Dzeja

Andris Ogriņš: Pavasaris

***

pavasara saltā gaisma ielien tukšajā pavardā
viņa pačīkstina nogarlaikojušās durtiņas
saslauka no iepriekšējās pārticības palikušos
putekļus mizas un zariņus
kādas pārdomās savilktas sejas inkarnāciju
kas atspulgos viņu nav mitējusies vajāt
pat lielveikalos stāvot rindās pēc brokastu
pārslām un ziemās pēc sniega
ko pielikt pārkurinātajai pierei kā kompresi
apsēstībai ar visiem aizgājējiem
arī tiem kuri nepārkāpa viņas ilgu slieksni
tikai pacietīgi pastāvēja līdzās
un paturēja viņas vienmēr nosalušo pirkstiņu
pārvēršot to zila debesu ledus fantāzijā
bet tagad viņa atkal uzsprauž tumšās acenes
ielūr pa mākoņu atslēgas caurumu
ave sol cauri tumsai nežilbstot sveicina sauli

***
tavā krātuvē dienām un naktīm nesnauž
mēra sver kārto pēc spožuma
vaicā laikam jo laiks taču rādīs
no tramvaja sliedēm samontētas filmas
uz riņķi vien uz riņķi vien
kā ritenī un klibiķa spieķos
tev cauri strāvojošajos sadzīves līmeņos
braucot no punkta a uz punktu x vai y
pelēkā ielas klājuma skavās
kurš katram solim mūžīga noliktava
un tikai vienam
tev nekad neatrast vietu

***
klusumā iekārtās ābeļziedu stabules
skicē mūsu ēnu sižetus
atkarību no mākoņiem dienās
un sienu skūpstošās lampiņas naktīs
arī no miega
sapņa nebeidzamās aritmijas
un nejaušajiem sastapšanās brīžiem
kad apturot kadru
mēs tomēr dodamies tālāk
katrs uz savu laika ierādītāja vietu līdz
lūpas vējā
atradīs dažus vārdus

***
kad saule izliek savas kārtis uz asfaltētā galda
tu kombinācijas apžilbināta akli seko vīzijai
astotajā oktāvā sasviedusi visu nevajadzīgo
lieko no pasaules pirmsākumiem kad jūs abas
tu un dzīve ieņēmāt pirmās (tik nelikumīgi)
zem rokas aizsargkrāsas dziestošās dzīvības
garām paskrien mēmas brokastis pusdienas
un tu ceri ka mazliet uzkavēsies tevi izklaidēs
saulrieta skopi uzsildītās vakariņu diskusijas
līdzās atkal jau spožā uzbrukumā izkārtojas
melnie un dzintar pienainie solījumi uz tiem
vien sev zināmas pagrīdes biedri izklāj avīzes
ko palasīt izķidāto zivju mirstīgajām atliekām
kūpinot dūmus par sevi par dēlu par pavasari
un katrā pieturvietā izkaisīdami debesu pelnus
uz tavas marta īsā reibuma apsegtās galvas
bet dievs ļaus pēdējo noti tu noteikti paņemsi

***
dienas tumsa izmet nelielu līkumu tavā sejā
mākoņi cik spēka visu notur sevī bet tūlīt
jau paspruks tevi caurstrāvot gaismas lietus
maršruta līnijā no sniegpulkstenītēm
līdz melnās izziedējušās galvas nokārušām
vizbulēm un
kādā pieturā tas tevi tik neprātīgi nodarbina
ka aizmirstot durvju atvēršanas mehānismu
kā visaptveroša pilsētas nopūta
tu spraucies cauri skaņu aprakstītajai sienai  
uz samirkšanu


***
atkal jau pilsēta raksta tev vēstuli
garu
daudz garāku par savas ēnas garu
ar sv. pētera baznīcas zīmuli
nodrāztāku par veco pamatu frāzi
vienādu lūdzēju apavu pieblietētu
standarta izmēra acu iestiklotu
gatava apstādināt cita laika asins-
riti
ja tā pagadītos
pātarojošās upes plūduma ceļā uz
jūru
bet vēlāk uz mākoņiem un tad jau
atkal
ar nedzīvo lietu pie tevis
tev klāstot sen zināmo noslēpumu


***
viņam nekad nav patikusi zvejošana
bet dzīves apstākļi spiež
uzmeklēt dāsnākās bedres izgāztuvē
kurās kā pie mēness ugunskuriem
lielījušies profesionāli makšķernieki
labi ķeroties karsti kūpinātas zivis
pēdējo svaigumu tās gan zaudējušas
tomēr kaut kāds nepiesātināto
taukskābju un fosfora avots un viņš
met krellēs iesieto savas eksistences
svinu jau sen izsmelto cerību āķīšus
kā pludiņš šūpojas atlikušās acs zīle
spējš rāviens viņš piecērt
sapuvušās vietā krastā mētājas zelta
zivtiņa
un turpat līdzās viņa trešā vēlēšanās

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • E. F. Kuks > Vistiņai  

    2016. gada 20. jūnijā, plkst. 15:02

    Gurķi, dilles, ķiploku mērcīte, vistiņa, ērces, izģērbtas dāmas... pikniks gatavs!

  • arnolds  

    2016. gada 13. jūnijā, plkst. 18:42

    diletants

  • akmens  

    2016. gada 12. jūnijā, plkst. 11:37

    Klusā daba


    Es dzīvīti baudu kā ķiploku mērci,
    Kad dāsni tā uzlieta vistiņai kautai.
    Bet dažs mani uzskatīt vēlas par ērci,
    Kas asinis sūc dižai latviešu tautai.

    Es latviešu tautu i mīlu, i nīstu -
    Tai vienlaikus klanos un dibenu rādu:
    Jo neprot tā novērtēt dzejnieku īstu
    Un negrib pat dzirdēt par Karlovu tādu.

    Kas meistaro vārsmās un liek garumzīmes,
    Kas tāls ir no Budas un arī no Brāmas.
    Kā spoguļi laikmetu tver manas rīmes,
    Bet dažs tajās redz tikai izģērbtas dāmas.

    Ja vēlies ko redzēt, tad uzliec sev brilles
    Un redzēsi, draudziņ, varbūt tu ko labu,
    Vai sapērcies salātus, gurķus un dilles,
    Un jūsmo par kluso cik uziet tev dabu!

  • akmens > arnolds  

    2016. gada 12. jūnijā, plkst. 10:16

    lai cik tas dīvaini neizklausītos, bet es esmu (nevis sevi uzskatu) filosofs.
    kas attiecas uz dzejniekiem, tad 2003. gadā recenzijā par 3 dzejniekiem es atgādināju par Šarla Bodlera vārdiem - ja dzejnieks nebrīnās par to, ko viņš uzrakstīja, tad ko tad dzejnieks grib no sava lasītāja. Tas satracināja bomondu.

    Laima Muktiņa pieņēma manus dzejoļus publikācijai žurnālā, bet Māris pateica, nē. Viņš tā arī aizgāja ar naidu pret mani.

  • arnolds  

    2016. gada 11. jūnijā, plkst. 18:38

    es, akmen, piekrītu zīļukam. tev ne tikai līdz Ogriņam, tev līdz jebkuram dzejniekam gaismas gadi. un runa nav par tehniku, bet par attieksmi. tu nekad nebūsi dzejnieks

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2013. gada 26. septembrī, plkst. 7:09

    Reinis Lazda: Latvijas kreiso nākotne (7)

    Kamēr daļai sabiedrības, kura būtu vērtējama kā potenciāli kreisa, būtiskākais šķiet revanšisms, t.i., vēlme atgriezties pie krievvalodīgās kopienas netraucētas pastāvēšanas Latvijā, tikmēr kreiso ideju vide būs sašķelta un bezperspektīva.

  • 2016. gada 15. jūnijā, plkst. 19:15

    Satori video: Sievietes ķermenis – sievietes lēmums?

    16. jūnijā, Saeima plāno trešajā lasījumā izskatīt likuma grozījumus Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 17. pantā, kas paredz, ka turpmāk tikai dzemdējušas sievietes drīkstēs ziedot savas olšūnas.

  • 2015. gada 17. jūnijā, plkst. 6:06

    Toms Treibergs: Klusi un mierīgi gadījumi ar Raini un Aspaziju

    Pār Latviju – it sevišķi Rīgu, pārklājies šķidrauts ar abu rakstnieku ģīmetnēm, un jāatzīst, ka tas, protams, kaut kādā mērā ir labi un ir nepieciešams zem tā paslīdēt.

  • 2012. gada 5. oktobrī, plkst. 8:10

    Pauls Bankovskis: Grāmatas vāks (12)

    Kopš mazotnes manī ieaudzināta pietāte pret jebkuru cietos vai mīkstos vākos iesietu lappušu apkopojumu. Grāmatas ir jāsaudzē, tās nedrīkst plēst, nedrīkst atlocīt lappušu stūrīšus, nedrīkst tajās zīmēt un rakstīt.

  • 2016. gada 25. augustā, plkst. 9:56

    Einārs Pelšs: K O L I E K I

  • 2013. gada 4. aprīlī, plkst. 7:04

    Kaspars Valtmanis: Mūsu pilsētā (2)

    Mūsu pilsētā nedzer. Nedzer kaķi un suņi, nedzer ne putni, ne rāpuļi. Dzer tikai cilvēki, bet ar viņiem allaž kaut kas nav kārtībā. Nekārtība ir tik liela, ka arī dzeršana nepalīdzēs. Kaķi un suņi, arī putni un rāpuļi to saprot, bet cilvēks nē.

  • 2012. gada 10. aprīlī, plkst. 8:04

    Jānis Taurens: Ha, ha... Vocek (1)

    Teodors Adorno par Bīhnera nepabeigto lugu "Voiceks" rakstīja, ka tā "lepni pacēlās pāri visai vācu makulatūrai, ko bija aprobējis 19. gadsimts".

  • 2014. gada 26. novembrī, plkst. 8:11

    Liene Brizga-Kalniņa: Dīvains stāsts par vārdā nepieminēto nāvi (1)

    Ap triju četru gadu vecumu bērniem parādās jautājums – ko nozīmē nomirt, kas notiek pēc nāves, kādā veidā cilvēki nomirst, kāpēc cilvēki mirst un vai tu, mamma, arī nomirsi? Un es arī nomiršu?



Kultūras Ministrija
vkkf