Biruta Delle: Mans ceļš (4)

2007. gada 28. maijā, plkst. 0:12

Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)
Atēna, 2007

Jau trešajā dienā pēc kāzām Huberts uzstāja, ka jāatsāk mālēšana. Bija septembris. Man nepatīk raibās koku lapas. Tāpēc gleznoju portretus — Hubertu, Eiženu, Tomu un klusās dabas. Sezāniski gan bija, bet pamatā no dabas. Ļoti gribēju gleznot figurālus darbus, bet man nebija tēmu. Pat pirmā figurālā glezna “Par Bodlēra tēmu” bija no dabas. Huberts pozēja. Gleznojot vienu figūru, nezināju, kāda būs otrā un trešā. Nekādu skiču. Uz ko paļāvos, nezinu.

Kā gleznot portretu, lai būtu spēcīgas krāsas? Toma portrets — gaisma tumši oranža, ēnās atļāvos ultramarīnu. Eižens — gaišākas krāsas, bet mālēju kā ainavu. Iznāca ļoti raibs. Biju zaudējusi vēlēšanos kaut ko apvienot. Cerēju, ka būs pārmaiņas. Bet pagaidām ļāvos krāsu trakošanai, kaut gan zināju, ka labi tas nav. Biju pilnīgi aizgājusi no dabas. Tā bija salda grēkošana.

Kafiju dzerot un runājoties, man it kā pašas no sevis uzzīmējās vairākas figūras, kas ar glāzēm rokā sēž dārzā pie galdiņa. Uzvilkām palielu audeklu. Es vairs nemālēju bieziem triepieniem, bet joprojām krāsas bija nepiedodamas. Mani tas aizrāva. Ultramarīns, sarkanais kadmijs, oranžs. Bildi nosaucu “Svētki dārzā” (pašlaik galerijas “Rīga” īpašumā). Tāpat zils un sarkans ar nedaudz gaiši oranžo tapa Imanta Kalniņa portrets. Kur te vairs daba? Glezniecisks prieks un vainas apziņa.

Pēc desmit mēnešiem piedzima Roberts. Verandā bija auksti. Vecāki atkal aicināja pie sevis, ierādīja mums siltāko istabu. It kā labi: kārtīgs ēdiens, siltums, klusums. Kafija un cigaretes jāaizmirst. Brālis bija šķūnī izbūvējis nelielu apsildāmu istabiņu. Tur mēs ar Hubertu, viens otru nomainot, metāmies dzert kafiju un smēķēt.

Pavasarī nu jau trijatā atgriezāmies verandā. Uz ielas mani apturēja čigāniete — teica, ka mājās es būšot karaliene. Jā. Šeit, Brīvzemnieka ielā, es beidzot jutos kā mājās. Nebija jābaidās no nosodošiem skatieniem. Huberta vecāki nenāca, vienīgi pieklauvēja, kad sauca pie tālruņa.

Pie mums sāka nākt “kazisti” — Eižens, Mudīte un Toms (Ināra Eglīte) — gandrīz katru dienu. Nāca arī sveši sirsnīgi cilvēki — ārsti, dzejnieki, mūziķi. Es ar prieku dāvināju savus darbus. Vasarās gleznoju “dārzā”, kas patiesībā nebija dārzs, bet it kā Arkādijas parka turpinājums, tikai aizaudzis. Motīvus meklēdama, sēdēju uz verandas karstā jumta. Ja nebūtu tās nolādētās kautrības, es sagleznotu skaistās Torņakalna ielas! Tomēr galvenais nav — ko, bet kā gleznot.

Uz jauno mākslinieku izstādi aiznesu ainavu — kokus pavasara saulē. Pieņēma. Pirmo reizi tika minēta Delle — mans jaunais uzvārds. Tas bija 1967. gadā.

Es vairs neapzinājos sevi kā sezānisti. Par manu vienīgo skolotāju kļuva daba. Jo precīzāk meklēju krāsu, jo “prasīgāka” tā kļuva. No verandas jumta mālēdama lielos tumši zaļos kokus, es vairs netrakoju. Aizmirsu Sezānu uz visiem laikiem. Gribēju atrast savu redzējumu. Kā? Protams, mālējot no dabas, aizmirstot visu, ko zināju. Vienīgi fiksēt krāsu toni pēc toņa — pilnīgi bezpriekšmetiski. Pēc principa “Glezno kā govs — visu redz, neko nesaprot”. Vairs nedomāju par lapotnes formu, par ēnām. Es tikai fiksēju, ko redzēju, cerībā, ka daba palēnām atklās man kaut ko jaunu, kaut ko manu.