Domas

Pauls Bankovskis: Pasaule pirms un pēc

2001. gada novembrī, neilgi pēc 11. septembra (9/11), kaut kur Vecrīgā pie gara galda sapulcējās dažādu jomu pārstāvji – šķiet, tur bija kāds garīdznieks, kāds politikas eksperts, kāds vispārīgs "inteliģences pārstāvis" u.tml. – un "apaļā galda sarunas" žanrā mēģināja izspriest, kāda pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra ēkām un Pentagonam turpmāk būs pasaule. Kā jau daždien šādās diskusijās par tēmām, kas vēl īsti nav apaugušas ar stāsta vai interpretāciju miesu, klātesošajiem nebija necik daudz prātīga sakāmā. Lielākoties viņi to vien spēja, kā raukt pieri, māt ar galvu un atkārtot jau pirms tam visās malās neskaitāmas reizes atkārtoto, ka "pasaule kopš šīs dienas vairs nebūs tāda kā agrāk". Pēc tam diskusija beidzās, viņi apvilka mēteļus, atvadījās un izklīda. Un nepameta sajūta, ka šī frāze ir emocionāli sakāpināts, pat melīgs pārspīlējums, jo, palūk, pasaule turpināja tāpat vien griezties, diena nomainīja nakti, vienas ziņas nāca citu vietā un bija jāpaiet pavisam neilgam laikam, lai 2001. gada 11. septembris jau būtu kļuvis par vēsturi.

Ja arī kādas pārmaiņas nāca – piemēram, aviopasažieru drošības pārbaužu jomā –, pie tām varēja ātri vien pierast. Novilkt mēteli vai virsjaku, izvilkt bikšu jostu, atsevišķā vanniņā ievietot mobilo tālruni un portatīvo datoru, no kabatām izņemt maku, atslēgas un citus sīkumus, rokas bagāžā nepārvadāt šķidrumus traukos, kuru tilpums nepārsniedz 100 ml, pēc pieprasījuma noaut apavus vai pacelt rokas padušu izčamdīšanai – tas viss nebija nedz sarežģīti, nedz pārāk apgrūtinoši, to varēja ātri apgūt, iegaumēt un iemanīties izpildīt pietiekami ātri un efektīvi, tā, lai neaizkavētu pārējos pasažierus un lieki nenodarbinātu drošībniekus. Un citādi jau viss bija gandrīz pa vecam.

Nākamā gada februārī Pakistānā tika nolaupīts "Wall Street Journal" žurnālists Daniels Pērls. Nolaupītāji, pieprasot atbrīvot visus Gvantanamo cietumā ieslodzītos, Pērlam nogrieza galvu, eksekūciju nofilmēja un videoierakstu publiskoja internetā. Šī vardarbības, acumirklīgās pieejamības un globalizācijas kombinācija jau atkal uz brīdi radīja sajūtu, ka pasaulē kaut kas ir būtiski mainījies.

Pēc nepilniem pieciem gadiem, 2007. gada sākumā, tirgū nonāca pirmais "Apple" viedtālrunis "iPhone", un, ja tobrīd vēl ne, tad jau pavisam drīz pēc tam droši vien varēja sacīt, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk. Kāda tā būs, protams, jau atkal vēl nevienam nebija ne jausmas, jo vēl jau nebija izgudroti nedz selfiji jeb pašiņi, nedz pašiņu zizlis, par "Tinder" nemaz nerunājot. Jā, un pirms trim gadiem taču bija izveidots "Facebook", par kura iespēju kaut ko izmainīt visā plašajā pasaulē ārpus augstskolas kopmītņu sienām, domājams, tobrīd vēl īsti nesapņoja pat tā radītājs Marks Zakerbergs. Bet pasaule kopš tā laika vairs nepavisam nav tāda kā agrāk. Kaut kad tam visam pa visu vēl parādījās arī "Twitter", viedtālruņi sapinās vienā neatšķetināmā veselumā un mākonī ar sociālajiem tīkliem, un kļuva iespējams tas, kas iemantoja apzīmējumu "tviterrevolūcijas" – sākot ar 2009. gada nemieriem Moldovā un protestiem Irānā, tad revolūcijām Tunisijā un Ēģiptē, visbeidzot ar 2013. gada Maidanu Ukrainā. Un, lai kāds bija visu šo revolūciju, nepakļaušanos un nemieru rezultāts un sekas, pasaule jau atkal bija kļuvusi cita.

2011. gadā Annešs Bērings Breivīks sarīkoja slaktiņu Norvēģijā, 2013. gadā divi brāļi sarīkoja sprādzienus Bostonas maratona laikā, pašpasludinātās "Islāma valsts" jeb "Daesh" kaujinieki rūpīgi nofilmētus un samontētus gūstekņu galvu nogriešanas videosižetus bija padarījuši par savu ikdienu, 2015. gadā tika sarīkots slaktiņš franču satīriskā žurnāla "Charlie Hebdo" redakcijā, bet tā paša gada nogalē notika teroristu uzbrukumi koncertzālē "Bataclan" un citviet Parīzē; Krievija anektēja Krimu, tika notriektas vai bez vēsts pazuda ar pasažieriem pilnas lidmašīnas, bet karadarbība Sīrijā ziņās drīz vien aizēnoja to, kas notiek Austrumukrainā.

Ja vienubrīd daudziem vēl bija skaidrība, ka, solidarizējoties ar cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem, ir svarīgi deklarēt, ka arī "Es esmu Šarlī", jau pēc mirkļa vairs nebija nekādas skaidrības, kam man vēl vajadzētu būt, par ko kļūt un cik gan man vispār vēl vajadzēs būt. Tik ātri itin viss jau atkal bija mainījies, un atkal nekas vairs nebija kā agrāk.

9. novembrī (11/9) pamodos diezgan vēlu, jo daļu nakts biju pavadījis, cenšoties sagaidīt pirmos provizoriskos ASV prezidenta vēlēšanu rezultātus. Tālruņa ekrānā bija vairākas īsziņas: "Aaaaaaaaaa, kas notiek? Ko lai dara?" Un vēl: "Fakinais Trumps." Bija skaidrs, ka pretēji iepriekš izteiktajām piesardzīgajām prognozēm un minējumiem Hilarija Klintone nav savākusi balsu vairākumu un atkal ir pienācis brīdis, pēc kura pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk. Šo noskaņojumu pastiprināja ziņu portālos, sociālajos tīklos lasāmais un pa radio dzirdamais. Kāds eksperts paziņoja, ka šobrīd atrodamies punktā, pēc kura neseno pagātni atcerēsimies kā "labos amerikāņu laikus" (šķiet, pēc līdzības ar "Ulmaņa laikiem"). Citi jau atgādināja par nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Vācijā un Francijā, pēc kurām pasaule…

Un tad man ienāca prātā – vai nevarētu būt tā, ka tieši šī šodienas pasaule ir tā, kuru neviens tā arī nespēja iztēloties un raksturot toreiz, tālajā 2001. gadā. Jo kurš gan tobrīd būtu spējis iztēloties kaut daļu no šajā īsajā pārskatā uzskatītajiem notikumiem, kas kļuvuši par neatņemamu daļu no tās pasaules, kāda tā vēl nebija pirms tam.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • martell > Autoram  

    2016. gada 14. novembrī, plkst. 19:40

    Atvainojiet par rupjību, bet šis maldu apkopojums bez jelkāda veselā saprāta. Mēģināšu pa punktiem:
    1. Dvīņu torņi un Pentagons.
    Vai Jūs esat kādreiz iztēlojies šī nozieguma tehnisko norisi? Ikviens inženieris jums pateiks, ka degot petrolejai, tērauds nekūst. Piedevām tās mājas VISAS tiek projektētas, lai izturētu lidmašīnas triecienu. Mani ļoti interesēja šī skumjā notikuma tehniskā iespējamība un faktiskās darbības iesaistītajiem. Tāpēc, cik vien iespējams, sakolekcionēju datus, liecības, tehniskos argumentus uzreiz pēc notikušā. Normālam un loģiskam cilvēkam meinstrīma versija šķiet pat ne meli, bet Gebelsa cienīgi murgi. Varu pamatot niansēti un konkrēti, ja vajag. Bet kāpēc jūs (jau kuro reizi) tiražējat šos melus, man nav saprotams.

    2. Ukraina.
    Kā tas var būt, ka NASA spēj sakomunicēt Marsa visurgājēju, bet nespēj saskatīt smagās tehnikas un cilvēku kustību no Krievijas Ukrainā? Vai tā nebūtu fantastiska politiskā priekšrocība Krieviju starptautiski nostādīt agresora lomā ar neapgāžamiem pierādījumiem? Uzdodiet sev jautājumu, kāpēc tad tas netiek darīts?

    3. Sīrija.
    Kurš tad tur no visiem ir labais un kurš sliktais. Un kāpēc? Un kā tas attaisno civilistu bojāeju?

    4. Vēlēšanas.
    Par ko te tiek vaidēts? Tāda ir demokrātija. Arī man nākas maksāt nodokļus Rīgai, pat ja Ušakovs nepatīk. Vai jūs iebilstat pret demokrātiju? Un par ko tad jūs iestājaties?

    Nav nekādu pirms un pēc. Ir tagad! Un rīcība tagad ir atkarīga no subjektīvas uztveres.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2014. gada 10. novembrī, plkst. 3:56

    Pauls Bankovskis: Brīnumpuika (7)

    Fakts, ka seksualitāte un viss iespējamais no tās izrietošais ir tikpat būtiska identitātes daļa kā acu vai matu krāsa, Latvijā pagaidām ir grūti sagremojams.

  • 2012. gada 5. aprīlī, plkst. 11:04

    Ērlenns Lū: Es negribu kļūt par ķīlnieku (5)

    Man patīk būt brīvam un pārsteigt pašam sevi, sekot apziņas plūsmai. Un tas nav savienojams ar tradicionālo psiholoģiskā romāna žanru.

  • 2015. gada 15. jūlijā, plkst. 6:07

    Henriks Eliass Zēgners: Zilonis okeāns, biste, granātābols un kaifs

    Kāds varētu vilkt paralēles ar Andra Ogriņa poētiku vai Gaiķu Māra haotisko pasauli, kāds cits – ar ekspresionistu tekstiem, taču šķiet, ka autore iet ceļu, kas – vismaz tieši – nekrustojas ar latviešu dzejas scēnas līkločiem.

  • 2015. gada 29. septembrī, plkst. 6:09

    Pauls Bankovskis: Kādas slimības vēsture

    Veselīgajā un tīkamas rosmes pārņemtajā skrējienā diez vai atradīsies daudz tādu dienu, ko būtu iespējams pilnībā veltīt kādas grāmatas lasīšanai un izlasīšanai no vāka līdz vākam. Slimošana tad nu ir īstais brīdis.

  • 2014. gada 12. septembrī, plkst. 6:09

    Mārja Kangro: Valodas tīrības deklarācija

    Ik gadu nomirstot pārdesmit valodu. Mūsējā šeit vēl mūs visus pārdzīvos, novecojot atbirsim no valodas ķermeņa kā mirušas šūnas. Bet kad valoda pēdīgi sačākstēs: mēs taču zinām, ka parasti pēdējā šūna, kavas pēdējā kārts ir veča vai vecis,

  • 2012. gada 26. oktobrī, plkst. 8:10

    Ivo Briedis: Diskotēka "Saldie 80-ie" (30)

    Man paliek nelabi, uznāk riebums, es vairs nevaru te palikt. Nomurminu, ka man jāiet un aizeju. Neatskatos. Ir tik viegli būt ārā. Taču pēc stundas viņa jau zvana.

  • 2013. gada 13. augustā, plkst. 7:08

    Zane Kreicberga: Lasīšanas svētki

    Saņēmis nelielu atskaņošanas iekārtu un austiņas, izrādes apmeklētājs dodas uz kādu norādītu telpu bibliotēkā un ieņem vietu pie galda, uz kura jau atrodas vairākas grāmatas.

  • 2016. gada 27. oktobrī, plkst. 0:45

    Ieva Viese-Vigula: Zīmējot smiltīs

    Mazais princis tuksnesī ir vientuļš, jo visi apkārt ir slikti – planēta Zeme pilna ar baņķieriem, dzērājiem un karaļiem. Dzīvi, draudzību un mīlestību apliecinošie teikumi neizskan īpaši pārliecinoši



Kultūras Ministrija
vkkf