi un režisori sekos notikumiem pasaules politiskajā teātrī un transformēs tos jaunos dramaturģiskos tekstos.

  • 2012. gada 16. novembrī, plkst. 18:11

    Kimmo Pohjonens: Izgudrošana ir tas, ko es daru (5)

    Dzīve ir īsa, izlieto to prātīgi, atrodi savu personīgo ceļu, klausi pats sev, nevis vecākiem vai sabiedrībai, vai skolotājiem – dari to, ko tu pats vēlies darīt.

  • 2014. gada 11. septembrī, plkst. 9:09

    Ērika Bērziņa: Kaķis ar zaķa ausīm

    Vakarā bērni lūdza, lai parādu leļļu teātri, bet es piedāvāju palasīt grāmatu. Mazajam puikam vienīgais mērķis bija izraut grāmatu man no rokām, bet abi lielie bērni, klausoties priekšā lasīšanā, turpināja spēlēties, un brīžiem šķita, ka viņus stāstiņi diez ko neinteresē.



Kultūras Ministrija
vkkf