Hugo Balls: 1. Dadas Vakara atklāšanas manifests (4)
2007. gada 20. maijā, plkst. 18:05
Rubrika: Bibliotēka
Neveiksmīgas sagadīšanās pēc nedēļā, kas bija veltīta Hugo Ballam (7.–13. maijs), ¼ Satori nenopublicēja 1. Dadas Vakara atklāšanas manifestu, ko — lieki atzīmēt — bija iecerēts publicēt. Atvainojamies lasītājiem un tulkotājai un kļūdu labojam.
¼ Satori
___
1916. gada 14. jūlijs, Cīrihe
Dada ir jauns mākslas virziens. Konstatēt to iespējams tāpēc, ka līdz šim neviens par to neko nezināja, bet rītdien par to runās jau visa Cīrihe. Dada ir cēlusies no vārdnīcas. Viss ir briesmīgi vienkārši. Franciski tā nozīmē šupuļzirdziņš. Vāciski: Ar dievu, lūdzu, rāpies nost no manas muguras, uz redzēšanos, līdz citai reizei! Rumāniski: „Jā patiesi, Jums ir taisnība, tā tas ir. Jā gan, patiesi. Darām tā”. Un tā tālāk.
Internacionāls vārds. Tikai viens vārds un vārds kā kustība. Tas ir vienkārši briesmīgi. Ja
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Kā sasniedz mūžīgo svētlaimi? Sakot Dada. Kā kļūst slavens? Sakot Dada. Ar cēlu žestu un izsmalcinātu pieklājību. Līdz ārprātam, līdz zaudētai samaņai. Kā iespējams atmest visu lokani ļumīgo un žurnālīgo, visu glīto un tīro, visu moralizēto, brutalizēto, afektizēto? Sakot Dada. Dada ir pasaules dvēsele, Dada ir sezonas nagla, Dada ir labākās lilijpiena ziepes pasaulē. Dada Rubīna kungs. Dada Korodi kungs, Dada Anastasijs Lilijšteina kungs.
Vāciski tas saucas: Šveices viesmīlība ir jāvērtē augstāk par visu, un estētisko nosaka norma.
Es lasu pantus, kuru nodoms ir ne mazāk kā: atteikties no valodas. Dada Johans Lapsgangs Gēte. Dada Stendāls. Dada Buda, Dalai Lama, Dada m’dada, Dada m’dada, Dada mhm’ dada. Svarīgs ir savienojums, un, lai iepriekš tas drusku pārtrūktu. Man negribas vārdus, ko izgudrojuši citi. Visus vārdus ir izgudrojuši citi. Es gribu pats savu bezjēgu, savus patskaņus un līdzskaņus tur klāt, kas tai atbilstu. Ja vibrācija ir septiņas olektis gara, tad es gribu tai piemērotus vārdus, kas būtu septiņas olektis gari. Šulzes kunga vārdiem ir tikai divarpus centimetri.
Tagad jūs skaidri varat manīt, kā rodas artikulēta valoda. Es ļauju skaņām vienkārši krist. Uznirst vārdi, vārdu pleci; vārdu kājas, rokas, plaukstas. Ai, oi, ū. Nedrīkst ļaut uzdīgt pārāk daudz vārdiem. Pants ir gadījums, kas ļauj pēc iespējas iztikt bez vārdiem un valodas. Šīs nolietotās valodas, pie kuras līp netīrumi kā pie mākleru rokām, kas grābstās ap monētām. Vārdu es gribu, kur tam ir gals un kur tam ir sākums.
Katrai lietai ir savs vārds; vārds pats tur ir kļuvis par lietu. Kāpēc koks nevarētu saukties pupluš, un pluplubaš, ja ir lijis? Un kāpēc vispār ir kaut kā jānosauc? Vai tiešām visam jāatskan no mūsu mutēm? Vārds, vārds, vietai šai tagad ir dzemdību sāpju smārds, vārds, mani kungi, ir kļuvis par visaugstākā ranga publisku nodarbošanos.
P.S. Par manifestā pieminētajām personālijām:
Carā, Tristans (Tzara, Tristan) — dadists Cīrihē, vēlāk — Parīzē.
Hīlzenbeks, Rihards (Huelsenbeck, Richard) — dadaists Cīrīhē, vēlāk — Berlīnē.
Links: http://home.nordnet.fr/~jgrosse/obs/dadaisme.htm.
Rubīns, Ludvigs (Rubiner Ludwig) — ekspresionists, esejists, dzejnieks, litertūrkritiķis. Pirmā pasaules kara laikā emigrējis uz Šveici, Cīrihi. Laikraksta Zeit-Echo vadītājs.
Korodi — domājams, Korodi Eduards (Korrodi Eduard, 1885–1955), Cīrihes avīzes Neue Zürcher Zeitung izdevējs.
Anastasijs Lilijšteins un Šulze — šie divi personāži darbojas arī Hugo Balla romānā Tenderenda Fantasts (Tenderenda der Fantast, 1., vollst. Und rev. Aufl., Insbruck: Haymon-Berl., 1998). Šī darba 5. nodaļā „Satanopolis” (S.22) Šulzi uzrunā Millers („Sie haben da einen schönen Kanidklopfer”, sagte Herr Schmidt zu Herrn Schulze”.). Par viņiem nesen uzņemts vācu amatierkino. Savukārt Anastasijs Lilijšteins tur pat Satanopolisā iebarikādējas savā mājā aiz matračiem, barojas ar kalmēm, kefīru un konfektēm un apgūst 27 veidus, kā sēdēt un spļaudīties. Viņš tiek pieteikts kā izbēdzis žurnālists, pastāv versija, ka tas ir Hugo Balla alter ego.
Par miesnieku Nutki neko nezinu. Bet Johans Lapsgangs ir tas pats Gēte, kuram „vilka soli” (Wolf-gang) Balls ir aizstājis ar „lapsas soli” (Fuchs-gang).
No vācu valodas tulkojusi Linda Gediņa.
Gumija 21.05.07 16:45
Jā, katrs, kurš uzraksta manifestu iezīmē, aizsit savu vietiņu kultūras vēsturē. Es atsakos no manifesta, no programmas, no nolūka, nodoma un motīva. Mani neinteresē mana vieta kultūrā, man nav vajadzīgs sugasvārds (lamuvārda brālis). Es esmu garīga substance (pareizi ir teikt - entitāte, bet man pofig. Nē - nav pofig. Nē, piemānīju, tomēr pofig :))))), kas dzīvo vidē, kuru nevar nosaukt citādi kā par dzīvei kaitīgu. Es pretojos videi, tajā pat laikā būams līdz galam iesakņots tajā, taču tieši šī iesakņotība ļauj izaugt tai pāri. Katra domājoša būtne kādā savas dzīves posmā nonāk līdz atziņai, ka dzīves vide ir tikai atspēriena punkts, nevis universs. Nav nekādas jēgas integrēties, jēga rodas emigrācijā. Migrēt var uz iekšu (sevī, savā radošajā okeānā) vai uz āru (citos cilvēkos). Es kustos abos virzienos un vienīgais, kas man ir sakāms par dzīvi ir šis: "Hello from Mars!"
Gumija 21.05.07 16:46
Par Ballu - ģēnijs, kurš saka: "Hello from Dada!"
Gumija 21.05.07 17:02
Teksts kā komunikācijas forma pārspēj visu pārējo. Tekstu var apdomāt, izlabot, sakopt, tai pat laikā nelaupot tam emocijas. Teksta piedāvātās izpausmes iespējas ir bezgalīgas, tomēr nav nekā pievilcīgāka par to, ko sniedz stāstījuma teikumi. Vienalga, vai tos sauc par dzeju vai prozu, stāstījuma (jautājuma, izsaukuma, orgasma, vēmiena, pirdiena, atklājuma, noslēpuma, izmisuma) teikumi veido apziņas arhitektūru. Prāts dzimst, realizē sevi teikumā (atcerēsimies slaveno "Cogito ergo sum"). Tieši tāpēc pirmais tīņa, proti, jaundzimušas apziņas, varoņdarbs ir uzrakstīt uz sienas "Bļaģ!" vai "X rullē!". Tas ir tas pats kas pateikt "Hello from bļaģ!" vai "Hello from X!" Viss turpmākais ir paskaidrojums šim pirmajam teikumam.