Pols Osters: Orākulu nakts (1)

2007. gada 1. maijā, plkst. 13:03

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
AGB, 2006

Es biju ieplānojis brokastis paēst vienā no tuvumā atrodamajām ēstuvēm, bet divdesmit dolāru banknote, ko biju ielicis makā, pirms izgāju laukā, tagad bija kļuvusi par trim viena dolāra zīmēm un monētu sauju, ar ko nepietiktu pat īpašajam piedāvājumam par diviem dolāriem un deviņdesmit deviņiem centiem, ja ierēķina arī nodokli un dzeramnaudu. Ja man nebūtu iepirkumu somas, varbūt es turpinātu pastaigu, tomēr man šķita, ka nav nekādas jēgas staipīt visus pirkumus apkārt, un, tā kā laiks tobrīd bija kļuvis pavisam nepatīkams (pirmītējais smalkais lietutiņš pārvērties par vienmērīgu lietusgāzi), es atvēru lietussargu un nolēmu doties mājās.

Tā bija sestdiena, un, kad izgāju no dzīvokļa, mana sieva vēl atradās gultā. Greisai bija stingrs darba grafiks no deviņiem līdz pieciem, un nedēļas nogales viņai bija vienīgā

iespēja pagulēt, izbaudīt to greznību, ko sniedz pamošanās bez modinātājpulksteņa zvana. Nevēlēdamies viņu traucēt, es izzagos laukā, cik klusi vien spēju, atstādams viņai zīmīti uz virtuves galda. Tagad es ieraudzīju, ka tai klāt pierakstīti daži teikumi. «Sidnij, ceru, ka tev bija laba pastaiga. Es eju prom, lai paveiktu šādus tādus darbus. Tam nevajadzētu būt ilgi. Tiksimies mājās. Mīlu, G.»

Es iegāju savā darbistabā, kas atradās gaiteņa galā, un izkravāju savus jaunos piederumus. Šī telpa nebija daudz lielāka par skapi — tajā tik tikko pietika vietas galdam, krēslam un miniatūram grāmatu plauktam ar četriem šauriem plauktiem —, bet manām vajadzībām, kas nekad nesniedzās tālāk par apsēšanos uz krēsla un vārdu rakstīšanu uz papīra, tā bija pietiekama. Kopš iznākšanas no slimnīcas es šajā istabā jau vairākas reizes biju iegājis, tomēr līdz tam septembra sestdienas rītam, ko man patīk dēvēt par «īpašo rītu», manuprāt, es vēl nebiju apsēdies uz krēsla. Tagad, nolaizdams savu nožēlojamo, novārgušo pēcpusi uz cietā koka sēdekļa, es jutos kā cilvēks, kurš atgriezies mājās pēc ilga, grūta ceļojuma, kā neveiksmīgs ceļinieks, kurš atgriezies, lai ieņemtu sev pienācīgo vietu pasaulē. Bija labi šeit atkal sēdēt, labi atkal gribēt šeit atrasties, un pēc laimes viļņa, kas mani pārņēma, iekārtojoties pie vecā galda, es nolēmu atzīmēt šo notikumu, ierakstot kaut ko zilajā piezīmju grāmatā.

Es ieliku jaunu patronu pildspalvā, atvēru kladi pirmajā lapā un palūkojos uz pirmo līniju. Man nebija ne jausmas, kā iesākt. Šī vingrinājuma mērķis galvenokārt bija nevis uzrakstīt kaut ko konkrētu, bet gan pierādīt sev, ka manī joprojām ir rakstnieka gars — tātad nebija nozīmes tam, ko es rakstu, tikai tam, ka es vispār kaut ko uzrakstu. Derētu jebkas, ikviens teikums būtu tikpat vērtīgs kā jebkurš cits, tomēr es negribēju sākt šīs klades pakļaušanu ar kaut ko idiotisku, tāpēc vilcinājos, lūkodamies uz sīkajiem kvadrātiem, kas izraibināja lappusi, bāli zilo līniju rindām, kas krustām šķērsām stiepās pār baltumu un kļuva par mazu, identisku kastīšu lauku, un, ļaudams domām klejot iekšā un ārā no šīm viegli iezīmētajām robežām, es piepeši atcerējos sarunu ar savu draugu Džonu Trosu, kas risinājās pirms pāris nedēļām. Kad bijām kopā, mēs reti runājām par grāmatām, bet todien Džons ieminējās, ka atkal pārlasot dažu romānu rakstnieku darbus, kurus apbrīnojis jaunībā, jo viņam gribējies uzzināt, vai šie darbi sevi attaisnos vai ne, gribējies zināt, vai vērtējums, ko viņš izteicis divdesmit gadu vecumā, būs tāds pats arī tagad, kad pagājuši jau vairāk nekā trīsdesmit gadi. Viņš stāstīja par desmit rakstniekiem, par divdesmit rakstniekiem, pieminēdams visus, sākot no Folknera un Ficdžeralda, beidzot ar Dostojevski un Flobēru, bet tā piezīme, kas manā atmiņā bija palikusi visspilgtākā — un kas man atkal ienāca prātā tagad, kad es sēdēju pie sava galda un man priekšā gulēja atvērta zilā piezīmju grāmata — bija neliela novirzīšanās no galvenā temata, runājot par anekdoti kādā no Dešila Hemeta grāmatām. — Tur kaut kur slēpjas romāns, — Džons toreiz teica. — Es esmu pārāk vecs, lai pats varētu to izdomāt, bet tāds jauns un sprauns puisis kā tu ar to varētu patiešām lidot, pārvērst to par kaut ko vērtīgu. Tas ir lielisks ievads. Viss, kas tev nepieciešams, ir tam pielāgots stāsts.²

Viņš runāja par epizodi ar Flitkraftu «Maltas piekūna» septītajā nodaļā, dīvaino alegoriju, ko Sems Speids stāsta Brigidai O’Šonesijai par vīru, kurš aizsoļo prom no savas dzīves un pazūd. Flitkrafts ir izcili konservatīvs cilvēks — vīrs, tēvs, panākumus guvis uzņēmējs, cilvēks, kam nav nekā, par ko sūdzēties. Reiz kādā pēcpusdienā, kad viņš dodas pusdienās, no būvlaukuma ēkas desmitajā stāvā nokrīt sija un gandrīz piezemējas viņam uz galvas. Tikai vienu vai divas collas tuvāk, un Flitkrafts tiktu saspiests, bet sija viņam netrāpa, un vienīgais ievainojums ir no sīkas asfalta šķembas, kas uzlido gaisā un iedzeļ viņam sejā. Tomēr tāda izglābšanās par mata tiesu viņu satriec, un viņš nespēj izstumt šo atgadījumu no apziņas. Hemets to apraksta šādi: «Viņš jutās tā, it kā kāds būtu noņēmis dzīvei vāku un ļāvis viņam ieraudzīt tās darbības principu». Flitkrafts saprot, ka pasaule nav tā saprātīgā, kārtīgā vieta, pat kādu viņš to uzskatījis, ka viņš no paša sākuma domājis nepareizi un nekad nav zinājis pat pašas elementārākās lietas. Pasaulē valda gadījums. Nejaušība mūs vajā katru dzīves dienu, un šī dzīve var mums tikt atņemta jebkurā mirklī — tāpat vien, bez iemesla. Brīdī, kad pusdienas ir paēstas, viņš secina, ka vienīgā izvēles iespēja ir pakļauties šai iznīcības varai, sašķaidīt savu dzīvi gabalos ar kādu bezjēdzīgu, patvaļīgu, sevi noliedzošu rīcību. Viņš cīnīsies pret uguni ar uguni, un, pat nepūlēdamies atgriezties mājās vai atvadīties no savas ģimenes, pat nepapūlēdamies izņemt no sava rēķina kaut nedaudz naudas, viņš pieceļas no galda, dodas uz citu pilsētu un sāk savu dzīvi no sākuma.

Divās nedēļās, kas pagājušas, kopš mēs ar Džonu runājām par šo fragmentu, man ne reizi nebija ienācis prātā, ka es varētu vēlēties pieņemt izaicinājumu un izvērst minēto stāstu. Es piekritu viņa teiktajam, ka tas ir labs sižets — labs tāpēc, ka mēs visi esam iztēlojušies, kā būtu atteikties no savas dzīves, labs tāpēc, ka mums visiem ir bijis tāds mirklis, kad mēs gribam būt kāds cits — bet tas nenozīmēja, ka mani interesētu iespēja to izpētīt. Tomēr tajā rītā, kad es sēdēju pie sava galda pirmo reizi gandrīz deviņu mēnešu laikā, lūkodamies uz savu nupat iegādāto piezīmju grāmatu un pūlēdamies izdomāt pirmo teikumu, kas neliktu man kaunēties vai neatņemtu man drosmi, es nolēmu pamēģināt rakstīt par šo veco epizodi ar Flitkraftu. Tas bija tikai iegansts, veids, kādā es meklēju ieeju. Ja es varētu uzmest dažas pietiekami interesantas idejas, tad es to vismaz varētu saukt par sākumu, pat ja pēc divdesmit minūtēm pārtrauktu rakstīt un nekad vairs neko šajā virzienā nedarītu. Tā nu es noņēmu pildspalvas vāciņu, pieliku galu pie pirmās lapas pirmās rindiņas sākuma zilajā kladē un sāku rakstīt.

Vārdi nāca ātri, bez aizķeršanas, šķietami neprasot nekādu piepūli. Man tas likās pārsteidzoši, bet, kamēr vien es turpināju virzīt roku no kreisās puses uz labo, nākamais vārds visu laiku turpat vien bija, gaidīdams mirkli, kad varēs izlīt no pildspalvas. Es savu Flitkraftu redzēju kā vīru, vārdā Niks Bovens. Viņam ir pāri trīsdesmit gadiem, viņš strādā par redaktoru lielā Ņujorkas izdevniecībā un ir precējies ar sievieti, kuru sauc Eva. Sekojot Hemeta radītā prototipa priekšzīmei, viņš ir neizbēgami labs darbinieks, kolēģi viņu apbrīno, viņš ir Žnansiāli nodrošināts, dzīvo laimīgā laulībā un tā tālāk. Vismaz tā tas šķistu novērotājam no malas, bet, sākoties manai stāsta versijai, Bovenu jau kādu laiku māc drūmas pārdomas. Darbs viņu sācis garlaikot (kaut gan viņš nevēlas to atzīt), un pēc pieciem relatīvi stabiliem un apmierinājuma pilniem gadiem ar Evu viņa laulība nonākusi strupceļā (vēl viens fakts, kuru atzīt viņam nepietiek drosmes). Tomēr Niks nevis gremdējas pārdomās par savu briestošo neapmierinātību, bet gan pavada brīvo laiku garāžā Debrosē ielā Tribekas rajonā, nododamies ilglaicīgam projektam — atjaunot salauzta «Jaguar» motoru, ko viņš nopircis trešajā savas laulības gadā. Viņš ir jauns un iecienīts redaktors cienījamā Ņujorkas uzņēmumā, bet patiesībā viņam labāk patīk strādāt ar rokām.

Sākoties stāstam, uz Bovena galda nonācis romāna manuskripts. Tas ir īss darbs ar daudznozīmīgu nosaukumu «Orākulu nakts», un to uzrakstījusi Silvija Maksvela, pazīstama 20. un 30. gadu rakstniece, kura mirusi pirms gandrīz diviem gadu desmitiem. Aģents, kurš to atsūtījis, stāsta, ka šī pazudusī grāmata sarakstīta 1927. gadā, kad Maksvela aizbēga uz Franciju kopā ar angli, vārdā Džeremijs Skots, nenozīmīgu tā laikmeta mākslinieku, kurš vēlāk strādājis par dekorāciju veidotāju britu un amerikāņu filmām. Dēka ilga astoņpadsmit mēnešu, un, kad tā beidzās, Silvija Maksvela atgriezās Ņujorkā, atstādama grāmatu Skotam. Viņš to glabāja visu savu turpmāko mūžu, un, kad viņš astoņdesmit septiņu gadu vecumā nomira, dažus mēnešus pirms mana stāsta sākuma, viņa testamentā tika atrasts noteikums, saskaņā ar kuru manuskripts tika novēlēts Maksvelas mazmeitai, jaunai amerikānietei Rozai Laitmenai. Tieši viņa nodevusi grāmatu aģentam līdz ar sīkām norādēm, ka tā vispirms jānosūta Nikam Bovenam, pirms kādam citam rodas iespēja to izlasīt.

 

² Džonam bija piecdesmit seši gadi. Jā, viņš nebija jauns, tomēr arī ne tik vecs, lai pašam tā šķistu, īpaši tāpēc, ka viņš novecoja rāmi un joprojām izskatījās kā vīrietis, kas vēl nav sasniedzis piecdesmit. Es pazinu viņu jau trīs gadus, un mūsu draudzība bija tiešas sekas tam, ka apprecējos ar Greisu. Viņas tēvs mācījās Prinstonā kopā ar Džonu tūlīt pēc Otrā pasaules kara, un, kaut gan viņi abi darbojās dažādās sfērās (Greisas tēvs bija apgabala federālās tiesas tiesnesis Šarlotsvilā, Virdžīnijas štatā), viņi arī pēc tam palika tuvi draugi. Tāpēc es ar viņu iepazinos kā ar ģimenes draugu, nevis pazīstamo romānu rakstnieku, kura darbus lasīju jau kopš vidusskolas — un kuru es joprojām uzskatīju par vienu no mūsu labākajiem rakstniekiem.

No 1952. līdz 1975. gadam viņš bija laidis klajā sešus darbus, bet jau septiņus gadus nebija nekā jauna. Tomēr Džons visu mūžu strādājis lēni, un tas, ka pārtraukums starp grāmatām bijis nedaudz ilgāks nekā parasti, nenozīmēja, ka viņš neraksta. Kopš iznākšanas no slimnīcas biju pavadījis kopā ar viņu vairākas pēcpusdienas, un starp mūsu sarunām par manu veselību (par ko viņš bija ļoti norūpējies un nerimtīgi izrādīja raizes), viņa 20 gadus veco dēlu Džeikobu (kas pēdējā laikā sagādāja viņam daudz sirdēstu) un izmisīgi ķepurojošos «Mets» komandu (ilgstoša kopīga aizraušanās) viņš bija iespraudis pietiekami daudz mājienu par savu pašreizējo nodarbi, lai ļautu nojaust, ka viņš ir līdz ausīm kaut kur iegrimis un velta lielāko daļu laika projektam, kas krietni pavirzījies uz priekšu — un tagad, iespējams, tuvojas beigām.

 

No angļu valodas tulkojusi Diāna Smilga.