Karloss Marija Domingess: Papīra nams (1)

2007. gada 28. maijā, plkst. 15:38

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Atēna, 2007

Nepiesardzīgāk, nekā būtu ieteicams, es iekāpu autobusā, kas veda uz Lapalomu. Ritēja pēdējās jūnija dienas, tukšajā un pamestajā ciemā ar slēgtajiem veikaliem ierados tieši pusdienlaikā, kad jūras vējš ielās locīja palmas. Vairākas priedes jau bija nogāzušās uz iebraucamā ceļa, tomēr vējš, nemierā ar paveikto, plosīja, raustīja un lauza to zarus.

Šī nebija piemērotākā diena jūrmalas apmeklējumam, tomēr tā bija mana diena un mana vienīgā iespēja. Nezin kādā brīnumainā veidā panācu, ka taksists aizved mani līdz lagūnai, un, lai to paveiktu ― kā jau bija stāstījis Delgado ―, mums vajadzēja griezties atpakaļ un apmest lielu loku pa bedrainu ceļu, kas līdzinājās izžuvuša strauta gultnei. Taksists apgalvoja, ka piekrastes ceļš ir neizbraucams.

Vietu atpazīt nebija grūti. Lagūnas malā aiz kāda līkuma kāpās taisna un akmeņaina taciņa veda uz tālumā redzamo vientuļo būdu. Otrā pusē, lagūnas līča pretējā krastā, slējās māju jumti, bet tālāk, kur izzuda lauki, līdz pat apvārsnim pletās vien milzīgs ūdens klajums. Paisums bija applūdinājis skārda un kartona namiņu rindu, kuros daži zirgi, suņi un zvejnieki bradāja pa ūdeni starp izkārtiem tīkliem un straumes šūpotām laivām. Daži no viņiem atskatījās, izbrīnīti par taksometru uz ceļa, un tad atkal atgriezās pie sava darāmā ietiepīgā atturībā, kuru šajās pāris dienās es jau biju iemācījies atpazīt.

Lūdzu taksistam uzgaidīt un devos uz būdas pusi, aizlicis sejai priekšā mutautiņu, lai pasargātu to no smiltīm. Tad es ieraudzīju pelēcīgo un bangojošo okeānu, reibinošu un satraucošu; ieraudzīju leknus aļģu kušķus laizām pludmali, krājamies krastā un jaucoties kopā ar biezu un netīru putu kārtu, kamēr vējš visu rāva gabalos un nesa pa gaisu kopā ar smiltīm, maziem plastmasas un koka gabaliņiem; pamanīju pāris kaijas, kas pastaigājās pa lieliem, mirušiem jūras lauvām; arī lietus apgrauzto būdas skeletu ar iebrukušām sijām un sienu paliekām. Neko tādu Blūma nebūtu varējusi iedomāties, staigājot pa Monterrejas ielām, guļot viesnīcas palagos, lasot Emīlijas Dikinsones dzeju vai jebkuru citu grāmatu, ko viņa būtu varējusi lasīt nedaudz veiksmīgākā gadījumā. Sašķiebušās sienas, greizas un nelīdzenas; starp cementa gabaliem, maziem gliemežvāciņiem un tumšām sūnām tajās varēja samanīt saules izkaltētas un atkal samirkušas, kopā salipušas lapas, kas līdzinājās trauslām zivs asakām, ar nodzeltējušiem un nesalasāmiem burtiem, kādas enciklopēdijas muguriņu, piebriedušu brošētu izdevumu ar izlocītām un deformētām malām.

Izmētātus ap durvīm un logiem, daļēji apraktus smiltīs, es te atradu Vidobro, Nerudu un Bartolomē de las Kasas; vienā klucī bija salipis Lorenss, Marosa di Džordžo, paliekas no Eliota un Lorkas, ar maziem gliemežvāciņiem inkrustēta Burkharda Renesanse un neatpazīstams un nodarvots Paljērs.

„Divdesmit tūkstoši dolāru!” es kliedzu vējam, kas, pacēlis kādu jumta dēli, sita to pret vienu no balstiem. Te tie bija, iemūrēti akmenī, saskrāpēti, melnās un nenokasāmās sūnās ietīti. Bez instrumentiem šeit neko nevarēja iesākt. Es iegremdēju rokas smiltīs, līdz sataustīju cietu virsmu: izvilkta virszemē, tā izskatījās pēc groteskiem pārpalikumiem. Sējumi gulēja smiltīs kā bēdīgi līķi. Papīrs un vārdi, izžuvusi tinte, insektu sacaurumotas grāmatu muguriņas, starp lapām un nodaļām izgrauztu simtiem mazu un līkumainu tuneļu.

Nometies ceļos un aptinis ap galvu šalli, es kādu mirkli iztēlojos, ka atrodu Arlta pirmizdevumu labā stāvoklī, kādu Dario un Dona Kihota sējumu, kurš kopā ar Braueru bija dzēris vīnu pie viņa mājās, tomēr izvilku tikai klučus ar Garsijas Markesa kauliem, lipīgu Lopes de Vegas miesu un grabošu Balzaka ādu.

Pēkšņi es beidzu rakt un pielēcu kājās, neizturamu šausmu un satraukuma dzīts. Pasaules literatūra spraucās ārā no kāpām ar apdullinošām žēlabām. Un tomēr tur bija grāmatas, tās joprojām tur bija, iesietas un sašūtas, to lapas izvagoja daudz plašākas taciņas nekā talanta veidotās, caur birstošu cementa garozu kā acs skatījās vāku atliekas un muguriņas, kas meklēja gaismu un atkal pārklājās ar smiltīm.

Es atkāpos un paspēru pāris soļu uz būdas pusi. Izlauztas durvis un logi; to skeleti radīja ainavā kustīgas un nemierīgas gleznas, bez fona, bez cita untuma kā vien rāmju malas, un caurajā salmu jumtā tikām ritmiski gaudoja vējš.

Vēl joprojām bija saglabājies izturīgais akmens kamīns, un dažās no smiltīm brīvās vietās varēja saskatīt grīdas flīzes. Tad nu es mēģināju izvilkt Ēnas līniju un atstāt to pavarda stūrī kopā ar citiem ceļojumu pārcietušajiem līķiem, ko dienu pēc dienas lēnām aprija pludmale, jo pat par spīti iespiedburtu neprātīgajai un ietiepīgajai cerībai, kurā savu pienesumu bija devuši izdevēji, dizaineri, sekretāres, mašīnrakstītājas, recenzētāji, rakstnieki un kurjeri, iespiedēji un iesējēji, ilustratori, ievadvārdu rakstītāji un izglītoti kritiķi, papīrs bija tikai organiska viela, kas beigu beigās ― gluži tāpat kā ceļmalas priedes ― klusi un iznīcīgi krita okeāna milzīgajā rīklē.

Tur tā bija, duļķaina un nemierīga, un katrs plīstošais vilnis līdzinājās zobu rindai, un turpat arī jūras lauvas ar vaļējiem un asiņainiem vēderiem, kuros savus knābjus gremdēja albatrosi. Joda smarža un smilšu plīvurs gaisā, un pēc dīvaina ceļojuma krastā izmesti lieli koka gabali. Ko gan citu grāmatas šeit varēja darīt, ja ne ierakties kāpās, ļaut tumsai sevi sagrauzt un negaidīti uzpeldēt kā atliekas pēc kuģa avārijas.

No spāņu valodas tulkojusi Guna Pigita.