Domas

Pauls Bankovskis: Pasaule pirms un pēc

2001. gada novembrī, neilgi pēc 11. septembra (9/11), kaut kur Vecrīgā pie gara galda sapulcējās dažādu jomu pārstāvji – šķiet, tur bija kāds garīdznieks, kāds politikas eksperts, kāds vispārīgs "inteliģences pārstāvis" u.tml. – un "apaļā galda sarunas" žanrā mēģināja izspriest, kāda pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra ēkām un Pentagonam turpmāk būs pasaule. Kā jau daždien šādās diskusijās par tēmām, kas vēl īsti nav apaugušas ar stāsta vai interpretāciju miesu, klātesošajiem nebija necik daudz prātīga sakāmā. Lielākoties viņi to vien spēja, kā raukt pieri, māt ar galvu un atkārtot jau pirms tam visās malās neskaitāmas reizes atkārtoto, ka "pasaule kopš šīs dienas vairs nebūs tāda kā agrāk". Pēc tam diskusija beidzās, viņi apvilka mēteļus, atvadījās un izklīda. Un nepameta sajūta, ka šī frāze ir emocionāli sakāpināts, pat melīgs pārspīlējums, jo, palūk, pasaule turpināja tāpat vien griezties, diena nomainīja nakti, vienas ziņas nāca citu vietā un bija jāpaiet pavisam neilgam laikam, lai 2001. gada 11. septembris jau būtu kļuvis par vēsturi.

Ja arī kādas pārmaiņas nāca – piemēram, aviopasažieru drošības pārbaužu jomā –, pie tām varēja ātri vien pierast. Novilkt mēteli vai virsjaku, izvilkt bikšu jostu, atsevišķā vanniņā ievietot mobilo tālruni un portatīvo datoru, no kabatām izņemt maku, atslēgas un citus sīkumus, rokas bagāžā nepārvadāt šķidrumus traukos, kuru tilpums nepārsniedz 100 ml, pēc pieprasījuma noaut apavus vai pacelt rokas padušu izčamdīšanai – tas viss nebija nedz sarežģīti, nedz pārāk apgrūtinoši, to varēja ātri apgūt, iegaumēt un iemanīties izpildīt pietiekami ātri un efektīvi, tā, lai neaizkavētu pārējos pasažierus un lieki nenodarbinātu drošībniekus. Un citādi jau viss bija gandrīz pa vecam.

Nākamā gada februārī Pakistānā tika nolaupīts "Wall Street Journal" žurnālists Daniels Pērls. Nolaupītāji, pieprasot atbrīvot visus Gvantanamo cietumā ieslodzītos, Pērlam nogrieza galvu, eksekūciju nofilmēja un videoierakstu publiskoja internetā. Šī vardarbības, acumirklīgās pieejamības un globalizācijas kombinācija jau atkal uz brīdi radīja sajūtu, ka pasaulē kaut kas ir būtiski mainījies.

Pēc nepilniem pieciem gadiem, 2007. gada sākumā, tirgū nonāca pirmais "Apple" viedtālrunis "iPhone", un, ja tobrīd vēl ne, tad jau pavisam drīz pēc tam droši vien varēja sacīt, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk. Kāda tā būs, protams, jau atkal vēl nevienam nebija ne jausmas, jo vēl jau nebija izgudroti nedz selfiji jeb pašiņi, nedz pašiņu zizlis, par "Tinder" nemaz nerunājot. Jā, un pirms trim gadiem taču bija izveidots "Facebook", par kura iespēju kaut ko izmainīt visā plašajā pasaulē ārpus augstskolas kopmītņu sienām, domājams, tobrīd vēl īsti nesapņoja pat tā radītājs Marks Zakerbergs. Bet pasaule kopš tā laika vairs nepavisam nav tāda kā agrāk. Kaut kad tam visam pa visu vēl parādījās arī "Twitter", viedtālruņi sapinās vienā neatšķetināmā veselumā un mākonī ar sociālajiem tīkliem, un kļuva iespējams tas, kas iemantoja apzīmējumu "tviterrevolūcijas" – sākot ar 2009. gada nemieriem Moldovā un protestiem Irānā, tad revolūcijām Tunisijā un Ēģiptē, visbeidzot ar 2013. gada Maidanu Ukrainā. Un, lai kāds bija visu šo revolūciju, nepakļaušanos un nemieru rezultāts un sekas, pasaule jau atkal bija kļuvusi cita.

2011. gadā Annešs Bērings Breivīks sarīkoja slaktiņu Norvēģijā, 2013. gadā divi brāļi sarīkoja sprādzienus Bostonas maratona laikā, pašpasludinātās "Islāma valsts" jeb "Daesh" kaujinieki rūpīgi nofilmētus un samontētus gūstekņu galvu nogriešanas videosižetus bija padarījuši par savu ikdienu, 2015. gadā tika sarīkots slaktiņš franču satīriskā žurnāla "Charlie Hebdo" redakcijā, bet tā paša gada nogalē notika teroristu uzbrukumi koncertzālē "Bataclan" un citviet Parīzē; Krievija anektēja Krimu, tika notriektas vai bez vēsts pazuda ar pasažieriem pilnas lidmašīnas, bet karadarbība Sīrijā ziņās drīz vien aizēnoja to, kas notiek Austrumukrainā.

Ja vienubrīd daudziem vēl bija skaidrība, ka, solidarizējoties ar cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem, ir svarīgi deklarēt, ka arī "Es esmu Šarlī", jau pēc mirkļa vairs nebija nekādas skaidrības, kam man vēl vajadzētu būt, par ko kļūt un cik gan man vispār vēl vajadzēs būt. Tik ātri itin viss jau atkal bija mainījies, un atkal nekas vairs nebija kā agrāk.

9. novembrī (11/9) pamodos diezgan vēlu, jo daļu nakts biju pavadījis, cenšoties sagaidīt pirmos provizoriskos ASV prezidenta vēlēšanu rezultātus. Tālruņa ekrānā bija vairākas īsziņas: "Aaaaaaaaaa, kas notiek? Ko lai dara?" Un vēl: "Fakinais Trumps." Bija skaidrs, ka pretēji iepriekš izteiktajām piesardzīgajām prognozēm un minējumiem Hilarija Klintone nav savākusi balsu vairākumu un atkal ir pienācis brīdis, pēc kura pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk. Šo noskaņojumu pastiprināja ziņu portālos, sociālajos tīklos lasāmais un pa radio dzirdamais. Kāds eksperts paziņoja, ka šobrīd atrodamies punktā, pēc kura neseno pagātni atcerēsimies kā "labos amerikāņu laikus" (šķiet, pēc līdzības ar "Ulmaņa laikiem"). Citi jau atgādināja par nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Vācijā un Francijā, pēc kurām pasaule…

Un tad man ienāca prātā – vai nevarētu būt tā, ka tieši šī šodienas pasaule ir tā, kuru neviens tā arī nespēja iztēloties un raksturot toreiz, tālajā 2001. gadā. Jo kurš gan tobrīd būtu spējis iztēloties kaut daļu no šajā īsajā pārskatā uzskatītajiem notikumiem, kas kļuvuši par neatņemamu daļu no tās pasaules, kāda tā vēl nebija pirms tam.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • martell > Autoram  

    2016. gada 14. novembrī, plkst. 19:40

    Atvainojiet par rupjību, bet šis maldu apkopojums bez jelkāda veselā saprāta. Mēģināšu pa punktiem:
    1. Dvīņu torņi un Pentagons.
    Vai Jūs esat kādreiz iztēlojies šī nozieguma tehnisko norisi? Ikviens inženieris jums pateiks, ka degot petrolejai, tērauds nekūst. Piedevām tās mājas VISAS tiek projektētas, lai izturētu lidmašīnas triecienu. Mani ļoti interesēja šī skumjā notikuma tehniskā iespējamība un faktiskās darbības iesaistītajiem. Tāpēc, cik vien iespējams, sakolekcionēju datus, liecības, tehniskos argumentus uzreiz pēc notikušā. Normālam un loģiskam cilvēkam meinstrīma versija šķiet pat ne meli, bet Gebelsa cienīgi murgi. Varu pamatot niansēti un konkrēti, ja vajag. Bet kāpēc jūs (jau kuro reizi) tiražējat šos melus, man nav saprotams.

    2. Ukraina.
    Kā tas var būt, ka NASA spēj sakomunicēt Marsa visurgājēju, bet nespēj saskatīt smagās tehnikas un cilvēku kustību no Krievijas Ukrainā? Vai tā nebūtu fantastiska politiskā priekšrocība Krieviju starptautiski nostādīt agresora lomā ar neapgāžamiem pierādījumiem? Uzdodiet sev jautājumu, kāpēc tad tas netiek darīts?

    3. Sīrija.
    Kurš tad tur no visiem ir labais un kurš sliktais. Un kāpēc? Un kā tas attaisno civilistu bojāeju?

    4. Vēlēšanas.
    Par ko te tiek vaidēts? Tāda ir demokrātija. Arī man nākas maksāt nodokļus Rīgai, pat ja Ušakovs nepatīk. Vai jūs iebilstat pret demokrātiju? Un par ko tad jūs iestājaties?

    Nav nekādu pirms un pēc. Ir tagad! Un rīcība tagad ir atkarīga no subjektīvas uztveres.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2015. gada 6. maijā, plkst. 6:05

    Ivars Ījabs: Mūsu te nav. Jauns pētījums par Latvijas krievvalodīgajiem skolēniem (10)

    Kā īsti Latvijas krievvalodīgo jaunieši redz savu vietu un nākotni Latvijā, kādas ir viņu politiskās lojalitātes un kā viņi redz savas attiecības ar latviešiem?

  • 2012. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Etgars Kerets: Literatūra man ir kā spieķis klibajam (2)

    Ir arī rakstnieki, kuriem patīk kontrole. Viņiem nav varas pār savu bankas kontu, viņi nespēj kontrolēt laikapstākļus, taču, rakstot grāmatas, viņi iejūtas Dieva lomā. Turpretī es nekontrolēju, kas notiek.

  • 2014. gada 17. aprīlī, plkst. 7:04

    Santa Remere: Džārmuša laiks (8)

    Man kā cilvēkam, kas cieš no migrēnas, visi tie vampīri, rokenrols, ģitāras raisa nepatiku, un es nemaz nevarētu paskatīties, ja vien dramatiskais pārspīlējums nebūtu tik ļoti smieklīgs.

  • 2014. gada 4. novembrī, plkst. 6:11

    Ieva Jirgensone: Latvietis un karš (11)

    Mūsu tautas vissmagākais okupācijas vēstures mantojums ir mūžīgā pastarīša pozīcija, kurā atbildība – bet līdz ar to arī rīcībspēja un pienākums rīkoties – ir deleģēta kādam citam.

  • 2016. gada 9. septembrī, plkst. 5:18

    Toms Treibergs: Es beidzot piederu sev (2)

    Daba vairs ar mani nerunā. Klusējot gaida kā pikta skolotāja pie nesekmīga skolēna galda.

  • 2014. gada 6. jūnijā, plkst. 1:06

    Raimonds Jaks: Un pēc tam? (6)

    Kādu dienu man visu atņems. Iztukšos un slēgs bankas kontus un pārrakstīs manus kustamos un nekustamos īpašumus uz cita vārda. Izmetīs, savāks vai pārdos manas mantas, visu iedzīvi.

  • 2012. gada 21. novembrī, plkst. 8:11

    Anda Lāce: Es meklēju drošību sev apkārt (12)

    Sākumā es gribēju iezīmēt savu teritoriju. Man likās, ka te varētu tādu melnzemes laukumu noklāt, ielikt tās baltās skulptūras un būtu tas tonālais kontrasts. Bet tad sāku sadzīvot ar pagalmu. Un pagalms pieņēma manas skulptūras.

  • 2016. gada 26. janvārī, plkst. 9:11

    Ance Jaks: Skolēna darba diena

    Pusi skolēna dienas aizpilda skola – mācību stundas, pagarinātā grupa, konsultācijas u.c. Vēl ceturtdaļu dienas daudzi pavada interešu izglītības pulciņos ārpus skolas. Tātad līdz vidēji plkst. 19.00 skolēns ir nepārtraukti nodarbināts fiziski, intelektuāli un arī emocionāli, kas ir liela slodze pat pilnībā attīstītam ķermenim un prātam.



Kultūras Ministrija
vkkf