Dzeja

Andris Ogriņš: Manas rokas būs satracinātas upes

===

manā guļamistabā ienāk nepatīkamas atmiņas
es izliekos neredzam
prasmīgi vēršu acis no sienas uz sienu
jo šeit nekā cita nav
tikai tās plikās un labākajā gadījumā
trūcīgi apģērbtās nākotnes izredzes
pēc kājas vai vāzes kaucošas vizbules mežā
pie apvāršņa piešūta jūra
un kaitinošas vēja stabules cauru nakti cauru
miegu

no atkritumu traukiem tu zvejo sev brokastis
lai ēstu jāstrādā
lai gulētu jāpieēdas kopā ar gaismu jāpasvīst
ikdienas pastaigās
pa pasažieru kņadas
jeb sudraba noslienātajām sliedēm

kad es atklāju
ka paralēles neved vienā un tajā pašā virzienā
bet katra velk uz individuālo pusi
saplēsu tās vizbules
un iemetu īso dzīvju steigā
lai daudzkārt apklust
kopā ar braucējiem sakalst un nomelnē krūzē

starp citu kā tev veicās vakar vai pieēdies vai
traukus nomazgāji vai būsi
rīt no rīta modinātājs pie manām durvīm
matadors skatienu sabadītajās sienās
un jūrnieks ar lāpāmo adatu iedurtu sirdī
kurš neatgriežas
savu darbu padarījis noslīkst kurš mana
rītdiena un vēja stabule pilnīgā bezvēja mierā

===

mēs stingstam polārās nakts pieturvietā
līdz piestāj singulārs mikroautobuss
un bungādiņas ierībina skaļruņa vālītes

nepievērsiet uzmanību formām
kāpiet tām pāri un kāpiet iekšā
aicina (tikai) cilvēks
ietērpies priekšējā aizsargstikla lauskās
tumsu fokusējošās brillēs
pie labās un kreisās rokas
piesistiem noziedzniekiem
un mēs nojaušam ko iedomājusies galva
ko iepukstējusies sirds
kas abām pa vidu

stūre kā stingri savilkts debesu zodiaks
un ātrumkārbā joņo
tur ar varu ielauzusies
bet ārā izkļūt bezspēcīgā rītausma

mēs ieņemam laikus aizslēdzošās vietas
kabatās plēn braukšanas biļetes
kā ceļabiedrs
līdzi paņemtā cerība
baltajiem griestiem apvelk baltas elipses
un uzmet

pret ļauno luksofora aci
pret galapunktu
pret labas gribas bērniem
pret visu aptverošajiem mājieniem
pret liekām uzslavām
pret tādiem pat nopēlumiem
pret leļļu smiekliem
pret melnā tonalitātē spindzošām asarām
pret dienu
pret nakti
pret šoferi
vienam pret otru un pašiem
pret sevi

===

vismelnākajās asinīs lēnīgi mazgājas lietus

līdzās manai māsai sēž putnubiedēklis
ar āķīgajiem pirkstiem adīdams vakaru pēc
vakara gadsimtu pēc gadsimta jo viņam
vairs nav ko biedēt

valgos ieslēgdams padomus vientuļniekam
kā sadzīvot ar mūžīga miega
skūpstīto māsu
un durvīm kas veras uz ārpasaules klusumu

kuri prata sen aizlidojuši
kuri to nemācēja laika guldīti seklajā zemē
bet tumšie ziedi pat novītuši
nepārstāj elpot
un transporta līdzekļi kustas bez vadītājiem

lietu nomaina sniegs
baltais pārtop par nešķīstu
apvelk zeķes šalli un cepuri ziemas cimdus
māsas dvašas sasildīts izkūst
sev līdzi paķerdams veltīgos ieteikumus vis-

melnākajās asinīs riņķo mana alfa un omega

===

es šovakar ienīstu laiku sekundes kā ūdens lāses
savā viegli vibrējošajā ritmā
sit manu garu kārtējās krustcelēs
nomirt vietā kliedzu man jāiet gulēt norimt vietā
čukstu atdod man pēdējo pilienu
kurš (neviens nesacīs kāpēc) nokrita garām es
šovakar ienīstu piedzimšanu
melnajā debesu maisā savāktās zvaigznes
un mēness vulkanizēto seju
arī tu man neparādi otru pusi
kur guļ sasietie
jau atmirušiem locekļiem un iebalzamētie jau
atdzimstot šūnām
pa vienai katru minūti
es ienīstu ienīstu ienīstu…
uz naglas dzīves pakārto ādu skriemeļus bez sava gala
un neviena nepārskaitītos matus
tikai vēja saplēstos zvirbuļus
cents par spārnu
eiro par lidojuma trajektoriju īsi pirms kliedziena
…laiku

akmens atkal tiecas uz bezgalību  
pateikt tev klusumu izstāstīt mēles noslēpumu un to
to noslēgumu
kas uzbrēks man pretī
ņem savu beidzamo mirkli un staigā nolādētais
pāri plecam uz pulksteni neatskatoties
un retajiem mākoņiem slīdot caur pirkstiem
pastiep man plaukstu
še naglas dzīvi
ādu par ādu kaulu par kaulu vēl vienu sauli par rītausmu

===

pretī skatiena izdauzītajam logam sēž vārna
un noskaita visus manus pantus
no savas ar knābi apdāvinātās galvas
vienlaikus ķērkt knābāt un ligzdā iestiprināt zaru

arī tos par manām tikšanās reizēm ar velnu
no kurām gan vienmēr esmu pūlējies izvairīties
jo skaidri zinu
ja viņš nosēdīsies kā odu tik vienkārši to nenosist

atkal jau izsūks pilnīgi visu
bez pieturvietu diennakts ceļojumā vienā vagonā
ar nemitīgi rupjus vārdus izelpojošiem ļaudīm
līdzbraucējiem uz vārnu elli

melnie spārni ārpuses tamburā iededzinās debesis
mazliet papīpēs un izspļaus

manas rokas būs satracinātas upes
ja ne nosist tad vismaz noslīcināt uz brīdi kā jau
to kas tikai kādu brīdi

un zini es pats varu skaitīt
man nevajag ne lidojošu aktrisi ne lavas suflieri
es pats arī zinu ceļu
un viens vienā mierā varu aiziet turp kājām



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2012. gada 23. februārī, plkst. 9:02

    Pauls Bankovskis: Mazliet par mazu, lai palaistu vienu (14)

    Kāpēc mazās zemestrīces, kas likumsakarīgi mēdz rasties kā kritiķu un autoru attiecību blaknes, Latvijā reizēm mēdz izvērsties par postošām kataklizmām?

  • 2016. gada 22. martā, plkst. 6:50

    Jānis Rokpelnis: Man ir dīvaina rakstīšanas maniere

    Balva par mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā 2016. gadā tiek piešķirta dzejniekam Jānim Rokpelnim, bet viņa 2015. gada krājums "Post Factum" nominēts dzejas kategorijā.

  • 2012. gada 30. maijā, plkst. 9:05

    Pauls Bankovskis: Platonova labie nodomi (3)

    Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc esi mani atstājis, jo izrāde būs aptuveni piecas stundas gara, vācu valodā, ar vienu starpbrīdi! Ko gan es darīšu, ja būs gadījies iesnausties, zaudēt modrību vai vienkārši neko nesaprast?

  • 2015. gada 11. augustā, plkst. 6:08

    Kārlis Vērdiņš, Jānis Ozoliņš: Pārmaiņas notiek (11)

    Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Latvijas sabiedrība dažu gadu laikā bija spiesta pieņemt jaunu realitāti, kurā seksualitāte un bauda kļūst par publisku apspriešanas objektu, masu kultūras tēmu un arī preci.

  • 2016. gada 26. augustā, plkst. 6:38

    Inese Tone: No rudens līdz pavasarim (1)

    lūdzu, nodziedi mani – es lūdzu. es skatījos acīs, bet acu nebija. tikai lēni mākoņi laiski slīdēja gar horizontu. nodziedi mani, jo citādi es neesmu. vien augšā, virs smagi melniem padebešiem, mūžam riņķo milzīgas, sniegbaltas svīres.

  • 2017. gada 6. janvārī, plkst. 5:45

    Iļja Marija Boļšakovs: Pakāpiens

    Viņai sen jau nav nekā. Nav tieksmju, nav vēlmju. Nav gribas. Viņai ir tikai pakāpiens.

  • 2016. gada 13. jūlijā, plkst. 5:37

    Inga Šteimane: Daudzdimensiju Blumbergs

    Man Blumbergs diezgan ilgi ir bijis mākslinieks, par kuru runā citi, bet es klausos. Mācoties Mākslas akadēmijā, no kolēģiem dzirdēju, ka Ilmārs Blumbergs konceptuāli nenāk uz izstāžu atklāšanām.

  • 2013. gada 20. novembrī, plkst. 8:11

    Solvita Lazdiņa: Jautājumu (ne)uzdošana mācoties

    Tātad orientēšanās uz paredzētā mācību satura pietiekamu apgūšanu varētu būt viens no iemesliem, kāpēc jautājumus skolā nevēlas dzirdēt. Iedomājieties, ja visi trīsdesmit sadomās ko pajautāt.



Kultūras Ministrija
vkkf