Dzeja

Guntis Kursišs: Mūži, epiteti un figūras studija

Mūži

Upurjērs

Izbēdzis no saimniecības,
soļiem laužot sērsnu,
sagriezis kājas.

Februāra nakts ieskauj birzi,
bērzi krāsojas melni, bet
sniegs zvēra soļos – asinīs.

Iet un iet, nezinot, cik tālu,
neapstājoties, nekur nenonākot,
ir par upuri sev.

Melnas avis un slaucējs

Degošas dobes dārzam,
arī skaistumam indīgi ziedi.
Aizkadrā cilvēka neskarts tīrums, kur
melnas avis, gaidot slaukšanu,
ar astēm žmiedz nost ērgļus.

Neizslaukta avs novirzījusies no bara,
priekšplānā dejo uz melni sarkani kvēlojošām oglēm.

No tīruma cauri ugunsgrēkam nāk slaucējs,
rokā spainis verdoša ļauna piena,
ar ko mazgās savu galvu un pēdas.

Dejojošā avs ir pakritusi un sadeg uz oglēm.
Saimnieks to redz, bet palīgā neiet, jo
avs neatdevās būt izslaukta.

Grēkāzis

Grēkāzi, tavas acis ir
zila asins peļķe – glezna,
kuras dēļ mira Karloss Kasagema.

Tavs miegs ir Kamila Monē, vīstīta nāves palagos,
un gulta ir aizsalusi Veteijas ainava.

Tavi mati ir mana brāļa izspūrušās otas, un
ūdens, kurā tās mazgā, – asinis.

Tavi ragi ir bākas
kaisles un jaunības maldinātajiem,
kuri ceļu nekad neatradīs.

Tavs stallis ir degoša bērnība
nakts klēpī.

Mēs esam degoši bērni!

Grēkāzi, azotē aijā un zīdi mani
ar savām baudu pilnām, tumšām krūtīm.
Baro mani, baro, jo spēkpilns
seglošu un jāšu tevi neatskatīdamies.

Lai putnu kāši vētrā ir mūsu ceļš un
dzestra lietus mazgātas ir kājas!

Lai dzīvs ugunskurs mums acīs, kad auļojam cauri
nezvēru apdzīvotiem mežiem!

Lai Plēsoņupes straumes mums ātrums,
neapstājamies!

 

Epiteti

Vientulības epitets:
par svētceļnieku, maitu liju un pašu

No grāmatu plaukta kā ūdenskrituma plaukstās kā upē gāžas tinte.
Nokritis ceļos, izstieptu sauju kā ubags uz baznīcas trepēm,
tinti smeļu un izmisīgi leju rakstāmgalda atvilktnēs kā tuksneša ceļotājs mirāžas ūdeni blašķē – pēdējiem spēkiem sasmēlis smiltis un ir kritis.

Maitu lija aizsedz sauli, nāves ēnā viņš alkstoši izstiepis roku,
tveras pretim gaismai, ko mielastu iekārojusī ēnas nesēja rast neļauj.

Attapies ar svešu asiņu jeb tintes pilnu sauju, stāvot
āliņģī līdz loceklim iekš nakts jeb pie rakstāmgalda, es vēroju nolijušā
ziemeļblāzmā vilku plosītu, tad saules un nāves gramstītu stirnas līķi
jeb grāmatu plauktu.

No ziemeļblāzmā izlijušā, vilku plosītā, saules un nāves gramstītā stirnas līķa kā
ūdenskrituma plūst svešas asinis upē, kurā mazgāju plaukstas kā tuksneša ubags
ceļojošā baznīcā mazgā pēdas svētā ūdenī.

Bet rodiet atbildi – kur mazgāt prātu? Es alkstu to tīru!

Un nav man bail jūsu soda par šīm alkām, es pats jums sods.
 

Pateicības epitets:
par ostu, vīru un plaukstām

Havras osta ziemas rītā.

Vējam aptrūkusies elpa,
kuģu masti sadūrušies plaušās.

No melna, bieza mākoņa

(tāda, kurā putnam ielidojot,
tā spārniem saķepot ar tumsu un
nespējot vairs tos atplest un aizlidot,
lemts dzīvot mākonī kā ligzdā,
garlaicībā elpojot līdz neelpojot vispār
)

vientulīgi maz, bet pietiekami, lai atdotos skatam, birst –

(kā Ostupa asaras,
pirms raudāšanas pavadot rudeni, skatoties acīs paša atspulgam
aizmiglotos briļļu stiklos virs nolaista deguna,
patlaban ziemā, vienatnē ieslēgušamies neizremontētā Carnikavas dzīvoklī,
sēžot krēslā pie neieslēgtas galda lampas, caurvējā norautiem aizskariem,
apģērbušamies vienīgā lietusmētelī un rokaspulkstenī,
šķirstot krāsu izbālējušu bērnības albumu;
(cietie vāki, Ostupam pieaugot, atmaiguši tvērienam))

– sniegpārslas uz nosalušām,
kādas pieskāriena siltumu ilgojošām
plaukstām.

 

Figūras studija trīs gaismojumos

Sarkanā;
naktī, galda lampai elpojot; Marijas ielā 8

Gaismas mutuļi saķepuši matos,
notek diagonāli žoklim vaigu kaulu līnijās.

 

Tumši zilā;
rītā, naktī vēl neaizgājuša mēness atspīdumā; Daugavā

Sēdošas hiēnas pozā figūra izgaismojas molā.
Mēness melo saulei, spīdot, kā spīd naktī; bet ir rīts.
Saule neaust, tai šķiet – vēl bieza nakts.
Ēna ir gaismas reljefs.
Nebeidzamas viļņu šķautnes met ēnas kā nažus,
mirkli uzšķēržot gaismas matēriju,
līdz vilnis atkal ieplūst sevī – upē.


Melnbaltā;
atmiņā, zvērādas vākos; fotogrāfijā

Figūra kā atsevišķs objekts šeit neizgaismojas, jo
fotogrāfijā iemūžinātais tumsā nav saskatāms.
Kapu klātbūtne fonā vedina domāt –
dažādā gaismojumā saturs var mainīties.
Svece deg trešo stundu un top garāka, arvien garāka,
acis nespēj izsekot ne krāsām, ne gaismām, ne figūrām.
Plaksti aizkrituši ciet uz neatvēršanu.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Kara laikā patiesība ir tik apdraudēta, ka tai vienmēr līdzi nāk melu miesassardze.

    Vinstons Čērčils

Iesakām

  • 2016. gada 13. jūnijā, plkst. 6:45

    Māris Zanders: Rietumu kreisie intelektuāļi un pašradīti šķēršļi (4)

    Eiropas kreiso pēdējo gadu vērienīgākais politiskais projekts, šķiet, lemts neveiksmei, un pie tā vainojami būs paši kreisie.

  • 2016. gada 12. aprīlī, plkst. 2:24

    Elīna Bākule-Veira: Divpadsmit gadi nav joks

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" Elīnu Bākuli-Veiru par dzejoļu krājumu "Zilonis okeāns", kas iznācis apgādā "Pētergailis".

  • 2015. gada 26. maijā, plkst. 6:05

    Pauls Bankovskis: Nolādētais blasters

    Bogomolova izrādē no nāves izvairīties nav iespējams. Tā ir visur, un varbūt pat visvairāk tā ir sajūtama ne jau uz skatuves notiekošajā, bet sev visapkārt – sēžot starp sev tik līdzīgajiem un mirstīgajiem skatītājiem.

  • 2012. gada 7. jūnijā, plkst. 9:06

    Pauls Bankovskis: Il Paradiso perduto (10)

    Pirms pāris gadiem sāku kaut ko no ikdienā redzētā uzzīmēt un savādā ziņā esmu iemantojis drusku vairāk miera, jo manus blociņus ar tajā sazīmētajiem akvarelīšiem kāds varētu iekārot krietnu tiesu mazāk nekā kaut kādu brangu fotoaparātu vai aifonu.

  • 2012. gada 4. oktobrī, plkst. 8:10

    Eduards Aivars: Dzejoļi. Grūtāk bez nosaukuma (23)

    Nu jau esam pie mērķa, te nu tas ir un, guļot uz muguras ūdenī redzam klintis un pleķīšus, un saplūstam ar tām gleznām, kuras mūs nesaistīja, kamēr paši nekļuvām par dažiem otas vilcieniem kailu ķermeņu tonī.

  • 2012. gada 9. novembrī, plkst. 0:11

    Madara Rutkēviča: Sēklu atmiņa. Pasaka par nelaimīgu mīlestību (77)

    Dārza vakara krēslas un ēnu apņemta, viņai Astra izskatījās kā pārdabiska būtne no pasakām par pūķi ar divām galvām. Un ka tādas būtnes dzīvo tikai tur.

  • 2016. gada 15. oktobrī, plkst. 17:15

    Satori tests: Kāda ir jūsu vērtību sistēma? (6)

    Šis tests jums palīdzēs noskaidrot, kāda ir jūsu vērtību sistēma, un kam turpmākajā dzīvē jums būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Atbildiet uz sekojošiem jautājumiem, izvēloties vienu no četrām piedāvātajām atbildēm.

  • 2016. gada 16. februārī, plkst. 10:28

    Ance Jaks: Labais/sliktais skolotājs

    Mani skumdina fakts, ka par bērniem tiek runāts kā par saražotām mēbelēm, kurās ir neatgriezeniski bojājumi, taču kurām tomēr pašām būtu jāspēj sevi mainīt. Es uzskatu, ka tas ir mūsu – pedagogu, vecāku un sabiedrības – darbs: iedziļināties, pētīt, pielāgoties un atbalstīt.



Kultūras Ministrija
vkkf