Dzeja

Andris Ogriņš: Pavasaris

***

pavasara saltā gaisma ielien tukšajā pavardā
viņa pačīkstina nogarlaikojušās durtiņas
saslauka no iepriekšējās pārticības palikušos
putekļus mizas un zariņus
kādas pārdomās savilktas sejas inkarnāciju
kas atspulgos viņu nav mitējusies vajāt
pat lielveikalos stāvot rindās pēc brokastu
pārslām un ziemās pēc sniega
ko pielikt pārkurinātajai pierei kā kompresi
apsēstībai ar visiem aizgājējiem
arī tiem kuri nepārkāpa viņas ilgu slieksni
tikai pacietīgi pastāvēja līdzās
un paturēja viņas vienmēr nosalušo pirkstiņu
pārvēršot to zila debesu ledus fantāzijā
bet tagad viņa atkal uzsprauž tumšās acenes
ielūr pa mākoņu atslēgas caurumu
ave sol cauri tumsai nežilbstot sveicina sauli

***
tavā krātuvē dienām un naktīm nesnauž
mēra sver kārto pēc spožuma
vaicā laikam jo laiks taču rādīs
no tramvaja sliedēm samontētas filmas
uz riņķi vien uz riņķi vien
kā ritenī un klibiķa spieķos
tev cauri strāvojošajos sadzīves līmeņos
braucot no punkta a uz punktu x vai y
pelēkā ielas klājuma skavās
kurš katram solim mūžīga noliktava
un tikai vienam
tev nekad neatrast vietu

***
klusumā iekārtās ābeļziedu stabules
skicē mūsu ēnu sižetus
atkarību no mākoņiem dienās
un sienu skūpstošās lampiņas naktīs
arī no miega
sapņa nebeidzamās aritmijas
un nejaušajiem sastapšanās brīžiem
kad apturot kadru
mēs tomēr dodamies tālāk
katrs uz savu laika ierādītāja vietu līdz
lūpas vējā
atradīs dažus vārdus

***
kad saule izliek savas kārtis uz asfaltētā galda
tu kombinācijas apžilbināta akli seko vīzijai
astotajā oktāvā sasviedusi visu nevajadzīgo
lieko no pasaules pirmsākumiem kad jūs abas
tu un dzīve ieņēmāt pirmās (tik nelikumīgi)
zem rokas aizsargkrāsas dziestošās dzīvības
garām paskrien mēmas brokastis pusdienas
un tu ceri ka mazliet uzkavēsies tevi izklaidēs
saulrieta skopi uzsildītās vakariņu diskusijas
līdzās atkal jau spožā uzbrukumā izkārtojas
melnie un dzintar pienainie solījumi uz tiem
vien sev zināmas pagrīdes biedri izklāj avīzes
ko palasīt izķidāto zivju mirstīgajām atliekām
kūpinot dūmus par sevi par dēlu par pavasari
un katrā pieturvietā izkaisīdami debesu pelnus
uz tavas marta īsā reibuma apsegtās galvas
bet dievs ļaus pēdējo noti tu noteikti paņemsi

***
dienas tumsa izmet nelielu līkumu tavā sejā
mākoņi cik spēka visu notur sevī bet tūlīt
jau paspruks tevi caurstrāvot gaismas lietus
maršruta līnijā no sniegpulkstenītēm
līdz melnās izziedējušās galvas nokārušām
vizbulēm un
kādā pieturā tas tevi tik neprātīgi nodarbina
ka aizmirstot durvju atvēršanas mehānismu
kā visaptveroša pilsētas nopūta
tu spraucies cauri skaņu aprakstītajai sienai  
uz samirkšanu


***
atkal jau pilsēta raksta tev vēstuli
garu
daudz garāku par savas ēnas garu
ar sv. pētera baznīcas zīmuli
nodrāztāku par veco pamatu frāzi
vienādu lūdzēju apavu pieblietētu
standarta izmēra acu iestiklotu
gatava apstādināt cita laika asins-
riti
ja tā pagadītos
pātarojošās upes plūduma ceļā uz
jūru
bet vēlāk uz mākoņiem un tad jau
atkal
ar nedzīvo lietu pie tevis
tev klāstot sen zināmo noslēpumu


***
viņam nekad nav patikusi zvejošana
bet dzīves apstākļi spiež
uzmeklēt dāsnākās bedres izgāztuvē
kurās kā pie mēness ugunskuriem
lielījušies profesionāli makšķernieki
labi ķeroties karsti kūpinātas zivis
pēdējo svaigumu tās gan zaudējušas
tomēr kaut kāds nepiesātināto
taukskābju un fosfora avots un viņš
met krellēs iesieto savas eksistences
svinu jau sen izsmelto cerību āķīšus
kā pludiņš šūpojas atlikušās acs zīle
spējš rāviens viņš piecērt
sapuvušās vietā krastā mētājas zelta
zivtiņa
un turpat līdzās viņa trešā vēlēšanās

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • E. F. Kuks > Vistiņai  

    2016. gada 20. jūnijā, plkst. 15:02

    Gurķi, dilles, ķiploku mērcīte, vistiņa, ērces, izģērbtas dāmas... pikniks gatavs!

  • arnolds  

    2016. gada 13. jūnijā, plkst. 18:42

    diletants

  • akmens  

    2016. gada 12. jūnijā, plkst. 11:37

    Klusā daba


    Es dzīvīti baudu kā ķiploku mērci,
    Kad dāsni tā uzlieta vistiņai kautai.
    Bet dažs mani uzskatīt vēlas par ērci,
    Kas asinis sūc dižai latviešu tautai.

    Es latviešu tautu i mīlu, i nīstu -
    Tai vienlaikus klanos un dibenu rādu:
    Jo neprot tā novērtēt dzejnieku īstu
    Un negrib pat dzirdēt par Karlovu tādu.

    Kas meistaro vārsmās un liek garumzīmes,
    Kas tāls ir no Budas un arī no Brāmas.
    Kā spoguļi laikmetu tver manas rīmes,
    Bet dažs tajās redz tikai izģērbtas dāmas.

    Ja vēlies ko redzēt, tad uzliec sev brilles
    Un redzēsi, draudziņ, varbūt tu ko labu,
    Vai sapērcies salātus, gurķus un dilles,
    Un jūsmo par kluso cik uziet tev dabu!

  • akmens > arnolds  

    2016. gada 12. jūnijā, plkst. 10:16

    lai cik tas dīvaini neizklausītos, bet es esmu (nevis sevi uzskatu) filosofs.
    kas attiecas uz dzejniekiem, tad 2003. gadā recenzijā par 3 dzejniekiem es atgādināju par Šarla Bodlera vārdiem - ja dzejnieks nebrīnās par to, ko viņš uzrakstīja, tad ko tad dzejnieks grib no sava lasītāja. Tas satracināja bomondu.

    Laima Muktiņa pieņēma manus dzejoļus publikācijai žurnālā, bet Māris pateica, nē. Viņš tā arī aizgāja ar naidu pret mani.

  • arnolds  

    2016. gada 11. jūnijā, plkst. 18:38

    es, akmen, piekrītu zīļukam. tev ne tikai līdz Ogriņam, tev līdz jebkuram dzejniekam gaismas gadi. un runa nav par tehniku, bet par attieksmi. tu nekad nebūsi dzejnieks

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2013. gada 27. novembrī, plkst. 2:24

    Reinis Lazda: Stipra kultūra (1)

    Sabiedrības vienaldzība agri vai vēlu novedīs pie traģisku situāciju atkārtošanās. Savukārt, parādot vainīgajam, ka sabiedrība nav vienaldzīga, būs spiesti sarosīties arī tā konkurenti.

  • 2015. gada 4. martā, plkst. 6:03

    Kristīne Prauliņa: Es esmu tikai instruments

    Mēs tikāmies ar gospelu, soula un džeza mūzikas dziedātāju Kristīni Prauliņu Latvijas Radio 1. studijā, lai parunātu par to, kas īsti ir džezs un ko mūzika var iemācīt cilvēkam.

  • 2015. gada 30. aprīlī, plkst. 6:04

    Madara Bunkše: Par izrādi "No Vecmīlgrāvja ar mīlestību"

    Izrāde par Vecmīlgrāvi un tā izdejotajiem iedzīvotāju tēliem mums atgādina, ka mīlestība un izpratne no apkārtējiem ir vajadzīga ikvienam cilvēkam neatkarīgi no tā, vai viņš mēģina iekļauties vai izrauties no kādas kopienas.

  • 2014. gada 4. novembrī, plkst. 6:11

    Ieva Jirgensone: Latvietis un karš (11)

    Mūsu tautas vissmagākais okupācijas vēstures mantojums ir mūžīgā pastarīša pozīcija, kurā atbildība – bet līdz ar to arī rīcībspēja un pienākums rīkoties – ir deleģēta kādam citam.

  • 2016. gada 1. septembrī, plkst. 11:30

    Anna Brigadere: Dzejoļi bērniem

    Atzīmējot Annas Brigaderes 155 gadu jubileju un jaunā mācību gada sākumu, piedāvājam iepazīties ar rakstnieces dzejoļiem bērniem, kurus vērts iemācīties no galvas.

  • 2015. gada 31. jūlijā, plkst. 6:07

    Rihards Bargais: Par nesatikšanos (5)

    Reiz kādā lauku ciematā netālu no Rīgas dzīvoja trīs geji, šis būs stāstiņš par viņiem. Un par kādu ziemas vakaru. Par nesatikšanos. Vai, ja saņem visu kopā, tad par trīs geju nesatikšanos kādā ziemas vakarā lauku ciematā netālu no Rīgas.

  • 2016. gada 17. oktobrī, plkst. 12:19

    Rita Ruduša: Prasme ieraudzīt nemirstīgās kļūdas

    No žurnālista šāda mediju realitāte paģērē izveicību un rūpību informācijas avotu atlasē un kritiskā izvērtēšanā, bet no mediju lietotāja – izkoptas pelavu atsijāšanas un analīzes spējas.

  • 2015. gada 7. oktobrī, plkst. 8:10

    Liene Brizga-Kalniņa: Vienīgais padoms (7)

    Vai pa šiem desmit gadiem, audzinot bērnus un samērā aktīvi interesējoties par dažādām audzināšanas pieejām, par to, kā pareizi ar bērniem runāt, kā spēlēties, kā viņus ģērbt, barot, kā iekārtot viņu vidi un kā viņus nodarbināt, es esmu sapratusi, kā audzināt bērnus? Patiesību sakot – neko daudz.



Kultūras Ministrija
vkkf