Proza

Mārcis Bokmanis: Cits cilvēks

Piektdienas vakars. Pie durvīm zvana, un es atveru. Tur stāv cilvēks ar miesasbūvi.

– Labvakar, – es saku.

– Esmu ieradies, – viņš saka.

– Nāciet, lūdzu, iekšā!

Viņš ienāk. Stāvam priekšnamā. Priekšnamā ir drēbju skapis.

Es saku: – Atvainojiet, ka tik drēgns. Lieta tāda, ka saule šī dzīvokļa logos iespīd vien uz īsu brīdi,  ar laiku tomēr pierod. Nāciet, lūdzu, tālāk.

Viņš nāk.

– Vai varu piedāvāt jums tēju vai kafiju? Šeit varat pacienāties ar cepumiņiem, ņemiet! – es saku.

– Es vēlos ķīseli, – viņš saka.

Pagatavoju ķīseli. Viņš to apēd.

– Kā jūs vēlētos, lai jūs uzrunāju? – es prasu.

– Vari saukt mani par kalpu, taču, ja dod priekšroku formālām attiecībām, atļauts mani dēvēt arī par kalpa kungu.

– Labi, – es saku, – un, pirms sākam sarunas oficiālo daļu, vēlos jūs nedaudz iepazīstināt ar situāciju. Šī, jūs redzat, ir gan dzīvojamā, gan guļamistaba. Gulētu tad mēs abi šeit.

Istabā atrodas mēbeles.

Viņš saka: – Es izvēlos gultu. Nakšņošanu uz grīdas esmu sev aizliedzis.

– Labi, – es atbildu, jo, askētisma kustības iedvesmots, jau sen esmu nolēmis pārlaist miegu uz cietas virsmas, taču iepriekš nespēju saņemties.

– Lūdzu, sēdieties! Tad nu sāksim interviju, – es saku un pats iekārtojos tādā kā krēslā. – Vispirms nedaudz pastāstiet par sevi!

Viņš staigā pa istabu un runādams nežestikulē: – Es esmu apguvis precizitāti un augstas atbildības sajūtu, tomēr speciālists esmu tieši personības izaugsmes veicināšanā. Pirmais manā praksē ir kopējās situācijas izprašanas gads, tajā mans pienesums vēl nav ar aci pamanāms. Nākamajos tad ieviešu uzlabojumus dzīvē. Mans sniegums pēc gadiem desmit vienmēr ir sasniedzis tādu mērogu, ka vēlamais no esošā vairs praktiski neatšķiras.

Viņš, apstājies pie lielā plaukta, paņem no grāmatu rindas sākuma "Maskavu–Gailīšus" un iebāž to tālu plaukta dziļumā, bet redzamā vietā iekārto dzīves padomu grāmatu "Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus". Tad paņem rokā un pašķirsta "Kā viegli atmest smēķēšanu". Plauktam ir pieci šķērskoki.

– Ja pareizi saprotu, jūsu pieeja ir ļoti metodiska, tas atbilst manām prasībām, – es saku, labas dzīves priekšnojautās nedaudz dīdoties krēslā. – Tomēr vai drīkstu vaicāt, kādēļ jūs aizgājāt no iepriekšējās vietas?

– Tādēļ, – viņš saka, – ka tur man bija darīšana ar personību, kura nevēlējās būt cits cilvēks.

Vienmēr esmu vēlējies būt cits cilvēks, nodomāju, skatoties, kā viņš atver un rakņājas pa manu vecās dzīves piemiņas lietiņu kasti.

– Jūtieties kā mājās! – es saku. – Lūdzu, aprakstiet savas stiprās un vājās puses!

– Savas vājības turpmāk būs jāpatur noslēpumā arī tev. Es esmu neatlaidīgs mērķu sasniegšanā – vienmēr orientējos uz rezultātu, nevis procesu, – viņš saka, ar kasti rokās paiedams garām krēslam, kurā sēžu. Viņš novieto to uz galda. Galdam ir četras kājas.

– Saprotu, ka neesat te visu vēl kārtīgi apskatījis un iepazinis, tomēr vai ir lietas, kuras jūs šeit noteikti mainītu?

Tādas ir vairākas, – viņš saka, grabinādams garo distanču skriešanas sacensību piemiņas medaļas, kuras pats izvilcis no kastes. – Jau pie grāmatu plaukta pamanāma smieklīga godkāre. Tā būs jāziedo izaugsmei, turklāt pilnībā jāpārtrauc īstiem sasniegumiem kaitīgas socializēšanās prakses.

Nav ļoti vēls, bet izskatās, ka sākotnējais plāns izskriet vēl uz "Kaņepi" vai "Čomski" būs jāatliek uz nenoteiktu laiku.

– Bet kā tas attiecas uz gadījumiem, kad pie manis nakšņo sievietes? – es, grīdā raugoties, prasu.

Kalps uz mirkli gandrīz pilnībā sastingst. Viņam dreb roka, un tai līdzi plivinās man sūtītas vēstulītes, kuras viņš atradis galda atvilktnē. Sāku saprast, ka esmu par tālu novirzījies no oficiālā sarunas toņa.

– Pakļaušanās tik apjomīgam reputācijas riskam nav pieļaujama. Es neredzu, kā ir iespējams šādos apstākļos nodrošināt situācijas caurspīdīgumu, – viņš saka, atver datoru, izdzēš mani no dažiem sociālajiem tīkliem un uzliek sev vien zināmu paroli interneta privātās pārlūkošanas iespējai. Datoram ir ekrāns un klaviatūra.

Pieceļos no tāda kā krēsla un, salicis rokas aiz muguras, pārdomāju dzirdēto – ja esmu godīgs pret sevi, tad jāatzīst, ka, piekopjot šādus paradumus, kad nāk un iet, kas grib, iespēja, ka mājās ieradīsies cienījams bērniņš, nepastāv. Bet tas, kā zināms, ir mūsdienu cilvēka lielās laimes pats pamats.

Lai nodrošinātu sarunas psiholoģisko līdzsvaru, sataisu tādu sejas izteiksmi, it kā nebūtu līdz galam piekāpies, un, lai nomierinātos, pacienājos ar cepumiņu. Es turpinu sarunu: – Lūdzu, pastāstiet, kādi ir tie iemesli, kādēļ man būtu jūs jāpieņem šajā darbā!

Viņš atver drēbju skapi, iebāž roku savandīto apģērbu mīkstumā, ieskatās zeķu kastē un netīrās veļas maisā.

– Tādēļ, ka ar acīmredzamo drosmes trūkumu, nepārliecinošo izturēšanos un ārējo izskatu tev ir nepieciešams kāds spēks no malas, lai pārtrauktu šo neveiklo grozīšanos uz vietas. Es ņemu vērā, ka ir vismaz viens, kurš ar visām tiesībām no tevis pieprasa arī lielas lietas.

Ar muguru atbalstos pret rakstāmgaldu un skatos kalpā.

– Šeit visapkārt valdošais ideju haoss un darbību nekonkrētība prasa konstruktīvu rīcību, – viņš saka, vairs nesagaidot manus jautājums, un es apmierināts pakļaujos šim virzītājspēkam. – Būs jāsāk no pašiem pamatiem, – kalps turpina runāt, – vispirms būs jānovietojas sākuma punktā un tad jāvirzās mērķu virzienā, vienlaikus tiekot vaļā no nepamatotās sajūtas, ka esi īpašs.

Vairs nevaru mierīgi nostāvēt, staigāju apkārt galdam. Dažas no idejām izklausās pat nedaudz pārpasaulīgas. Varbūt ikdienas balstīšana transcendentālajā ir tieši tas, kā man vienmēr ir trūcis.

– Mani iedvesmo doma, ka nākotnē būs kaut kas vairāk, – es saku un ieskatos pulkstenī, kas rāda bez piecpadsmit desmit. – Vispirms gan es uz īsu mirkli izskriešu, bet tūlīt jau būšu atpakaļ.

– Tu esi pārpratis pašu lietas būtību, – kalps atbild. – Ir tikai tas, kas ir. Un arī turpmāk būs tikai tas, kas ir. Vai mazāk. Un pirms savas uz mirkli izskriešanas tu izmazgāsi grīdu.

Es ieleju spainī ūdeni un mazgāju grīdu. Grīda ir no dēļiem un plakana.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2012. gada 23. februārī, plkst. 9:02

    Pauls Bankovskis: Mazliet par mazu, lai palaistu vienu (14)

    Kāpēc mazās zemestrīces, kas likumsakarīgi mēdz rasties kā kritiķu un autoru attiecību blaknes, Latvijā reizēm mēdz izvērsties par postošām kataklizmām?

  • 2014. gada 15. novembrī, plkst. 10:11

    Krišs Salmanis: Entuziasms ir labākais iespējamais katalizators

    Man tomēr liekas, ka Latvijā māksla ir patiesāka. Vai tā ir labāka vai sliktāka? Neņemos spriest.

  • 2016. gada 26. jūlijā, plkst. 5:02

    Andrejs Vīksna: Kā garšo Bankovska roka? (2)

    Bankovskis raksta sausā, vēstījošā manierē, ierastā kultūratsauču klātbūtne piešķir skanējumam intelektuālu (publicista rokas) piegaršu.

  • 2013. gada 24. aprīlī, plkst. 6:58

    Reinis Lazda: Principi (1)

    Gan šķiršanās, gan dzīvesvietas maiņa bieži ir process, kas mūsu pusē joprojām rada mulsumu un dažkārt arī neizpratni. Sevišķi spilgti tas izpaužas, ja kāds nolemj pārcelties uz dzīvi pavisam citā valstī.

  • 2014. gada 17. oktobrī, plkst. 6:10

    Sandra Vensko: Stikla starpstacija

    aiziet garām sieviete pa blakussliedēm baltiem cimdiem ādas zābakos lūpās cigarete no sulas sarkanuma aizdegta īd pārmija nozūd paralēlē citā vilciens stikla matiem plīvojot

  • 2014. gada 14. martā, plkst. 1:44

    Uldis Krastiņš: 1944. gada 13. oktobris no krūštura perspektīvas (2)

    Operācija bija jāveic parastiem zaldātiem, kuru vidū jau 1941. gadā bija nokļuvis arī bijušais LKF referents. Viņam tika tas gods noskūt matus no savas sievas galvas. Viens no šiem matiem iekrita starp manām mežģīnēm.

  • 2013. gada 23. septembrī, plkst. 7:09

    Kaspars Kļaviņš: Latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (16)

    700 gadu verdzības pasaka neapšaubāmi ir latviešu stereotipu virsotne. No mūsdienu viedokļa būtu labi šo kritiku neizturošo mītu ignorēt, ja vien tas atkal un atkal neuzpeldētu publiskā telpā.

  • 2014. gada 3. jūlijā, plkst. 6:07

    Bārbala Simsone: Latviešu fantāzija

    Pēdējo četru gadu laikā latviešu literatūrā ir aktivizējies segments, kurā atbalsojas arī šībrīža tendence pasaules literatūrā – gados jaunu autoru jauniešiem adresētu fantāzijas un fantastikas darbu popularitāte.



Kultūras Ministrija
vkkf