Dzeja

Guntis Kursišs: Mūži, epiteti un figūras studija

Mūži

Upurjērs

Izbēdzis no saimniecības,
soļiem laužot sērsnu,
sagriezis kājas.

Februāra nakts ieskauj birzi,
bērzi krāsojas melni, bet
sniegs zvēra soļos – asinīs.

Iet un iet, nezinot, cik tālu,
neapstājoties, nekur nenonākot,
ir par upuri sev.

Melnas avis un slaucējs

Degošas dobes dārzam,
arī skaistumam indīgi ziedi.
Aizkadrā cilvēka neskarts tīrums, kur
melnas avis, gaidot slaukšanu,
ar astēm žmiedz nost ērgļus.

Neizslaukta avs novirzījusies no bara,
priekšplānā dejo uz melni sarkani kvēlojošām oglēm.

No tīruma cauri ugunsgrēkam nāk slaucējs,
rokā spainis verdoša ļauna piena,
ar ko mazgās savu galvu un pēdas.

Dejojošā avs ir pakritusi un sadeg uz oglēm.
Saimnieks to redz, bet palīgā neiet, jo
avs neatdevās būt izslaukta.

Grēkāzis

Grēkāzi, tavas acis ir
zila asins peļķe – glezna,
kuras dēļ mira Karloss Kasagema.

Tavs miegs ir Kamila Monē, vīstīta nāves palagos,
un gulta ir aizsalusi Veteijas ainava.

Tavi mati ir mana brāļa izspūrušās otas, un
ūdens, kurā tās mazgā, – asinis.

Tavi ragi ir bākas
kaisles un jaunības maldinātajiem,
kuri ceļu nekad neatradīs.

Tavs stallis ir degoša bērnība
nakts klēpī.

Mēs esam degoši bērni!

Grēkāzi, azotē aijā un zīdi mani
ar savām baudu pilnām, tumšām krūtīm.
Baro mani, baro, jo spēkpilns
seglošu un jāšu tevi neatskatīdamies.

Lai putnu kāši vētrā ir mūsu ceļš un
dzestra lietus mazgātas ir kājas!

Lai dzīvs ugunskurs mums acīs, kad auļojam cauri
nezvēru apdzīvotiem mežiem!

Lai Plēsoņupes straumes mums ātrums,
neapstājamies!

 

Epiteti

Vientulības epitets:
par svētceļnieku, maitu liju un pašu

No grāmatu plaukta kā ūdenskrituma plaukstās kā upē gāžas tinte.
Nokritis ceļos, izstieptu sauju kā ubags uz baznīcas trepēm,
tinti smeļu un izmisīgi leju rakstāmgalda atvilktnēs kā tuksneša ceļotājs mirāžas ūdeni blašķē – pēdējiem spēkiem sasmēlis smiltis un ir kritis.

Maitu lija aizsedz sauli, nāves ēnā viņš alkstoši izstiepis roku,
tveras pretim gaismai, ko mielastu iekārojusī ēnas nesēja rast neļauj.

Attapies ar svešu asiņu jeb tintes pilnu sauju, stāvot
āliņģī līdz loceklim iekš nakts jeb pie rakstāmgalda, es vēroju nolijušā
ziemeļblāzmā vilku plosītu, tad saules un nāves gramstītu stirnas līķi
jeb grāmatu plauktu.

No ziemeļblāzmā izlijušā, vilku plosītā, saules un nāves gramstītā stirnas līķa kā
ūdenskrituma plūst svešas asinis upē, kurā mazgāju plaukstas kā tuksneša ubags
ceļojošā baznīcā mazgā pēdas svētā ūdenī.

Bet rodiet atbildi – kur mazgāt prātu? Es alkstu to tīru!

Un nav man bail jūsu soda par šīm alkām, es pats jums sods.
 

Pateicības epitets:
par ostu, vīru un plaukstām

Havras osta ziemas rītā.

Vējam aptrūkusies elpa,
kuģu masti sadūrušies plaušās.

No melna, bieza mākoņa

(tāda, kurā putnam ielidojot,
tā spārniem saķepot ar tumsu un
nespējot vairs tos atplest un aizlidot,
lemts dzīvot mākonī kā ligzdā,
garlaicībā elpojot līdz neelpojot vispār
)

vientulīgi maz, bet pietiekami, lai atdotos skatam, birst –

(kā Ostupa asaras,
pirms raudāšanas pavadot rudeni, skatoties acīs paša atspulgam
aizmiglotos briļļu stiklos virs nolaista deguna,
patlaban ziemā, vienatnē ieslēgušamies neizremontētā Carnikavas dzīvoklī,
sēžot krēslā pie neieslēgtas galda lampas, caurvējā norautiem aizskariem,
apģērbušamies vienīgā lietusmētelī un rokaspulkstenī,
šķirstot krāsu izbālējušu bērnības albumu;
(cietie vāki, Ostupam pieaugot, atmaiguši tvērienam))

– sniegpārslas uz nosalušām,
kādas pieskāriena siltumu ilgojošām
plaukstām.

 

Figūras studija trīs gaismojumos

Sarkanā;
naktī, galda lampai elpojot; Marijas ielā 8

Gaismas mutuļi saķepuši matos,
notek diagonāli žoklim vaigu kaulu līnijās.

 

Tumši zilā;
rītā, naktī vēl neaizgājuša mēness atspīdumā; Daugavā

Sēdošas hiēnas pozā figūra izgaismojas molā.
Mēness melo saulei, spīdot, kā spīd naktī; bet ir rīts.
Saule neaust, tai šķiet – vēl bieza nakts.
Ēna ir gaismas reljefs.
Nebeidzamas viļņu šķautnes met ēnas kā nažus,
mirkli uzšķēržot gaismas matēriju,
līdz vilnis atkal ieplūst sevī – upē.


Melnbaltā;
atmiņā, zvērādas vākos; fotogrāfijā

Figūra kā atsevišķs objekts šeit neizgaismojas, jo
fotogrāfijā iemūžinātais tumsā nav saskatāms.
Kapu klātbūtne fonā vedina domāt –
dažādā gaismojumā saturs var mainīties.
Svece deg trešo stundu un top garāka, arvien garāka,
acis nespēj izsekot ne krāsām, ne gaismām, ne figūrām.
Plaksti aizkrituši ciet uz neatvēršanu.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2015. gada 13. aprīlī, plkst. 6:04

    Ivars Ījabs: Trešā fronte (4)

    Jūs, protams, varat izveidot tīru propagandas kanālu un griezt no rīta līdz vakaram "Soviet Story" ar krievu subtitriem, taču tad to neviens neskatīsies. Labai propagandai vajag daudz naudas.

  • 2016. gada 21. jūnijā, plkst. 15:37

    Dāvis Kaņepe: Mēs ļaujam sev šobrīd sapņot

    Mēs aicinājām uz sarunu Dāvi Kaņepi, lai uzzinātu, ko gaidīt un uz ko cerēt festivāla "Komēta" laikā.

  • 2015. gada 9. jūnijā, plkst. 6:06

    Armands Znotiņš: Postfolklora un klasika Dzintaru koncertzālē

    Latvijas mūzikas dzīve 2015. gada maijā kļuvusi bagātāka ar kādu priecīgu notikumu – pēc rekonstrukcijas atklāta Dzintaru vēsturiskā koncertzāle.

  • 2012. gada 6. aprīlī, plkst. 10:04

    Andra Manfelde: Lieldienas Karostā (7)

    Es atšķiru 1970. gadā izdoto "Franču dzejas izlasi" un uzmeklēju dzejoli, kas man reiz licis raudāt. Sarakstīts pirms simts gadiem aprīlī, Ņujorkā, Blēza Sandrāra dzejolis aizkustina arī dzejas nāves sludinātāju. Lasu skaļi un man žēl, ka neprotu uzrakstīt "Lieldienas Karostā, aprīlī, 2012".

  • 2015. gada 11. septembrī, plkst. 6:09

    Flip Poets: Hjū Lorijs iziet uz kara takas

    bet jēzus jau aizgāja no sava rabīna un apmetās laipnu pilsoņu vidū kas baroja viņu un dzirdināja viņu un sponsorēja viņu un producēja viņu un anonsēja viņu

  • 2012. gada 30. novembrī, plkst. 8:11

    Rasa Kļaviņa: Par sivēntiņu un jūru (8)

    Ceļš sivēntiņa domās jau ritinājās zem kājām kā noslēpums, kura atminēšanai nepietiek nedz ar sēdēšanu uz celma, nedz līksmu smiešanos kopā ar zaķiem, tāpēc drīz sivēntiņš nozuda. Viņa soļu ritms iekusa meža sūnzaļajā ņirbā un rosībā.

  • 2016. gada 17. jūnijā, plkst. 5:55

    Pauls Bankovskis: Literārais sports (1)

    "Kādu dienu Pūks aicināja Sivēnu uz upi spēlēt "Pūksprunguļus". Sivēns aizdomīgi paskatījās uz Pūku un jautāja: "Kā spēlē "Pūksprunguļus"?" – "Tas ir vienkārši," atteica Pūks.

  • 2014. gada 18. decembrī, plkst. 11:12

    Brīnumi pastāv, jo viss pārējais ir izskaidrots

    Artūrs Putniņš un Andrejs Možeiko piedalās "Dirty Deal Teatro" bērnu un pusaudžu izrāžu cikla "Šmulītis" izrādē-lekcijā "Mākoņi", kurā aktieri veiks eksperimentus, lai bērniem saprotamā veidā izstāstītu par dažādām dabas parādībām.



Kultūras Ministrija
vkkf