Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (0)
Hugo Balls: Dienasgrāmata
9. maijā, plkst. 12:33
(fragmenti)
Ievads
Mazais Hugo jau agrā bērnībā atklājās kā ļoti jūtīgs bērns, kas nezināja un nemācēja paskaidrot, kādēļ viņš reizēm raud. „Bieži vien vakaros visai ģimenei nācās sapulcēties ap manu gultu, jo es asaru dēļ nevarēju aizmigt. Baidījos, ka, pienākot rītam, jau būšu zaudējis visus savus mīļos.“
Bet, tā kā ģimenei nemaz tik bieži nebija ne laika, ne patikas sēdēt pie bērna gultiņas, bet viņam īpaši svarīgi šķita sapulcēt ģimeni pilnā skaitā, viņš pamazām sāka iedraudzēties ar eņģeļiem — bet varbūt arī otrādāk, jo šis bērns bija tas pats cilvēks, kurš kā pieaudzis vīrietis savā “Bizantiskajā kristietībā“ aprakstīs eņģeļu hierarhiju.
Virs viņa redeļu gultiņas karājās Siksta Madonnas attēls, kur tai pie kājām divi mazi enģelīši atgāzušies mākoņu spilvenos un no debesīm sapņaini noraugās uz
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
*
13.VI.1916. Cīrihē
Ir tāda gnostiskā sekta, kuras adepti ir tik ļoti pārņemti ar Jēzus bērnības ainu, ka viņi kvankšķot guļas šūpulī un ļauj sievietēm sevi zīdīt un mainīt autiņus. Dadaisti ir līdzīgi cita — jauna — laika autiņbērniem.
*
15.VI. Es nezinu, vai, neskatoties uz visām mūsu pūlēm, mēs tiksim kur tālāk par Vaildu (Wilde) un Bodlēru (Baudelaire); vai mēs tomēr nepaliksim tikai romantiķi. Pastāv gan vēl citi ceļi, kā sasniegt brīnumu, arī citi pretstata ceļi: askēze, piemēram, baznīca. Bet vai šie ceļi jau nav pilnībā noieti? Jāsāk domāt, ka tikai mūsu maldi ir mūžam jauni.
*
Hīlzenbeks ieradies, lai uz mašīnas pārrakstītu savus jaunākos dzejoļus. Pie katra otrā vārda viņš pagriežas pret mani un prasa: «Vai varbūt tas ir tavs?» Es jokojot ierosinu, ka katram būtu jāizgatavo saraksts ar sev raksturīgākajiem zvaigznājiem un teikuma daļām, lai radīšana varētu norisināties netraucēti; jo arī es, svešus vārdus un asociācijas atraidot, sēžu uz palodzes, kricelēju un vēroju galdnieku, kas lejā pagalmā darbojas ar savām lādēm. Ja gribētu būt precīzs: divas trešdaļas brīnišķīgi žēlabaino vārdu, kuriem nespēj pretoties neviena cilvēka daba, nāk no senseniem zintnieku rakstiem. «Zīmogu», maģiskuma piepildītu pacilātu vārdu un skaņu figūru izmantošana raksturo mūsu kopīgo dzejošanas veidu. Šādas vārdbildes, ja vien tās ir izdevušās, neatvairāmi un ar hipnotisku spēku ieurbjas atmiņā, un tikpat neatvairāmi un netraucēti tās atkal iznirst no atmiņas. Bieži esmu piedzīvojis, ka iepriekš nesagatavotus cilvēkus, apmeklējot mūsu pasākumus, tik ļoti iespaidoja atsevišķi vārdi vai teikuma daļas, ka nelika viņus mierā vēl nedēļām ilgi pēc tam. Tieši ļāvīgiem vai pasīviem cilvēkiem, kuru pretestība ir niecīga, attīstās šāda veida mocības. Hīlzenbeka elku lūgšanām un atsevišķām mana romāna daļām ir šāda iedarbība.
*
16.VI. Izglītības un mākslas ideāli kā varietē programma — tas ir mūsu “atklātības” («candide») veids iepretim laikam. Valda izlikšanās, it kā nekas nebūtu noticis. Dīrātava aug un turas pie eiropeiskā dižuma prestiža. Tiek mēģināts neiespējamo padarīt iespējamu un pārmelot nodevību pret cilvēku, tautu ķermeņa un dvēseles nesaudzīgu izpostīšanu — šo civilizēto slaktiņu — inteliģences triumfā. Tiek uzrīkots farss, izdodot dekrētu, un nu ir jāvalda Lielās piektdienas noskaņojumam, kuru nedrīkst traucēt ne ar pieklusinātu zaglīgu plinkšķināšanu, ne ar acu pamirkšķināšanu. Par to ir jāsaka: nevar prasīt, lai mēs ar sajūsmu norītu nelāgo cilvēku gaļas pastēti, kura mums tiek celta priekšā. Nevar prasīt, lai mūsu trīcošās nāsis ar apbrīnu iesūktu līķu smaku. Nevar sagaidīt, ka trulumu un sirds aukstumu, kurš sevi parāda aizvien fatālāk, mēs ik dienas jauksim ar heroismu. Reiz nāksies atzīt, ka mēs reaģējām ļoti pieklājīgi, jā, ļoti aizkustinoši. Spilgtākajiem pamfletiem nebija pa spēkam pienācīgi apliet ar sārmiem un izsmieklu valdošo liekulību.
*
18.VI. Vārda plastiskumu mēs tagad esam noveduši līdz punktam, kurā to vairs grūti pārspēt. Mēs ieguvām šo rezultātu uz loģiski izveidotā, saprātam atbilstošā teikuma rēķina un, sekojoši, arī atturoties no dokumentējoša darba (kurš ir iespējams vienīgi ar laiku laupošu teikumu grupēšanu loģiski sakārtotā sintaksē). Tas, kas noderēja mūsu pūliņiem, vispirms jau bija šī laika īpašie apstākļi, kas augstas pakāpes talantam neļauj ne ilgt, ne nobriest un līdz ar to aizved pie izmēģinājumiem ar līdzekļiem. Un tad — mūsu pulciņa empātiskais uzrāviens, kur dalībnieki nepārtraukti mēģināja pārspēt viens otru ar prasību saasināšanu un akcentiem. Vienmēr iespējams pasmaidīt: valoda reiz pateiksies mūsu centībai, lai arī tai nebūtu lemtas skaidri saredzamas sekas. Mēs uzlādējām vārdu ar spēkiem un enerģijām, kuras mums ļāva no jauna atklāt evaņģēlisko ‘vārda’ (logos) jēdzienu kā maģisku kompleksu bildi.
Upurēt teikumu par labu vārdam viennozīmīgi sāka pulciņš ap Marineti (Marinetti) ar uzstādījumu “vārds brīvībā” («parole in liberta»). Viņi izņēma vārdu no tam neapdomājot un automātiski piešķirtā teikuma karkasa (pasaule ainas (Weltbild)), baroja izmocītos lielpilsētas vārdus ar gaismu un gaisu, atdeva viņiem atkal siltumu, kustību un to sākotnējo brīvību. Mēs, pārējie, gājām vēl soli tālāk. Mēs mēģinājām izolētajam vārdam piešķirt buramvārdu pilnīgumu, debess spīdekļa kvēli. Un dīvaini: maģiski piepildītais vārds apvārdoja un dzemdēja jaunu teikumu, kuru nenoteica un nesaistīja nekāda konvencionāla jēga. Aizskarot reizē simtiem domu, nepadarot tās lielas, šis teikums ļāva ieskanēties pirmatnēji rotaļīgajai, bet nogrimušajai, iracionālajai klausītāja būtībai; tas pamodināja un stiprināja atmiņu zemākos slāņus. Mūsu mēģinājumi skāra filosofijas un dzīves apvidus, par kuriem mūsu, ak, cik saprātīgā, pārgudrā apkārtne varēja labi ja sapņot.
23.VI. Esmu izgudrojis jaunu dzejas veidu, «dzejoļus bez vārdiem» jeb skaņu dzejoļus, kuros patskaņu sabalansējums tiek izsvērts un izdalīts pēc to vērtības sākuma rindā. Pirmos divus dzejoļus nolasīju šovakar. Šim nolūkam biju uzkonstruējis sev īpašu kostīmu. Manas kājas atradās kolonas apaļumā no zili mirdzoša kartona, kurš mani slaidi ieskāva līdz gurniem, tā ka līdz turienei es izskatījos kā obelisks. Tam pāri biju uzvilcis milzīgu no papes izgrieztu mēteļa krāgu, no iekšpuses aplīmētu ar šarlaksarkano un no ārpuses ar zeltu un pie kakla saņemtu kopā tādā veidā, ka, paceļot un nolaižot elkoņus, es to varēju kustināt kā spārnus. Tam klāt vēl cilindrveidīga, augsta, balti zili svītrota šamaņu cepure.
Visās trīs paaugstinājuma malās novietoju nošu statīvus un uz tiem saliku ar sarkano zīmuli sazīmētos manuskriptus. Deklamēju drīz pie viena, tad pie cita nošu statīva. Tā kā Carā zināja par maniem sagatavošanās darbiem, izdevās īsta maza pirmizrāde. Visi bija ziņkārīgi. Tā nu liku sevi tumsā uznest uz paaugstinājuma — kā kolonna paiet es nevarēju un sāku lēnām un svinīgi:
Gadji beri bimba
Glandridi lauli lonni cadori
Gadjama bim beri glassala
Glandridi glassala tuffm I zimbrabim
Blassa galassasa tuffm I zimbrabim…
Akcenti kļuva smagāki, izteiksme kāpinājās, pastiprinot līdzskaņus. Drīz vien manīju, ka man pieejamie izteiksmes līdzekļi, ja gribu palikt nopietns (un tāds es gribēju palikt par katru cenu), nav izauguši līdz mana inscinējuma pompam. Publikā redzēju Brupbaheru (Brupbacher), Jelmoli (Jelmoli), Labanu (Laban), Vīgmaņa k-dzi (Wiegman). Baidījos no izgāšanās un saņēmos. Patreiz pie nošu statīva pa labi biju absolvējis “Labadas dziesmu mākoņiem” (Labadas Gesang an die Wolken) un pa kreisi — “Ziloņu karavānu” (Elefantenkarawane) un nu, centīgi vicinot spārnus, atkal pievērsos vidējam statīvam. Smagās patskaņu rindas un velkošais ziloņu ritms nupat bij ļāvuši man pēdējo kāpinājumu. Bet kā lai to visu noved līdz beigām? Tad sāku manīt, kā mana balss, kurai vairs nebija palikusi citas izejas, pieņēma senseno priesterisko žēlabu kadenci, mises dziedājuma stilu, kādā tās vaimanā cauri Austrumu un Rietumu katoliskajām baznīcām.
Nezinu, kas man iedvesa šo mūziku. Bet es sāku dziedāt savas patskaņu rindas baznīcas stila rečitatīvā un mēģināju ne tikai palikt nopietns, bet pat izspiest no sevis nopietnību. Vienu brīdi man likās, ka manā kubistiskajā maskā uzpeld bāla, izmisusi jaunekļa seja — tā pa pusei bailīgā, pa pusei ziņkārīgā desmitgadīga zēna seja, kurš savas dzimtās draudzes mirušo misēs un augstos svētkos trīcot kārīgi nenolaiž acis no mācītāja mutes. Tad, kā tiku pasūtījis, izdzisa elektriskais apgaismojums.
*
11.VI. 1921. Leons Bloijs cūku priekšā (Léon Bloy devant les cochons). Viņš ir nofotgrafējies cūku priekšā (skat. “Četri gūsta gadi“ (“Quatre ans de Captivité”)), un turklāt ar noraidošu, skarbu izteiksmi sejā. Varētu pieņemt, ka tā vienkārši ir īgnas augstprātības izpausme, taču kristietim šādos gadījumos ir pienākums iemācīties cūku valodu un iegūt to uzticību. Es pazinu kādu vīru no Fogēzijas (Vogesen), kas bija cūkgans. Viņš ar savām cūkām sarunājās savā īpašā valodā; veicās ļoti labi. Kad Franciskam teica, ka savus jaunos noteikumus viņš var sprediķot cūkām, tad nabadziņš gāja un noturēja cūkām serafisku runu. Bet man tomēr liekas, vairāk aiz paklausības, nevis pārliecības un iekšējas nepieciešamības. Nekur nestāv rakstīts, kā cūkas uzņēma serafiādi un vai tās jutās apmierinātas. Jāpieņem, ka tās viņu turēja par sev līdzīgo.
(Ball, H. Die Flucht aus der Zeit, Luzern, MCMXLVI)
No vācu valodas tulkojusi Linda Gediņa.