Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (9)
Vienkārši pasaki ģimenes vērtībām NĒ
16. maijā, plkst. 18:48
(dzeja)
Piedāvātie trīs dzejoļi - Nātana Filera Edips, Filipa Larkina Vecie muļķi un Džona Džorno Vienkārši pasaki ģimenes vērtībām NĒ - Rīgā nonāca Noasa Starpsezonu dzejas lasījumu laikā. Latvijas galvaspilsētā bija ieradies Berlīnes Literārās darbnīcas (www.literaturwerkstatt.org) pārstāvis un kinodzejas festivāla ZEBRA kurators Ēriks Engelbrahts de Priels, kas kinoteātrī K. Suns izrādīja dzejoļfilmu programmu un vadīja meistardarbnīcu. Tā kā pilnā mērogā šie teksti, ko ¼ Satori lasītājiem prezentējam drukātas dzejas veidā, būtu baudāmi kopā ar audiovizuālo pavadījumu.
Kas tad īsti ir kinodzeja jeb dzejoļfilmas? Lielās līnijās dzejoļfilmas ir iedalāmas trijos apakšvirzienos. Pirmais ir, būtībā, nofilmēts dzejas lasījums. Taču meistarīgi izvēlēts statisks kadrs, tā kompozīcija un pats dzīvais dzejnieks, kas balsī lasa savu dzeju - var radīt katarsisku pārdzīvojumu. No Rīgā rādītās programmas atmiņā iekrita tieši Džona Džorno Just say no to family values šāda žanra filma: sirsnīga, patiesa, uzrunājoša. Otra iespēja ir sekot dzejoļa sižetam attēlos, pilnīgā vai tikai impresiju veidā ietverot arī dzejoļa tekstu lasījuma vai subtitru veidā. Un trešā filmu grupa ir sižetiskas vai bezsižetiskas noskaņu skices uz dzejoļa vai cita teksta bāzes (no Rīgā rādītā, piemēram, Ingeborgas Bahmanes Nach Grauen Tagen ekranizācija).
Taču atlasītie dzejoļi baudāmi arī kā pastāvīgas literāras vērtības. No angļu valodas atdzejojusi Amanda Aizpuriete. Nedaudz par autoriem: Filips Larkins (Philip Larkin, 1922 - 1985) ir viens no ievērojamākajiem XX gadsimta angļu dzejniekiem; Džons Džorno (John Giorno, 1936) ir itāliešu izcelsmes amerikāņu bītņiks; Nātans Filers (Nathan Filer) ir performances dzejnieks - savus tekstus viņš lasa priekšā, uzved un filmē.
Haralds Matulis
Nātans Filers
EDIPS
Senajā Grieķijā
kādam senajam grieķim -
cik noprotu, viņa naudas līdzekļi bija izsīkuši -
ienāca prātā iesist skanošo, sacerot traģiskas lugas.
Šis vīrs bija talantīgs un gudrs,
viņa sacerējumi uzbudināja,
viņš kļuva
par senās Grieķijas mīluli...
Lugu rakstītāja vārds bija Sofokls
un visaugstāk godātais no viņa tekstiem
likts mana dzejoļa centrā.
Tā ir luga, kas saucas „Valdnieks Edips”.
Būtu noderīgi zināt lugas saturu.
Izlaižot nebūtiskus sīkumus, tas ir šāds:
karalis Edips nosit savu tēvu, izdrātē mammu
un pēc tam sten kaunā un vainas apziņā,
un bla bla bla bla.
Īsi sakot:
apjēdzis, kas savārīts,
viņš izdur sev abas acis.
Teātrī lugu dievināja,
tomēr īstais zvaigžņu brīdis tai pienāca,
kad psihoanalīzes specs vārdā Zigmunds Freids
to izmantoja, lai izskaidrotu
savu teoriju par dēla
dzinuļiem uztvert savu māti kā mīlnieci
un savu tēvu kā to čali,
kurš nostājies starpā un neļauj
šiem pildīt pienākumu, iekrist vienā gultā
un nodarboties ar seksu,
Aizraujošā teorija saucas Edipa Komplekss.
Akurāt šobrīd jums zināms viss -
teorija un luga,
bet tagad pagriezīsim sižetu, paskatīsimies
kas notika nākamajā dienā -
un tas varētu gadīties ikvienam,
bet gadījuma pēc notika ar mani,
tālab pārvarēšu pašlepnumu un ielaidīšu jūs
savā personiskajā Psiholoģijā.
Kad tētuks projām, dēliņš rotaļājas,
un tā pēc pailgiem pētījumiem
zem sava tēta gultas es atradu
masturbācijas palīglīdzekļus.
O! Viņš bija vinnējis -
nespēju noticēt savai veiksmei -
90 lappuses divdimensionālas
ielaminētas vientuļas pišanās.
Bet loģiski sekojošā satraukumā
manas traģēdijas varonis pieļauj kļūdu.
Ieiedams vannasistabā,
es neapstājos aizbīdīt durvju bultu.
Žurnāls strauji tiek atšķirts
un es nometos uz ceļiem,
izrādīdams bijību tualetes podam.
Netīrības pielūdzējs.
Tā ir upurēšana - piselīga, rituāla
kā senas cilts piederīgajam pirms eksistences.
Drīz miljonam spermatozoīdu
atņemšu viņu sapņus par dzīvības radīšanu.
Kādā veidā?
Šķirstot lappuses
ar dāmām, kas pelna naudu,
kārdinoši pozēdamas
no pilnīgas apģērbtības līdz pilnīgam plikumam.
Un tad kļūst arvien labāk.
Kas mums šeit ir? - lasītājas vēstule.
Viņa atzīstas, ka gājusi bildēties.
Nu man rodas īstais iekāriens,
tuvojamies noslēguma posmam.
„Lasītāju sievas” - un mana erekcija
izbauda metafiziskās mīlnieces - plaukstas -
kaismīgo attieksmi.
Bet tad liktenis dod nežēlīgākos triecienus,
īstenojas sliktākais no visiem scenārijiem.
82. lappuse, ak, ko tagad iesākt?
Tur ir manas mātes fotogrāfija!
Un vēl viena, un vēl,
83. lappusē, 84. lappusē,
šķiet, viņa izpelnījusies titulu „mēneša neķītrākā mājsaimniece”.
Fotogrāfiju bez gala.
Man uznāk nelabums, ceļgali sāk drebēt,
paldies dievam ka jau esmu uz grīdas.
Un kas tad nu? Vai nevarēs pačurāt?
Pie durvīm kāds stāv.
Remarka: liktenis dod nežēlīgākos triecienus (nevis triecienu).
Sākas sūdi numur divi.
Durvīs stāv tētis.
Tagad izteikšu viņa viedokli:
ai! mans dēls onanē.
Nabaga puika atstājis durvis neaizslēgtas.
Man nebija ne jausmas, ka viņš ir te.
Ja zinātu, būtu pieklauvējis.
Situācija mulsinoša mums abiem,
bet gan jau vēlāk varēsim par to pasmieties.
Pie velna, uz ko viņš tur skatās?
MANAS SIEVAS FOTOGRĀFIJAS!
Ko nu darīt?
Sevis mīlēšanā ir kāds punkts,
kuru nākas iepazīt katram jauneklim -
kad apstāties vairs nav iespējams.
To sauc par neatgriešanās punktu.
Jau sen biju to sasniedzis un pārsniedzis,
manas sulas tecēja,
Un, lai cik neērti nebūtu, man jāatzīstas,
ka es vienkārši laidu tālāk.
Atceroties šķiet, ka tā tomēr nevajadzēja,
jo tagad savā ziņā jūtos vainīgs
par liktenīgo sirdstrieku kas tēti piemeklēja
tai sekundē kad es beidzu.
Bet no otras puses - tas taču bija Edipa lāsts.
Un, ja ieklausījāties, varbūt caurvijus sižets
jums šķitīs asprātīgs.
Kurš pārāk daudz sit kulakā, kļūst akls.
Filips Larkins
VECIE MUĻĶI
Ko viņi, vecie muļķi, domā - kas īsti notiek,
kāpēc viņi sāk izskatīties šitā? Vai viņiem šķiet,
ka cilvēks ir pieaugušāks, ja no vaļējas mutes pil slienas?
Ja viņš apčurā sevi un nespēj vairs atcerēties,
kurš šorīt ienāca apciemot? Vai varbūt viņi domā,
ka vajag tik gribēt, un viss būs atkal pa vecam, kā toreiz,
kad dejoja visu nakti, vai laulājās, vai reiz septembrī medībās devās?
Vai varbūt viņiem liekas, ka īstenībā nekas nav mainījies
un viņi vienmēr uzvedušies tāpat - kā kropļi vai krampjos sarauti,
vai augas dienas sēdējuši nerimtīgā snaudā,
vērodami, kā mainās apgaismojums? Ja tā nav (un tā nav),
kāpēc tad viņi nekliedz?
Nāves tuvumā tu sadrūpi: gabali, kuri reiz bija tu,
arvien ātrāk attālinās cits no cita uz mūžiem
un neviens to neredz. Ak nē, skatiens tikai aizmiglojies,
mums tā gadījās arī agrāk, bet uz īsu brīdi,
un tolaik mēs vēl tik ārkārtīgi pūlējāmies
izplaucēt savu esību šeit - šo puķi
ar miljons ziedlapām. Nākamreiz nespēsi izlikties,
ka būs vēl arī kaut kas cits. Un šīs ir pirmās pazīmes:
nezināt - kā, nedzirdēt - kurš, dzīvot, kad izgaisis
iztēles spēks. Paveries, tas viss attiecas
uz viņiem: pelnu pelēki mati, rokas kā krupju priekškājas,
žāvētas plūmes krunkas sejā -
kā viņi var to nemanīt?
Iespējams, ka būt vecam - tas ir tā, ka tev galvā
ir istabas izgaismotas, un šajās istabās darbojas cilvēki -
cilvēki, kurus tu pazīsti, bet vārdus vairs neatceries; katrs
kā smags zaudējums - atgūts, senpazīstamām durvīm veroties,
lampai ieslēdzoties, smaidam uzzibsnot trepēs, pazīstamu
grāmatu izvelkot no plaukta; citreiz pietiek
ar istabām vien, ar krēsliem un uguni kamīnā,
ar vēja purināto krūmu aiz loga vai ar saules
vārgo laipnību uz sienas kādā vientulīgā
vasarvidus pēcpusdienā, kad mitējies līt. Tur viņi dzīvo:
nevis šeit un tagad, bet tur, kur reiz viss notika.
Tāpēc viņi mēdz izskatīties
tik samulsuši, pūlēdamies būt tur,
tomēr būdami šeit. Jo istabas attālinās, aiz sevis atstājot
neizprotamu aukstumu, nemitīgu gurdumu un mokas
ievilkt elpu, un viņi paliek pieplakuši klintij
netālu no iznīcības kalnu pļavām, vecie muļķi, neapjēdzot,
cik tas ir tuvu. Iespējams, ka tālab viņi saglabā mieru:
virsotne, kuru mēs redzam, lai kurp arī neietu,
viņiem ir zemes sasliešanās turpat zem kājām. Vai viņi nekad
nenojauš, kas velk viņus atpakaļ un kāds būs gals? Pat naktī ne?
Pat ne tad, kad ierodas svešinieki? Ne reizes
visā derdzīgi ačgārnajā bērnībā? Nu labi,
gan jau mēs tiksim skaidrībā.
Džons Džorno
Vienkārši pasaki ģimenes vērtībām NĒ
Todien, kad
tu soļo
pa ielu
un ieraugi
līķratus
ar zārku
un aiz tiem
vezumu ar puķēm
un limuzīnus,
tu zini, ka šī diena
ir tev labvēlīga,
tavi plāni
īstenosies;
bet tai dienā, kad
redzi līgavaini un līgavu,
un kāzu viesus,
tev jāuzmanās -
esi piesardzīgs,
tā var būt slikta zīme.
Vienkārši pasaki Nē
ģimenes vērtībām
un nepamet
savu dienišķo darbu.
Narkotikas
ir svētas
vielas,
dažas narkotikas
ir pat ļoti svētas,
lūdzu slavini tās,
jo tās atbrīvo
domas.
Tabaka
dažiem
ir svēta viela,
un pat tad, ja esi
atmetis smēķēšanu,
izrādi tai mazliet cieņas.
Alkohols
ir kolosāls,
cildināsim
reibuma
lieliskās īpašības,
un es
vareni pavadīšu laiku
kopā ar tevi.
Vienkārši
dari tā,
vienkārši dari,
vienkārši nepaliec
to nedarījis,
dari tā.
Kristiešu
fundamentālisti
un fundamentālisti
kā tādi
ir vīrusi,
un tie mūs slepkavo,
vairojas
un pārveidojas,
un iznīcina mūs,
un tev jāzina,
ka vajadzīgas
stipras zāles,
lai cīnītos
ar vīrusiem.
Kur pircējs?
esmu laba „skābe”,
es lidinos,
slīdu
un veļos,
čāpstinu,
iezveļos,
es grimstu,
nirstu
un pilu,
un šļācos
tevī iekšā;
nekā nebij,
tik uz priekšu,
iešauj vēl;
mīlīgu pieniņu,
limonādi
tepat aiz stūra tirgo,
kur taisa šokolādi;
man patīk redzēt
tavu seju,
kad tu ciet.
Dari to
ar jebkuru,
ko gribas,
jebko,
ko tev gribas,
cik ilgi vien gribas,
jebkurā vietā,
jebkurā vietā,
kur tas iespējams,
un mēģini atrasties
drošībā;
situācijā, kad
tev pilnībā
jāatsakās
no sevis
pāri visiem likumiem.
Vienkārši pasaki
NĒ
ģimenes vērtībām.
Mums nav jāsaka NĒ
ģimenes vērtībām,
tāpēc ka mēs nekad
neesam par tām domājuši,
bet tu
vienkārši izdari to,
vienkārši
mīlies
un esi līdzjūtīgs.
No angļu valodas atdzejojusi
Amanda Aizpuriete