Dzeja

Guntis Kursišs: Mūži, epiteti un figūras studija

Mūži

Upurjērs

Izbēdzis no saimniecības,
soļiem laužot sērsnu,
sagriezis kājas.

Februāra nakts ieskauj birzi,
bērzi krāsojas melni, bet
sniegs zvēra soļos – asinīs.

Iet un iet, nezinot, cik tālu,
neapstājoties, nekur nenonākot,
ir par upuri sev.

Melnas avis un slaucējs

Degošas dobes dārzam,
arī skaistumam indīgi ziedi.
Aizkadrā cilvēka neskarts tīrums, kur
melnas avis, gaidot slaukšanu,
ar astēm žmiedz nost ērgļus.

Neizslaukta avs novirzījusies no bara,
priekšplānā dejo uz melni sarkani kvēlojošām oglēm.

No tīruma cauri ugunsgrēkam nāk slaucējs,
rokā spainis verdoša ļauna piena,
ar ko mazgās savu galvu un pēdas.

Dejojošā avs ir pakritusi un sadeg uz oglēm.
Saimnieks to redz, bet palīgā neiet, jo
avs neatdevās būt izslaukta.

Grēkāzis

Grēkāzi, tavas acis ir
zila asins peļķe – glezna,
kuras dēļ mira Karloss Kasagema.

Tavs miegs ir Kamila Monē, vīstīta nāves palagos,
un gulta ir aizsalusi Veteijas ainava.

Tavi mati ir mana brāļa izspūrušās otas, un
ūdens, kurā tās mazgā, – asinis.

Tavi ragi ir bākas
kaisles un jaunības maldinātajiem,
kuri ceļu nekad neatradīs.

Tavs stallis ir degoša bērnība
nakts klēpī.

Mēs esam degoši bērni!

Grēkāzi, azotē aijā un zīdi mani
ar savām baudu pilnām, tumšām krūtīm.
Baro mani, baro, jo spēkpilns
seglošu un jāšu tevi neatskatīdamies.

Lai putnu kāši vētrā ir mūsu ceļš un
dzestra lietus mazgātas ir kājas!

Lai dzīvs ugunskurs mums acīs, kad auļojam cauri
nezvēru apdzīvotiem mežiem!

Lai Plēsoņupes straumes mums ātrums,
neapstājamies!

 

Epiteti

Vientulības epitets:
par svētceļnieku, maitu liju un pašu

No grāmatu plaukta kā ūdenskrituma plaukstās kā upē gāžas tinte.
Nokritis ceļos, izstieptu sauju kā ubags uz baznīcas trepēm,
tinti smeļu un izmisīgi leju rakstāmgalda atvilktnēs kā tuksneša ceļotājs mirāžas ūdeni blašķē – pēdējiem spēkiem sasmēlis smiltis un ir kritis.

Maitu lija aizsedz sauli, nāves ēnā viņš alkstoši izstiepis roku,
tveras pretim gaismai, ko mielastu iekārojusī ēnas nesēja rast neļauj.

Attapies ar svešu asiņu jeb tintes pilnu sauju, stāvot
āliņģī līdz loceklim iekš nakts jeb pie rakstāmgalda, es vēroju nolijušā
ziemeļblāzmā vilku plosītu, tad saules un nāves gramstītu stirnas līķi
jeb grāmatu plauktu.

No ziemeļblāzmā izlijušā, vilku plosītā, saules un nāves gramstītā stirnas līķa kā
ūdenskrituma plūst svešas asinis upē, kurā mazgāju plaukstas kā tuksneša ubags
ceļojošā baznīcā mazgā pēdas svētā ūdenī.

Bet rodiet atbildi – kur mazgāt prātu? Es alkstu to tīru!

Un nav man bail jūsu soda par šīm alkām, es pats jums sods.
 

Pateicības epitets:
par ostu, vīru un plaukstām

Havras osta ziemas rītā.

Vējam aptrūkusies elpa,
kuģu masti sadūrušies plaušās.

No melna, bieza mākoņa

(tāda, kurā putnam ielidojot,
tā spārniem saķepot ar tumsu un
nespējot vairs tos atplest un aizlidot,
lemts dzīvot mākonī kā ligzdā,
garlaicībā elpojot līdz neelpojot vispār
)

vientulīgi maz, bet pietiekami, lai atdotos skatam, birst –

(kā Ostupa asaras,
pirms raudāšanas pavadot rudeni, skatoties acīs paša atspulgam
aizmiglotos briļļu stiklos virs nolaista deguna,
patlaban ziemā, vienatnē ieslēgušamies neizremontētā Carnikavas dzīvoklī,
sēžot krēslā pie neieslēgtas galda lampas, caurvējā norautiem aizskariem,
apģērbušamies vienīgā lietusmētelī un rokaspulkstenī,
šķirstot krāsu izbālējušu bērnības albumu;
(cietie vāki, Ostupam pieaugot, atmaiguši tvērienam))

– sniegpārslas uz nosalušām,
kādas pieskāriena siltumu ilgojošām
plaukstām.

 

Figūras studija trīs gaismojumos

Sarkanā;
naktī, galda lampai elpojot; Marijas ielā 8

Gaismas mutuļi saķepuši matos,
notek diagonāli žoklim vaigu kaulu līnijās.

 

Tumši zilā;
rītā, naktī vēl neaizgājuša mēness atspīdumā; Daugavā

Sēdošas hiēnas pozā figūra izgaismojas molā.
Mēness melo saulei, spīdot, kā spīd naktī; bet ir rīts.
Saule neaust, tai šķiet – vēl bieza nakts.
Ēna ir gaismas reljefs.
Nebeidzamas viļņu šķautnes met ēnas kā nažus,
mirkli uzšķēržot gaismas matēriju,
līdz vilnis atkal ieplūst sevī – upē.


Melnbaltā;
atmiņā, zvērādas vākos; fotogrāfijā

Figūra kā atsevišķs objekts šeit neizgaismojas, jo
fotogrāfijā iemūžinātais tumsā nav saskatāms.
Kapu klātbūtne fonā vedina domāt –
dažādā gaismojumā saturs var mainīties.
Svece deg trešo stundu un top garāka, arvien garāka,
acis nespēj izsekot ne krāsām, ne gaismām, ne figūrām.
Plaksti aizkrituši ciet uz neatvēršanu.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2014. gada 7. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: Raugoties mucā (11)

    Vīrieši ir visu salaiduši tādā grīstē, ka ir laiks dot parullēt sievietēm. Kazi, sliktāk jau nebūs. Tieši šie vārdi nāk prātā, sveicot Laimdotu Straujumu ministru prezidenta amatā. Varbūt tiešām – lai pamēģina sievietes.

  • 2014. gada 26. augustā, plkst. 7:08

    Inese Zandere: Mana bērnība bija ļoti lēna (4)

    Mēs aicinājām Inesi Zanderi uz interviju, lai parunātu par to, cik viegli ir rakstīt, vai iespējams saprast dzeju un kas īsti ir tas, ko viņa dara.

  • 2013. gada 21. martā, plkst. 8:03

    Santa Remere: Bikibuks bezmiega naktīm (3)

    "A" ir pirmā skaņa, kuru saka cilvēks, kas tikko ieguvis runas spējas, "M" ir aizvērtas mutes skaņa, aizturēts vaids un kurlmēmā mokas. Sulīgais "A" plašums un apspiestais "M" – kopā veido vārdu "mamma".

  • 2015. gada 7. jūlijā, plkst. 6:07

    Pauls Bankovskis: I want to believe* (5)

    Pacienti tagad pie ārstiem bieži vien ierodoties, lai apstiprinātu pašu uzstādītas un bieži vien visādos kaktu blogos sasmeltā informācijā balstītas diagnozes.

  • 2014. gada 21. februārī, plkst. 7:02

    Gundega Šmite: Septiņi mīlas dzejojumi (6)

    šodien tavs klusums aizcērt man elpu tā, ka cieši spiedīgi mākoņi drūzmējas acīs, samelno debesis, bet neļauj tām līt. kalst un priežu miesa šķiļas ar īsu un sausu čukstu.

  • 2014. gada 7. februārī, plkst. 8:02

    Jānis Joņevs: Telefons (19)

    Mēs pēc stundām sēdējām pie kanāla. Pārdaugavā, tur ir tāda vieta, kur neviena cita parasti nav. Tur arī nebija, ko darīt, bet Gustavs parasti kaut ko centās izdomāt. Šoreiz viņš rādīja man savu telefonu.

  • 2013. gada 14. oktobrī, plkst. 7:10

    Ilmārs Šlāpins: Tulkot Nīči šodien

    "Izejot naktī caur kādu lielāku pilsētu, visur ir dzirdams, kā svinīgā trakumā tiek izvaroti instrumenti un pa vidu dzirdami mežonīgi kaucieni. Kas tur notiek? Jaunieši pielūdz Vāgneru…"

  • 2015. gada 25. septembrī, plkst. 12:09

    Andrejs Vīksna: Ar "Garo pupu" - no pazemes līdz debess dārziem

    Par galveno "Garās pupas" devumu uzskatāms tas, ka grāmata iekustina latviešu bērnu literatūras diezgan kluso vidi, kā arī paver iespēju iegūt regulāru, svaigu pārskatu par bērnu dzejas tendencēm un attīstību.



Kultūras Ministrija
vkkf