Recenzija, Ar bērniem

Ieva Viese-Vigula: Pūkainas astes, utopija un skatiens

Par Bairona Hovarda un Riča Mūra animācijas filmu "Zootropole", 2016

Sveču izgaismots klubs vienā no lielpilsētas centrālajiem rajoniem. Pustumšā telpā sēž administrators, iegrimis meditatīvā stāvoklī. Tieši šeit pēdējo reizi manīts bez vēsts pazudušais, tāpēc izmeklētāja Džūdija Hobsa pieliek visu piepūli, lai pievērstu sev pārrauga uzmanību. Mazā auguma un mīlīgā izskata dēļ tas Hobsu notur par kārtējo skautu cepumu tirgotāju. Tikai uzzinājis lietas nopietnību, administrators ielaiž Hobsu un viņas izmeklēšanas partneri Niku Vaildu biedriem paredzētajā zonā. Provincē augusī un paradumos mērenā Džūdija sastingst uz sliekšņa. Viņi ir nokļuvuši nūdistu klubā – visapkārt staipās un gozējas kaili ķermeņi, šķietamā palēninājumā uzsvērti demonstrēdami ikdienā aizsegto vietu plikumu. Panteras, begemoti, žirafes un ziloņi – jā, tie visi šeit ir bez drēbēm.

Vizīte nūdistu klubā ir viena no pilnmetrāžas animācijas "Zootropole" trāpīgajām ainām, kas parāda, ka šī ģimenes filma ir ne vien asprātīga, bet arī gudra. Tā neizmanto pūkainus zvēriņus ar lielām astēm, lai izvairītos saistīt zīmētos personāžus ar tādām neērtām pazīmēm no cilvēku pasaules kā rase, dzimums, ķermeņa kailums vai liekais svars. Protams, nav noliedzams, ka filmas tēli ir ārkārtīgi mīlīgi, turklāt vislabākajā un neapnicīgākajā veidā, gan brīžiem naivā trusīte Hobsa, gan viņas ciniskais izmeklēšanas partneris lapsa Vailds, gan tādi otrā plāna raksturi kā omulīgais sliņķis aiz ierēdņu lodziņa, našķu kārais gepards pie policijas rācijām vai mēra sekretāre inteliģentā aitiņa. Šajā filmā vizuāli pilnvērtīgi apvienots Disneja studijai raksturīgais zīmējums un datorgrafikas izmantojums. Taču burvīgo radījumu lokā filma nepazaudē kritisku skatu uz attiecībām starp personāžiem un viņu uzskatu izcelsmi. "Zootropole" nekad neapstājas pie "skat, cik mīlīgi zvēriņi veic šo lietu" un neaprobežojas ar "tā šajā pasaulē pieņemts", bet gan iezīmē vēsturiskus, sociālus un citus iemeslus esošajai lietu kārtībai. Filmas veidotāji aktīvi vēršas pret reprezentācijas varu un dekonstruē ierastās fabulas; šāda pašrefleksija raksturīga vairākām Disneja studijas filmām pēdējā desmitgadē, to skaitā "Oskaram" nominētajām filmām "Supersuns Bulta" un "Ralfs postītājs", ko veidojuši "Zootropoles" režisori Bairons Hovards un Ričs Mūrs.

Par aizsākumu šim pavērsienam studijas rokrakstā varētu uzskatīt atgriešanos pie zīmētās animācijas filmā "Princese un varde" (2009), kas aizsāka arī jaunu pieeju tik ierastām tēmām kā muzikālās princešu pasakas. "Princese un varde" ir pirmā filma, kur darbojas galvenā varone afroamerikāniete, un tā ir pirmā Disneja filma, kur afroamerikāņu personāži ir veidoti pēc filmēta materiāla, nevis balstoties stereotipiskās, lielākoties aizvainojošās karikatūrās. Tomēr šai filmai var izteikt pārmetumu, ka aktualizētā sociālā nevienlīdzība – Tianas grūtības uzsākt uzņēmējdarbību – tiek atrisināta, pārejot fantastiskā līmenī, kas neliecina par pārmaiņām sabiedrībā [1]. Ar līdzīgu pretreakciju saskārusies arī diviem "Oskariem" apbalvotā filma "Ledus sirds" (2013). Maģiskām spējām apveltītās Elsas vientulība, atšķirtība un nenovērtētā savdabība daudziem skatītājiem likusi saskatīt paralēles ar homoseksualitāti sabiedrībā, kas pret to ir naidīgi noskaņota, un ir izskanējuši aicinājumi "Ledus sirds" turpinājumā sagādāt ledus karalienei draudzeni. Disneja studijai, kas ilgi bijusi zināma kā orientēta uz ļoti konservatīvu dzimumlomu portretējumu, šis būtu izaicinājums pierādīt, ka tā patiešām ir gatava ne vien aizstāvēt maģiskas minoritātes abstraktā fantāzijas pasaulē, bet arī atveidot īstas seksuālās minoritātes ekrāna realitātē.

Jautājums par to, kam vajadzētu parādīties animācijas filmu centrālajos tēlos, ir gana sarežģīts un rosina virkni citu jautājumu – no kādas perspektīvas filmu veidotāji var runāt godīgi, līdz ar to: kādiem režisoriem, māksliniekiem, scenāristiem un animatoriem tādā gadījumā vajadzētu dot darbu studijā utt. Paralēli Disneja darbos redzamas arī cita līmeņa izmaiņas ierastajās fabulās, ko pārstāv arī Hovards un Mūrs, – attēlojuma un skatiena problematizēšana filmā. Filmu "Supersuns Bulta" (2008, rež. Bairons Hovards) un "Ralfs postītājs" (2012, rež. Ričs Mūrs) uzmanības centrā ir atšķirība starp ekrāna tēlu un īstenību. TV seriāla zvaigzne Bulta nav spējīgs atšķirt savu ekrāna varoni no dzīves ārpus TV – viņš ir drošs, ka patiesi apveltīts ar neatkārtojamām superspējām. Ralfs savukārt ir ļaunais personāžs videospēlē, kur posta māju, kas jālabo spēlētājam (caur labotāja Fēliksa tēlu). Kad darba diena spēļu zālē ir cauri, personāži turpina savu dzīvi ciparu pasaulē otrpus ekrāna, bet ļaundara lomas dēļ Ralfs ir nolemts vientulībai. Citi viņā redz tikai to, ko viņš dara spēlē – bojā lietas un rada nepatikšanas –, tāpēc neuzskata par vajadzīgu ar viņu pavadīt laiku pēc darba. Psiholoģisko slogu neatvieglo pat anonīmo ļaundaru sanāksmju apmeklēšana un atkārtotais grupas moto – "es esmu slikts, un tas ir labi; es nekad nebūšu labs, un tas nav slikti; es negribētu būt neviens cits kā vien es pats".

Atgriežoties pie "Zootropoles" nūdistu ainas, varam ieraudzīt, kā tajā tiek satverts pats skatiens. Kā zināms, atkarībā no veidotāju gribas animācijas filmu dzīvnieki var būt ar drēbēm, bez drēbēm vai pat tik īpatnējos starpstāvokļos kā Donalds Daks, kas, nevienu nesatraukdams, staigā jūrnieka jaciņā un cepurē, bet bez biksēm. "Zootropolē" tiek skaidri norādīta lielpilsētas ierastā norma (apģērbti dzīvnieki) un tās pārstāvētās vērtības (civilizācija pār instinktu), un noteikta vieta, kur pilsētas iekšienē šī norma tiek apvērsta jaunā, postcivilizācijas līmenī (nūdistu kluba jogi un hipiji). Veids, kā nūdistu kluba aina ir uzbūvēta, rāda sadursmi starp divām atšķirīgām attieksmēm un apliecina, cik ļoti pat tāda lieta kā kailums atkarīga no skatīšanās veida; pieņemot Džūdijas skatienu, mēs aizķeramies pie plunčāšanās, berzēšanās un laizīšanās kā pie šausminošas un vulgāras orģijas. (Starp citu, norādi, ka visu izšķir skatiens, nevis skatiena objekts, pastiprina arī fakts, ka visiem animācijas nūdistiem ir leļļu gludās kājstarpes.) Džūdija ir nākusi no mazas pilsētas – lai gan "mazs" ir visai relatīvs vārds trušu populācijai, kā apliecina strauji mainīgais cipars uz pilsētas robežas tablo, – un viņai neierobežota dzīvnieku daba saistās ar laiku "pirms tūkstošiem gadu", kad dzīvnieki vēl iedalījās divās grupās: plēsējos un medījumā.

Lielpilsētas oriģinālais nosaukums "Zootopia" ietver vārdu spēli ar utopiju, un leģendas liecina, ka tā ir vieta, kur dzīvnieki pirmo reizi atsacījušies no iedalījuma upurī un plēsējā. Tie uztver cits citu kā līdzvērtīgu, nepārtiek no gaļas un dzīvo pēc moto "ikviens var kļūt, par ko vien vēlas". Zootropole sadalās vairākās dažādām sugām pielāgotās zonās, kas atšķiras pēc klimata (Sahāras laukums, Tundrasciems, Lietusmežu rajons), ģeogrāfijas (Kanālu rajons) vai iedzīvotāju izmēra (Mazu grauzēju zona) un nodrošina pieeju vislabākajiem apstākļiem katram. Ārpus lielpilsētas nejauks lapsēns reiz varējis piedraudēt Hobsai, ka trušu gēnos ir būt medījumam un viņai nav izredžu kļūt par policisti. Taču lielpilsētā ir gluži otrādi, piederība vēsturiskajai plēsēju pusei netiek uzskatīta par nekāda veida pārākuma zīmi. Aktīvi darbojas programmas, kas integrē dzīvniekus profesijās, kur tie līdz šim nav tikuši laipni uzņemti. Džūdija ir pirmā trušu izcelsmes policiste, un viņa izmanto katru iespēju, lai tiktu pie nopietnākiem uzdevumiem par soda talonu izrakstīšanu. Lai pierādītu savas spējas, viņa par spīti priekšnieka iebildumiem uzņemas meklēt pazudušu ūdru un uziet norādes par citiem pazudušu zīdītāju gadījumiem. Kas slēpjas aiz šiem noziegumiem? Un kas ir noslēpumainais pavediens par gaudošanu naktī?

Nozieguma šķetināšanas gaitā filma ik pa brīdim atsaucas uz trilleru un gangsterfilmu klasiku, īpaši jau "Krusttēvu", tādiem nesenākiem populāriem darbiem kā "Pārkāpt robežu" un, protams, arī Disneja studijas piedzīvojumu filmām – Niks Vailds veidots ļoti līdzīgs lapsai Robinam Hudam. Tomēr svarīgākā intriga visas filmas garumā ir jautājums, vai dzīvnieki patiesi ir pārvarējuši seno dalījumu un, kas vēl svarīgāk, vai viņi, katru dienu cits citam blakus dzīvodami, patiesībā tic, ka ir to pārvarējuši? Interesanti atzīmēt, ka vienā no agrākajām iecerēm "Zootropole" bija policejiska pilsētvalsts, kur kādreizējie plēsēji spiesti staigāt ar elektriskām uzraudzības ierīcēm ap kaklu, kas neļauj tiem izjust pārāk stipru uzbudinājumu. Realizētajā utopiskajā Zootropolē netiek afišēts, kurš ko redz un uzrauga un cik droša barjera norobežo atšķirīgu grupu līdzāspastāvēšanu no vienas uzkundzēšanās pār citu. Šajā pilnmetrāžas animācijā publiskā telpa darbojas līdzīgi kā ekrāns filmās "Supersuns Bulta" un "Ralfs postītājs" – tā atklāj ierobežotu informācijas daudzumu un rāda lietu kārtību, kas sāk šķist pašsaprotama. Lai atrisinātu uzdevumu, Džūdijai un Nikam nākas bieži pārskatīt priekšstatus par pasauli, ko tie apdzīvo, nereti ieraugot pašu muļķību, bailes vai, vēl nepatīkamāk, – empātijas trūkumu. Filmas skatītāji, par laimi, šajos brīžos var lūkoties uz tām pūkainajām astēm.

 

[1] Hollywood, Black Animation, and the Problem of Representation in "Little Ol' Bosko" and "The Princess and the Frog". Journal of African American Studies, Vol. 14, No. 4, Special Issue: Animated Representations of Blackness (December 2010), pp. 482–498.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2012. gada 28. septembrī, plkst. 0:24

    Pauls Bankovskis: Kaut kas galvā (8)

    Vēlme ieskatīties un izmērīt, kas notiek tajā vai citā galvā, ir cilvēkiem tuva kopš neatminamiem laikiem, un dažādi tehniski izgudrojumi un burvju triki arvien dāvā pa kādai jaunai cerībai, ka reiz varbūt tas arī izdosies.

  • 2016. gada 24. maijā, plkst. 6:43

    Artūrs Snips: Literatūru nevar fantazēt

    Rakstniekam un publicistam Artūram Snipam pēc ilgākas pauzes iznācis stāstu krājums "Stāsti laika logos". Mēs tikāmies ar autoru, lai parunātu par literatūras un dzīves attiecībām.

  • 2015. gada 6. oktobrī, plkst. 6:10

    Krista Teivāne: Dadaisma renesanse

    Vai 'dadaisms 2015' atdzimst kā reakcija pret hibrīdkara diskursu medijos un ievieš korekcijas laikmetīgās mākslas konceptuālismā uz ilgāku laiku?

  • 2012. gada 29. jūnijā, plkst. 8:06

    Pauls Bankovskis: Seriālā domāšana (28)

    Daudzus gadu desmitus TV seriāli – lai piedod man dzejnieki un visi pārējie – savā īslaicīgumā un acumirklīgumā bija tāda kā skatāmā dzeja, nu, labi, saistītu īso stāstu krājumi.

  • 2014. gada 22. augustā, plkst. 3:08

    Gunta Šnipke: Te, tur un citur (3)

    Un patiesībā līdz beidzamam tu esi pelnījusi es gribu lai tev iedod zirgu bez laužņiem bez iemauktiem nepītām krēpēm neseglotu vienalgkādā krāsā lai tev iedod zirgu bez robežām izrunāties

  • 2013. gada 22. janvārī, plkst. 7:01

    Jānis Šipkēvics: Kā šipkēvics bargā tenkas lasīja (26)

    Pārbraucis mājās, šipkēvics ķērās pie bargā riharda tenkām, jo nesen bija dzēris kopā ar daci jaunupi bargo, kas, izrādās, nav nekādā sakarā ar šito bargo. bet tas nekas. dragūnu nolēma lasīt, kad nākamnedēļ pie klavierēm sēdēs, skums un dziedās falsetā.

  • 2012. gada 14. septembrī, plkst. 8:09

    Aleksandrs Morfovs: Teātris ir pēdējais, kas mums vēl palicis (5)

    Es vienmēr savās izrādēs meklēju divas puses – traģisko un komisko. Dzīve ir tāda virve, kurā cieši savijušies melnais diegs ar balto, traģiskais ar komisko. Un atdalīt tos nav iespējams, tie vienmēr ir kopā.

  • 2014. gada 24. martā, plkst. 8:03

    Agnese Neija: Par bērniem, muzejiem, iespaidiem un emuāriem

    Bērni meklē emocijas un grib tikt pārsteigti, to mērķis, protams, nav loģiska izziņa, bet piedzīvojums.



Kultūras Ministrija
vkkf