Recenzija

Bārbala Simsone: Kāpnes uz nekurieni

Par Roberta Džeksona Beneta grāmatu "Kāpņu pilsēta", no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, apgāds "Prometejs", 2016

Lai grāmatas nosaukums potenciālo lasītāju nemulsina – jaunā amerikāņu rakstnieka Roberta Džeksona Beneta tikko latviski tulkotajam romānam "Kāpņu pilsēta" nav nekā kopīga ar pēdējo gadu laikā izdotajiem jauniešu fantāzijas cikliem, kuros arī visām grāmatām doti nosaukumi, kas ietver vārdu "pilsēta". Gribas domāt, ka "pilsēta" gluži vienkārši ir viens no fantāzijas autoru iecienītajiem vietas apzīmētājiem, kas ļauj ietvert darba nosaukumā visu pašradīto alternatīvo pasauli, vienlaikus neatklājot pārāk daudz par sižetu, kas šī žanra darbiem mēdz būt visai daudzšķautņains. Tāpēc "pilsētas" (arī "zemes", "pasaules" u.c.) popularitāte romānu nosaukumos.

"Kāpņu pilsētas" centrā ir Kontinenta galvaspilsēta Bulikova (sīka piezīme: vai nosaukums būtu reveranss padomju fantastam Buličevam?) – reiz dievišķā, tagad drupās guļošā pilsēta, kas vārda burtiskajā nozīmē iestrēgusi starp vairākām realitātēm. Šo realitāšu sadures punkti nav no klasiskās fantāzijas pazīstamie nekaitīgie portāli, caur kuriem var iziet, iekāpjot drēbju skapī, gleznā vai spogulī: šī ir realitāte, kas kā iedzīvinātās kubisma gleznās vai baisā Dalī rotaļā sastāv no dažādu esamību salauztajiem fragmentiem. Nami, ko veido nesavietojamas dažādu ēku daļas, kāpnes, kas sākas un beidzas nekurienē, mūri, kas noteiktā leņķī kļūst caurspīdīgi, – taustāms, fizisks un neomulīgu "ar nagu pa stiklu" efektu raisošs juceklis. Taču arhitektoniskā sašķeltība ir tikai ārējais veidols cilvēku psiholoģiskajam haosam – pilnīgam virziena, jēgas un identitātes sajukumam, kuru izraisījis fakts, ka pilsētu pametuši dievi, bet Saipūras valsts, kas iekarojusi agrāk tai uzkundzējušos Kontinentu, reiz tik spēcīgo reliģisko kontekstu pasludinājusi ārpus likuma.

Kontinenta un Saipūras attiecībās pārlieku acīgi interneta komentētāji saskatījuši Krieviju un Indiju, taču šī analoģija liekas balstīta vairāk personvārdu fonētikā (Kontinentā – Irina, Votrovs, Vasilijs, Saipūrā – Šara, Tivani, Pangjui, utt.) nekā reālos vēsturiskos notikumos. Lasot tomēr negribas veidot nekādas apzinātas analoģijas – tieši pretēji, rodas iespaids, ka Benets speciāli rakstīšanas gaitā "jauc kārtis", lai radītu priekšstatu par pilnīgi alternatīvu realitāti, kurā jebkuru nejauši uzplaiksnījušo līdzību ar mums pazīstamo realitāti nekavējoties noārda citu faktu virkne, kas šķietami norāda uz pavisam citām sakarībām, bet arī tās pēc brīža izrādās vedušas mānīgā virzienā... Atskaņas no islāma mitoloģijas (kalpotāji džinifrīti, krūkā ieslodzītais briesmonis u.c.) nomaina mājieni uz skandināvu kultūru (kuģu, jūras kauju un pirātu/vikingu semantika), tad – uz indiešu (zīmīgi personvārdi un ārējā izskata apraksti), līdz saprotam, ka esam neglābjami sapiņķerējušies blīvā tikai daļēji pabeigtu atsauču gūzmā un ceļš tik un tā jāmeklē ne mūsu, bet fantāzijas pasaules piedāvātajos ietvaros. Vārdu sakot, autors vadā lasītāju neceļos gluži tāpat kā Bulikovas arhitektūra. (Starp citu, pilnībā saprotama ir rakstnieku fantastu nevēlēšanās, lai lasītāji viņu darbos saskatītu nebeidzamas alegorijas iz sadzīves prozas – atcerēsimies kaut vai nostāstus par to, cik aizkaitināts bija Tolkīns par dažu laikabiedru spriedumu, ka "Gredzenu pavēlnieka" centrālais konflikts patiesībā esot Otrais pasaules karš, Saurons – Hitlers, bet varas gredzens – atombumba...)

Lai cik alternatīva realitāte arī būtu atveidota, Benets, par laimi, necenšas mākslīgi "svešināt" savu pasauli – tajā ir gan vilcieni un rakstāmgaldi, gan laikraksti, bibliotēkas, telegrammas un tālruņi; lasītājam nav nepārtraukti jāmaldās neoloģismu un "jaunvalodu" labirintos. Taču konteksts, kurā dzīvo un darbojas no citiem skatpunktiem mūsdienīgie romāna varoņi, ir citāds ar lielo burtu – pirmkārt un galvenokārt pilnībā iztrūkstošā judeokristīgā pasaules skatījuma dēļ. Lai cik antireliģiozā laikā mēs arī dzīvotu, nevar noliegt, ka šis konteksts lielā mērā ir formējis Rietumu domāšanu. Tad, lūk, "Kāpņu pilsētas" pasaulē šāda konteksta nav – Kontinentā ir (ir bijušas) dievības, skaitā sešas, kuras katras gan pārstāv savu "nozari", bet kuras tomēr nevar pat aptuveni pielīdzināt nedz grieķu dievībām, nedz katoļu svētajiem, bet Saipūras uzspiestais ateisms gan ir tikpat mākslīgs un dzīvotnespējīgs kā dažu citu režīmu līdzīgie centieni mūsu pasaulē.

Ticība dievību rīcībai un ietekmei, ko vienā vārdā var apzīmēt kā maģiju – fizisko likumu pārkāpšanu noteiktos, iepriekšzināmos veidos, – caurauž ne tikai Kontinenta, bet arī saipūriešu dzīvi, taču tiek rūpīgi apspiesta. Saipūras zinātnieks Efrems Pangjui tomēr nojauš, ka bez šīs jomas izpētes Kontinentu ir neiespējami izprast, un dodas turp veikt šķietami tikai akadēmisku pētījumu. Taču pēc neilga laika zinātnieku atrod mirušu, turklāt mirušu nepārprotami vardarbīgā nāvē. Šī fakta noskaidrošanai uz Kontinentu tiek sūtīta "kultūras vēstniece", patiesībā profesionāla izmeklētāja incognito, sīkā un neizskatīgā Šara Komeida, kura kopā ar gigantisku vikingu pēcteci atgādinošo palīgu Sigrudu veic savdabīgu izmeklēšanu: profesora slepkavas meklējumi izvēršas komplicētā un bīstamā pārgājienā pa Kontinenta vēsturi, ticību un tā iedzīvotāju mentalitāti, ļaujot lasītājam kopā ar varoņiem apjaust patiesību, ko neviens nevēlas dzirdēt, – arī pagājis laiks turpina ietekmēt tagadni, un aizmirst vai izlikties aizmirstam vēsturi nozīmē palikt uz kāpnēm, kas ved nekurienē, ar saprašanu, kas izļodzīta pašos pamatos. Vēl vairāk: izrādās, ka iekšējā sašķeltība attiecas ne vien uz cilvēkiem, bet arī dieviem. Ticīgo un dievību savstarpējo simbiozi savulaik apcerēja jau sers Terijs Pračets Diskpasaules sērijas romānā "Mazie dievi", bet "Kāpņu pilsētā" atainotās sakarības ir vēl komplicētākas, liekot uzdot jautājumus arī par pašu dievību identitāti.

Pēc pirmajām pāris nodaļām, kurās autors iemet savu lasītāju "in medias res", ļaujot kādu brīdi bezpalīdzīgi paķepuroties, kamēr šis aptver, kur nonācis, kas šī par savādu vidi un kas vispār, ellē ratā, notiek, minēto lasītāju savā varā pārņem spraigais sižets – "Da Vinči koda" cienīga mīklu un šifru ķēdīte (labi, ka bankas seifā negaida kriptekss!), noslēpumaini priekšmeti, vajātāji un monstri, varonīgas cīņas (Sigruda kauja ar ūdens radību ir epizode, kas pat rūdītam grāmattārpam liek nervu spriedzē gandrīz saburzīt lappusi) un smalkas politiskās intrigas, un visam fonā – uz naida robežas nospriegota mīlestība, tikpat greiza un tikpat neapstrīdama kā Bulikovas samežģītā ainava. Proti, visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas aizrautīgai lasīšanai. Taču autors ne mirkli neļauj aizmirst, ka sižets, lai cik meistarīgi savirpināts, ir tikai fons galvenajam tēlam, kas "Kāpņu pilsētā" ir pati ar dīvainu, murgainu valdzinājumu un izaicinoši svešādu iekšējo loģiku apveltītā pasaule. Pasaulē, kurā sadzīvo spridzekļi, lidojošie paklāji un gaisakuģi, pasaule, kurā maģiju stiprina narkotikas un varoņi slēpjas savā mirstīgumā, pasaule, kurā dievu iespējams nogalināt ar melna svina lodi un mīlestību – ar laika un klusuma distanci. Tā ir pasaule, kura pakāpeniski pieradina lasītāju pie sevis – tāpat kā daudzas fantastu radītās realitātes, no kurām šo pašu iemeslu dēļ bieži nespēj šķirties arī to radītāji. Tāpēc nepārsteidz, ka arī "Kāpņu pilsētai" gaidāms turpinājums "Asmeņu pilsēta", taču, kā apgalvo autors, jaunajā grāmatā turpināsies jau citu varoņu stāsti.

Grāmatas latviskotājs dažviet klupis pār sarežģītākām teikumu konstrukcijām un aizķēries aiz tā sauktajiem tulkotāja viltus draugiem ("replica" angļu valodā nebūt nav tas pats, kas "replika" latviski), taču kopumā tulkojums ir gana gluds. Iepriecina arī latviešu mākslinieka Reiņa Liepas veidotais vāka noformējums, kurā labi tverta teksta plūstoši maģiskā, nedaudz sirreālā noskaņa.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ja gribat zināt manu viedokli, būt par jebkura dzimuma pārstāvi ir vienlīdz draņķīgi.

    Patija Smita

Iesakām

  • 2013. gada 27. martā, plkst. 7:03

    Olga Procevska: Labā krieva uzvedības kodekss (61)

    Šo vienkāršo noteikumu cēlais mērķis ir līdz minimumam samazināt konfliktu un asu diskusiju iespējamību, garantēt stabilitāti un palielināt visu iesaistīto pušu komfortu.

  • 2014. gada 2. augustā, plkst. 7:08

    Kristians Brekte: "Gaumīgs" ir subjektīvs jēdziens (6)

    Nevarētu apgalvot, ka cenšos izteikt kādu vienotu vēstījumu. Es vienkārši daru to, kas man šķiet interesanti.

  • 2012. gada 25. oktobrī, plkst. 1:41

    Šelda Puķīte: Ievads deprofesionalizācijā (3)

    Izstāde ir pietiekami tekstuāli piesātināta, kas nozīmē, ka lielu daļu izstādē pavadītā laika skatītājam nāksies nodoties lasīšanai un dažādu zīmju sistēmu atkodēšanai, nereti pielietojot arī angļu valodas prasmes.

  • 2015. gada 11. augustā, plkst. 6:08

    Kārlis Vērdiņš, Jānis Ozoliņš: Pārmaiņas notiek (11)

    Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Latvijas sabiedrība dažu gadu laikā bija spiesta pieņemt jaunu realitāti, kurā seksualitāte un bauda kļūst par publisku apspriešanas objektu, masu kultūras tēmu un arī preci.

  • 2012. gada 20. aprīlī, plkst. 23:04

    Harīra (11)

    Un vēl es gribēju jums pastāstīt, kā uzvārīju zupu, kas Marakešā pazīstama kā karaliskā harīra, bet es esmu nolēmis to pagatavot izsalkušajiem un nosalušajiem talciniekiem Mārtiņa kapos.

  • 2013. gada 20. augustā, plkst. 8:08

    "Tumšās lietas, gaišās lietas": Briesmīgās bārbijas

    Rakstnieks un tulkotājs Guntars Godiņš Starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos "Tumšās lietas, gaišās lietas" lasa Andrusa Kivirehka stāstu "Briesmīgās bārbijas".

  • 2015. gada 13. oktobrī, plkst. 10:45

    Gunta Gaidamaviča: Kultūras menedžera ikdiena Latvijā. Žonglēšana starp atļauto un aizliegto (2)

    Avansa maksājumi ir Latvijas kultūras menedžeru ikdienas instruments. Kāds atzīst tos par ērtāko norēķinu veidu, cits cenšas no tiem izvairīties.

  • 2015. gada 11. decembrī, plkst. 9:41

    Jolanta Pētersone: Grāmata Gundegai un ne tikai

    "Grāmata Gundegai" ir Pētera Brūvera pēdējais paša sakārtotais lirikas krājums. Tas ir fakts, kas bērnus neinteresē nemaz, bet man liek atcerēties Baltvilka balvas lasījumus 2010. gada jūlijā, kur dzejnieks lasīja savus dzejoļus un atdzejojumus. No tās dienas viņš man palicis atmiņā kā brašais kapteinis Džeks ar bravūrīgi šķībi uzliktu cepuri un dārdošu balsi.



Kultūras Ministrija
vkkf