Domas, Ar bērniem

Foto – Ilmārs Šlāpins

Unda Avota: Neērtā saruna

Man ir meita. Viņai ir piecarpus gadu. Man bija dēls. Viņam bija viena minūte.

Vēl pirms diviem mēnešiem jautājums par nāvi, vēl jo vairāk – bērna nāvi, bija manu pārdomājamo tēmu saraksta lejasdaļā. Šajā ziņā vēl esmu bijusi veiksminiece, jo manā ikdienā salīdzinoši regulāri ietilpst pa kādai eksistenciālai diskusijai vai lasāmajam gabalam, kas liek aizdomāties par šo tēmu, tomēr, ja runājam pavisam godīgi, ikdienas steigā nav īpašas vietas nāvei. Sadzīve ir pārņemta ar radīšanu, pilnveidošanu, uzturēšanu, produktivitāti, attīstību, un nāve kā tā visa pretstats ieņem tādu kā bubuļa lomu. Mēs tikai aizspiežam acis un izliekamies, ka tā mūs neredz. Dienas skrien uz priekšu, cilvēki nāk un iet, skrien, dejo un smejas, bet no nāves nav ne miņas. Un tas viss ir tik ļoti jauki!

Es reizēm mēdzu cilvēkiem jautāt, vai viņiem ir bail no nāves. Gandrīz visi, izņemot vienu manu vecmāmiņu, parasti drosmīgi un pārliecināti saka, ka nav. Un, protams, kā gan var būt bail, ja nāve mūsu sabiedrībā nemaz tā īsti neeksistē? Tā ir kā statistika – tik un tik mirušie ugunsgrēkos, tik no vēža, vēl tik – autoavārijās. "Baigi traki!" es parasti nosaku. Tad reizi pa reizei nāve parādās līdz ar kādu pazīstamu vārdu. "Šausmas, cik ārkārtīgi žēl, bija taču tāds labs cilvēks!" Iespējams, pat uz bērēm jāiet, varbūt vēl kāda asara nolīst. Un, ja arī parādās kāda trīsa uz ādas no kaulainās tuvuma, tā tikpat ātri nozūd. Bet tad pienāk diena, kad nāve ieskatās tev acīs, tu redzi tās seju visā pilnībā un, lai cik ļoti censtos savas acis aizžmiegt, nevari vairs izlikties, ka arī aiz nākamā stūra viss būs labi, viss būs kā parasti. Nāve pārsteidz ar savu uzmācīgo esību, un pēkšņi lielā bezbailība un pārdrošība ir tikai nezināšana un izmisums. Nāve ir tieši pretī, ielikta rokās. Manā gadījumā – man vēderā.

Grūtniecības 23. nedēļā mans bērns bija izaudzis 30 cm garš un gandrīz 600 g smags. Viņš daudz ņurcījās man pa vēderu, nevienu brīdi neliekot justies vienai, sūkāja savu īkšķi sonogrāfijas bildēs, labi dzirdēja visus trokšņus, kas norit šaipus sienai, un cītīgi attīstīja savas plaušas pirmajam elpas vilcienam. Bet tas elpas vilciens notika stipri par ātru. 23 nedēļas ir robežpunkts, kad bērns var dzimt un to vairs neuzskata par abortu, bet gan par īstām, patoloģiskām, priekšlaicīgām dzemdībām. Taču neviens šajās dzemdībās negaida labu iznākumu, jo tāda vienkārši nav.

Mana situācija patiesībā nav nekas īpašs. Pēdējās nedēļas laikā starp saviem ikdienas cilvēkiem vien esmu runājusi ar vismaz 6 sievietēm, kas priekšlaicīgi zaudējušas savus bērnus. Bet, par spīti tam, ka tā mūsu sabiedrībā ir bieža parādība, neviens par to neprot runāt. Un, ja mēs par to neprotam runāt, tad arī domāt par to mēs droši vien neprotam, un tieši tādēļ tik daudzām mammām (arī tēviem un citiem ģimenes locekļiem) tas ir tik ļoti traumatisks notikums. Un iespējams, ka pēc šī zaudējuma visu vēl grūtāku padara tieši sabiedrība. Man dažbrīd ir sajūta, ka apkārtējo acīs es esmu kā kāršu namiņš, kurš var sabrukt, ja tam pieskaras no neīstās puses. Neviens nezina, kā ar mani runāt un par ko ar mani runāt. Vai par to vispār drīkst runāt? Mulsums, neērtums un žēlums ir tas, ar ko cilvēki atnāk pie manis, un nereti tieši man nākas mierināt viņus. Tad izskan tādas frāzes, kā "tu jau esi jauna, būs jau vēl bērni…" vai "labi, ka tev jau vismaz ir viens bērniņš", kā arī standarta "viss jau būs labi". Ticiet man, nekas no tā vispār necik nepalīdz, tieši otrādi – man tas liek apšaubīt konkrētā cilvēka spriestspējas un emocionālās inteliģences līmeni. Patiesībā tas mierinājuma atrisinājums slēpjas pavisam citur, un man ir ārkārtīgi veicies, jo izdevās to atrast pašai un ļoti ātri. Visgrūtākais bija mirklis, kad, guļot slimnīcas gultā un jūtot, kā puika dauzās vēderā, centos ar viņu sarunāt, lai viņš mierīgi čuč vēl ilgi, ilgi. Lai tikai guļ un aug – un kopā mēs to kaut kādiem mistiskiem spēkiem varēsim novilkt līdz pašam galam. Nākamais grūtākais bija apziņa, ka mani tuvinieki pārdzīvo un es nekādi nespēju viņiem palīdzēt. Bet, kad pienāca brīdis, kurā iznākums bija absolūti skaidrs, kļuva jau daudz vieglāk. Es sapratu, ka man vairs nav jācīnās, nav jāpierāda sevi, nav arī jācenšas apmānīt māte daba, tai ir vienkārši jāļaujas. Jau tajā brīdī es apzinājos, ka nav manos spēkos ietekmēt to, kas notiek ar manu bērnu, bet man ir dota iespēja izvēties, kas notiks ar mani pašu. Es varēju ļauties haosam – pieraudāt spilvenu, pa visu pasauli meklēt vainīgos, tukšu skatienu blenzt sienā un griezt sev vēnas. Tā vietā es nolēmu jau tobrīd sākt apzināti sevī sakārtot visas domas un emocijas. Es gulēju un, kamēr vien kontrakcijas ļāva, lasīju grāmatu. Tā palīdzēja man formulēt domas un pilnīgi citā līmenī izprast, ko nozīmē nepastāvība. Šīs stundas līdz dzemdībām ļāva man atpazīt sevī pieķeršanos, gaidas, cerības, egoismu un tā līdz kaulam sajust, ka tieši šie ir manu sāpju cēloņi. Jo vairāk es apzinājos, ka dzīvi nevar sasteigt, ka to nevar izdzīvot pēc noteikta iegribu un plānu grafika, jo vieglāk man bija no šīm īpašībām atbrīvoties. Es arvien mazāk sāku uztraukties, ko citi par mani domās, un arvien pilnīgāk apjēdzu situācijas sniegto mācību – mūsu plānu niecīgumu pasaules priekšā, ikdienas problēmu nenozīmīgumu laika griezumā un nepastāvīgumu kā vienīgo garantēto patiesību. Ja neņem vērā fiziskās sajūtas, katrs nākamais brīdis kļuva arvien vieglāks.

Tomēr pati kulminācija bija dzemdības. Varbūt kādam nebūs pieņemams mans skatījums, bet, manuprāt, man tika dota iespēja piedzīvot kaut ko neaprakstāmi brīnumainu. Es sastapos ar dzimšanu un nāvi gandrīz vienlaikus. Un, ja dzimšanu mēdz uzskatīt par brīnumu, kurā nāk pasaulē jauna dzīvība, jauna dvēsele, tad tieši par tādu pašu brīnumu es uzskatu arī nāvi – šī dzīvība aiziet tālāk, tā transformējas par kaut ko tādu, ko mēs vairs nespējam nomanīt un apzināties, bet tās "durvis", no kurām šis brīnums jau vienreiz ir ienācis, atkal atveras, un ir iespējams sajust maģiju, kas valda "sienas otrā pusē". Man bija sajūta, ka laiks apstājas un es pēkšņi redzu visu lietu kārtību, un viss ir tik pareizi, cik vien pareizi tas vispār ir iespējams.

Miers. Tas ir stāvoklis, kas mani pavadīja vēl vairākas nedēļas pēc šī notikuma. Saldsērīgs, protams, tomēr patīkams un dziļš. Lai gan šī situācija lika man daudz pazaudēt, es vismaz tikpat daudz arī ieguvu. Manī ir vairāk skaidrības par savām vēlmēm, vēl pilnīgāka ģimenes izjūta un daudz lielāka spēja pieņemt to, ka lietas nevar vienmēr notikt pēc mana prāta. Viena kolēģe man teica: "Tu acīmredzot esi bijusi baigā aunapiere, ka tev vajadzīga tāda triecienartilērija, lai kaut ko iemācītos." Un tā arī droši vien ir, bet savu mācību esmu guvusi, cenšos to sev atgādināt katru dienu un redzu, ka tā dod rezultātu. Mēs reizēm nezinām, kādēļ ar mums kaut kas notiek, un varbūt mums tas nav arī jāzina, bet, ja mēs pieņemam to, nevis cīnāmies tam pretī, – mēs kļūstam tikai bagātāki.

Visiem vecākiem, kuriem ir nācies zaudēt, es varu ieteikt sirdsmieru nemeklēt citu mierinājumos, arī asarās un dusmās ne. Tas meklējams pieņemšanā un palaišanā, un, jo ātrāk tas notiek, jo vieglāk mums pašiem. Tā mīlestība, kas saista mūs katru ar bērnu, kļūst vēl ciešāka, kad izjūtam tās bezgalību arī ārpus šīs pasaules robežām.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Līvija 1  

    2016. gada 16. augustā, plkst. 17:37

    "(..) mīlestība, kas saista mūs katru ar bērnu, kļūst vēl ciešāka, kad izjūtam tās bezgalību arī ārpus šīs pasaules robežām." - patiess paldies par šo rakstu!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2016. gada 8. februārī, plkst. 6:53

    Māris Zanders: "Britu zinātnieki atklājuši, ka..." (1)

    Zinātnes un pārējās publikas savstarpējā komunikācijā ir noticis viegli prognozējamais. No zinātniekiem tiek paģērēts būt t.s. publiskajām personām, kas operatīvi komentē un izskaidro.

  • 2015. gada 22. maijā, plkst. 6:05

    Baņuta Rubess: Pašlaik es esmu vairāk vērsta uz iekšu (1)

    Saruna Toronto ar latviešu teātra režisori un rakstnieci Baņutu Rubess - par dzīvi, teātri un to, kāpēc Aspazijas dzeja un dramaturģija ir mums joprojām svarīga.

  • 2015. gada 14. oktobrī, plkst. 5:47

    Jānis Borgs: Artefaktu lietas un sociālā atbildība

    Izdzīvošanas griba izrādījās radošo rosību jundījošs faktors, kas lika atteikties no cēlām un ar īres maksu apgrūtinātām ekspozīcijas telpām, atiet no konsumerisma un komercijas glamūrīgās vides un mudināja iet teju hipozi alternatīvus ceļus.

  • 2015. gada 29. septembrī, plkst. 6:09

    Pauls Bankovskis: Kādas slimības vēsture

    Veselīgajā un tīkamas rosmes pārņemtajā skrējienā diez vai atradīsies daudz tādu dienu, ko būtu iespējams pilnībā veltīt kādas grāmatas lasīšanai un izlasīšanai no vāka līdz vākam. Slimošana tad nu ir īstais brīdis.

  • 2014. gada 16. maijā, plkst. 0:12

    Inga Kope-Grosa: Bezmiega naktīs

    Jautrais pastnieks Jona sarkanā ikdienas uzsvārcī zelta vēstules ik dienas no karalienes nes. Un otrdienās ziņas kādas no vietējā miesnieka. Bet svētdienās Dieva čukstus pie namdurvīm sudraba zīlīte nes.

  • 2013. gada 5. februārī, plkst. 8:02

    Pauls Bankovskis: Tinte

    Bono dzied, kliedz un sludina pret aparteīdu. Pret genocīdu. Par badā mirstošajiem Āfrikā. Par bez vēsts pazudušajiem, mocītajiem, spīdzinātajiem un pazemotajiem. Par visiem apspiestajiem, kas dzīvo vietās, kur ielām nekad nav bijis vārdu.

  • 2013. gada 8. oktobrī, plkst. 7:10

    Laikmetīgā māksla bērniem un jauniešiem (2)

    Sadarbībā ar televīzijas raidījumu "VISS notiek" turpinām stāstu sēriju "Mākslai vajag telpu". Šajā reizē Eva Ikstena – Strapcāne pēta, vai laikmetīgā māksla ir pieejama bērniem un jauniešiem.

  • 2015. gada 5. jūnijā, plkst. 8:06

    Dace Kavasa: Tikumīgs tulkojums

    Jāpiemin, ka seksualitāte, kā to definē šīs pašas demonizētās PVO vadlīnijas, ir ne tikai sekss, bet arī attiecības, uzvedība, cieņa, robežu ievērošana, drošība, veselība un zināšanas par savu psihisko un fizisko veselību.



Kultūras Ministrija
vkkf