Komentārs

Māris Zanders: Rietumu kreisie intelektuāļi un pašradīti šķēršļi

Eiropas kreiso pēdējo gadu vērienīgākais politiskais projekts, šķiet, lemts neveiksmei, un pie tā vainojami būs paši kreisie.

Runa ir par šopavasar izveidoto kustību "DiEM25", kas ap sevi pulcē tādus pazīstamus un jaudīgus personāžus kā Grieķijas bijušais finanšu ministrs Janis Varufakis, "WikiLeaks" dibinātājs Džūljens Asanžs, filozofs un politiskais aktīvists Srečko Horvats u.c.

Savukārt skeptiskais vērtējums radās, ar visnotaļ simpatizējošu ieinteresētību noskatoties divarpus stundas ilgo "DiEM25" saietu (pēc skaita otro) šā gada 23. martā Romā. Iemesli, manuprāt, ir divi.

Pirmais un svarīgākais. Varufakis vairākkārtīgi uzsver, ka "DiEM25" ir "kustība", "platforma", nevis jauna politiska partija vai partiju koalīcija. Var saprast motivāciju: kustības uzmanības centrā esošās problēmas – sākot ar varas leģitimitāti, beidzot ar ekoloģiju – ir vienlīdz svarīgas cilvēkiem ar dažādām politiskajām simpātijām, reliģiskajiem uzskatiem utt. Tomēr vienlaikus šī izplūdusī forma rada jautājumu par pašas "DiEM25" leģitimitāti, kad tā izvirza prasības varai.

Formulēšu citādi. 1) Daudziem kustības aktīvistu viedokļiem var piekrist, tādēļ saturiski man "negriež ausīs", ka viņi "pieprasa", piemēram, Eiropas Savienībai vairāk finanšu līdzekļu novirzīt nefosilās enerģētikas attīstībai. 2) Tomēr tikpat pašsaprotami ir tas – ja kustība kaut ko "pieprasa" dalībvalstu valdībām, valdības atbild: "Mēs atskaitāmies saviem vēlētājiem, nevis jums. Mēs esam ievēlēti, bet kas esat jūs, prasītāji? Jūs vispār nepiedalāties un negrasāties piedalīties jebkādās vēlēšanās, attiecīgi kāds ir jūsu "mandāts"?" Un uz šādiem pretjautājumiem nevar atbildēt, atsaucoties uz socioloģiskām aptaujām, kas varbūt apliecina publikas atbalstu jūsu prasībām, atsaucoties uz savu izglītības līmeni, labajiem nodomiem un sazin ko vēl.

Šī ir tradicionālā "kustību" kā politiskas aktivitātes formas problēma – tas, ka jūs varat sapulcināt uz mītiņu kaut simt, divsimt tūkstošu, nepalīdz, ja jūs atsakāties sacensties ar konkurentiem vēlēšanās. Labākajā gadījumā jūsos ieklausīsies, bet nevienai ievēlētai amatpersonai principā tas nav jādara.

Līdz ar to "DiEM25" – lai kādas "zvaigznes" te pulcētos, lai cik interesantas lietas tiktu runātas – paliks diskusiju forums.

Otrais. Līderi ir nepieciešami, tomēr Rietumu kreisajiem dīvainā kārtā (bet varbūt nekā dīvaina tur nav?) ir slieksme konstruēt t.s. kulta figūras. Savukārt kulta figūras ātri vien kļūst paštaisnas un sāk uzvesties sliktākajās autoritāru līderu tradīcijās – tipisks piemērs ir Noams Čomskis, kurš, šķiet, ne tikai ir pārliecināts, ka viņam jebkurā jautājumā ir taisnība, bet kurš (esmu par to lasījis vismaz antropoloģijas kā zinātnes kontekstā) arī spēj uzrīkot pretēja viedokļa paudējiem īstu mobingu. Tas, kādu sevis pielūgsmi kultivē vai vienkārši pieļauj Varufakis un Asanžs, ir nesimpātiski.

Atgriežos pie pirmās tēzes, jo tā uzdod būtiskus – lai arī nepatīkamus – jautājumus, kas skar teksta autoru personīgi. Proti, jautājums ir par to, cik efektīva ir līdzdalība politikā, ja tiek mēģināts ietekmēt t.s. sabiedrisko domu, bet nenotiek iesaiste politiskajās/varas struktūrās un to īstenotajos mehānismos. Pārformulēju: iespējams, Varufakis & Co. patiešām uzskata, ka var sasniegt rezultātu, kā dažkārt saka, uzturot tēmu publiskajā diskursā, popularizējot savus uzstādījumus cerībā, ka tas maina vēlētāju domas, kas savukārt maina politiku. Jautājums: vai tā ir?

Atkāpe. Domāju, ka šis jautājums nodarbina arī Bērniju Sandersu. Lai ko es personīgi domāju par šo personāžu, viņš nenoliedzami ir uztaustījis kaut ko ļoti būtisku ASV sabiedrībā un no šī viedokļa ieguvis pamatotu popularitāti. Kas notiks tālāk, pēc tam kad Sanderss objektīvu iemeslu dēļ izstāsies no cīņas par ASV prezidenta posteni? Ir lasīts, ka viņš apsverot kādas "kustības" izveides iespēju, lai uzturētu paša un atbalstītāju ideju klātbūtni ASV politikā. "Kustība"... Vēl salīdzinoši nesen jau bija tāda, kas, likās, mainīs ASV iekšpolitisko diskursu toņkārtā "nekad vairs nebūs tā kā iepriekš". "Occupy Wall Street". Un kas mums "no tā visa" ir šodien?

Kaut kas te "nestrādā". Varufaka draugs, bet kritiska vērtējuma spēju saglabājušais filozofs Slavojs Žižeks saka, ka "kustību" problēma ir to "karnevāla" (Mihaila Bahtina interpretācijā) daba, raksturs.

Atgriežoties pie jautājuma, vai iespējams ietekmēt politiku ar viedokļa paušanu (to galu galā var arī atsevišķi indivīdi). Problēma, manuprāt, ir tā, ka viedokļa paudējs – lai cik saturiski interesants, lai cik atpazīstamību iemantojis – neizbēgami tiek "nobrendots". Un tas savukārt nozīmē, ka izteikšanās platformas viņam piedāvā līdzīgu uzskatu paudēji. Jau minētais Žižeks it kā vārās gandrīz nepārtraukti dažādās auditorijās Eiropā un ASV, publicē rakstus, komentē utt. Bet – kaut kā nav gadījies pamanīt, ka viņu lūdz izteikties platformas, kas sevi identificē kā politiski konservatīvas, labēji centriskas utt. Žižeks (viņš šajā gadījumā ir piemērs) ir autoritāte puslīdz līdzīgi domājošo aprindās. Bet ne ārpus tām. Un tā nav nedz Žižeka, nedz "ārpusējo" vaina.

Tātad: vispārinātais sabiedriskais aktīvists, intelektuālis, manuprāt, maldās, ja viņam liekas, ka, neiesaistoties "tradicionālajā" politikā, viņš varēs kaut kā ietekmēt plašāku publiku.

Līdz ar to, piemēram, minētais Srečko Horvats ir nepārprotami, kā saka, gaiša galva, bet viņa ietekme politikā objektīvi būs mazāka nekā, piedodiet, cietpaurainiem biedriem no Vācijas "Die Linke" partijas. Intelektuāļiem un aktīvistiem patīk brīvības, neangažētības sajūta. Bet tā ir, baidos, tikai sajūta. Žižeks reiz teica: "Mēs jūtamies brīvi, jo mums nav valodas, lai artikulētu mūsu nebrīvību." Sakot, ka mēs "neiesaistoties" saglabājam brīvību, turklāt vēl kaut ko ietekmējam, mēs tikai demonstrējam – apzināti vai neapzināti – savu nevēlēšanos artikulēt reālo situāciju. Politikā ir spēles noteikumi – nepatīkami, muļķīgi utt. Bet tie tomēr nosaka spēli. Ja gribi ietekmēt politiku, ir jābūt gatavam nebrīvībai.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Eriko  

    2016. gada 13. jūnijā, plkst. 14:43

    Viss ir relatīvi. Piemēram Varufakis var Grieķu vēlētājiem pozicionēties kā kreisais. Latviešu, austrumeiropiešu izpratnē viņa pozīcija ir gana labējā, jo pieprasa nodrošināt viņus, relatīvi turīgos, pretstatā nabadzīgākajām austrumeiropiešu kolēģiem. Viņi taču neteiksies no kā sava vēl nabadzīgāko labā! Tātad vēl nabadzīgākākiem viņi kļūst labēji.

  • prosperity  

    2016. gada 13. jūnijā, plkst. 14:42

    Ja jums patīk Žižeks, atgādināšu, ka vēl viņš ir norādījis uz nepieciešamību mazāk par katru cenu mēģināt kaut ko darīt, un vairāk domāt.

    Kreiso pozīcija kļūst arvien problemātiskāka, nenoliedzami, un, manuprāt, liela daļa problēmas izriet tieši no tā, ka kreisie vairs īsti nespēj piedāvāt alternatīvu, kas tik tiešām būtu kreisa, un turklāt pārliecināt sabiedrību par šīs alternatīvas atbalstāmību. Tādēļ rauties politikā būtu pārsteidzīgi, jo visticamāk tas beigsies ar tādu pašu neko kā līdz šim, kā piemēram, 'Occupy Wall Street' gadījumā. Platforma kā pagaidu variants, manuprāt, ir pilnīgi adekvāta.

  • akmens  

    2016. gada 13. jūnijā, plkst. 11:42

    Baltija bija PSRS Rietumi, tagad t;a ir ES Austrumu nomale.
    Slavois Žižeks ir āksts ar pretenzijām uz nopietnību.

  • Kārlis Dūmiņš 1  

    2016. gada 13. jūnijā, plkst. 7:10

    Laiks arī Jums tad kandidēt vēlēšanās

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2013. gada 26. novembrī, plkst. 7:11

    Ivars Ījabs: Zoļiks un beigu beigas (8)

    Dzīves galīgums – tas nenozīmē tikai to, ka beigu beigās mēs visi neizbēgami mirsim. Tas, iespējams, nozīmē arī principiālu nespēju atbildēt jautājumus, kurus mums šoreiz tik klaji, publiski un nenovēršami uzdod Zolitūdes nelaime.

  • 2015. gada 21. septembrī, plkst. 6:00

    Satori diskusija: Par bēgļiem (4)

    Globālā migrācija liek mums aizvien biežāk sastapt cilvēkus, kas pametuši savas mājas un devušies meklēt laimi citur. Vai tautu, valstu un robežu sajukums ir neizbēgams? Kā iemācīties saprasties un sadzīvot šādā pasaulē?

  • 2015. gada 19. augustā, plkst. 6:08

    Ieva Rozentāle: Hermaņa spēles ar laiktelpu un citi

    Lai kā es mīlētu Latvijas Televīziju, kas jau pirms gada pārraidīja Džuzepes Verdi "Trubadūra" iestudējumu Alvja Hermaņa režijā, piedzīvot izrādi ar Annu Ņetrebko dzīvajā ir pavisam kas cits nekā vērot to ekrānā.

  • 2015. gada 7. aprīlī, plkst. 6:04

    Māris Zanders: Ticības lieta (4)

    Mēs esam ļoti skeptiski – dažkārt tik ļoti, ka tas tiek uzskatīts par problēmu. Tomēr vai nav tā, ka mūsu attiecībās ar varu ir daudz paļaušanās un uzticēšanās, kam ar racionālu novērtējumu maz saistības?

  • 2015. gada 10. septembrī, plkst. 6:09

    Mindaugs Nastaravičs: Kustība uz vietas

    kad man bija kādi piecpadsmit gadi, gulējām ar tēvu pie ugunskura, dega tad mūsu abu acis un tēvs pateica, ka viss, ka viņa dzīve ir beigusies, tad es aizvēru acis

  • 2016. gada 19. februārī, plkst. 6:06

    Penelope: Stopkadrs

    Mani sauc Rasma. Ar uzsvaru uz pēdējo zilbi. Nu, gandrīz kā Rasmā. Līdzīgi kā Leilā un citi austrumu sieviešu vārdi. Vispār jau mani nesauc Rasma. Tas ir mans nom de guerre.

  • 2014. gada 27. martā, plkst. 5:34

    Vents Sīlis: Nāves banalitāte (8)

    Cilvēks ir būtne, kas zina, ka ir mirstīga. Šī zināšana ir neatgriezeniska – tiklīdz doma par nāvi ir ienākusi cilvēkam prātā, to vairs nav iespējams ignorēt vai izdzēst, lai arī kā mēs to reizēm vēlētos.

  • 2015. gada 21. maijā, plkst. 9:05

    Rainis bērniem 21. gadsimtā: Dzejas ekranizācija

    Šī gada pavasara brīvdienās, kad ārā vēl bija pavisam auksts, 17 bērni vecumā no 8 līdz 13 gadiem veidoja animācijas filmas pēc Raiņa dzejoļu motīviem.



Kultūras Ministrija
vkkf