Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (0)
Georgs Trākls: Heliāns
19. novembrī, plkst. 0:00
(dzeja)
Heliāns
Gara vientuļās stundās
Tīkami piesaulē staigāt
Gar dzeltenajiem vasaras mūriem.
Soļi pa zāli ir klusi; bet pelēkā marmorā
Allaž dus Pāna dēls.
Vakaros uz terases mēs piedzeramies brūna vīna.
Lapotnē sārtenu persiku vizma;
Maiga sonāte, līksmi smiekli.
Nakts klusums tik jauks.
Tumšajā līdzenumā
Sastopamies ar ganiem un baltām zvaigznēm.
Kad pienācis rudens,
Birztalu pārņem lietišķa skaidrība.
Mēs atmaiguši klīstam gar sarkaniem mūriem,
Ieplestās acis seko putnu lidojumam.
Vakaros kapsētas urnās slīgst baltais ūdens.
Kailajos zaros debess svin svētkus.
Laucinieks tīrās rokās nes maizi un vīnu
Un saulainos kambaros rāmi briest augļi.
Ak, kāda nopietnība dārgā aizgājēja sejā.
Bet taisnīgumu skatījusī dvēsele līksmo.
Tik dižena ir tuksnesīgā dārza klusēšana;
Jauniesvētītais mūks tur sev vaiņago pieri ar brūnām lapām,
Ieelpodams ledaino zeltu.
Rokas pieskaras zilgano ūdeņu senumam
Vai arī māsu
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Klusas saskaņas taka aizved uz draudzīgām istabām;
Tur ir vienatnība un kļavas šalkoņa,
Tur varbūt vēl dzied strazds.
Skaists ir cilvēks, parādīdamies tumsā,
Izbrīnā kustinot rokas un kājas,
Acīm lēnām riņķojot purpura dobumos.
Ap vakarlūgšanas laiku svešinieks nozūd melnajā novembra iznīcībā,
Zem pūstošiem zariem, pie spitālīgajām sienām,
Kur agrāk staigājis svētais brālis,
Grimdams sava bezprāta stīgu maigajās skaņās.
Ai, cik vientuļi vakarvējš iznīkst.
Eļļaskoka tumsā pamirusi noliecas galva.
Dzimtas noriets ir satriecošs.
Vērotājam šai stundā
Paša zvaigžņu zelts aizlāso acis.
Vakarā izskan balsi zaudējuša zvana šķinda,
Melnie mūri ap laukumu sabrūk,
Mirušais kareivis sauc uz lūgšanu.
Dēls — bāls eņģelis —
Ienāk tēvutēvu tukšajā namā.
Māsas devušās tālu projām pie šķīstajiem sirmgalvjiem.
Naktīs pie lieveņa margām viņa atrada gulētāju,
Kurš bija atgriezies no sērā svētceļojuma.
Tik stīvi slejas viņas mati, pilni mēsliem un tārpiem,
Kamēr viņš stāv tur uz sidraba pēdām
Un no pamestām istabām laukā nāk mirušie.
Ai, dievadziesmas naktsvidus ugunīgajā lietū,
Kad kalpi ar nātrēm sit maigās acis;
Plūškoka bērnišķie augļi
Izbrīnā liecas pār tukšu kapu.
Nodzeltējuši mēneši lēnām ripo
Pāri drudža palagiem, kuros jauneklis
Dzenas pakaļ ziemas klusumam.
Cildens liktenis paredzēts Kidronai,
Kur ciedrs, maigs radījums,
Saplaukst zem tēva zilajām uzacīm;
Pa naksnīgām pļavām savu ganāmpulku ved avinieks.
Vai varbūt kāds iekliedzas miegā,
Kad bronzas eņģelis atnāk uz cilvēku birztalu,
Svētās miesas aizplūst kvēlojošā rūsā.
Māla būdeles apvij purpura vīnāji,
Dzeltenā labība skanīgos statos,
Bišu sanoņa, dzērvju lidojumi.
Vakaros klinšu takās sastopas augšāmcēlušies.
Spitālīgie spoguļojas melnos ūdeņos
Vai arī raudot paver mēslos notraipītos tērpus
Pretī balzāma vējam no sārtajiem pakalniem.
Slaidas meičas maldās nakts ielās,
Meklēdamas mīlošos ganus.
Sestdienās būdās skan maigas dziesmas.
Lai dziesma sauc atmiņā puisēnu,
Viņa neprātu un gaišās uzacis, un to, kā viņš aizgāja
Pārtapt pīšļos, un cik zilgas atveras viņa acis.
Ai, cik skumja šī atkalredzēšanās.
Vājprāta pakāpieni melnās istabās,
Veču ēnas pie atvērtām durvīm,
Kur Heliāna dvēsele sārtā spogulī aplūko sevi,
Sniegam un spitālībai slīdot pār pieri.
Apdzisušas zvaigznes gar sienām
Un gaismas baltie stāvi.
No paklāja nokāpj kaprača skelets,
Pie pakalna — satrupušā krusta klusēšana,
Purpura naktsvējā — vīraka saldme.
Ai, jūs lūstošās acis melnajās plaisās,
Kad eņģelis rāmā prāta aptumsumā
Vientuļi apcer vistumšākās beigas,
Klusais Dievs virs viņa zilos plakstienus slēdz.
Miegs
Tu baltais miegs! Lai nolādētas
Tavas tumšās indes.
Tu dīvainais dārzs
Zem krēslas kokiem,
Čūsku un naktstauriņu,
Zirnekļu, sikspārņu miteklis.
Svešniek, saulesrietā
Tava nozaudētā ēna —
Drūms korsārs
Bēdu sāļajos viļņos.
Naktsmalā balti putni lidinās
Pār metāla pilsētām
Plaisājošām.
Novakarē
Zils strauts, taka un novakare pār sabrukušām būdelēm.
Aiz tumšā krūmāja bērni rotaļājas ar zilām un sarkanām bumbiņām:
Daži mainās ar zvaigznēm, un rokas satrūd zem brūnajām lapām.
Kaulainā klusumā vizuļo vientuļnieka sirds;
Samelnējušie ūdeņi svaida laiviņu.
Tumšajām sienām cauri plīvo brūno meiteņu mati un smiekli.
Veču ēnas pārkrusto maza putneļa lidojumu;
Viņu deniņos atspīd zilo putnu noslēpums.
Vēl citi sēž uz melnajiem soliem, šūpodamies vakarvējā.
Kastaņas kailajos zaros lēnām apdziest
Zelta nopūtas; vasaras tumšās cimbalas
Skan svešniecei, kura parādās apdrupušajās trepēs.
Vakara negaiss
Ak, šis vakars tumši sarkans!
Mirgulīši logos vērpjas.
Vīnstīgas vij zilas arkas,
Tajās baiļu spoki slēpjas.
Renstelēs dej pīšļi smirdot.
Vēja vaigs pie rūtīm spīgo.
Mākoņi skrien gaisos irdos
Tā kā zirgi mežonīgi.
Dīķa spogulis plīst spalgi.
Kaijas brēc kā lielās briesmās.
Ugunsjātnieks pārrauj valgus
Un aiz eglēm pagaist liesmās.
Mirēji vaid savās gultās.
Nakts vēl sabož zilos spārnus.
Un tad pēkšņi lietus bultas
Mirdzot jumtos cērtas kāri.
Ceļinieks
Kur papele sidrabojas,
Kur zvaigznes un akmeņi,
Pret pakalnu atbalstās baltā nakts.
Laipa miegaini liecas pār strautu.
Zēnu vajā pamirusi seja.
Mēnessirpim rožainā aizā
Tālie gani teic slavu. No vecu akmeņu kaudzes
Glūn kurmis ar kristāla acīm.
Pamostas ziedošais vējš, miroņa līdzinieka balss kā putna brēciens
Un soļi tur mežā palēnām sazaļo.
Atgādinājums par kokiem un zvēriem. Sūnu lēzenie pakāpieni
Un mēness,
Kas skumīgos ūdeņos starodams nogrimst.
Kāds atgriezies klaiņo gar zaļo krastmalu
Un melnā gondolā aizšūpojas caur pilsētas drupām.
Ciemats mežmalā
Karlam Minniham
Brūnas kastaņas. Vakara klusajā kvēlē
Veci ļaudis slīd garām; maigs vītums kokos.
Ar mirušo brālēnu kapsētā strazds plēš jokus.
Uz klavierēm gaišmatis skolotājs korāli spēlē.
Viz baznīcas logos nāves ainu šķīstās krāsas,
Bet asiņainā fonā runā skumjas skarbās.
Vārti šodien stāv ciet. Atslēgu zvaniķis glabā.
Ar spokiem dārzā draudzīgi runājas māsa.
Vīns vecajos pagrabos rūgdams zeltaini spīgo.
Smaržo āboli, prieks gluži tuvu staro.
Grib bērni daudz pasaku dzirdēt vakaros garos;
Pat vājprātā ir manāms zeltains patiesīgums.
No rezēdām sūcas zilgums; nosprakšķ istabā sveces dakts.
Jau pazemīgajiem ir sataisītas goda vietas.
Gar mežmalu vientuļš liktenis aiziet prom rietā;
Uz sliekšņa nostājas miera eņģelis Nakts.
Rudenī
Liec saulespuķes zeltains svars,
Vēl sirdzēji saulē nāk sildīties.
Pļauj tīrumā dziedošu sievu bars,
No klostera zvaniem dun viss miests.
Tev putni tālas vēstis nes,
No klostera zvaniem dun viss miests.
Klau, pilsdārzā spēlē vijoles,
Sāk brūno vīnu šodien spiest.
Ik pretīmnācējs līksms un rāms.
Sāk brūno vīnu šodien spiest.
Stāv durvis vaļā kapličām,
Uz sienām saules spožums ziests.
Romance naktij
Klīst vientulis zem zvaigžņu telts,
Ap viņu pusnakts gaiss plūst rēns.
Ar seju pelēku kāds zēns
No sapņa mostas, mēness dzelts.
Raud jokdare un matus plēš,
Pie aizrestotā loga stāv.
Pār dīķi klājas spīdums blāvs,
Tur mīlētāji laivā sēž.
Dzer slepkava, vīns kausā sājš.
Viens slimais otram bēdas sūdz.
Pie mūķenes, kas kaila lūdz,
Nāk krustā sistais Pestītājs.
Pa sapņiem māte klusi dzied.
Bērns guļ, bet acis neaizver.
Šķiet, nakti iepazīt viņš cer.
Sāk meitumājā dejās iet.
Nakts gaisā dzestri čuksti irdz.
No tauku sveces pagrabs gaišs.
Uz sienas glezno mirušais
Tur klusumu, kas drūmi ņirdz.
Kaspara Hauzera dziesma
Besijai Losai
Viņš pa īstam mīlēja sauli, kas purpura soļiem kāpj lejup pa nogāzi,
Meža ceļus, dziedošo tumsas putnu
Un lapotnes zaļo līksmi.
Pilna nopietnības bija viņa dzīve koku pavēnī
Un dzidra viņa seja.
Viņa sirdī ar maigas liesmas vārdiem bija runājis Dievs:
Tu, cilvēk!
Daudzreiz viņa soļi stājās pie vakarējošās pilsētas;
Viņa mutes tumšā žēlaba:
Gribu kļūt jātnieks!
Kamēr krūmi un zvēri staigāja viņam pa pēdām,
Viņu jau meklēja balto ļaužu nams un krēslas dārzs,
Un viņa slepkava.
Pavasaris un vasara, un taisnīgajam lemtā
Rudens daile, viņa klusie soļi
Sapņojot garām tumšajām istabām.
Naktīs viņš palika vienatnē ar savu zvaigzni;
Redzēja sniegu krītam uz kailiem zariem
Un slepkavas ēnu krēslainā nama gaitenī.
Nepiedzimušais nolieca savu sudraboto galvu.
Piedzimšana
Kalnaine: tumsas traipi, klusēšana un sniegs.
Lejup no sila medību gājiens asiņots;
Ak, mežazvēru purvainās acis.
Māte cieš klusu, zem melnajām eglēm
Nokrīt aukstais nīkulis mēness
Un ieplešas gulētājas rokas.
Ak, cilvēka dzimšana. Naktsvidū
Zils ūdens klinšu pamatus skalo;
Nopūzdamies savu atspulgu vēro kritušais eņģelis,
Kāds nobālis mostas savā mēmajā istabā.
Divi mēneši
Ievizas akmens vecenes acīs.
Ai, dzemdētājas kliedziens. Puisēna deniņus glāsta
Nakts melnais spārns
Un sniegs no purpura padebeša.
Atdzejojusi Amanda Aizpuriete.