Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (26)
Bonifācijs Daukšts: Atvadoties no salām
10. maijā, plkst. 13:53
Esmu cilvēks. Ar pagātni. Uznāk reizēm - pašķiroju savus ilga posma rakstījumus, paveidoju, paritmoju, padungoju, pasmejos, padodu tālāk... Daždien uzrakstu pēkšņi arī ko pilnīgi jaunu. Ekspromts kā princips. Sajūsma kā galvenais avots.
Atvadoties no salām
Tas nemazām nav viss.
Tās ir tikai šīs trīs Pago Pago.
Tas nebūt vēl nav viss.
Tās ir tikai šīs trīs.
Jaunu, tīrāku zeltu
Strautā izskalos tev mana draga...
Vējā plandošā teltī
Gaidīs saulrietā Virsaitis pats...
Bet pēc tam,
bet pēc tam
paliks ūdeņos mirdzoša vaga,
miljards mīlošu zvaigžņu
(vai viena)
un apvārsnis plats...
Bosfora vārti. Brodska motīvs
Trešās Romas
avionesēji
iet caur otrējās vārtiem -
uz pirmo...
Lai te nepļaujas
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
un nesējas,
bet - kā šaurumos
plašumi virmo!
Vīnes nepilnais kauss
Ar astrālu prombūtni balsī
Uz stūra telefons viz,
Un beidzot piesauktā valsī
Kaut kas agrāk nebijis...
Ap ausīm vij melodijas
No kafūža durvīm Štrauss.
Te pārāk daudz garām lijis, -
Mans kauss rādās nepilns, -
ne sauss.
Es atmiņās veldzēju maņas
Un gaidu, kas pilnāku lies... -
No sapņa kā bezsamaņas
Viens skuķēns bij ieradies, -
Viņš atbūra manī vēlmes,
bet - pazuda
smalks un bāls.
Es būvēju milzīgus Ķelnes
Domus.
Man vēl
ir māls...
Maigā saule
Saule pār Pekinu maiga,
Jūtos tik mierīgs un salds.
Pūciņa jums uz vaiga.
Manās smadzenēs - malds.
Domās un noskārstuvēs
Kairina mani kāds māns,
Tālīns, bet reizē tuvējs
Dzeltē šis Āzijas sāns.
Debesu skrāpji tās skrāpē,
Zilgme tik mierīgi dzīst.
Kāpēc nevienā sāpē
Neliekos sev vairs īsts?
Kāpēc no visām Ķīnām
Vienīgā - gaišā - man tiek?
Kāpēc ar lidmašīnām
Aizlido naktīs mans miegs?
Atzīšanās
Man ar tevi ir silti un grūti.
Neslēpsim noslēpumus.
Atjās vakars ar samtainu pumu.
Tu taču jūti.
Pie Mīnoja pils vārtiem
Es neiešu iekšā Knosā -
Man šodien nav obligāts Mīnojs -
Bet ieķeršos amforai osā
Un galvu iemērkšu vīnos...
Man pozēs pie tavernas kaķēns
Un gudri skatīsies acīs,
Bet platānas, nekaunīgās,
Ko gribēs, to nepasacīs...
Kā Poseidons jutīšu jūru
Sev kājas uz augšu laizām...
Kaut kādas tur Singapūras
Uz mājām dzīs kazas no aizām...
Un sapīsies viss, un sajuks,
Un sengrieķi mīlēsies pozās...
Bet tu būsi reizinājums,
Ap ko visas lietas grozās...
Leģendārais cafe "Havelka", Vīne
Kāds baudījums
šis lēnais novakars
ar "Nāvi Venēcijā",
stāstiem, Kremļa spiegiem,
kas klausīkļus slēpj sārtos krūšturos...
Kaut viss gan pasaulē
ir šūts ar baltiem diegiem...
man patīk "Havelka"
pēc Dzintarjūras sniegiem,
un vecā saimniece,
kas zin par lieliniekiem
daudz vairāk
nekā
policijai nes...
Gliemezītis
Jau muedzīni aicina uz namazu.
Uz ceļiem domās krītu arī es.
Allah akbar! -
un apziņā man Ramas zūd,
un Šivas tūkstošrokainie,
un viss...
Es jūtos prom, -
aiz Bosfora,
aiz Balkāniem,
aiz dienas šīs,
aiz kalnu augstumiem, -
Kur, savos vīna dārzos noguris,
pār mani valgans
gliemezītis lien...
Trīs atmiņu dienas (Guijana)
Dienas trīs man ar muslimiem labi,
Un ar slāviem, kas paražas lauž, -
Dzeru smeldzīgu Harbinas šņabi,
Kā reiz Kolčaka pulkvedis Daukšs...
Katram bezvainas vainīgā trimdā
Kāds ir zudis - vai vectēvs, vai tēvs...
Kārtējs vakars, kā nošautais ļimdams,
Krāso debesis nomalēs...
Tur aiz bambusu birzīm un slīkšņām
Svešāds vējš svelpj un sikspārņi pīkst...
Un es, piekļāvies ķīniešu vīksnai,
Skaitu "Draugs mans" no "Ho - Taī"...
Esmes reibums
Esmes reibums -
mirkļus krauju grēdās -
izgurums
un apcerīgums svaigs...
Atmiņā - nevienas sliktas pēdas.
-----
Venēcija grimst,
bet vēl ir laiks!
-----
Aglonā
Vai "Pakalnos"* pie Romas -
vienāds zudums,
ieguvums
un prieks.
-----
Pie šīs saules
pieradinu domas.
Un par sapņiem
tīksminās mans miegs.
-----
Gribas visu
savērpt tā, lai dzirkstī,
man pat liekas -
saprotu, kāpēc -
-----
mīlu tavus
abus mazos pirkstiņus,
nāsītes,
pat lietas, ko tu pērc...
-----
Irstu, aužos, irstu, aužos, irstu...
Labi, ejam skūpstīties aiz klēts...
-----
Sazvērnieces zvaigznes
augšā mirkšķina, -
tātad esmu
augsti izredzēts...
* "Pieci pakalni" - kempings Romas pievārtē