Andrē Bretons: Magnētiskie lauki (1)

2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)

Baltie cimdi

Lielo viesnīcu gaiteņi tukši, un cigāru dūmi gaist. Kāds vīrs nokāpj pa sapņa kāpnēm un redz, ka līst lietus: rūtis ir baltas. Ir zināms, ka līdzās viņam guļ suns. It visi apstākļi atbilstoši. Ir rožaina tase, pavēle dota, bez steigas rosās kalpotāji. Platie debesu aizkari atvelkas. Nosodoša murdoņa par šo steidzīgo aizbraukšanu. Kas vēl spēj tik klusi skriet? Vārdi zaudē savas sejas. Iela ir tikai tuksnesīgs ceļš.

Ap četriem šai pašā dienā liela auguma vīrs uzkāpj uz tilta, kas savieno dažādas salas. Zvani torņos vai koki zvana. Viņš domājas dzirdējis draugu balsis. "Laiskoņu ekskursijbirojs pa labi," viņam uzsauc, "un sestdien tevi gleznotājs gleznos." Kaimiņi pamestības izkaras logos, un visu nakti var dzirdēt laternu šņākoņu. Niķīgā māja noasiņo. Mums tik mīļi ir

ugunsgrēki; kad debess krāsa mainās, tad tā ir nāve, kas paiet garām. Ko gan labāku vēlēties? Kāds cits vīrs pie parfimēra bodītes klausījās tālīnā bungu rībā. Nakts, kas planēja augšpus viņa galvas, uzmetās viņam uz pleciem. Nolīgtie vēdekļi bija pārdošanā: tie vairs nenesa augļus. Tika joņots, nezinot rezultātus, jūrmalas spraugu virzienā. Noskumuši pulksteņi lasīja rožukroņi kā ogas. Tiklas kleitu krokas sakārtojās. Neviens negāja ne tuvu milzu avēnijām, kuras ir pilsētas spēks. Ar vienu vienīgu negaisu bija diezgan. Ļoti tuvu vai ļoti tālu — mitro cietumu jaukumi tapa noliegti. Vislabāko patvērumu sniedz stacijas, jo ceļinieki nemūžam nezina, pa kuru ceļu doties. Izburtos roku līnijās, ka vissmaržīgākās uzticības ķīlai nav nākotnes. Ko mēs varam padarīt muskuļotiem bērniem? Bišu karstā asins ir ievārīta minerālūdeņu pudelēs. Nekad neviens nav redzējis atklātas vaļsirdības. Pazīstami cilvēki pazaudē dzīvību šo te skaisto māju bezrūpībā, kura liek sirdīm sisties.

Cik mazītiņi šķiet šie pamestie purvi! Šīszemes laimības plūst straumēm. Ik priekšmets kalpo par paradīzi.

Liels bronzas bulvāris ir tuvākais ceļš. Maģiskās vietas nav labas pieturvietas. Lēna un noteikta gaita: dažās stundās var pamanīt skaistu deguna asiņošanas augu. Iedegas diloņslimo panorāma. Var dzirdēt it visus zemzemes ceļinieku soļus. Bet visparastākais klusums valda šais saspiestības vietās. Izķēmots apstājas kāds ceļotājs. Brīnīdamies viņš tuvojas šim te krāsainam augam. Nav šaubu, viņš grib to noplūkt, taču spēj tikai paspiest roku otram, kas apkāries zagtām rotām. Viņu acis apmainās slimīgām liesmām, un viņi ilgstoši pārrunā savus kliedzienus brīnišķīgos. Varētu sagaidīt sausa mēneša murdēšanu, taču skats izgaist visapbrīnojamākās saskarsmes. Neviens nespētu atpazīt vairs šos bālās rases ceļiniekus.

Nomales krēsla un kumēdiņu rādītāju skumjas gadatirgos tos šķir. Ir tik jauki šai teltī. Gaišzili tvaiki laužas cauri apkārtnei klajumā, un brīnumainais augs aug lēnītēm. Kareivīgajiem trūkumiem uzsaucieni stieptie liek notrīsēt krūmiem; tie ir kuģi, kas pamet pielūgsmes salu uz daudziem gadiem. Emigranti jau aplēses taisa un vairs necenšas ignorēt jūtu sajaukumu. Apkārtnes mežā ļaužu mazāk aizvienam. Zvēri savās migās uzmana savus mazuļus. Mākoņi ātri nozūd, ļaujot zvaigznēm mirt. Nakts apsīkusi.

Kāds bezrūpīgs ceļotājs saka savam kompanjonam: "Es soļoju līdzās sev un sapratu mūžīgo gaitu nolemtību un orģijas pamestībā. Pa labi roki es nogalēju draugu, kas pazina vienīgi sauli. Stari mūs aptraipīja sāpīgi, biju tik izslāpis, ka dzēru tās ciešanas. Viņš vēl smējās, uzticot man savu pēdējo elpas vilcienu. Es nespēju valdīties — griežu zobus, lasot viņa acīs pašnāvnieka kaislīgo rezignāciju. Vējš man aizspieda kaklu, es nevarēju zināt, kas runā ar mani aizvien. Es jūs atpazinu."

Metālu tumšais klusums caursita viņu vārdus. Ceļinieks, kura rokas bij izrotātas, atbildēja: "Trīs labākās manas dzīves dienas atstāja manās krūtīs blāvu sirdi. Neģēlīgās austrumzemju piegaršas uzkūda murgus. Es atminos vīru, kas skrēja, neredzēdams savas paša rokas. Šodien es redzu jūs atkal."

Tādā kārtā viņi apguva mēnešus ar "r". Atkāpjas diena, pametot viņiem lūpās dažus īpaši tīrus vārdus. Šajā citu gadu laikmetā visas miesas pavērās pret pienaceļiem, viņi uzkāpa observatorijās. Viņi nobāla tur, redzot aplēses attālumiem un iespējām. Daži nemaldīgi teicēji — kā tas, no Senmedāras — pēc vajadzības atausa viņiem atmiņā. Viņi atklāja reti kad zvaigzni tik sārtu kā tālīns noziegums vai kāda jūras zvaigzne.

Eja viņu dvēselē, citkārt atvērta visiem nācējiem, tagad tik pamatīgi aizkrauta, ka viņi vairs nedod nelaimei balvas. Viņus tiesā par paradumiem, kādi tiem nepiemīt. Visbiežāk tie ir ļoti eleganti manekeni bez galvām un ari bez rokām. Tiem, kuri grib apgūt labas manieres, pārdod savus kostīmus, izliekot tos apskatei. Kad viņi apsteidza rītdienu, tādas modes vairs nebija. Apkaklīte, kura zināmā mērā ir mute šai čaumalai, ļauj cauri tikt lielām, zeltītām lūkšām, kas satver visskaistākos atspulgus vitrīnā, kad neviens to neredz. Naktī tā rotaļīgi svārsta mazītiņu etiķeti, kur katrs var izlasīt: "Sezonas pēdējais jaunums." Tās mūsu draugus mazpamazām izved no viņu šķietamās nekustības. Tuvojoties aptausta skaistās acis uz kātiņiem. Miesa pilnā fosfora formācijā vienādtālu no dienas un skrodera modeslapas. Pa starpu tievas telegrāfantenas uz bērnu sapni. Manekeni ir tepat blakus korķim. Glābšanas jostas. Visai tālu no šīm apburošajām pieklājības frāzēm.

 

Tulkojusi Dagnija Dreika.

Pēdējie komentāri:

• Laura 06.12.04 13:03

  Labs darbs

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma