Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (6)
Rjūnoske Akutagava: Kāda idiota dzīve
26. novembrī, plkst. 0:00
(miniatūras)
LAIKMETS
Tas bija kādas grāmatnīcas otrajā stāvā. Viņš, divdesmit deviņus gadus vecs, bija uzkāpis uz kāpnēm pie grāmatplaukta un skatīja jaunās grāmatas. Mopasāns, Bodlērs, Strindbergs, Ibsens, Šovs, Tolstojs...
Pa to laiku sāka krēslot. Bet viņš aizrautīgi turpināja lasīt uzrakstus uz grāmatu muguriņām. Tās bija ne tik daudz grāmatas, tās bija gadsimta beigas. Nīče, Verlēns, brāļi Gonkūri, Dostojevskis, Hauptmanis, Flobērs...
Cīnīdamies ar mijkrēsli, viņš lasīja nosaukumus. Tomēr grāmatas sāka iegrimt grūtsirdīgā ēnā. Visbeidzot viņa degsme izsīka un viņš jau grasījās nokāpt no kāpnēm. Tieši tad virs viņa galvas iedegās lampiņa bez abažūra. Uz kāpnēm stāvēdams, viņš paskatījās lejā uz pārdevējiem un pircējiem, kas virzījās starp grāmatām. Viņi bija dīvaini mazi. Vēl vairāk — viņi izskatījās tādi nožēlojami.
«Cilvēka dzīve nav vienas Bodlēra rindas vērta.»
Kādu laiku no
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Ogatas Rjosaja slepenais ziņojums
TOKIJA
Pār Sumidas upi bija samilzuši mākoņi. No tvaikonīša loga viņš vēroja Mukodzimas salas ķiršus. Pilnā plaukumā ziedošie ķirši viņam šķita melanholiski kā izkārtas skrandas. Bet viņš šajos ķiršos — Edo periodā1 stādītajos Mukodzimas salas ķiršos — kopš kāda laika bija atklājis pats sevi.
GLEZNA
Viņš pēkšņi... Tas patiešām notika pēkšņi. Stāvēdams pie kādas grāmatnīcas loga, viņš aplūkoja van Goga gleznu krājumu un pēkšņi saprata, kas tas ir — glezna. Tas, protams, bija van Goga darbu reprodukciju krājums. Taču šajās reprodukcijās viņš svaigi izjuta dabu.
Aizraušanās ar šīm gleznām atsvaidzināja viņa uztveri. Kopš kāda laika viņš sāka pievērst vērīgu uzmanību koku zaru izvijumiem un sievietes vaigu apaļīgumam.
Kādā lietainā rudens mijkrēslī viņš iegāja ārpilsētas dzelzceļa viaduktā. Viadukta pretējā pusē pie uzbēruma stāvēja pajūgs. Paejot tam garām, viņš juta, ka kāds pirms viņa ir gājis pa šo ceļu. Kas? Viņam pat nevajadzēja sev to jautāt. Viņa divdesmittrīsgadīgajā dvēselē šo skumji vientuļo ainu ar caururbjošu, asu skatu vēroja holandietis ar nogrieztu ausi, garu pīpi zobos...
DZIRKSTELE
Lietū samircis, viņš soļoja pa asfaltu. Lietus pilienu piesātinātajā gaisā viņš juta impregnētā mēteļa smaržu.
Tad elektriskajos vados viņa acu priekšā uzliesmoja violeta dzirkstele. Tas neparasti saviļņoja. Žaketes kabatā viņam bija manuskripts, ko viņš bija nesis draugu žurnālam. Lietū iedams, viņš vēlreiz atskatījās uz vadiem.
Vados dzirksteļoja violetas dzirkstis. Cilvēka dzīvē nebija nekā tāda, ko viņš īpaši vēlētos. Ja nu tikai violeto dzirksteli... tikai šo baismīgo dzirksteli, kas uzliesmoja gaisā, viņš vēlējās satvert kaut par dzīvības cenu.
SKOLOTĀJS
Zem liela ozola viņš lasīja skolotāja2 grāmatu. Rudens saules gaismā ozolam nekustējās ne lapiņa. Kaut kur tālu debesīs parādījās svari ar stikla šķīvīšiem pilnīgā līdzsvarā. Lasot skolotāja grāmatu, viņš ieraudzīja šādu ainu.
RĪTAUSMA
Pamazām ausa rīts. Viņš pārlaida skatienu plašajam tirgum ielas stūrī. Cilvēki un vezumi, kas tur bija sadrūzmējušies, iekrāsojās rozā krāsā.
Viņš aizdedzināja cigareti un lēnām devās uz tirgus vidu. Pēkšņi uz viņu sāka riet mazs, melns šunelis. Bet viņš nesatrūkās. Viņš pat mīlēja šo suni.
Tirgum pa vidu uz visām debess pusēm zarus stiepa platāna. Viņš piestājās pie stumbra un caur zariem palūkojās uz augsto debesi. Tieši virs viņa debesīs mirdzēja zvaigzne.
Tas notika, kad viņš bija divdesmit piecus gadus vecs, un bija pagājuši trīs mēneši, kopš viņš bija saticis skolotāju.
LAULĪBA
Nākamajā dienā pēc kāzām viņš izteica pārmetumu savai sievai: «Man nepatīk, ka tu tērē naudu par niekiem!» Taču tas bija ne tik daudz viņa paša kā viņa tantes vārdu — «Pasaki viņai!» — rosināts pārmetums. Protams, sieva atvainojās viņam un arī viņa tantei. Stāvot pie viņam nopirktās vāzes ar dzeltenām narcisēm.
SPILVENS
Zem galvas uz spilvena palicis skepticismu, kas smaržoja pēc rožu ziedlapiņām, viņš lasīja Anatolu Fransu. Un nepamanīja, ka spilvenā iemitinājies kentaurs.
TAURIŅŠ
Vējā, kas smaržoja pēc jūraszālēm, mirguļodams lidinājās tauriņš. Vienu īsu brīdi viņš juta, ka tauriņa spārni pieskaras viņa sausajām lūpām. Bet spārnu puteksnīši, kas bija pielipuši pie lūpām, mirdzēja vēl daudzus gadus...
MĒNESS
Kādas viesnīcas kāpnēs viņš nejauši satika viņu. Viņas seja pat dienas gaismā šķita mēness gaismas apspīdēta. Pavadīdams viņu ar skatienu (abi nebija pazīstami), viņš juta līdz šim neapjaustas skumjas.
MĀKSLĪGIE SPĀRNI
No Anatola Fransa viņš pārgāja pie 18. gadsimta filozofiem. Bet pie Ruso viņš neķērās. Varbūt tādēļ, ka ar vienu savas būtības pusi — to pusi, kuras kvēle viegli uzliesmoja, — viņš bija tuvs Ruso. Viņš ķērās pie «Kandida»3 autora ar otru savas būtības pusi — to pusi, kurā valdīja auksts saprāts.
Viņam, divdesmit deviņus gadus vecam, dzīvē vairs nebija itin nekā gaiša. Bet Voltērs viņam — tādam — dāvāja mākslīgos spārnus.
Viņš izplēta šos mākslīgos spārnus un viegli viegli pacēlās debesīs. Gan dzīves prieks, gan bēdas saprāta gaismas staros izgaisa viņa skatienam un nogrima lejā. Raidot ironiju un izsmieklu uz nožēlojamām ielām, viņš cēlās pret sauli brīvā debesu telpā. It kā aizmirsdams seno grieķi, kas gāja bojā, iekrītot jūrā, jo saule sadedzināja tieši tādus mākslīgos spārnus...
VĀJPRĀTĪGĀ CILVĒKA MEITA
Zem mākoņainām debesīm divas rikšas steidzās pa tukšu lauku ceļu. Ceļš veda uz jūru, to varēja jaust no sāļā jūras vēja. Aizmugurējā rikšā braucot, viņā uzvilnīja nojauta, ka šī tikšanās nebūs interesanta. Viņš prātoja, kas gan viņu mudināja doties uz šejieni. Nekādā gadījumā tā nebija mīlestība. Ja tā nebija mīlestība... Lai izvairītos no atbildes, viņš nodomāja: «Katrā ziņā mēs esam līdzīgi.»
Priekšējā rikšā sēdēja vājprātīgā cilvēka meita. Turklāt viņas māsa aiz greizsirdības bija izdarījusi pašnāvību. «Neko vairs nevar darīt.» Viņš juta naidu pret vājprātīgā cilvēka meitu, kurā bija tikai spēcīgi dzīvnieciski instinkti.
Šajā brīdī rikšas devās garām kapsētai, pār kuru vēsmoja jūras piekrastes smarža. Aiz sētas ar iestrādātiem gliemežvākiem melnēja kapu pieminekļi. Viņš vēroja jūru, kas nespodri vizuļoja aiz kapu pieminekļiem, un pēkšņi pret viņas vīru — vīru, kas nebija spējis iegūt viņas sirdi, — izjuta nicinājumu.
KĀDS MĀKSLINIEKS
Tā bija žurnāla ilustrācija. Taču tušas zīmējumā, kurā bija attēlots gailis, atklājās izcila oriģinalitāte. Viņš apjautājās savam draugam par mākslinieku.
Bija pagājusi tikai nedēļa, un šis mākslinieks viņu apciemoja. Viņa dzīvē tas bija ievērojams notikums. Šajā gleznotājā viņš atklāja poēziju, par kuru neviens nebija zinājis. Vēl jo vairāk — viņš atklāja pats savu dvēseli, kuru nebija apjautis.
Kādā aukstā rudens novakarē viņš ieraudzīja kukurūzas stiebru un acumirklī atcerējās šo mākslinieku. Garais kukurūzas stublājs bija asu lapu ieskauts, zeme atsedza tā saknes — tik smalkas kā nervus. Neapšaubāmi, tas bija arī viņa paša — tik viegli ievainojama — portrets. Taču šāds atklājums saskumdināja viņu.
«Jau vēls... Bet pēdējā brīdī...»
STRINDBERGS
Durvīs stāvēdams, viņš vēroja, kā mēness gaismā, kurā ziedēja granātkoki, daži nosmulējušies ķīnieši spēlēja madžjānu. Pēc tam viņš atgriezās istabā un lampas gaismā sāka lasīt «Nelgas atzīšanos»4. Bet, neizlasot ne divas lappuses, viņa sejā parādījās rūgts smaids. Pat Strindbergs vēstulē, ko sūtīja grāfienei — savai mīļākajai —, rakstīja melus, kas ne ar ko neatšķīrās no viņa paša meliem.
SENATNE
Būdas ar nolupušu krāsu, Debesu iemītnieki, zirgi un lotosu ziedi viņu gandrīz nomāca. Augšup uz tiem skatoties, viņš visu aizmirsa. Pat savu laimīgo likteni, kas viņam deva iespēju izrauties no vājprātīga cilvēka meitas rokām.
LIETUS
Viņš, guļot platā gultā, runāja ar viņu par visdažādākajām lietām. Aiz guļamistabas loga lija lietus. Likās, ka hamaju ziedi šajā lietū sāk pūt. Viņas seja, tāpat kā līdz šim, bija it kā mēness gaismas apspīdēta. Bet šī saruna viņu garlaikoja. Viņš, uz vēdera gulēdams, nesteidzīgi aizdedzināja cigareti un atcerējās, ka ar šo sievieti kopā jau septiņus gadus vada savas dienas.
«Vai es mīlu šo sievieti?» viņš sev jautāja.
Atbilde bija negaidīta pat viņam, kurš vienmēr sevi analizēja: «Joprojām mīlu.»
KOLORĪTS
Trīsdesmit gadu vecumā viņš nemanāmi iemīļoja kādu tukšāju. Tur sūnās mētājās daudz ķieģeļu un kārniņu. Bet viņa acīs šī aina ne ar ko neatšķīrās no Sezana ainavas.
Pēkšņi viņš atcerējās savu aizraušanos pirms septiņiem astoņiem gadiem. Vienlaicīgi viņš atklāja, ka toreiz — pirms septiņiem astoņiem gadiem — viņš nebija zinājis, kas tas ir — kolorīts.
APĀTIJA
Ar kādu augstskolas studentu viņš pastaigājās pa lauku, kurā auga eilālijas.
— Jums taču vēl ir tik daudz dzīves alku?
— Jā, bet jums taču arī...
— Nē, man vairs nav. Ir palikušas tikai daiļrades alkas.
Tās bija viņa patiesās izjūtas. Patiešām, kaut kā nemanāmi viņš bija zaudējis interesi par dzīvi.
— Daiļrades alkas ir arī dzīves alkas.
Viņš neko skaidru neatbildēja. Virs eilāliju lauka sārtajām smilgām skaidri iezīmējās vulkāns. Viņš juta pret šo vulkānu kaut ko līdzīgu skaudībai. Bet pats nesaprata, kāpēc.
SLIMĪBA
Viņam uzbruka bezmiegs. Vēl vairāk — sākās spēku izsīkums. Katrs ārsts noteica savas divas trīs diagnozes. Katars, zarnu atonija, sausais pleirīts, neirastēnija, locītavu iekaisums, smadzeņu pārpūle.
Taču pats viņš zināja savas slimības cēloni. Tas bija kauns par sevi un vienlaicīgi bailes no viņiem. No viņiem — no sabiedrības, kuru nicināja!
Kādu pēcpusdienu, kad debesis klāja tumši sniega mākoņi, viņš, sēdēdams kafejnīcas stūri ar cigāru zobos, ieklausījās mūzikā, kas plūda no patafona. Šī mūzika dīvaini atbilda viņa noskaņojumam. Viņš pagaidīja, kad tā beidzās, un piegāja pie patafona, lai izlasītu plates nosaukumu.
Magic Flute — Mozart5
Acumirkli viņš visu saprata. Nav šaubu, ka tāpat cieta arī Mocarts, salauzis svētos priekšrakstus. Bet ne tā, kā viņš... Noliektu galvu viņš lēnām atgriezās pie sava galdiņa.
NAKTS
Vēlreiz sāka tuvoties nakts. Vētrainajā jūrā vājā gaismiņā nemitīgi lidoja bangu šļaksti. Zem tādām debesīm viņš otrreiz noslēdza laulības ar savu sievu. Viņiem tas bija prieks, bet reizē arī mokas. Trīs bērni kopā ar viņiem jūras klaidā vēroja zibeņus. Viņa sieva apskāva vienu bērnu un, likās, tikko valdīja asaras.
— Tur ir redzama viena laiva, vai ne?
— Jā.
— Laiva ar salauztu mastu.
DIVAN
«Divan»6 vēlreiz iestrāvoja viņa sirdī jaunus spēkus. Tas bija viņam nezināms Gēte. Viņš ieraudzīja Gēti nesatraucami stāvam ārpus laba un ļauna un juta gandrīz vai izmisīgu skaudību. Viņa acīs dzejnieks Gēte bija dižāks par Kristu. Šī dzejnieka dvēselē bija ne tikai Akropole un Golgāta, tajā ziedēja pat Arābijas rozes. Ja viņam cik necik būtu bijis spēka iet šī dzejnieka pēdās... Viņš — izlasīja «Divan» un, norimis pēc briesmīgā satraukuma, nevarēja sevi — dzīves einuha radītu — nenicināt.
GULBJA IZBĀZENIS
Izsīka viņa pēdējie spēki, un viņš nolēma mēģināt uzrakstīt autobiogrāfiju. Bet — pretēji domātajam — tas viņam nevedās viegli. Nevedās tāpēc, ka viņā vēl bija saglabājies skepticisms, pašcieņa un vēss prāts. Viņš nevarēja sevi — tādu — nenicināt. Bet reizē viņš nevarēja arī atturēties no domas: «Ja katram no mums novilktu ādu, tad tas pats vien būtu.» Viņš bija pārliecināts, ka «Poēzija un īstenība»7 — šis grāmatas nosaukums — derētu jebkurai autobiogrāfijai. Vēl vairāk — viņš skaidri apjauta, ka daiļdarbi nekādā gadījumā neaizkustinās jebkuru. Arī atbalsi no viņa darbiem neuztvers visi, to uztvers vienīgi viņam tuvi cilvēki — cilvēki, kas dzīvo tādu pašu dzīvi kā viņš. Tādas bija viņa izjūtas. Tāpēc viņš nolēma īsi uzrakstīt savu «Poēziju un īstenību».
Kad viņš bija uzrakstījis «Kāda idiota dzīvi», viņš vecu mantu tirgotavā nejauši ieraudzīja gulbja izbāzeni. Tas stāvēja, galvu izslējis, nodzeltējušie spārni bija kožu saēsti. Viņš domās atskatījās uz savu dzīvi un juta kaklam tuvojamies asaru kamolu un sarkastiskus smieklus.
Tas, kas viņu gaidīja dzīvē, — tikai neprāts vai pašnāvība. Viņš, viens pats soļodams pa satumsušu ielu, nolēma pacietīgi gaidīt likteni, kas nāks viņu iznīcināt.
No japāņu valodas tulkojusi Guna Eglīte.
(Akutagava Rjūnoske. Kappa. Aru ahō-no isshō. — Tokija, 1987.)
1 Edo — laikmets (1603–1868) Japānas vēsturē.
2 Nacume Soseki (1867–1916) — slavens japāņu rakstnieks, pirmo Akutagavas literāro darbu vērtētājs.
3 Voltērs (1694–1778) — franču filozofs, rakstnieks, publicists. Izcils 18.gs. apgaismības pārstāvis. Filozofiskais stāsts «Kandids jeb Optimists» sarakstīts 1759. g.
4 Strindbergs Augusts (1849–1912) — zviedru rakstnieks. Romānā «Nelgas atzīšanās» (1888), kurā aprakstīta autora laulības dzīve, spilgti izpaužas Nīčes idejas.
5 Burvju flauta — Mocarts (angļu val.). Mocarts Volfgangs Amadejs (1756–1791) — austriešu komponists. Opera «Burvju flauta» ir pēdējā Mocarta komponēta opera (1791).
6 «Rietumaustrumu dīvāns» — Gētes dzejoļu krājums (1819), austrumnieciskā dzejas stilā sarakstīta filozofijas un mīlas lirikas grāmata.
7 «Poēzija un īstenība» (1811–1833) — autobiogrāfisks Gētes darbs, kurā uz plaša kultūras un literārās dzīves fona atainoti rakstnieka jaunības gadi līdz Veimāras periodam.