Sandris Mūriņš: Maņu hierarhija. Smaržas un oža. (9)

2007. gada 14. maijā, plkst. 23:28

Rubrika: Redzējumi

Patriks Zīskinds grāmatā “Parfīms”, runājot par astoņpadsmitā gadsimta pilsētu, raksta, ka “pilsētās valdīja mūsdienu cilvēkam neiedomājama smaka. Ielas smirdēja pēc mēsliem, pagalmi - pēc urīna, kāpņu telpas - pēc puvuša koka un žurku sūdiem, guļamistabas - pēc nospeķotiem palagiem un mitriem pēļiem, un šķebinoši saldas naktspodu dvakas. (..) Cilvēki smirdēja pēc sviedriem un nemazgātām drēbēm; mutes - pēc iebojātiem zobiem, kuņģi - pēc sīpolu sulas, un ne gluži svaigas miesas odas pēc veca siera un saskābušiem piena un audzējiem. Smirdēja viss.” [1] Vai mūsu pilsēta un mēs smaržojam mazāk, vai vienkārši mēs, tāpat kā grāmatas galvenā varoņa Grenuija zīdītāja, zinām, kā kas smaržo, taču šīs smaržas ar vārdiem esam aprakstījuši trūcīgi?

Tikai 2004. gadā tika izgudrots smaržas detektors jeb “elektroniskais deguns”, kurš nevis apraksta smaržas, bet uzrāda tās kā ķīmisku savienojumu zīmes.[2] Aparāta uzrādītais ir “attēlojošs” nevis “smaržojošs”. Jau sen ir attīstītas skaņas un attēla aprakstīšanas un mērīšanas sistēmas. Skaņas mērvienības ir frekvence, amplitūda, ātrums, intensitāte, decibeli, tembrs, savukārt attēla - pikselis, kontrasts, izšķirtspēja, attālums, perspektīva u.tml. Kādas ir smaržas mērvienības?

Mūsu pieņemtajā valodā ir gan vārda vizuālā, gan fonētiskā transkripcija, bet tai nepiemīt ne smaržas, ne taustes vai garšas aspekts. Šo trīs maņu kombinācija - redze, dzirde un runa, ir tikai viena no 63 iespējām visu sešu maņu kombinācijām. Ir arī alternatīvas, piemēram, Braila raksts neredzīgajiem. Aplūkojot latviešu valodas vārdnīcās terminiem “redzēt”, “dzirdēt” un “runāt” veltītos šķirkļus, redzams, ka tie ir plašāki un daudznozīmīgāki, nekā tie, kas veltīti vārdiem “ost”, “taustīt” un “garšot”. Līdzīgi ir arī ar šo vārdu sinonīmu skaitu.

Šīs pazīmes liecina, ka pastāv maņu hierarhija, kuras centrā ir redze, dzirde un runa, tām informācijas apmaiņā ir augstāks statuss. Turklāt hierarhija atspoguļojas arī sociālās kategorijās, piemēram, ir redzes un dzirdes invalīdi, bet nav ožas invalīdu. Arī psihoanalītiķi savos darbos ataino maņu hierarhiju, jo, piemēram, Žaks Lakāns (Jacque Lacan) ir nosaucis vienu psihes attīstības stadiju redzes objekta - spoguļattēla vārdā, savukārt Zigmundam Freidam (Sigmund Freud) - viena no psihes attīstības stadijām ir garšas - orālā stadija, taču neviens no autoriem psihes attīstībā nav iekļāvis smaržu stadiju.

Es apgalvoju, ka ožas maznozīmība vai maņu hierarhija ir radusies cilvēka psihes attīstības gaitā. Manas izspēles jeb analīzes kārtība: atklāsme par dažādu maņu lomu psihes attīstībā, izmantojot Ž. Lakāna modeli, un šo atklāsmju pārnešana, analizējot viņa izstrādātos četrus diskursa tipus. Savu argumentāciju ilustrēšu ar novērojumiem un cilvēku stāstiem par smaržām, kā arī piemēriem no grāmatas “Parfīms”. Es tīši izvēlējos neanalizēt paša Grenuija psihi un ar to saistītos notikumus, jo viņā varēja novērot cilvēkam neierastas psihes attīstību. Tālab lielāku interesi es veltu tieši viņa radīto smaržu attiecībām ar citiem cilvēkiem, kā arī diskursu tipiem, kuros tie mijiedarbojas.

Ž. Lakāns psihi apraksta psihi trijos reģistros - reālais, imaginārais un simboliskais, kur imaginārais un simboliskais ir savstarpēji saistīti, un tie savukārt spēkojas ar psihes reālo reģistru. Šie psihes reģistri neattīstās vienlaicīgi, bet gan minētajā secībā, katrā posmā, atbilstoši secīgumam, dominē kāds no psihes reģistriem, ar attiecīgajiem virzītājiem - vajadzība, prasība un vēlme[3].

Ž. Lakāns uzskata, ka cilvēka psihē dominē simboliskais reģistrs, ko apvij bezapziņa. Tā ir valodas izteiksmes līdzekļu - metonīmiju un metaforu - strukturēta, to veido dažādi vēlmju un tēlu apzīmētāji, kuriem nav apzīmējamo, kā arī apzīmētāju savstarpējā saistība ir nenoturīga, mainīga, kā arī rada nebeidzamu apzīmētāju saspēli, kur valodas lietojumam ir būtiska loma cilvēka paškoncepta radīšanā, t.i., mēģinājumos apstādināt un fiksēt šo nenoturīgo apzīmētāju ķēdi. Tādejādi viņš psihi tuvina kultūrai, bet cilvēka paškonceptu runas aktam jeb valodas lietošanai.

Reālā psihes stadija ilgst līdz sešu vai astoņpadsmit mēnešu vecumam, to virza vajadzība - nepieciešamība pēc ēdiena, drošības, komforta, autiņu nomaiņas u.tml. Šīs vajadzības ir apmierināmas, un tās var apmierināt māte. Bērns nenodala sevi no objekta, kā arī no ārējās pasaules[4]. Tā kā svarīgākā bērna saite ar pasauli tiek nodrošināta, zīžot mātes krūti, tad svarīgākā maņa, kas tiek attīstīta šajā laika posmā, ir garša. Reālajā psihes reģistrā mājo dabiskā totalitāte.

Imaginārā stadija nomaina reālo brīdī, kad māte pārtrauc zīdīt bērnu, kā arī bērns sāk kļūt spējīgs nošķirt savu ķermeni no pārējās pasaules. Tas norisinās, pateicoties vizuālajai uztverei. Brīdī, kad bērns ierauga savu attēlu spogulī, viņš to uztver kā sevis kopumu jeb veselumu, tādējādi spoguļa stadijā rodas kognitīva vienība “es”[5]. Saistībā ar apgūto sevis attēlu viņš savu un citu ķermeņus uztver kā veselas vienības, kas ir nošķirtas viena no otras un rada ilūziju par ķermeņa vienotību iepretī tā fragmentārajai dabai. Līdz ar to attēls un vizuālā uztvere rada arī nojausmu par dalījumu “es” un “citi”. Šajā brīdī vajadzības tiek aizstātas ar prasībām. Prasības nav iespējams apmierināt ar objektu palīdzību, jo prasību virza sevis atzīšana un mīlestība no cita. Prasība rodas, bērnam apjaušot nošķīrumu no savas mātes kā tā, kas nav daļa no bērna. Līdz ar to prasību virza prasības saplūst ar objektu, lai pārvarētu trūkumu[6]. Tādējādi imaginārais psihes reģistrs ir vieta, kurā attīstās fantāzijas par sevi vai paša identitāti kā identifikāciju ar kādu ārējo tēlu, lai kompensētu piedzīvoto trūkumu.

Var secināt, ka šajā psihes attīstības stadijā centrālā maņa ir redze, jo tā nodrošina dalījuma “es” un “citi” rašanos, kā arī ilūziju par sevi kā veselumu, jo ne dzirde, ne oža, kā arī garša šādu ķermeņa veseluma jeb totalitātes ilūziju nenodrošina. Tā kā attēls nesmaržo, tad smarža zaudē savu vitalitāti. Jautāju kādai mātei, vai viņas bērns smaržo, viņa atbildēja: “Jā, pēc persika,” savukārt uz šo pašu jautājumu par cilvēku, viņa atbildēja, ka cilvēks nesmaržo. Ikdienā cilvēka nesmaržošana jeb sava ķermeņa smaržas nomākšana tiek īstenota ar pārmērīgu higiēnu un ķermeņa losjonu lietošanu. Turklāt attēla īpašībās - ķermeņa vienotības ilūzija spiež cilvēku uztvert kā vienas smaržas būtni, cilvēks atsakās pieņemt, ka viņa kājas varētu smaržot citādāk kā intimitātes vai mati, jo tas lauztu ķermeniskuma vienotības ilūziju. Šī ilūzija spiež mūs vienlaikus lietot tikai vienas smaržas. Šī ir būtiskākā smaržu lietošanas formula.

Simboliskā stadija psihes attīstībā līdzdarbojas ar imagināro stadiju. Tā attīstās brīdī, kad bērns sāk apgūt valodu. Imaginārajā stadijā ir attīstījies arī kognitīvas koncepts “cits”, kā arī bērns šajā posmā sevi ir identificējis ar paša “citu” spoguļattēlā. Ir izveidojies nošķīrums “cits” un “es”, kā arī bērnam rodas vēlme būt “citam”, t.i., sākotnēji būt sava spoguļa attēlam, pēc tam - kādam objektam, piemēram, mātei. Tā kā tas nav iespējams, tad bērns cenšas savu vēlmi īstenot ar valodas palīdzību. Tādejādi psihes attīstības gaitā bērns dod priekšroku kultūrai nevis dabai[7]. Var secināt, ka simboliskā stadijā redzei pievienojas dzirde un runa.

Dabas un kultūras pretnostatījums izpaužas arī smaržu lietojumā un atmiņās par tām. Spilgtas atmiņas par bērnības smaržām saistās ar dzīvniecisko pasauli - zirgu mēsli, kaķu un kucēnu smarža vai arī savu izkārnījumu smarža. Tajā pašā laikā, cilvēkam augot, tieši šīs smaržas sāk izraisīt riebumu; īpaši tas attiecas uz atsevišķu ķermeņa daļu vai aspektu - pēdu, sviedru, izkārnījumu, padušu, nemazgātu matu - smaržām. Tās tiek nomāktas ar parfimērijas veikalos pirktām smaržām, kur dominē sekojoša loģika - smaržas ir dārgākas, ja tās tiek veidotas no dabā iegūtām vielām un tiek savienotas ar dabā neiegūstamām smaržām[8].

Starp garšu un smaržu ir novērojamas savstarpējās saites. Produktus mēs novērtējam pēc to smaržas, savukārt smaržu katalogs sastāv no šāda dalījuma - svaigas, saldas un rūgtas smaržas. Turklāt lielākoties smaržu flakonu saturā to ingredienti ir vai nu ēdami - piemēram, persiki, muskatrieksts, vaniļa - vai arī lietojamas kā tējas, piemēram, jasmīns[9]. Šķiet, ka oža un garša ir savstarpēji papildinošas maņas, jo tas, ko mēs smaržojam, bieži vien ir tas pats, ko mēs ēdam, kā arī garšas vārdus projicējam uz smaržām; tātad visdrīzāk oža ir apkārtējās vides un reālās psihes reģistra medijs. Par to liecina, veids kā gāja bojā Grenuijs, grāmatas “Parfīms” galvenais varonis,- viņš izveidoja sev eņģeļa smaržu, un, kad viņš apsmidzināja sevi ar to, ļaudis, kas bija ap viņu, sākotnēji juta bijību, kam sekoja nepārvarama iekāre. Viņi norāva Grenuiju zemē, norāva drēbes, ādu un saplosīja gabalu gabalos, un tos apēda, lai iegūtu viņa dievišķo dzirksti[10].

Jautājot par smaržu maznozīmību, paziņas man ir atbildējuši ar noliegumu, - tām piemītot kaut kas īpašs, tās nav zudušas no viņu maņām. Savos smaržu aprakstos tie bieži vien minēja intimitātes mirkļus, kurus pastiprina partnera dabiskā ķermeņa smarža. Tā kā otra ķermeņa smaržošana ir daļa no cilvēku seksuālas prakses, un pati seksuālā aktivitāte ir veids kā cilvēki nodrošina atgriešanos dabiskajā totalitātē, tad šī piezīmes pastiprina tēzi par smaržu, kā reālās psihes reģistra mediju.

No šīs īsās analīzes var secināt, ka redze ir vairāk saistīta ar imagināro psihes reģistru, bet dzirde un runa - ar simbolisko psihes reģistru, savukārt oža un garša - ar reālo psihes reģistru. Tagad aplūkosim, kā maņas iekļaujas četros - kunga, histēriķa, analītiķa un universitātes - diskursa tipos. Pirms atsevišķa diskursa tipa aplūkojama, būtu svarīgi saprast, kur būtu maņu darbības telpa pašā diskursa tipa konceptā.

Trūkums nodrošina sociālo saiti vismaz starp diviem dalībniekiem, kur viens dalībnieks ieņem dominējošu pozīciju iepretim otram. Varas pozīcijas izriet no kultūrā valdošās patriarhālās loģikas. Savukārt pati sociālā saite ir varas saite, kura sevī ietver dominējošo neiespējamību būt otram, kā arī otra bezspēcību samainīties vietām ar pirmo[11]. Tā kā, pateicoties šai varas saitei, noris saruna jeb simboliskās informācijas apmaiņa, tad šo saiti nodrošina cilvēka spēja runāt un dzirdēt.

Diskursā sociālā saite iekļauj četrus elementus: aģentu, “citu”, ražojumu un patiesību. Aģents ir patiesības funkcija. Savukārt ražojums ir šīs sociālās saites pārpalikums. Divu apzīmētāju jeb elementu noturīgai identifikācijai pretojas reālās psihes reģistrs. Tieši, pateicoties pretestībai, ir iespējama diskursīvo tipu dinamika - pārēja no viena diskursa tipa uz citu - radot dažādus ražojumus. Var secināt, ka divu apzīmētāju attiecības ir pastarpinātas ar garšas, ožas un taustes maņām. Savukārt paši apzīmētāji ir simboliskās un imaginārās psihes reģistru radīti redzes, runas un dzirdes objekti. Tādi ir četri: valdošais apzīmētājs jeb falliskais likums, zināšanas jeb apzīmētāju tīkls, šķeltais subjekts jeb paškoncepts, ka arī virsbaudas jeb vēlmes objekts[12].

Centrālais diskursa tips ir kunga diskurss, jo no tā rodas atlikušie trīs. Šajā diskursā sociālā saite savieno divus cilvēkus, kur pirmā aģents ir valdošais apzīmētājs un otrā vēlmes objekts. Kunga diskursā tiek atražotas valdonības un paklausības attiecības[13], jo ražojums ir kunga tēls, tātad šīs diskursa pienesums ir attēls. Tā kā saite izpaužas kontrolē un uzraudzībā, tad arī redze un dzirde ir pakļautas tās loģikai. Šī saite seko principam ap tekstu veidot attēlus. Piemērām, apsardzes firmas vai policija sākotnēji izplāno, kur izvietot novērošanas kameras, pēc tam, sekojot šim plānam, tās tiek izvietotas. Līdzīgi darbojas arhitekti, projektējot ēkas.

Šī diskursa tipa trauslums slēpjas vadošā apzīmētāja un šķeltā subjekta identifikācijā. Tai var pretoties oža, jo kungs nav kungs, ja viņš smaržo pēc sevis, jo dievs taču nesmaržo. Pavērojot priekšnieka un viņa padoto attiecības, var novērot to, ka, jo augstāka ir ieņemamā pozīcija darbā, jo spēcīgākas smaržas tiek lietotas; savukārt, priekšnieka statusu darbinieku acīs var traumēt viņa paša smarža, piemēram, sviedri. Turklāt, šādu smaržas esamību var piedot tikai sev līdzīgiem vai zemāka posteņa darbiniekiem.

Smarža var arī pārraut šī diskursa sociālo saiti. Grāmatā “Parfīms” ir brīdis, kad Grenuijs, sērijveida slepkava, tika noķerts, un, kad viņam grasās izpildīt nāves sodu, viņš iesmaržo sevi ar eņģeļu smaržu. Cilvēki, tajā skaitā nogalināto meiteņu tēvi, kas sapulcējušies, lai vērotu slepkavas nāvi, saoduši smaržu, iegrimst viņa apbrīnošanā un ekstāzē, kā arī iesaistās masu orģijās, par kurām tiek vēstīts, ka to laikā pat tikumīgās sievas rāva nost blūzes, histēriski kliedzot, atkailināja krūtis un paceltiem brunčiem metās zemē. Nogalinātās meitenes tēvs pieskrēja pie Greinuija un šļupstēja: “Piedod, dēls, piedod!”[14]. No rīta cilvēkiem šis piedzīvojums likās tik drausmīgs un neiespējams, ka viņi uzreiz to izdzēsa no savām atmiņām.

Šis ir piemērs, kā smaržai piešķir lomu atraisīt reālo psihes reģistru, tādējādi pāraujot ārējās kārtības īstenošanu, Grenuija gadījumā - nāves soda izpildi.

Histēriķa diskursā aģenta pozīciju ieņem šķeltais subjekts, kurš spiež otru dalībnieku ražot zināšanas - dzirdes runas objektus. Šīm zināšanām būtu jāpārvar šķeltā subjekta un vēlmes jeb fantāzijas identifikācijas grūtības[15]. Tā kā saite izpaužas kā zināšanu radīšana caur izziņu un identificēšanu, tad arī redze un dzirde ir pakļautas tās loģikai. Šī saite seko principam ap attēlu veidot tekstu. Šīs maņu princips ir pretējs kunga diskursa maņu sadarbības principam, t.i. ap tekstiem veidot attēlus. Šo saiti atspoguļo gan dabaszinātņu izziņas veids, gan dzīves stilu konstruēšana patēriņa veicināšanai.

Piemēram, elektromagnētisko viļņu esamību var novērot tikai speciālām mērīšanas ierīcēm. Šīs ierīces rāda mainīgas diagrammas, tātad attēlus. Dabaszinātnieki savus atklājumus par tiem rada, tulkojot attēlus zināšanās jeb attēlā aprakstos. Tādejādi bez attēla nav iespējami ne viļņi, ne zināšanas par tiem. Savukārt, kosmētikas veikalos, smaržu un modes reklāmās jūs redzēsiet daudz attēlu un maz teksta, arī modes zīmolu pārstāvji uzsver to, ka viņi nepārdod smaržas vai apģērbus, bet rada dažādus tēlus vai dzīves veidus.

Šis diskurss skaidro, kāpēc mums ir trūcīgas zināšanas par smaržām, jo, saskaņā ar to, smaržas rodas, pateicoties attēla esamībai. Tā kā smaržām nav attēlu un attēlam nav smaržu, par smaržām ir maz zināšanu.

Analītiķa diskursā aģenta pozīciju ieņem otra vēlmes objekts jeb attēls, kurš spiež to atgriezties pie valdošā apzīmētāja, tādejādi ļaujot tam apstādināt apzīmētāju skrienošo ķēdi, radot jēgpilnu “es” identifikāciju. Tā kā saite izpaužas caur viena dalībnieka ieklausīšanos otra stāstījumā un otra sarunāšanos pašam ar sevi, šī saite seko principam attēlu saskaņot ar tekstu jeb piemeklēt tekstu attēlam. Šo saiti atspoguļo arī cilvēku kultūras patēriņš, mēģinājumi iejusties kādas filmas vai literatūras varonī, lai labāk izprastu pašam sevi, tādejādi saskaņojot fantāzijas radīto sevis paša attēlu ar cita rakstīta tekstu.

Šī diskursa tipa trauslums slēpjas šķeltā subjekta un valdošā apzīmētāja identifikācijas nodibināšanā. Analītiķa diskurss ir smaržu izstumjošs, jo identifikācija nepieļauj iedziļināšanos savā dabiskajā smaržā, kā arī atgādina cilvēkam par nepieciešamo ķermeņa higiēnu dabiskās smaržas nomākšanai.

Šā diskursa trauslumu raksturo grāmatas “Parfīms” epizode, kura ilustrē smaržas izstumšanu, kā arī nolūkus ķermeņa kosmētikas lietošanai. Kad Grenuijs bija pāris nedēļas vecs, viņš nonāca pie mācītāja Terjē, kam šķita, ka viņš gribētu būt viņa tēvs, un mīlēt to. Kad viņš aplūkoja Grenuiju, kurš nesmaržoja, brīdī, kad bērns ievilka gaisu caur nāsīm, mācītājs saoda savu smaržu - pēc sviedriem, etiķa, skābiem kāpostiem un nemazgātām drēbēm. Terjē nodrebēja, viņu pārņēma riebums, viņš savilka savu degunu, it kā saozdams kaut ko riebīgi smirdošu, no kā vajadzētu turēties tālāk. Tad mācītājs nolēma atdot viņu patversmē. Atnācis mājās, viņš nomazgājās no galvas līdz kājām, un, lūgdams dievu, viņš atviegloti aizmiga[16].

Universitātes diskursa aģenta pozīcijās ir zināšanas, kuras ražo otra dalībnieka paškonceptu[17]. Šī sociālā saite izpaužas caur mācīšanu un mācīšanos. Šī saite seko principam tekstu saskaņot ar attēlu jeb tekstam piemeklēt attēlu, kur pēdējais kalpo kā patiesības arguments. Šīs maņu princips ir pretējs analītiķa diskursa maņu sadarbības principam - attēlam piemeklēt tekstu. Šo saiti ilustrē pasniedzējs, kurš, gatavojot slaidu lekciju, sākotnēji uzraksta lekcijas tekstu, pēc tām meklē šim tekstam ilustrējošus attēlus. Līdzīgi darbojas mācību grāmatu redaktors.

Tā kā par smaržām ir maz zināšanu, kā arī tam nav ilustrējošu attēlu, tad smaržai, līdzīgi kā garšai un taustei, nav argumentējošs spēks. Turklāt, šī diskursa ražojums ir tāda teksta par sevi radīšana, kurš būtu savietojams ar vēlmes jeb fantāzijas attēlu. Tā kā tas ir teksta un attēla attiecību nodibinājums, un ne teksts, ne attēls nesmaržo, līdz ar to smaržu izvēle nav cilvēka svarīgākā informācija pašam par sevi, salīdzinot ar ķermeņa izskatu vai balsi.

Literatūra

Pēdējie komentāri:

• Mrs. Vanda 15.05.07 0:35

  Nenosmieties. Šķiet, vienīgais empīriskais materiāls uz kā tiek balstīti minētie prātojumi ir Zīskinda "Parfīms" un paša autora intuitīvi common sense apsvērumi, kas interpretēti vājprātīgā Lakāna mērcē. Rezultāts - mandeļu operācija caur anālo atveri. Interesanti, vai autors nav aizdomājies par elementāru faktu, ka cilvēki - salīdzinot ar daudzām citām būtnēm - tomēr ir apveltīti ar pagalam švaku ožu? Turklāt, varbūt pirms ķerties pie augstajiem Lakāna plauktiem, varbūt tiešām nenāktu par ļaunu iepazīties ar fizioloģijas un bioloģijas prozu. Iedomājos normālu kognitīvo psihologu, kas šo lasot, ķiķina vienā laidā. Sorry, bet Lakāns daudzos gadījumis ir antikvariāts. Tiesa asprātīgs bez gala.

• pic 15.05.07 0:43

  Un beigās tā arī paliekam redzes maņas dominantes radītajā ainā, spēlējamies un ļoti veiksmīgi ritmiski izkārtojam filosofiskās abstrakcijas. Bet būtu ļoti interesanti uzzināt neiropsihologu viedokli šajā jautājumā. Piemēram, Pauls Broks apgalvo, ka cilvēks ir "mašīna" un priekšstats, ka tajā (mūsu galvā) sēž kāds šoferis, ir tikai prieksstats, viņprāt ļooti daudz ko var reducēt uz sinapsēm un neirogliju darbību. šajā situācijā gan redzēšana, gan smaržošana kļūst tikai un vienīgi par fizioloģisku aktu, kas, savukārt, rada jautājumus par uztveres fizioloģisko iedabu un robežu, kad tā kļūst (ja kļūst) ne tikai fizioloģiska. 1) kas skatīšanās aktu padara par "Redzēšanu" 2) Visas maņas rada iespaidu, kultūras nosacījumi priekšroku dod redzes spējai būt par materiāla piegādātāju abstraktas konstrukcijas veidošanā. Bet kāda tajā visā loma ir tai pašai smaržai, zinot, ka jebkura maņa rada fizioloģisku iespaidu/sekas... vienvārdsakot - kur ir Latvijas neirologi, neiropsihologi u.tml. Filosofiem tiek pārmests, ka viņi neiet praktiskos lauciņos, taču praktiskajos lauciņos pašos klibo spēja domāt "lielās sistēmās"...

• pic -> Vanda 15.05.07 0:56

  kamōn, jauka bezpretenziju eseja (Valteram Benjaminam tač arī lieliski iztika bez mechānikas pārzināšanas..), vagla lasāmviela. Mani personīgi nedaudz samulsināja Zundes garadarbu izmantošana šajā tēmā (tad jau tiešām noderīgāk būtu anatomijas rokasgrāmatu palasīties), iztrūkstošās atsauces uz minētajiem 4 tipiem (neba autora paša jaunieviesums?) un tāds izteikums kā: "redze ir vairāk saistīta ar imagināro psihes reģistru, bet dzirde un runa – ar simbolisko psihes reģistru". ja es būtu eksaminētājs, tad šis pēdējais izteikums, īpaši jau darba kā tāda kontekstā (arī neapskatīto aspektu kontekstā), liktu man uzdot tā autoram veselu jautājumu birumu... Bet nekas, gaidīsim nākamo viņa tekstu

Piedalies diskusijā: