Proza

Mārcis Bokmanis: Cits cilvēks

Piektdienas vakars. Pie durvīm zvana, un es atveru. Tur stāv cilvēks ar miesasbūvi.

– Labvakar, – es saku.

– Esmu ieradies, – viņš saka.

– Nāciet, lūdzu, iekšā!

Viņš ienāk. Stāvam priekšnamā. Priekšnamā ir drēbju skapis.

Es saku: – Atvainojiet, ka tik drēgns. Lieta tāda, ka saule šī dzīvokļa logos iespīd vien uz īsu brīdi,  ar laiku tomēr pierod. Nāciet, lūdzu, tālāk.

Viņš nāk.

– Vai varu piedāvāt jums tēju vai kafiju? Šeit varat pacienāties ar cepumiņiem, ņemiet! – es saku.

– Es vēlos ķīseli, – viņš saka.

Pagatavoju ķīseli. Viņš to apēd.

– Kā jūs vēlētos, lai jūs uzrunāju? – es prasu.

– Vari saukt mani par kalpu, taču, ja dod priekšroku formālām attiecībām, atļauts mani dēvēt arī par kalpa kungu.

– Labi, – es saku, – un, pirms sākam sarunas oficiālo daļu, vēlos jūs nedaudz iepazīstināt ar situāciju. Šī, jūs redzat, ir gan dzīvojamā, gan guļamistaba. Gulētu tad mēs abi šeit.

Istabā atrodas mēbeles.

Viņš saka: – Es izvēlos gultu. Nakšņošanu uz grīdas esmu sev aizliedzis.

– Labi, – es atbildu, jo, askētisma kustības iedvesmots, jau sen esmu nolēmis pārlaist miegu uz cietas virsmas, taču iepriekš nespēju saņemties.

– Lūdzu, sēdieties! Tad nu sāksim interviju, – es saku un pats iekārtojos tādā kā krēslā. – Vispirms nedaudz pastāstiet par sevi!

Viņš staigā pa istabu un runādams nežestikulē: – Es esmu apguvis precizitāti un augstas atbildības sajūtu, tomēr speciālists esmu tieši personības izaugsmes veicināšanā. Pirmais manā praksē ir kopējās situācijas izprašanas gads, tajā mans pienesums vēl nav ar aci pamanāms. Nākamajos tad ieviešu uzlabojumus dzīvē. Mans sniegums pēc gadiem desmit vienmēr ir sasniedzis tādu mērogu, ka vēlamais no esošā vairs praktiski neatšķiras.

Viņš, apstājies pie lielā plaukta, paņem no grāmatu rindas sākuma "Maskavu–Gailīšus" un iebāž to tālu plaukta dziļumā, bet redzamā vietā iekārto dzīves padomu grāmatu "Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus". Tad paņem rokā un pašķirsta "Kā viegli atmest smēķēšanu". Plauktam ir pieci šķērskoki.

– Ja pareizi saprotu, jūsu pieeja ir ļoti metodiska, tas atbilst manām prasībām, – es saku, labas dzīves priekšnojautās nedaudz dīdoties krēslā. – Tomēr vai drīkstu vaicāt, kādēļ jūs aizgājāt no iepriekšējās vietas?

– Tādēļ, – viņš saka, – ka tur man bija darīšana ar personību, kura nevēlējās būt cits cilvēks.

Vienmēr esmu vēlējies būt cits cilvēks, nodomāju, skatoties, kā viņš atver un rakņājas pa manu vecās dzīves piemiņas lietiņu kasti.

– Jūtieties kā mājās! – es saku. – Lūdzu, aprakstiet savas stiprās un vājās puses!

– Savas vājības turpmāk būs jāpatur noslēpumā arī tev. Es esmu neatlaidīgs mērķu sasniegšanā – vienmēr orientējos uz rezultātu, nevis procesu, – viņš saka, ar kasti rokās paiedams garām krēslam, kurā sēžu. Viņš novieto to uz galda. Galdam ir četras kājas.

– Saprotu, ka neesat te visu vēl kārtīgi apskatījis un iepazinis, tomēr vai ir lietas, kuras jūs šeit noteikti mainītu?

Tādas ir vairākas, – viņš saka, grabinādams garo distanču skriešanas sacensību piemiņas medaļas, kuras pats izvilcis no kastes. – Jau pie grāmatu plaukta pamanāma smieklīga godkāre. Tā būs jāziedo izaugsmei, turklāt pilnībā jāpārtrauc īstiem sasniegumiem kaitīgas socializēšanās prakses.

Nav ļoti vēls, bet izskatās, ka sākotnējais plāns izskriet vēl uz "Kaņepi" vai "Čomski" būs jāatliek uz nenoteiktu laiku.

– Bet kā tas attiecas uz gadījumiem, kad pie manis nakšņo sievietes? – es, grīdā raugoties, prasu.

Kalps uz mirkli gandrīz pilnībā sastingst. Viņam dreb roka, un tai līdzi plivinās man sūtītas vēstulītes, kuras viņš atradis galda atvilktnē. Sāku saprast, ka esmu par tālu novirzījies no oficiālā sarunas toņa.

– Pakļaušanās tik apjomīgam reputācijas riskam nav pieļaujama. Es neredzu, kā ir iespējams šādos apstākļos nodrošināt situācijas caurspīdīgumu, – viņš saka, atver datoru, izdzēš mani no dažiem sociālajiem tīkliem un uzliek sev vien zināmu paroli interneta privātās pārlūkošanas iespējai. Datoram ir ekrāns un klaviatūra.

Pieceļos no tāda kā krēsla un, salicis rokas aiz muguras, pārdomāju dzirdēto – ja esmu godīgs pret sevi, tad jāatzīst, ka, piekopjot šādus paradumus, kad nāk un iet, kas grib, iespēja, ka mājās ieradīsies cienījams bērniņš, nepastāv. Bet tas, kā zināms, ir mūsdienu cilvēka lielās laimes pats pamats.

Lai nodrošinātu sarunas psiholoģisko līdzsvaru, sataisu tādu sejas izteiksmi, it kā nebūtu līdz galam piekāpies, un, lai nomierinātos, pacienājos ar cepumiņu. Es turpinu sarunu: – Lūdzu, pastāstiet, kādi ir tie iemesli, kādēļ man būtu jūs jāpieņem šajā darbā!

Viņš atver drēbju skapi, iebāž roku savandīto apģērbu mīkstumā, ieskatās zeķu kastē un netīrās veļas maisā.

– Tādēļ, ka ar acīmredzamo drosmes trūkumu, nepārliecinošo izturēšanos un ārējo izskatu tev ir nepieciešams kāds spēks no malas, lai pārtrauktu šo neveiklo grozīšanos uz vietas. Es ņemu vērā, ka ir vismaz viens, kurš ar visām tiesībām no tevis pieprasa arī lielas lietas.

Ar muguru atbalstos pret rakstāmgaldu un skatos kalpā.

– Šeit visapkārt valdošais ideju haoss un darbību nekonkrētība prasa konstruktīvu rīcību, – viņš saka, vairs nesagaidot manus jautājums, un es apmierināts pakļaujos šim virzītājspēkam. – Būs jāsāk no pašiem pamatiem, – kalps turpina runāt, – vispirms būs jānovietojas sākuma punktā un tad jāvirzās mērķu virzienā, vienlaikus tiekot vaļā no nepamatotās sajūtas, ka esi īpašs.

Vairs nevaru mierīgi nostāvēt, staigāju apkārt galdam. Dažas no idejām izklausās pat nedaudz pārpasaulīgas. Varbūt ikdienas balstīšana transcendentālajā ir tieši tas, kā man vienmēr ir trūcis.

– Mani iedvesmo doma, ka nākotnē būs kaut kas vairāk, – es saku un ieskatos pulkstenī, kas rāda bez piecpadsmit desmit. – Vispirms gan es uz īsu mirkli izskriešu, bet tūlīt jau būšu atpakaļ.

– Tu esi pārpratis pašu lietas būtību, – kalps atbild. – Ir tikai tas, kas ir. Un arī turpmāk būs tikai tas, kas ir. Vai mazāk. Un pirms savas uz mirkli izskriešanas tu izmazgāsi grīdu.

Es ieleju spainī ūdeni un mazgāju grīdu. Grīda ir no dēļiem un plakana.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2017. gada 4. janvārī, plkst. 5:07

    Nikolā Ozano: "Neattēlojamā" hronoloģijas fragmenti (2)

    Par 20. gadsimta vēstures traģisko notikumu attēlojumu kino.

  • 2016. gada 31. martā, plkst. 6:13

    Andris Ogriņš: Gandrīz kā ceļošana atpakaļ laikā

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais dzejas darbs" Andri Ogriņu par dzejoļu krājumu "Plaukstu škērsielas", kas iznācis apgādā "Mansards".

  • 2016. gada 18. maijā, plkst. 5:21

    Pauls Bankovskis: Jaunais tērps (2)

    Es tur daudz vairāk uzzinu par gleznās redzamo laikmeta varoņu aizkustinoši naivo izpratni par dzīvi, tās mākslu, gaumi, visu to, ar ko bagāžā viņi sevi redz iestūrējam mūžībā.

  • 2013. gada 29. aprīlī, plkst. 9:04

    Orhans Pamuks: Mans pieticīgais manifests visiem muzejiem (2)

    Mums ir līdz kaklam muzeji, kas cenšas konstruēt sabiedrības, kopienas, nācijas, valsts, tautas vai sugas vēsturisko naratīvu. Vienkāršie ikdienas stāsti par konkrētiem cilvēkiem sniedz daudz vairāk prieka.

  • 2013. gada 10. maijā, plkst. 0:53

    Artūrs Lūsis: Ja ne piekrist, tad ticēt (1)

    Bet man allaž bijis jāizvēlas starp mūzu un vārda brīvību, starp stereotipu un stereo atskaņotāju, starp ložmetēju un klusu atombumbu.

  • 2012. gada 19. aprīlī, plkst. 9:16

    Madara Rutkēviča: Tēva acīs snieg (26)

    Pēc tās ziemas nakts Talsiņas tēvs vairs nevar staigāt. Sēž istabā un krāso lūpas. Talsiņa skolā nevienam nestāsta par tēvu. Vienreiz skolotāja jautā, Talsiņa atbild, ka tēvs miris. Nosalis sniegā.

  • 2013. gada 3. septembrī, plkst. 7:09

    Pauls Bankovskis: Iežogotie likteņdārzi (7)

    Tā nu sagadījās, ka pirms vairākām dienām devos garākā pārgājienā. Lai nebūtu jāatkārto auto un visu pārējo braucēju iecienītie maršruti, izraudzījos mazākas nozīmes ceļus, pa kuriem iepriekš nebija gadījies pārvietoties.

  • 2014. gada 22. aprīlī, plkst. 7:04

    LaLiGaBa: Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem (1)

    Sarunas ar 2013. gada labāko Latvijas bērnu oriģinālliteratūras darbu autoriem Juri Zvirgzdiņu, Luīzi Pastori, Maritanu Dimsoni un Laimu Kotu.