Jana Kukaine: Metafora: kulinārija, katahrēze un poētika (7)

2007. gada 7. maijā, plkst. 10:47

Rubrika: Redzējumi

Kad logu slēģi ir atvērti, tie atgādina eņģeļu spārnus, kas pieskārušies citu netīrajām lietām.
(Josifs Brodskis. Ūdenszīme.)

Pieņemsim, ka patiesība ir sieviete.
(Frīdrihs Nīče .Viņpus laba un ļauna.)

Šajā rakstā par pašu metaforas pētniecības tradīciju būs atrodamas visai trūcīgas ziņas, galvenokārt izteiktas mājienu veidā, un izņemot Aristoteli, kura darbos paustās atziņas tiks citētas, neskaidri iezīmēsies vien Maksa Bleka un Pola Rikēra figūras, nepasakot neko vairāk. Tātad, ņemot vērā apjomīgo teorētisko darbu klāstu, kas veltītas tā vai cita metaforas aspekta apcerēšanai, šajā rakstā piedāvāšu tikai kādu skatījuma punktu un, lai lasītājs nejustos vīlies, - nevis vienu, bet veselus trīs. Citiem vārdiem, metafora tiks apskatīta tā dēvētajā kulinārijas, katahrēzes un poētikas kontekstā, un par atspēriena punktu tiks izmantoti Aristoteļa darbi „Retorika” un „Poētika”.

Tā kā metaforas iesaistīšana runā pati par sevi neko neliecina par runas saturu un runātāja nolūkiem, kā vien to, ka viņš vēlas, lai teiktas skanētu pārliecinoši un atstātu labu iespaidu, nav pārsteidzoši, ka metafora parādās abos Aristoteļa darbos, lai arī retoriskās un poētiskās runas ir atšķirīgas, gluži kā orators atšķiras no dzejnieka[1]. Darbs „Poētika”, kā zināms, ir veltīts dzejas mākslai vispār un metaforai tajā nebūt netiek atvēlēta kāda īpaša vieta - tā parādās tikai tad, kad Aristotelis raksturo labas dzejas darināšanas paņēmienus un noskaidro tos iemeslus, kādēļ viens dzejas darbs uzskatāms par labu, gūst panākumus sacīkstēs un sniedz baudu, bet otrs turpretī liekas pliekans un nebaudāms. Tieši analizējot šos iemeslus, Aristotelis nonāk līdz metaforas definīcijai - „vārda pārnesums ar izmainītu nozīmi no sugas uz pasugas jēdzienu, no pasugas uz sugas jēdzienu, no pasugas uz pasugas jēdzienu vai arī uz analoģijas pamata.”[2] Definīcijā tiek pieteikti vairāki svarīgi metaforas aspekti, taču šobrīd tos liksim mierā un akcentēsim tikai vārda nozīmes izmainīšanas jautājumu. Tieši tajā, kā izrādās, slēpjas ne tikai labas dzejas formula, bet arī pārliecinošas runas recepte, kas ikvienam oratoram ir jāapgūst. Starp citu, Aristotelis atzīst, ka līdzās metaforai atrodami vēl arī citi valodas izteiksmes līdzekļi, kas nepieciešami labam sniegumam: viņš uzskaita apvidus vārdu, izgreznojumu, pagarinātu, saīsinātu, no jauna izveidotu vai pārmainītu vārdu lietošanu, taču tas nav tik svarīgi, jo galu galā metaforai Aristotelis piešķir izšķirošo nozīmi, norādīdams, ka „prasmīga metaforas izmantošana ir pati svarīgākā”.[3]

Galda klāšana

Lai apskatītu metaforu kulinārijas kontekstā jeb iezīmētu tās retoriskās funkcijas robežas, jāpievēršas runas mākslai, kuras pamatā, kā zināms, ir spēja ietekmēt klausītājus, radot tajos noteiktus afektu, piemēram, dusmas vai nopēlumu, kuru iespaidā viņi ieņem attiecīgu nostāju. Platona dialogā „Faidrs”, kurā runas māksla tiek gan izvērtēta, gan, cita starpā, arī tiek apšaubīts, vai tā maz ir māksla, runu teikšanas prakse tiek nosaukta par „dvēseļu vadīšanu ar vārda palīdzību”[4].

Protams, attiecīgo afektu radīšana saistāma galvenokārt ar labi piemeklētiem argumentiem, citādi iegūtais rezultāts pagaistu, tiklīdz norimtu emocijas, taču, nenoliedzami, māka pasniegt informāciju pareizā samērā ir tikpat nozīmīga, jo, kā jautā pats Aristotelis: „Kāds gan būtu runātāja uzdevums, ja jau viss, ko viņš runā, atstātu pietiekamu iespaidu arī bez vārdu palīdzības?”[5] Tādēļ Aristotelis min dažus pārliecinošas runas veidošanas paņēmienus, piemēram, runājot jāpievērš vairāk uzmanības tam, ko nevar stingri noteikt - varbūtējām un apstrīdamām lietām, par kurām cilvēkiem esot nenoteikti uzskati[6]. Ja mērķis ir saraudināt klausītājus, ir jārunā par nabadzību un vecumu, bet labvēlīgu attieksmi izraisa netiešs slavinājums. Afektus izraisa tādas izteiksmes formas kā pavēles, lūgumi, stāstījumi, draudi, jautājumi un atbildes, un, ļaujot klausītājiem nojaust, kuru pusi aizstāv pats runātājs, retorisko paņēmienu pielietojums atstāj vēlamo iespaidu, jo nereti klausītāji „ticamību vērtē augstāk par patiesību”.[7]

Metafora palīdz sasniegt vajadzīgo runas izteiksmes intensitāti un tās darbības pamatā ir vārdu pārnesums no vienas jomas citā. Tas nozīmē apzinātu atkāpšanos no vispārpieņemtā ikdienas valodas lietojuma. Metafora, ko Aristotelis izprot kā vārdu salikumu vai izteicienu, ignorē pastāvošu valodas standartu un tādēļ gādā par to, lai teiktais neizklausītos banāli. Vārdi, pie kuriem klausītājs ir ieradis, jāaizstāj ar neierastiem vai izdomātiem, taču nepārspīlējot, citādi teiktais atgādinās mīklu un nebūs saprotams. Šajā ziņā metaforas struktūra atgādina apzināti pieļautu kategorijas kļūdu - nepareizu nosaukšanas gadījumu, pārteikšanos vai neuzmanību. Tā, protams, ir smalki izplānota runas stratēģija.

Metaforas saprotamību nodrošina līdzība, kas ir tās pamatā un kas parādās, piemēram, šādā metaforiskā izteikumā - „ir pierādījies, ka demokrātijai īpaši labi padodas spieķu bāšana citu riteņos”.[8] Spēja saskatīt līdzību ir talants, un kurš katrs uz to nav spējīgs. Taču klausītājiem izdodas uztvert teikto, jo ieslēdzas metaforas tulkošanas mehānisms, kas darbojas pēc analoģijas principa. Vienlaikus publika novērtē autora iztēli un nonāk viņa teiktā varā. Metafora vada dvēseles vēlamajā virzienā, uzliekot tām tēlainības iemauktus.

Savukārt no tēlainības līdz garnējumam ir viens solis - metafora ir teksta rotājums, akcents un rozīnīte, nekas vairāk. No metaforas var atteikties un izteikties lakoniski un tieši. Atteikšanās no vispārpieņemtajiem apzīmējumiem un tēlainās valodas ieviešana ir vistīrākā teksta dekorācija, kas to padara patīkamāku, pārliecinošāku vai lasītājam vilnošāku, izaicinot viņa intelektuālās spējas - atminēt metaforā „iešifrēto domu”. Prasmīgs orators, izdabājot klausītājam, kas izjūt zināmu vājību pret kulināriju, piebārsta savu runu ar tēlainiem izteicieniem, kas neko būtisku nemaina. Taču šo visnotaļ šauro metaforas pielietojumu neapšaubāmi attaisno tā aktualitāte, proti, ikvienam labi pazīstamais dzenulis un tam atbilstoša rīcība jebkurā sarunā gūt virsroku, pārspēt savu pretinieku un iemantot publikas piekrišanu un simpātijas neatkarībā no tā, vai sarunas temats ir sadzīvisks, vai tā ir literatūra vai arī filozofiskā refleksijā balstīts pārspriedums.

Leksikas koda nepilnības

Līdzās kulinārajam metaforas traktējumam jāmin cita versija, kuras aizmetņi, cita starpā, arī meklējami „Poētikā”, kur Aristotelis norāda, ka dažiem jēdzieniem valodā trūkst atbilstošu vārdu, un viņa izvēlētais piemērs ir „saules gaismas liešana”.[9] Šis trūkums iezīmē kādu parādību valodā, ko daži metaforas pētnieki, piemēram, Makss Bleks, nosaukuši par katahrēzi (catachresis)[10], ar ko apzīmē tos gadījumus, kad valodā esošais vārdu krājums šķiet pārlieku nepilnīgs, lai izteiktu pārdomas, sajūtas un iespaidus. Valoda šajā gadījumā saprotama kā elastīgs medijs, kas sevī ietver visu to, ko cilvēki dara un runā, un jo vairāk viņi runā, jo apjomīgāka kļūst valoda. Tiesa gan, laba daļa valodas ar laiku noveco un par to aizmirst, un tas paglāb cilvēci no nesamērīgi apjomīgas valodas lietošanas, kas neapšaubāmi komunikāciju tikai apgrūtinātu.

Interesanti, ka, atzīstot katahrēzes aktualitāti, vienlaikus tiek atzīts, ka cilvēka rīcībā ir vairāk domu, nekā vārdu, un metafora ir veids, kā pateikt neizsakāmo, kas, protams, acumirklī pārstāj tāds būt. Atsakoties no valodas konvencijas un pieņemtā apzīmēšanas veida, tiek labotas leksikas koda nepilnības, un valodas lietotājs ar nozīmēm dara, ko grib, pārkārtojot vārdus un to, ko tie apzīmē, jaunās sugās un pasugās.

Šķiet, jāpiebilst, ka vārds „catachresis” grieķu valodā nozīmē „ļaunprātīgu valodas lietojumu, kuram raksturīga neparastu vai kļūdainu vārdu un jēdzienu salikumu veidošana par spīti to burtiskās nozīmes nesaderībai.”[11] Taču, līdzīgi kā daudzviet citur, arī valodā „kļūdas” kategorija ir nenoteikta un itin ātri šķietamas valodas nesamērības iegūst likumības piegaršu, nokļūstot sarunvalodas apritē un tad - vārdnīcās un pareizrakstības rokasgrāmatās. Šādas metaforas par tēlainām var uzskatīt tikai formāli, jo diez vai kaut kas no tā, kas ir ticis līdz vārdnīcas šķirkļa statusam, var būt gana svaigs un interesants. Šādu metaforu piemēri ir „cenu kāpums”, „tikt uz zaļa zara” un „celt degunu gaisā”. Zīmīgi, ka visas minētās ir telpiskas metaforas, bet tas jau ir cits stāsts. Par katahrēzi jāpiebilst, ka gadījumā, ja vārdnīcas tukšuma aizpildījums bijis gana veiksmīgs, lai arī šādas veiksmes iemesli dažreiz var būt neizskaidrojami, metafora kļūst par standarta izteiksmes veidu. Šeit, cita starpā, parādās daba, jo saka taču, ka izrunāt noteiktus vārdus ir dabīgi vai ka tie savā starpā saistīti dabiskā veidā.

Kaķēna pēdiņas

Pēc kulinārijas un leksikas koda uzlabojumiem, vēlos pievērsties tam metaforas traktējumam, kas man pašai liekas pats jēdzīgākais, lai arī tas neļauj pārspēt pretinieku retorikā un plūkt slavas laurus, un varbūt tam ir kāds sakars ar katahrēzi, bet visai nosacīts, jo poētiskā metaforas funkcija atceļ metaforas piejaucēšanu un tai nozīmīgums rodams tikai kādā subjektīvā pasaules vērojumā. Aristoteļa apgalvojumā par metaforu darināšanas talantu, saskatot līdzību atšķirīgajā, var atrast norādi uz kādu ģenerējošu metaforas funkciju, ko pats Aristotelis tālāk nav izvērsis, proti, tai atbilst tēlainās un mājienu apdvestās valodas spēja sniegt jaunu ieskatu esošajā, uzrādot tādas sakarības, kuras pierastajā valodas lietojumā (un līdz ar to arī pierastajā pasaules skatījumā) netiek iekļautas. Tas, kas licies neaizsniedzams un atšķirīgs, metaforā pārvēršas un sāk līdzināties vēl kaut kam, un izrādās tuvāks un saprotamāks. Tādējādi metafora iedibina saistības starp lietām, notikumiem, parādībām un izjūtām, kas, atšķirībā no katahrēzes, nevis bija neizsakāmas, bet gan - neiedomājamas.

Pols Rikērs atzīmējis, ka metaforiskā runa ir jāsaprot kā iztēlots un neobjektīvs skatījuma veids, kas sniedz adekvātu ieskatu pasaulē[12] un tātad, vairo zināšanas par to. Atsakoties no ierastas klasifikācijas principa, metafora iedibina jauna tipa attiecības starp lietām. Tātad, no vienas puses, tiek saglabāts līdzības principa nozīmīgums, kas caurvij metaforas pētījumus, bet no otras puses, tiek apšaubīts šādas līdzības objektīvais statuss, pamatojot to tikai valodas lietotāja iztēlē. Pasaule tiek aprakstīta, izmantojot iztēloto vai iedomāto vārdnīcu, un tādējādi tā iegūst jaunas, krietni svaigākas un pievilcīgākas aprises.

Karla Sendberga dzejolis „Migla” sākas ar vārdiem „migla nāk ar kaķēna pēdiņām”. Kulināristi teiktu, ka tas ir izdaiļojums un ka varētu vienkārši pateikt „cēlās migla”, bet tā nesaka, jo tas izklausītos banāli. Valodas uzlabotāji apgalvotu, ka mums trūkst vārdu, lai raksturotu miglas parādīšanos. Poētiskās funkcijas aizstāvji piebilstu, ka līdzība starp miglu un kaķēnu ir tikai iedomāta un tā nepastāvēja nekādā objektīvā veidā, pirms Sendbergs nebija uzrakstījis šo dzejoli. Ir patīkami apzināties, ka visi šie skatījumi neizslēdz viens otru, bet tikai spēlē sunīšus.

Pēdējie komentāri:

• puc 07.05.07 21:26

  krutas atsauces.. minimālisms?

• xx 08.05.07 10:26

  vienkārši skaists raksts

• Kleksis 16.05.07 18:38

  Baltie, kas sit melnādainos, nevis gaisā pasisti, Bet gan mūsu tēvu zemes nacisti un rasisti. -------- Dzied, kā maija rītausmā dzied cīrulis, Latvju tautas klusi nīstais mīlulis!

Piedalies diskusijā: