Pols Osters: Ilūziju grāmata (5)

2007. gada 6. maijā, plkst. 19:51

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
AGB, 2006

1.

Visi uzskatīja viņu par mirušu. 1988. gadā, kad iznāca mana grāmata par viņa filmām, par Hektoru Mannu gandrīz sešdesmit gadu nekas nebija dzirdēts. Ja neskaita saujiņu kino vēsturnieku un vecā kino mīļu, tikai retais zināja, ka viņš kādreiz bijis. «Divtik vai necik», pēdējā no viņa divpadsmit divdesmit minūšu komēdijām, kuru viņš uzņēma mēmā kino ēras norietā, iznāca uz ekrāniem 1928. gada 23. novembrī. Pēc diviem mēnešiem, ne no viena neatvadījies, neatstājis vēstuli, nevienu par saviem plāniem neinformējis, viņš izgāja pa sava īrētā nama durvīm Nortorindždraivā un nekad vairs netika manīts. Viņa zilais «DeSoto» stāvēja garāžā; īres līgums bija noslēgts trīs mēnešus uz priekšu; īres maksa samaksāta pilnā apmērā. Virtuvē bija ēdieni, bāriņā — dzērieni, un no atvilktnēm guļamistabā nebija paņemts neviens vienīgs Hektora

Vairākus gadus pēc viņa pazušanas klīda dažādi stāsti un baumas par to, kas viņu esot piemeklējis, taču neviens no šiem pieņēmumiem tā arī neapstiprinājās. Visticamākie — ka viņš izdarījis pašnāvību vai kļuvis par krāpšanas upuri — nebija ne pierādāmi, ne apgāžami, jo līķis nekad netika atrasts. Citi nostāsti par Hektora likteni liecināja par bagātāku iztēli, tie bija cerīgāki, daudz labāk piestāvēja šāda atgadījuma romantiskajiem zemtekstiem. Vienā no tiem viņš atgriezās savā dzimtajā Argentīnā un kļuva par maza, provinciāla cirka īpašnieku. Citā viņš iestājās komunistiskajā partijā un strādāja ar segvārdu starp lopkopjiem Jutikā, Ņujorkas štatā. Kādā citā viņš ir saulesbrālis klaidonis, braukā preču vilcienos. Ja Hektors būtu bijis lielāka zvaigzne, tad, bez šaubām, šie stāsti nebeigtos. Viņš turpinātu dzīvot stāstos par viņu, pamazām pārvēršoties par vienu no tiem simboliskajiem tēliem, kas apdzīvo kolektīvās atmiņas zemākās kārtas kā jaunības, cerību un velnišķīgu likteņa pavērsienu iemiesojums. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika, jo Hektora karjera beidzās tad, kad viņš tik tikko bija sācis iekarot savu vietu Holivudā. Viņš pārāk vēlu sāka pilnīgi izmantot savus talantus un neaizkavējās pietiekami ilgi, lai atstātu paliekošu iespaidu, kas viņš tāds ir un ko spētu sasniegt. Pagāja vēl pāris gadu, un pamazām cilvēki pārstāja domāt par viņu. Ap 1932. vai 1933. gadu Hektors piederēja izzudušam universam, un, ja vēl bija saglabājušās kādas viņa pēdas, tad tikai kā zemsvītras piezīme kādā mazpazīstamā grāmatā, ar kuras lasīšanu neviens vairs neķēpājas. Filmas tagad runāja, un pagātnes mēmās, ņirbošās izrādes tika aizmirstas. Nebija vairs ne klaunu, ne mīmu, ne neredzamo orķestru ritmā dejojošo skaisto, modīgo meiču. Tās nomira tikai pirms pāris gadiem, taču jau likās aizvēsturiskas, kā tie radījumi, kas klīda pa zemes virsu tajos laikos, kad cilvēki vēl dzīvoja alās.

Es savā grāmatā nesniedzu pārāk daudz informācijas par Hektora dzīvi. «Hektora Manna mēmā pasaule» nebija biogrāfija, bet viņa filmu pētījums, un tie nedaudzie fakti par viņa darbošanos ārpus ekrāna, ko pieminēju, bija ņemti no standarta avotiem: kino enciklopēdijām, memuāriem, Holivudas agrīnās vēstures. Uzrakstīju šo grāmatu, jo gribēju dalīties ar citiem savā aizrautībā par Hektora darbiem. Viņa dzīves stāsts man bija sekundārs, un tā vietā, lai izteiktu pieņēmumus, kas varēja vai nevarēja būt noticis, es turējos pie viņa filmu detalizētas analīzes. Ņemot vērā to, ka viņš bija dzimis 1900. gadā un kopš 1929. gada nebija redzēts, man nekad neienāktu prātā izteikt pieņēmumu, ka Hektors Manns joprojām varētu būt dzīvs. Cik man zināms, mirušie neizlien no saviem kapiem, un tik ilgi slēpties varēja tikai miris cilvēks.

Šā gada martā pagāja vienpadsmit gadu, kopš Pensilvānijas universitātes izdevniecība šo grāmatu izdeva. Trīs mēnešus vēlāk, īsi pēc tam, kad kino ceturkšņa presē un akadēmiskos izdevumos sāka parādīties recenzijas par to, es pastkastītē uzgāju kādu vēstuli. Aploksne bija lielāka, un tās forma vairāk līdzinājās kvadrātam nekā tām aploksnēm, kas parasti nopērkamas veikalos, un, tā kā papīrs bija biezs un dārgs, sākumā nodomāju, ka tas varētu būt ielūgums uz kāzām vai paziņojums par bērna piedzimšanu. Uz tās elegantos vijumos bija uzrakstīts mans vārds un adrese. Ja rakstītājs nebija profesionāls kaligrāfs, tad, bez šaubām, sūtītājs bija cilvēks, kas ticēja tam, ka izkopts rokraksts uzskatāms par tikumu, cilvēks, kas bija izgājis seno laiku etiķetes un sociālās piedienības skolas. Marka bija dzēsta Albukerkē, Ņūmeksikas štatā, taču atpakaļadrese aploksnes otrā pusē liecināja, ka vēstule rakstīta kaut kur citur — pieņemot, ka tāda vieta tik tiešām pastāv un ka pilsētas nosaukums ir īsts. Divas rindiņas, augšējā un apakšējā, vēstīja: Zilā akmens ranča; Tierra del Sue-o, Ņūmeksika. Iespējams, ieraugot šos vārdus, es pasmaidīju, taču to es vairs neatceros. Vārds nebija norādīts, un, verot vaļā aploksni, lai izlasītu, kas rakstīts uz tajā ieliktās kartītes, samanīju vieglu parfīma smaržu, visliegāko mājienu par lavandas esenci.

«Dārgais profesor Zimmer,» zīmītē bija rakstīts. «Hektors izlasīja Jūsu grāmatu un vēlētos ar Jums satikties. Vai Jums būtu interese atbraukt pie mums ciemos? Patiesā cieņā, Frīda Spellinga (Hektora Manna kundze).»

Es to pārlasīju sešas vai septiņas reizes. Tad noliku, aizgāju līdz otram istabas galam un atgriezos. Vēlreiz paņēmis vēstuli rokās, es nejutos drošs, vai tie vārdi joprojām būs turpat. Vai, ja tie tur būs, vai tie būs tie paši vārdi. Izlasīju tos sešas vai septiņas reizes un tad, ne pie kādas pārliecības nenonācis, nolēmu, ka tas ir tikai joks. Pēc brīža es jau sāku šaubīties, bet nākamajā rītā sāku apšaubīt šīs šaubas. Domāt vienu domu nozīmēja domāt pretējo domu, un tad jau tā otrā doma iznīcināja pirmo, bet trešā cēlās izpostīt otro. Nesaprazdams, ko iesākt, iekāpu mašīnā un aizbraucu uz pastu. Pasta indeksu rādītājā ir uzrādītas visas Amerikas adreses, un, ja Tierra del Sue-o tajā nebūs, varēšu kartīti mierīgi izmest un aizmirst par to. Taču bija gan. Atradu to pirmā sējuma 1933. lappusē, iekārtojušos starp Tierra Amarilla un Tijeras, īstu pilsētu ar savu pastu un savu piecciparu pasta indeksu. Tas vien, protams, nepadarīja vēstuli īstu, tomēr piešķīra tai ticamības pieskaņu, un, atgriezies mājās, zināju, ka būs uz to jāatbild. Tādu vēstuli nevar ignorēt. Un, izlasījis to, tu zini — ja nepiepūlēsies apsēsties un uzrakstīt atbildi, tad domāsi par to visu atlikušo mūžu.

Neesmu saglabājis atbildes kopiju, taču atceros, ka rakstīju to ar roku un centos izteikties pēc iespējas īsi, ierobežojot savu sakāmo pāris teikumos. Daudz par to nedomādams, pieņēmu saņemtās vēstules neizteiksmīgo, noslēpumaino stilu. Tādējādi es jutos mazāk apdraudēts, mazināju iespēju, ka šo joku izplānojušais cilvēks varētu mani izmuļķot — ja tas tik tiešām bija joks. Kāds vārds šur vai tur, bet mana atbilde bija aptuveni šāda: «Dārgā Frīda Spellinga! Protams, ka es vēlētos satikties ar Hektoru Mannu. Taču kā es varu būt pārliecināts, ka viņš ir dzīvs? Cik man zināms, viņš jau vairāk nekā pusgadsimtu nav manīts. Lūdzu, paskaidrojiet sīkāk. Ar cieņu, Deivids Zimmers.»

Mēs visi gribam ticēt neiespējamajam, laikam gan, lai pārliecinātu sevi par to, ka brīnumi ir iespējami. Ņemot vērā to, ka es biju vienīgās jelkad par Hektoru Mannu sarakstītās grāmatas autors, liktos loģiski, ka man vajadzētu palēkties par iespēju noticēt, ka viņš joprojām ir dzīvs. Taču man nebija noskaņojuma lēkāt. Vai vismaz man likās, ka tāda nav. Mana grāmata bija piedzimusi no lielām bēdām, un tagad, kad grāmata jau bija pagātnes fakts, bēdas nekur nebija pagaisušas. Rakstīšana par komēdiju nebija nekas vairāk kā iegansts, dīvains zāļu paveids, ko es riju katru dienu vairāk nekā gadu, cerēdams, ka tās notrulinās sāpes manī. Kaut kādā mērā tā notika. Taču Frīda Spellinga (vai tas cilvēks, kurš uzdevās par Frīdu Spellingu) to nevarēja zināt. Viņa nevarēja zināt, ka 1985. gada 7. jūnijā, tieši vienu nedēļu pirms mūsu kāzu jubilejas, mana sieva un abi dēli gāja bojā, avarējot lidmašīnai. Varbūt viņa bija pamanījusi, ka grāmata bija veltīta viņiem (Helēnas, Toda un Marko piemiņai), taču šie vārdi viņai neko neizteica, un, pat ja viņa nojauta, cik tie svarīgi grāmatas autoram, tad tomēr nevarēja zināt, ka viņam šie vārdi iemiesoja visu, kam vispār dzīvē ir jēga — un to, ka tad, kad nomira trīsdesmit sešus gadus vecā Helēna, septiņus gadus vecais Tods un četrus gadus vecais Marko, viņš tikpat kā nomira līdz ar viņiem.

Viņi bija ceļā uz Milvoki apciemot Helēnas vecākus. Es biju palicis Vērmontā izlabot studentu darbus un izlikt pēdējās atzīmes semestrī, kas tikko bija beidzies. Tas bija mans darbs — es biju salīdzinošās literatūrzinātnes profesors Hemptonas koledžā, Hemptonā, Vērmontas štatā — un man vajadzēja to padarīt. Parasti mēs visi devāmies kopā divdesmit ceturtajā vai divdesmit piektajā, bet Helēnas tēvam tikko bija izoperēts audzējs kājā, un ģimenē bija vienprātīgi nolemts, ka Helēnai un zēniem vajadzētu doties ceļā pēc iespējas ātrāk. Tāpēc mums vajadzēja vest sarežģītas, steidzīgas pārrunas ar Toda skolu, lai viņam atļautu kavēt divas pēdējās otrās klases mācību nedēļas. Direktore negribēja to atļaut, tomēr, būdama saprotoša, beigu beigās piekāpās. Tā bija viena no lietām, par kurām turpināju domāt pēc avārijas. Ja vien viņa būtu mums atteikusi, Todam būtu bijis jāpaliek mājās kopā ar mani un viņš nebūtu miris. Vismaz vienam no viņiem tas būtu aiztaupīts. Vismaz viens no viņiem nebūtu kritis septiņas jūdzes cauri debesīm, un es nebūtu pamests viens pats četriem cilvēkiem domātā mājā. Protams, bija arī vēl kas cits, citas sakritības, kuras varēju apcerēt un ar kurām varēju sevi mocīt, un šķita, ka soļošana pa vieniem un tiem pašiem strupceļiem mani nekad nenogurdina. Tajā iederējās itin viss, katrs posms cēloņsakarību ķēdītē patiesībā bija neatņemama šausmu sastāvdaļa — sākot no ļaundabīga audzēja sievastēva kājā un beidzot ar tās nedēļās laikapstākļiem Rietumvidienē, līdz pat tā ceļojumu aģenta telefona numuram, kas rezervēja lidmašīnas biļetes. Visļaunākais bija tas, ka es uzstāju — pats aizvedīšu viņus uz Bostonu, lai viņi paspētu uz tiešo reisu. Es negribēju, ka viņi izlido no Bērlingtonas. Tādā gadījumā viņiem būtu jālido uz Ņujorku astoņpadsmitvietīgā lidmašīnā ar propelleriem, lai pagūtu uz savienoto reisu uz Milvoki, un es pateicu Helēnai, ka neciešu mazas lidmašīnas. Pārāk bīstamas, es teicu, un ka nespēju paciest domu, ka varētu ļaut viņai un zēniem vieniem pašiem lidot tādā bez manis. Un viņi tā nedarīja — lai mazinātu manas bažas. Viņi lidoja ar lielāku lidmašīnu, un šausmīgā kārtā es pats viņus turp steigšus aizgādāju. Torīt bija lieli satiksmes sastrēgumi, un, kad beidzot nokļuvām līdz Springfīldai un tikām uz Masačūsetsas automaģistrāles, lai laikus nonāktu Logana lidostā, biju spiests pārkāpt ātruma ierobežojumus.

No visa tā, kas ar mani tovasar notika, es atceros ļoti maz. Vairākus mēnešus es nodzīvoju alkoholisku sēru un sevis žēlošanas miglā, no mājas ārā izkustējos paretam, paretam piepūlējos kaut ko apēst, noskūties vai pārģērbties. Vairākums manu kolēģu bija prom līdz pat augusta vidum, tāpēc man nenācās pieciest pārāk daudz apmeklējumu, izsēdēt mokošo kopējās sērošanas etiķeti. Protams, viņi gribēja tikai labu, un ikreiz, kad parādījās kāds no maniem draugiem, es viņus aicināju iekšā, taču viņu raudulīgie apskāvieni un garie, neērtie klusuma brīži man nepalīdzēja. Es secināju, ka bija labāk, ja mani lika mierā, labāk bija izķidāt šīs dienas pašam savu domu tumsā. Kad nebiju piedzēries vai izgāzies dīvānā pie televizora, tad klīdu pa māju. Mēdzu aiziet uz zēnu istabām un sēdēt tur uz grīdas, sakrāvis ap sevi viņu mantas. Es nespēju domāt par viņiem tieši, nedz arī kaut kādā apzinātā veidā atsaukt viņus atmiņā, bet, savienodams viņu saliekamattēlus un spēlēdamies ar viņu «Lego» klucīšiem, no kuriem veidoju aizvien sarežģītākas un barokālākas struktūras, es jutos tā, it kā atkal uz īsu brīdi viņos iemājotu — turpinādams viņu vietā dzīvot viņu spocīgās dzīvītes, atkārtojot tos žestus, kurus viņi izdarīja, kad viņiem vēl bija ķermeņi. Izlasīju Toda pasaku grāmatas un sakārtoju viņa beisbola kartītes. Sašķiroju Marko mīkstās zvēru rotaļlietas atbilstoši to sugai, krāsai un lielumam, katru reizi, kad iegāju viņa istabā, nomainot sistēmu. Tā pagaisa stundas, veselas dienas izkusa aizmirstībā, un, kad vairs nespēju to ilgāk izturēt, aizgāju uz dzīvojamo istabu un no jauna piepildīju glāzi. Tajās retajās naktīs, kad nebiju aizmidzis uz dīvāna, es gulēju Toda gultā. Pats savā gultā es aizvien sapņoju, ka Helēna ir man līdzās, un ik reizi, kad pastiepu roku, lai viņai pieskartos, es spēji, brutāli uztrūkos, rokas man drebēja un plaušas tvēra pēc gaisa, it kā es būtu bijis tuvu noslīkšanai. Pēc tumsas iestāšanās es nespēju ieiet mūsu guļamistabā, taču dienā es tur pavadīju daudz laika, stāvēdams Helēnas iebūvētajā sienas skapī un aptaustīju viņas drēbes, pārkārtoju viņas jakas un džemperus, noņēmu viņas kleitas no pakaramajiem un izklāju uz grīdas. Reiz vienu no tām uzvilku mugurā, citu reizi es uzvilku viņas apakšveļu un uzkrāsoju seju ar viņas kosmētiku. Tas man sagādāja milzīgu apmierinājumu, taču pēc vēl dažiem turpmākiem eksperimentiem sapratu, ka smaržas ir vēl iedarbīgākas par lūpu krāsu un skropstu tušu. Tās atsauca viņu dzīvē vēl spilgtāk, viņas klātbūtne kavējās ilgāk. Man bija paveicies — martā uz viņas dzimšanas dienas biju uzdāvinājis viņai jaunus «Chanel No.5» krājumus. Es aprobežojos ar mazām devām divas reizes dienā, tā man ar šo Ŗakonu pietika līdz vasaras beigām.

Rudens semestrī es paņēmu atvaļinājumu, taču tā vietā, lai meklētu psiholoģisku palīdzību, paliku mājā un turpināju pagrimt. Ap septembra beigām vai oktobra sākumu es jau katru dienu izmetu vairāk nekā puspudeli viskija. Tas man ļāva nejust pārāk daudz, bet arī laupīja jebkādu nākotnes apziņu, un, kad cilvēkam nav nekā, ko gaidīt, tikpat labi viņš varētu būt miris. Ne reizi vien pieķēru sevi letarģiski sapņojam vaļējām acīm par miegazālēm un tvana gāzi. Es nekad netiku tik tālu, lai kaut ko konkrētu pasāktu, tomēr tagad, atskatoties uz tām dienām, saprotu, cik tuvu tam es jau biju. Tabletes bija mājas aptieciņā, es jau trīs vai četras reizes biju nocēlis to pudelīti no plaukta; jau biju iebēris tabletes plaukstā. Šaubos, vai, šai situācijai turpinoties daudz ilgāk, man būtu pieticis spēka pretoties.

Tā bija ar mani, kad negaidot manā dzīvē ienāca Hektors Manns. Man nebija ne jausmas, kas viņš ir, es pat viņa vārdu nekad nebiju manījis atsaucēs, taču kādu vakaru tieši pirms ziemas sākuma, kad koki beidzot bija kļuvuši kaili un pirmā sniega draudi bija pavisam tuvu, es nejauši televīzijā redzēju vienu viņa vecās filmas fragmentu, un tas mani sasmīdināja. Iespējams, tas izklausās mazsvarīgi, taču tā bija pirmā reize, kad es pēc jūnija par kaut ko pasmējos, un, sajutis šīs negaidītas spazmas kāpjam augšup krūtīs un drebinām manas plaušas, es sapratu, ka vēl neesmu nolaidies līdz pašam dibenam, ka manī vēl bija kaut kāda daļiņa, kas gribēja dzīvot tālāk. No sākuma līdz beigām — diezin vai tas ilga vairāk par pāris sekundēm. Šie smiekli nebija ne pārāk skaļi, ne ilgi, taču tie mani pārsteidza, un, tā kā man nebija kauns par to, ka esmu aizmirsis savas nelaimes šajos īsajos mirkļos, kamēr Hektors Manns bija vērojams ekrānā, biju spiests secināt, ka manī ir kaut kas tāds, ko agrāk nebiju iztēlojies, kaut kas cits, ne tikai tīra nāve. Es nerunāju par kaut kādām aptuvenām apjausmām vai sentimentālām ilgām pēc tā, kas būtu varējis būt. Es biju izdarījis empīrisku atklājumu, un tas bija tik pamatīgs kā matemātisks pierādījums. Ja spēju pasmieties, tad maņas pilnīgi zaudējis nebiju. Tas nozīmēja, ka nebiju tik pamatīgi norobežojies no pasaules, ka nekas vairs nevarētu tikt iekšā.

Varēja būt nedaudz pāri desmitiem. Biju noenkurojies savā parastajā vietā uz dīvāna ar viskija glāzi vienā un tālvadības pulti otrā rokā, nedomādams sērfoju pa kanāliem. Šai pārraidei es uzdūros pāris minūšu pēc tās sākuma, taču ātri vien sapratu, ka tas ir dokumentāls raidījums par mēmā kino komiķiem. Tajā Žgurēja visas pazīstamās sejas — Čaplins, Kītons, Loids, bet tika apskatīti arī tādi komiķi, par kuriem nekad agrāk neko nebiju dzirdējis, mazāk pazīstamas figūras — tādas kā Džons Banijs, Lerijs Sīmons, Lupino Leins un Reimonds GriŽts. Vēroju viņu izdarības ar sava veida savaldīgu atsvešinātību, tā īsti uzmanību nepievērsdams, tomēr tas mani saistīja pietiekami, un es citu kanālu nepārslēdzu. Hektors Manns parādījās, kad raidījums nāca uz beigām, un arī tad tika demonstrēts tikai viens viņa klips: divu minūšu gara epizode no «Kasiera stāsta», kurā darbība risinājās bankā un Hektors tajā tēloja centīgu klerka palīgu. Nemāku paskaidrot, kāpēc tas piesaistīja manu uzmanību, bet tur nu viņš bija — baltajā koloniālajā uzvalkā un ar šaurajām, melnajām ūsiņām stāvēja pie galda un pārskaitīja naudas čupiņas, un viņš strādāja tik negantā lietpratībā, tādā zibens ātrumā un tik maniakāli koncentrējies, ka nespēju atraut no viņa skatienu. Augšstāvā remontstrādnieki bankas menedžera kabinetā klāja jaunus grīdas dēļus. Istabas otrā galā glīta sekretāre, iekārtojusies aiz lielas rakstāmmašīnas, vīlēja nagus. Sākumā šķita, ka nekas nespēs novērst Hektora uzmanību un neaizkavēs viņu šo uzdevumu pabeigt rekordātrā tempā. Tad pavisam pamazītēm sīku zāģskaidu straumītes sāka birt no griestiem viņam uz žaketes, un vēl pāris sekunžu pēc tam viņš pamanīja meiteni. Viena elementa vietā nu pēkšņi bija trīs, un no tā brīža darbība lēkāja darba, iedomības un iekāres trijstūrainajā ritmā: centieni turpināt skaitīt naudu, mēģinājumi pasargāt mīļāko uzvalku un vēlme pārmīt skatienus ar meiteni. Laiku pa laikam Hektoram apjukumā noraustījās ūsiņas, it kā viņš notiekošo akcentētu ar klusu vaidu vai nomurminātu piezīmi. Tas bija ne tik daudz farss un anarhija, cik gludi aranžēts priekšmetu, ķermeņu un prātu sajaukums. Ik reizi, kad Hektoram sajuka skaits, skaitīšana bija jāsāk no gala, un tas viņu iedvesmoja strādāt divreiz ātrāk nekā pirms tam. Ik reizi, kad viņš pacēla galvu pret griestiem, mēģinot saskatīt, no kurienes birst skaidas, viņš to izdarīja tajā sekundes simtdaļā, kad strādnieki bija aizseguši caurumu ar jaunu dēli. Ik reizi, kad viņš paskatījās meitenes virzienā, viņa bija pagriezusies uz citu pusi. Un tomēr Hektors visā tajā kaut kādā veidā pamanījās nezaudēt savaldību, nepieļaut, ka visas šīs sīkās ķezas mazinātu viņa apņēmību vai grautu viņa labo viedokli pašam par sevi. Var jau būt, ka tā nebija vislabākā komēdija no visām, kuras jebkad biju redzējis, taču tā piesaistīja mani tā, ka biju pilnīgi tai nodevies, un Hektora ūsiņām noraustoties otro vai trešo reizi, es smējos, es no tiesas skaļi smējos.

Darbībai paralēli runāja diktors, taču es biju pārāk iegrimis epizodē, lai visu viņa sacīto uztvertu. Laikam kaut ko par Hektora noslēpumaino aiziešanu no kino biznesa, kā arī, manuprāt, par to, ka viņš tiekot uzskatīts par pēdējo no nozīmīgajiem komiķiem, kas strādājuši divdesmit minūšu komēdijās. Divdesmitajos gados visveiksmīgākie un novatoriskākie klauni jau bija pievērsušies pilnmetrāžas filmām, un īso komisko filmiņu kvalitāte bija dramatiski kritusies. Diktors sacīja, ka Hektors Manns šajā žanrā neesot ienesis neko jaunu, taču bijis atzīts par talantīgu komiķi ar izcilu ķermeņa kontroles spēju, ievērojamu vēlīnu ienācēju, kurš būtu varējis uzrādīt izcilu sniegumu, ja vien viņa karjera nebūtu tik spēji aprāvusies. Tajā brīdī epizode beidzās, un es sāku vērīgāk ieklausīties diktora komentāros. Ekrānam pārslīdēja vairāku desmitu komiķu fotogrāfijas, un balss apraudāja to, ka tik daudzas mēma kino ēras filmas ir gājušas zudībā. Pēc tam, kad kino ienāca skaņa, mēmās filmas tika pamestas sapūšanai krātuvēs, sadega, bija izvestas mēslos, un simtiem ierakstu pazuda uz mūžiem. Taču, balss piebilda, visas cerības vēl neesot mirušas. Laiku pa laikam vecās filmas parādoties, un pēdējos gados izdarīti vairāki nozīmīgi atklājumi. Piemēram, viņš sacīja, tā tas bijis Hektora Manna gadījumā. Līdz 1981. gadam pasaulē bija pieejamas tikai trīs viņa filmas. Pārējo deviņu pēdas bija apraktas zem daždažādiem sekundāriem materiāliem — ziņas presē, tālaika recenzijas, momentuzņēmumi no uzņemšanas laukumiem, sižeta izklāsti — taču pašas filmas tika uzskatītas par zudušām. Taču tā gada decembrī Parīzē, Cinémathèque Française saņēma anonīmu sūtījumu. Acīmredzot tas bija nosūtīts no Losandželosas centrālās daļas, un tajā bija gluži neskarta «Ķipara» kopija — septītā no Hektora Manna deviņām filmām. Turpmāko trīs gadu laikā neregulāros intervālos astoņas līdzīgas paciņas tika piegādātas pasaules lielākajiem filmu arhīviem: Modernās Mākslas muzejam Ņujorkā, Britu Filmu institūtam Londonā, Eastman House Ročesterā, Amerikas Filmu institūtam Vašingtonā, Klusā okeāna filmu arhīvam Bērklijā, un vēl viena — Parīzes Cinémathèque Française. Līdz 1984. gadam visi Hektora Manna darbi bija piegādāti šīm sešām organizācijām. Katrs sūtījums bija nācis no citas pilsētas, atceļojis no vietām, kuras šķīra lieli attālumi, — no Klīvlendas un Sandjego, no Filadelfijas un Ostinas, no Ņūorleānas un Sietlas, un tā kā filmām ne reizi nebija pievienota ne vēstule, ne kāds cits vēstījums, tad nebija iespējams nedz noskaidrot dāvinātāju, nedz arī izveidot kādu hipotēzi par to, kas viņš varētu būt un kur varētu dzīvot. Diktors pavēstīja, ka mīklaino Hektora Manna dzīvi un karjeru papildinājis vēl viens noslēpums, taču tādējādi izdarīts liels pakalpojums, par ko kino pasaule jūtoties pateicīga.

Ne mīklainība, ne noslēpumainība mani nevilināja, taču, sēdēdams un vērodams raidījuma beigu titrus, iedomājos, ka varbūt gribu visas šīs filmas noskatīties. Kopā to bija divpadsmit, tās bija izkaisītās pa sešām dažādām Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu pilsētām, un, lai tās visas noskatītos, nāktos atlicināt diezgan prāvu laika sprīdi. Vismaz vairākas nedēļas, tā man likās, bet varbūt pat veselu vai pat pusotru mēnesi. Tajā brīdī es nekādi nebūtu varējis paredzēt, ka beigu beigās uzrakstīšu grāmatu par Hektoru Mannu. Es tikai meklēju kādu nodarbošanos, kaut ko, ar ko būtu nekaitīgi aizņemts, līdz būtu gatavs atgriezties darbā. Gandrīz veselu pusgadu es biju pavadījis, noskatoties, kā pats laižos dibenā, un zināju — ja ļaušu tam turpināties vēl ilgāk, tad nomiršu. Kas tas par projektu, ko es cerēju no tā iegūt — tas bija mazsvarīgi. Tobrīd jebkura izvēle būtu nejaušība, bet tovakar man pieteicās ideja — tā pamatojās uz divas minūtes garu filmu un vienu īsu smieklu, un tā es izvēlējos klīst pa pasauli, skatoties mēmās filmas.

Es nepiederēju kino aprindām. Kad man bija pāri divdesmit, būdams doktorantūrā, biju sācis pasniegt literatūru, un kopš tā laika viss mans darbs bija saistīts ar grāmatām, valodām, rakstīto vārdu. Es biju atdzejojis virkni Eiropas dzejnieku (Lorku, Eliāru, Leopardi, Mišo), rakstījis recenzijas žurnāliem un laikrakstiem, biju izdevis divas kritikas grāmatas. Pirmā — «Balsis kara zonā» bija pētījums par politiku un literatūru, kas pievērsās Hamsuna, Selīna un Paunda darbiem saistībā ar viņu profašistisko darbību Otrā pasaules kara laikā. Otra grāmata — «Ceļš uz Abesīniju» bija par rakstniekiem, kas pārstājuši rakstīt, meditācija par klusumu. Rembo, Dešilu Hemetu, Loru Raidingu, Dž. D. Selindžeru un citiem neparasti spožiem dzejniekiem un prozaiķiem, kuri tāda vai citāda iemesla dēļ bija apklusuši. Kad Helēna un zēni aizgāja bojā, biju iecerējis rakstīt jaunu grāmatu par Stendālu. Nevarētu teikt, ka man būtu kaut kas pret filmām, bet man tās nekad nebija bijušas īpaši nozīmīgas, un piecpadsmit pasniegšanas un rakstīšanas gadu laikā man ne reizi nebija modusies vēlme rakstīt par tām. Man tās patika tā, kā patīk visiem — kā izklaides, kā atdzīvinātas tapetes, kā nieki. Lai cik skaisti vai hipnotiski reizēm būtu tēli, tie nekad man nesniedza tik spēcīgu gandarījumu kā vārdi. Man šķita, ka pārāk daudz ir dots un pārāk maz atstāts skatītāja iztēlei, un paradoksālā kārtā, jo tuvāk kino pienāca realitātes simulēšanai, jo nejēdzīgākas bija tā neveiksmes, reprezentējot pasauli — kura tikpat lielā mērā ir mūsos, cik ap mums. Tāpēc es aizvien instinktīvi biju devis priekšroku melnbaltajam, ne krāsu kino, mēmajām, ne skaņu filmām. Kino ir vizuāla valoda, veids, kā stāstīt stāstus, projicējot attēlus divdimensiju ekrānā. Skaņas un krāsa pievienošana bija radījusi trešās dimensijas ilūziju, bet tajā pašā laikā — laupījusi attēliem to skaidrību. Tiem viss vairs nebija jāpaveic vieniem pašiem, taču tā vietā, lai pārvērstu kino par perfektu hibrīdu mediju, par labāko no visām iespējamajām pasaulēm, skaņa un krāsa bija pavājinājušas to valodu, kuru tām vajadzēja pastiprināt. Tovakar, noskatoties, kā Hektors un citi komiķi savā gaitā iziet cauri manai Vērmontas dzīvojamajai istabai, es aptvēru, ka esmu mirušas mākslas liecinieks — pilnīgi miruša žanra, kas nekad vairs netiks piekopts. Un tomēr, neraugoties uz visām kopš tā laika notikušajām pārmaiņām, viņu darbi bija tikpat svaigi un iedvesmojoši kā tolaik, kad tika izrādīti pirmo reizi. Jo viņi saprata to valodu, kurā runāja. Viņi bija izgudrojuši acu sintaksi, tīras kinēzes gramatiku, un, izņemot kostīmus, automašīnas un dīvainās mēbeles fonā, nekas no tā nevarēja novecot. Darbībā pārtulkota doma, cilvēka griba, kas izpaudās caur cilvēka ķermeni, tas bija uz mūžu. Vairākums mēmo komēdiju pat necentās stāstīt stāstus. Tās bija kā dzejoļi, kā sapņu atskaņojums, kā sarežģīta gara horeogrāŽja, un tāpēc, ka viņi bija miruši, laikam gan tagad mūs uzrunāja dziļāk nekā sava laika publiku. Mēs skatījāmies uz viņiem pār lielu aizmirstības aizu, un tieši tas, kas mūs šķīra, likās tik saistošs: viņu mēmums, krāsas trūkums, raustīgie, paātrinātie ritmi. Tie bija šķēršļi, un tie mums apgrūtināja skatīšanos, taču arī atbrīvoja attēlus no reprezentācijas sloga. Tie stāvēja starp mums un filmu, tāpēc mums vairs nevajadzēja izlikties, ka skatāmies uz reālo pasauli. Plakanais ekrāns bija pasaule, un tā pastāvēja divās dimensijās. Trešā dimensija bija mūsu prātos.

Mani nekas nekavēja sakravāt somas un nākamajā dienā doties prom. Šis semestris man bija brīvs, nākamais sāksies tikai janvāra vidū. Es varēju brīvi darīt to, ko gribēju, doties turp, kur kājas vēlējās mani aiznest, un patiesībā, ja man vajadzētu vairāk laika, tad varēju tā turpināt, kamēr paietu janvāris, paietu septembris, paietu tik daudz janvāru un septembru, cik tikai es gribētu. Tāda bija manas absurdās un nožēlojamās dzīves ironija. Brīdī, kad Helēna un zēni gāja bojā, es kļuvu bagāts. Pirmo bagātības porciju atnesa dzīvības apdrošināšanas polise, kuru mēs ar Helēnu nopirkām neilgi pēc tam, kad sāku pasniegt Hemptonā — sirdsmieram, tā tas aģents teica, un tāpēc, ka tā bija saistīta ar koledžas veselības apdrošināšanas shēmu un daudz nemaksāja, mēs turpinājām katru mēnesi iemaksāt nelielu summu, nekad par to īpaši nedomājot. Tajā brīdī, kad lidmašīna avarēja, es pat neatcerējos, ka mums tāda polise ir, bet nepagāja ne mēnesis, un pie manis mājās ieradās kāds vīrietis un pasniedza man čeku vairāku simtu tūkstošu dolāru vērtībā. Drīz pēc tam aviokompānija izmaksāja kompensācijas upuru ģimenēm, un es kā cilvēks, kurš katastrofā bija zaudējis trīs tuviniekus, beigu beigās dabūju kompensācijas lielo vinnestu, pilnu banku par nejaušu nāvi un neparedzamiem Dieva ceļiem. Mums ar Helēnu, pārtiekot no manas pasniedzēja algas un viņas neregulārajiem honorāriem, aizvien ar iztikšanu gāja grūti. Jebkurā brīdī papildu pāris tūkstošu dolāru mums daudz ko nozīmētu. Tagad man bija tūkstošiem reižu vairāk par tiem, un tie man nenozīmēja neko. Saņēmis čekus, es pusi naudas nosūtīju Helēnas vecākiem, taču viņi tūlīt atsūtīja to man atpakaļ, pateikdamies par augstsirdību un pārliecinādami mani par to, ka viņiem neko nevajagot. Es nopirku jaunu rotaļu laukuma aprīkojumu Toda pamatskolai, Marko bērnudārzam uzdāvināju grāmatas divu tūkstošo dolāru vērtībā un modernāko smilšu kasti, kā arī lūdzu savu māsu un viņas vīru — mūzikas skolotāju Baltimorā pieņemt lielu ziedojumu skaidrā naudā no Zimmeru Nāves fonda. Ja manā ģimenē būtu bijis vairāk cilvēku, kam dot naudu, es to būtu darījis, bet mani vecāki jau sen bija miruši, un Debora bija mana vienīgā māsa. Tā vietā es vēru vaļā nākamo naudas maisu, iedibinot Hemptonas koledžā Helēnas vārdā nosauktu stipendiju: Helēnas Merkemas Ceļojumu stipendija. Doma bija pavisam vienkārša. Katru gadu vienam humanitāro zinātņu studentam tiks piešķirta naudas prēmija par izcilību. Šī nauda jāiztērē ceļojot, taču nekādi citi noteikumi, nosacījumi vai prasības nepastāvēja. Uzvarētāju izraudzītu rotējoša komiteja, kuras sastāvā būtu dažādu fakultāšu (vēstures, filozofijas, angļu literatūras un svešvalodu) profesori, un, ja vien stipendija tika izmantota, lai finansētu braucienu uz ārzemēm, Merkemas stipendiāts varēja naudu tērēt tā, kā pats vai pati to uzskatītu par vajadzīgu, nevienam par to neatskaitoties. Lai to izveidotu, bija jāizdara liela sākotnējā investīcija, bet, lai cik šī summa būtu liela (četru mana gada algu apjomā), tā iecirta tikai nelielu robu manā kapitālā, un pat pēc tam, ka šādos dažādos man saprotamos veidos biju šīs summas izdalījis, man tik un tā bija vairāk naudas, nekā es zināju, ko ar to iesākt. Situācija bija groteska, šķebinoša bagātības pārpilnība, un par katru peniju bija aizmaksāts ar asinīm. Ja es pēkšņi nebūtu mainījis plānus, tad, jādomā, būtu turpinājis dāļāt naudu tik ilgi, kamēr nekas vairs pāri nepaliktu. Taču kādā aukstā novembra sākuma vakarā man ienāca prātā pašam nedaudz paceļot, un, ja man nebūtu līdzekļu, lai par to visu samaksātu, es nekad nebūtu varējis īstenot šādu impulsīvu plānu. Līdz tam šī nauda man bija tikai mocības. Tagad es to izjutu kā dziedināšanu, balzamu, kas pasargās mani no pilnīga garīga sabrukumam. Dzīve viesnīcās un ēšana restorānos būs dārgs pasākums, taču vienreiz mūžā man vairs nebija jāraizējas par to, vai varu atļauties darīt to, ko vēlos. Būdams izmisis un nelaimīgs, biju arī brīvs, tā kā man kabatas bija pilnas ar zeltu, es pats varēju diktēt šīs savas brīvības noteikumus.

No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.

Pēdējie komentāri:

• 15.01.08 17:18

  wow gold, power leveling,are available on all servers." make sure you check your server for sales on wow gold, power leveling.
  "Why risk buying wow gold from unknown sellers and website when igoldc delivers fast?" We accept these payment methods to buy warcraft gold: paypal,Moneybookers,Bank transfer,Western Union.
  
  

• 19.01.08 13:54

• 28.03.08 6:23

  wow gold, power leveling,are available on all servers." make sure you check your server for sales on wow gold, power leveling.
  "Why risk buying wow gold from unknown sellers and website when igoldc delivers fast?" We accept these payment methods to buy warcraft gold: paypal,Moneybookers,Bank transfer,Western Union.

Piedalies diskusijā: