Džozefs Helers: Āķis 22 (5)

2007. gada 1. maijā, plkst. 12:37

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
AGB, 2007

8. nodaļa

Leitnants Šaiskopfs

Pat Klevindžers netika gudrs, kā Mailo tas izdodas, bet Klevindžers zināja visu. Par karu viņš zināja pilnīgi visu, izņemot to, kāpēc Joserianam jāmirst, ja kaprālim Snārkam ļauts dzīvot, vai kāpēc kaprālim Snārkam jāmirst, ja Joserianam ļauts dzīvot. Tas bija zemisks un netīrs karš, un Joserians mierīgi varētu izdzīvot arī bez tā — varbūt pat dzīvot mūžīgi. Tikai maza daļiņa viņa tautiešu bija gatavi atdot dzīvību, lai karā uzvarētu, un viņš nekādi nevēlējās būt viens no tiem. Mirt vai nemirt — tāds bija jautājums, un Klevindžers, pūloties uz to atbildēt, teju jau tuvojās spēku izsīkumam. Vēsture nepieprasīja Joseriana priekšlaicīgo nāvi, taisnīgums mierīgi varēja bez tās iztikt, progresu tā neietekmēja, uzvara nevarēja būt no tās atkarīga.

Vīri mirs — tā bija nepieciešamība; kuri vīri mirs — to jau varēja uzskatīt par nejaušību, un Joserians bija ar mieru krist par upuri jebkam, tikai ne kaut kādai nejaušībai. Bet tāds nu bija karš. Vienīgais attaisnojošais apstāklis, ko viņš spēja izdomāt, bija tāds, ka par to labi maksā un tas atbrīvo bērnus no vecāku kaitīgās ietekmes.

Klevindžers zināja daudz, jo viņš bija ģēnijs ar strauji pukstošu sirdi un bālējošu seju. Viņš bija izstīdzējušas, garkājainas, drudžainas smadzenes ar badīgām acīm. Studēdams pēdējā kursā Hārvardā, Klevindžers ieguva gandrīz visas stipendijas, un atlikušās neizdevās iegūt tikai tāpēc, ka viņš bija pārāk aizņemts — viņš parakstīja, izplatīja un apstrīdēja petīcijas, kā arī pievienojās diskusiju grupām un izstājās no tām, apmeklēja jauniešu kongresus, piketēja pret citiem jauniešu kongresiem un organizēja studentu komitejas, lai aizstāvētu padzītos fakultātes locekļus. Visi bija vienisprātis, ka Klevindžers noteikti liks savam vārdam tālu izskanēt akadēmiskajā pasaulē. Īsāk sakot, Klevindžers bija viens no tiem cilvēkiem, kam ir liels talants, bet nav smadzeņu, un to zināja visi, izņemot tos, kuri to uzzināja vēlāk.

Tātad, Klevindžers bija idiots. Joserianam bieži šķita, ka viņš izskatās pēc kāda no tiem cilvēkiem, kas vazājas pa modernajiem muzejiem, acis nenolaizdams no mākslas. Tā, protams, bija ilūzija, ko radīja Klevindžera nosliece fanātiski blenzt uz kāda jautājuma vienu pusi un tā arī nekad neieraudzīt otru. Politiskā ziņā viņš bija humānists, kas prot atšķirt labo no kreisās puses un ir neomulīgi iestrēdzis starp abām. Viņš nemitīgi aizstāvēja savus draugus komunistus savu labā spārna ienaidnieku priekšā un savus labā spārna draugus savu ienaidnieku komunistu priekšā, un abas grupas vienprātīgi necieta Klevindžeru un nekad neaizstāvēja kāda priekšā, jo uzskatīja viņu par stulbeni.

Viņš bija ļoti nopietns, ļoti dedzīgs un ļoti apzinīgs stulbenis. Ja ar viņu aizgāja uz kino, tad pēc tam noteikti bija jāiesaistās diskusijā par empātiju, Aristoteli, kinematogrāfiju kā materiālistiskās sabiedrības mākslas formu, pienākumu un labo vēsti. Meitenēm, ko viņš veda uz teātri, bija jāpagaida līdz pirmajam starpbrīdim, lai uzzinātu, vai viņas redz labu vai sliktu lugu, un tad viņas to uzzināja vienā rāvienā. Viņš bija karojošs ideālists, kurš vadīja krusta karu pret rasu aizspriedumiem un, sastopoties ar tiem, ģība. Viņš pārzināja visus literatūras aspektus, izņemot tās izbaudīšanu.

Joserians mēģināja viņam palīdzēt. — Nemaz neuzdrošinies rīkoties tik stulbi, — viņš Klevindžeram ieteica, kad abi vēl mācījās kadetu skolā Santaenā Kalifornijas štatā.

— Es viņam pateikšu, — Klevindžers neatlaidās, kad abi sēdēja augstajās solu rindās un lūkojās lejup uz papildu mācīblaukumu, kur leitnants Šaiskopfs trakodams skraidīja šurpu turpu kā Līrs bez bārdas.

— Nu kāpēc gan tas piemeklē mani? — leitnants Šaiskopfs gaudoja.

— Sēdi rāms, stulbeni, — Joserians tēvišķīgi pamācīja Klevindžeru.

— Tu nezini, ko runā, — Klevindžers iebilda.

— Es zinu pietiekami, lai nekustētos, stulbeni.

Leitnants Šaiskopfs plēsa matus un grieza zobus. Viņa gumijai līdzīgie vaigi kratījās moku lēkmēs. Problēmas viņam sagādāja aviācijas kadetu eskadriļa, kam bija slikts morālais noskaņojums un kas parādes prasmju sacensībās, kuras notika katru svētdienas pēcpusdienu, maršēja gluži vienkārši drausmīgi. Sliktais morālais noskaņojums bija izskaidrojams ar to, ka šie zeļļi negribēja maršēt parādēs katru svētdienas pēcpusdienu un, protams, ar to, ka leitnants Šaiskopfs pats bija iecēlis kadetu virsniekus no viņu vidus, nevis ļāvis tos izvēlēties viņiem pašiem.

— Es gribu, lai kāds man to pasaka, — leitnants Šaiskopfs vērsās pie viņiem, kā lūgšanu skaitīdams. — Ja es kaut kādā ziņā esmu pie tā vainīgs, tad gribu, lai kāds man pasaka to.

— Viņš grib, lai kāds viņam pasaka, — Klevindžers ieminējās.

— Viņš grib, lai visi klusē, stulbeni, — Joserians atbildēja.

— Vai tad tu nedzirdēji, ko viņš teica? — Klevindžers neatkāpās.

— Es visu dzirdēju, — Joserians piekrita. — Es dzirdēju, kā viņš ļoti skaļi un skaidri pateica, ka vēlas, lai mēs visi turam muti ciet, ja negribam iekulties lielās nepatikšanās.

— Es jūs nesodīšu, — leitnants Šaiskopfs zvērēja.

— Viņš apgalvo, ka mani nesodīs, — Klevindžers sacīja.

— Viņš tevi izrūnīs, — Joserians noteica.

— Es zvēru, ka nesodīšu jūs, — leitnants Šaiskopfs solīja. — Es būšu pateicīgs vīram, kurš pateiks man patiesību.

— Viņš tevi ienīdīs, — Joserians teica. — Ienīdīs līdz pat savai nāvei.

Leitnants Šaiskopfs bija beidzis Rezerves virsnieku mācību programmu un patiesībā priecājās par to, ka sācies karš, jo tagad viņam bija iespēja katru dienu valkāt formastērpu un precīzā, militārā balsī sacīt «Vīri!» baram bērnu, kas iekrita viņa ķetnās ik pēc astoņām nedēļām pa ceļam uz miesnieka bluķi. Viņš bija ambiciozs tips, nesaprata jokus, bet ļoti nopietni uztvēra savus pienākumus un pasmaidīja tikai tad, ja kādam sāncensim virsniekam Santaenas armijas gaisa flotes bāzē piemetās ilgstoša slimība. Leitnantam Šaiskopfam bija vāja redze un hroniskas sinusa problēmas, tāpēc karš viņam šķita īpaši patīkams, jo nedraudēja briesmas tikt nosūtītam karot uz ārzemēm. Leitnanta lielākā priekšrocība bija viņa sieva, savukārt sievas lielākā priekšrocība bija draudzene, vārdā Dorija Daza, kura ļāvās mīlas priekiem, kad vien radās iespēja, un kurai bija Sieviešu armijas daļas formastērps, ko leitnanta Šaiskopfa sieva ik nedēļas nogali uzvilka un novilka par prieku katram kadetam sava vīra eskadriļā, kurš gribētu iezagties viņā.

Dorija Daza bija maza, dzīvīga palaistuve, zaļā vara un zelta mīlētāja, kurai to darīt vislabāk patika nojumēs, telefona būdiņās, treniņu telpās un autoostu kioskos. Pasaulē bija maz tāda, ko Dorija nebūtu izmēģinājusi, un vēl mazāk tāda, ko viņa atsacītos mēģināt. Viņa bija bezkaunīga, slaida, deviņpadsmit gadus veca un agresīva. Viņa iznīcināja kaudzēm pašlepnuma un lika vīriešiem no rīta just pašpārmetumus par to, ka ļāvuši sevi izmantot un pēcāk atgrūst. Joserians viņu mīlēja. Viņa bija apbrīnojami daiļš skuķis un Joserianu uzskatīja tikai par mēreni pievilcīgu puisi. Viņš jūsmoja, kā visur zem viņas ādas jūtami atsperīgi muskuļi, — to vienīgo reizi, kad viņa ļāva tiem pieskarties. Joserians tik ļoti mīlēja Doriju Dazu, ka nespēja atturēties no kaisles pilnas mīlēšanās ar leitnanta Šaiskopfa sievu. Viņš darīja to katru nedēļu — lai atriebtos leitnantam Šaiskopfam par to, kā leitnants Šaiskopfs atriebās Klevindžeram.

Leitnanta Šaiskopfa sieva atriebās leitnantam Šaiskopfam par kādu neaizmirstamu noziegumu, ko viņa nekādi nespēja atcerēties. Viņa bija tukla, sārta, tūļīga meitene, kas lasīja labas grāmatas un nemitīgi bikstīja Joserianu, lai tas izbeidz būt tik buržuāzisks, bet viņa izlaida burtu «r». Viņai vienmēr blakus bija laba grāmata, pat tad, kad viņa gulēja gultā un uz maigā auguma nebija nekā, izņemot Joserianu un Dorijas Dazas pazīšanas zīmes. Joserianu viņa garlaikoja, tomēr viņš juta, ka arī šajā būtnē ir iemīlējies. Viņa bija jukusi matemātikas maģistre no Vortona biznesa skolas, bet nespēja katru mēnesi aizskaitīt līdz divdesmit astoņi, neiekuļoties nepatikšanās.

— Mīļais, mums atkal būs bērns, — viņa katru mēnesi paziņoja Joserianam.

— Tu esi zaudējusi savu sasodīto galvu, — viņš atbildēja.

— Es runāju nopietni, mazais, — viņa neatlaidās.

— Es arī.

— Mīļais, mums atkal būs bērns, — viņa paziņoja savam vīram.

— Man nav laika, — leitnants Šaiskopfs neiecietīgi norūca. — Vai tad tu nezini, ka notiek parāde?

Leitnants Šaiskopfs ļoti, ļoti gribēja uzvarēt parādes sacensībās un apsūdzēt Klevindžeru Rīcības valdes priekšā par sazvērestību, kuras mērķis bija gāzt leitnanta Šaiskopfa ieceltos kadetu virsniekus. Klevindžers bija problēmu radītājs un asprātis. Leitnants Šaiskopfs zināja, ka Klevindžers sagādās vēl vairāk nepatikšanu, ja netiks uzraudzīts. Vakar cieta kadetu virsnieki, bet rītdien šis vīrs varētu ķerties pie pasaules iekarošanas. Klevindžeram piemita saprāts, un leitnants Šaiskopfs bija pamanījis, ka cilvēki, kam piemīt saprāts, dažreiz ir diezgan gudri. Tādi vīri bija bīstami, un pat jaunie kadetu virsnieki, kam Klevindžers bija palīdzējis iegūt šo nosaukumu, ar prieku būtu gatavi liecināt pret viņu. Lieta pret Klevindžeru bija muļķudroša. Trūka tikai apsūdzības.

Tai nevarēja būt nekāda sakara ar parādēm, jo Klevindžers parādes uztvēra gandrīz tikpat nopietni kā pats leitnants Šaiskopfs. Katru svētdienu agrā pēcpusdienā vīri izbira no savām telpām un pie barakām neveikli nostājās rindās pa divpadsmit. Viņi vaidēja paģiru sāpēs un soli solī kliboja uz savu vietu galvenajā parādes laukumā, kur nekustīgi stāvēja lielajā karstumā kādu stundu vai divas kopā ar vīriem no pārējām sešdesmit vai septiņdesmit kadetu eskadriļām, līdz bija sabrukuši pietiekami daudzi, lai parādi varētu ar godu beigt. Lauka malā stāvēja neatliekamās palīdzības mašīnu rindas un labi sagatavotas nestuvju nesēju komandas, kam visiem bija rācijas. Uz mašīnu jumtiem sēdēja vērotāji ar binokli pie acīm. Kāds ierēdnis skaitīja punktus. Visu šo operācijas fāzi pārraudzīja kara ārsts ar kaislīgu tieksmi uz grāmatvedību. Viņš apstiprināja pulsa esamību un pārbaudīja ierēdņa pierakstus. Tiklīdz neatliekamās palīdzības automašīnās bija sakrauts pietiekams skaits samaņu zaudējušo, kara ārsts deva signālu kapelmeistaram, lai tas liek orķestrim spēlēt un beidz parādi. Eskadriļas cita pēc citas maršēja pa lauku, izpildīja neveiklu pagriezienu ap novērotāju soliem un slāja atpakaļ uz savām barakām.

Visas eskadriļas, kas piedalījās parādē, saņēma novērtējumu, maršējot gar novērotāju soliem, kur kopā ar pārējiem virsniekiem sēdēja piepūties pulkvedis lielām, kuplām ūsām. Katras grupas labākā eskadriļa ieguva dzeltenu karodziņu kārts galā, kas patiesībā bija absolūti bezvērtīgs. Bāzes labākā eskadriļa ieguva sarkanu karodziņu garākas kārts galā, kas bija vēl bezvērtīgāks, jo kārts bija smagāka un sagādāja daudz vairāk neērtību, visu nedēļu staipot to apkārt līdz brīdim, kad nākamajā svētdienā sarkano karodziņu ieguva kāda cita eskadriļa. Joserianam šī doma par karodziņiem kā balvām šķita absurda. Tiem netika pievienota ne nauda, ne kādas īpašas privilēģijas. Tāpat kā olimpiskās medaļas un tenisa balvas, tie nozīmēja to, ka ieguvējs izdarījis kaut ko nevienam nevajadzīgu prasmīgāk par visiem pārējiem.

Arī pašas parādes šķita tikpat absurdas. Joserianam parādes riebās. Parādes bija tik ļoti kareivīgas. Viņam riebās tās redzēt, riebās klausīties tajās, riebās iestrēgt satiksmes plūsmā to dēļ. Viņam riebās arī tas, ka viņš spiests tajās piedalīties. Aviācijas kadeta loma jau tāpat bija pietiekami apgrūtinoša, un kareivja tēlošana katru svētdienas pēcpusdienu apdullinošajā karstumā nudien nešķita patīkama, jo tagad bija skaidri redzams, ka šis karš nerims, pirms Joserians beigs apmācību. Tas patiesībā bija vienīgais iemesls, kāpēc viņš brīvprātīgi pieteicās kadetu mācībām. Kareivjiem, kas pieteikušies aviācijas kadetu mācībām, bija daudzas nedēļas, lai gaidītu norīkojumu uz grupu, daudzas nedēļas, līdz viņi kļuva par bombardētājiem-navigatoriem, un vēl daudzas nedēļas operatīvo treniņu, lai sagatavotos dienestam ārzemēs. Toreiz, kad Joserians pieteicās, šķita neticami, ka šis karš varētu būt tik ilgs, jo viņam tika teikts, ka Dievs ir viņa pusē, un vēl viņam teica, ka Dievs var izdarīt visu, ko vien vēlas. Bet karš nebūt netuvojās beigām, un viņa apmācība bija gandrīz galā.

Leitnants Šaiskopfs izmisīgi alka pēc uzvaras parādē un pusi nakts pavadīja nomodā, mēģinādams izdomāt, kā to panākt, bet viņa sieva tikmēr mīlas tvīkumā gaidīja viņu gultā, šķirstīdama Krafta-Ebinga grāmatu un meklēdama savas iecienītākās vietas. Viņš lasīja grāmatas par maršēšanu. Un darbojās ar šokolādes kareivjiem, izņēmis tos no kārbām, līdz tie izkusa viņa rokās, un tad divpadsmit vīru ierindās pārvietoja plastmasas kovboju komplektu, ko bija nopircis kādā namā, kas piegādāja sūtījumus pa pastu. Šajā pasākumā viņš bija izmantojis svešu vārdu, tāpēc dienas laikā slēpa kovbojus no citu acīm. Leonardo anatomijas pētījumi izrādījās neaizstājami. Kādu vakaru viņam radās nepieciešamība pēc dzīva modeļa, un viņš pavēlēja sievai maršēt pa istabu.

— Kailai? — viņa cerīgi vaicāja.

Leitnants Šaiskopfs izmisis uzplāja plaukstas uz acīm. Viņa dzīvi bojāja apziņa, ka viņš piesaistīts sievietei, kura nespēj novērst skatienu no savām neķītrajām seksuālajām vēlmēm un ieraudzīt titānisko cīņu par neiegūstamo, ar šādu cīņu spēja varonīgi aizrauties ikviens augstdzimis vīrs.

— Kāpēc tu nekad neper mani ar pātagu? — viņa kādu nakti vaicāja, uzmetusi lūpu.

— Tāpēc, ka man nav laika, — viņš nepacietīgi atcirta. — Man nav laika. Vai tad tu nezini, ka notiek parāde?

Un viņam patiešām nebija laika. Svētdiena jau klāt, un palikušas tikai septiņas dienas, lai sagatavotos nākamajai parādei. Viņš nespēja saprast, kur pazūd stundas. Pēc trim secīgām parādēm, kurās viņa eskadriļa saņēma viszemāko vērtējumu, leitnants Šaiskopfs bija ieguvis nelāgu reputāciju, un viņš apsvēra visus iespējamos veidus, kā situāciju uzlabot, — pat ideju pienaglot katras rindas divpadsmit vīrus pie gara staba, kas tēsts no kārtīga ozolkoka. Šis plāns nebija izpildāms, jo pagriezienu par deviņdesmit grādiem nebūtu iespējams veikt, ja vien katra vīra muguras pamatnē netiktu ievietots niķeļa sakausējuma šarnīrsavienojums, un leitnants Šaiskopfs zināja, ka viņam ir maz cerību izplēst no mantziņa tik daudz niķeļa sakausējuma šarnīrsavienojumu, kur nu vēl piedabūt slimnīcas ķirurgus viņam palīdzēt.

Nedēļu pēc tam, kad leitnants Šaiskopfs ņēma vērā Klevindžera ieteikumu un ļāva vīriem pašiem ievēlēt savus kadetu virsniekus, eskadriļa ieguva dzelteno karogu. Šis negaidītais panākums Šaiskopfu tik ļoti sajūsmināja, ka viņš no visas sirds iegāza sievai ar kārti pa galvu, kad tā centās ievilkt viņu gultā, lai to nosvinētu. Tādējādi viņš izrādīja savu nicinājumu Rietumu civilizācijas zemākās vidusšķiras seksuālajiem tikumiem. Nākamajā nedēļā eskadriļa ieguva sarkano karodziņu, un leitnants Šaiskopfs no prieka gandrīz sajuka prātā. Vēl pēc nedēļas eskadriļa iekļuva vēsturē, saņemot sarkano karodziņu otro nedēļu pēc kārtas! Nu leitnants Šaiskopfs bija ieguvis pietiekamu pārliecību par saviem spēkiem, lai atklātu lielo pārsteigumu. Izvērstas izpētes gaitā viņš bija atklājis, ka maršētāju rokām, brīvi šūpojoties, kā bija pierasts, nekad nevajadzētu kustēties vairāk kā trīs collu amplitūdā no augšstilba vidus, kas patiesībā nozīmēja, ka tās vispār nedrīkstētu šūpot.

Leitnants Šaiskopfs lielajam pārsteigumam gatavojās rūpīgi un slepeni. Visi viņa eskadriļas kadeti tika nozvērināti, ka jauno maršēšanas tehniku paturēs noslēpumā, viņi to izmēģināja nakts vidū palīgspēku parādes laukumā. Viņi drasēja piķa melnā tumsā un akli triecās cits pret citu, tomēr nekrita panikā, bet mācījās maršēt, nešūpojot rokas. Leitnanta Šaiskopfa sākotnējā doma bija lūgt savam draugam, kas strādāja skārdnieka darbnīcā, ievietot visu vīru augšstilba kaulā niķeļa sakausējuma tapas un ar vara stieplēm piesaistīt tās pie roku locītavām tā, lai plaukstu varētu pakustināt tieši triju collu amplitūdā, tomēr tam pietrūka laika — aizvien pietrūka laika —, un kara apstākļos bija grūti sameklēt labas vara stieples. Turklāt viņam ienāca prātā, ka ar tādu aprīkojumu vīri nespēs pienācīgi krist iespaidīgajā ģībšanas ceremonijā, kas notika pirms maršēšanas, un tas varētu ietekmēt kopējo novērtējumu.

Visu nedēļu, sēdēdams virsnieku klubā, viņš apvaldītā priekā spurca, un tuvāko draugu vidū izplatījās aizrautīgi spriedelējumi.

— Interesanti, ko tas Sūdugalva atkal sadomājis, — leitnants Engls prātoja.

Leitnants Šaiskopfs uz kolēģu jautājumiem atbildēja ar zinošu smaidu. — Svētdien redzēsiet, — viņš apsolīja. — Gan jau redzēsiet.

Tajā svētdienā leitnants Šaiskopfs atklāja savu epohālo pārsteigumu ar pieredzējuša impresārija vērienu. Viņš neko neteica, kamēr pārējās eskadriļas pierastajā gaitā vārgi slāja garām novērotāju soliem. Viņš stāvēja kā sasalis pat tad, kad parādījās viņa paša eskadriļas pirmās ierindas, soļodamas bez roku šūpošanas, un no pārsteigto virsnieku puses atskanēja pirmie šoka pilnie elsieni. Viņš valdījās līdz pat brīdim, kad uzpūtīgais pulkvedis ar lielajām, kuplajām ūsām piesarcis apsviedās riņķī, zibsnīdams piktu skatienu. Tad leitnants Šaiskopfs visu paskaidroja, nākdams klajā ar frāzi, kas padarīja viņu nemirstīgu.

— Skatieties, pulkvedi! — viņš paziņoja. — Bez rokām!

Un tad viņš pārsteigumā sastingušajiem virsniekiem izdalīja apstiprinātas fotokopijas ar neskaidro noteikumu, uz kura balstīja savu neaizmirstamo triumfu. Tā bija leitnanta Šaiskopfa zvaigžņu stunda. Viņš, protams, uzvarēja parādē (neviena roka nepacēlās, lai iebilstu), iegūdams sarkano karodziņu pastāvīgā īpašumā un uz visiem laikiem iznīcinādams svētdienas parādes, jo labus sarkanos karodziņus kara laikā sameklēt ir tikpat grūti kā vara stieples. Leitnants Šaiskopfs turpat uz vietas ieguva virsleitnanta Šaiskopfa pakāpi un sāka savu straujo kāpienu augšup. Nebija daudz tādu cilvēku, kas šā nozīmīgā atklājuma dēļ neslavētu viņu kā patiesu ģēniju.

— Tas leitnants Šaiskopfs, — leitnants Traverss piezīmēja. — Tas nu gan ir patiess ģēnijs militārajā jomā.

— Taisnība, — leitnants Engls piekrita. — Žēl tikai, ka tas idiots atsakās nopērt sievu.

— Nesaprotu, kāds tam sakars ar parādi, — leitnants Traverss auksti iebilda. — Leitnants Bīmess brīnišķīgi slāna Bīmesa kundzi katru reizi, kad viņiem ir seksuālas attiecības, bet parādēs viņš nav pat graša vērts.

— Es runāju par šaustīšanu, — leitnants Engls atcirta. — Kuru gan interesē parādes?

Patiesību sakot, leitnants Šaiskopfs bija vienīgais, kuru interesēja parādes, jo visiem pārējiem bija vienalga, it īpaši uzpūtīgajam pulkvedim ar lielajām, kuplajām ūsām, kurš bija Rīcības valdes priekšsēdētājs, viņš sāka aurot uz Klevindžeru tajā pašā mirklī, kad tas bikli ienāca istabā, lai paziņotu, ka ir nevainīgs noziegumos, kuros leitnants Šaiskopfs viņu apsūdzējis. Pulkvedis trieca dūri pret galdu, savainoja roku un tik ļoti saniknojās, ka trieca dūri pret galdu vēl spēcīgāk un savainojās vēl vairāk. Leitnants Šaiskopfs, sakniebis lūpas, drūmi paglūnēja uz Klevindžeru, sašutis par to, cik sliktu iespaidu tas atstāj uz pulkvedi.

— Pēc sešdesmit dienām jūs cīnīsieties ar Billiju Petroli! — pulkvedis ar lielajām, kuplajām ūsām rēca. — Un jūs uzskatāt, ka tas ir viens liels joks!

— Es neuzskatu, ka tas ir joks, ser, — Klevindžers atbildēja.

— Nepārtrauciet mani.

— Jā, ser.

— Un sakiet «ser», kad to darāt, — majors Metkālfs pavēlēja.

— Jā, ser.

— Vai tad jūs nupat nesaņēmāt pavēli nepārtraukt virsniekus? — majors Metkālfs aukstā tonī painteresējās.

— Bet es nevienu nepārtraucu, ser, — Klevindžers protestēja.

— Nē. Un jūs arī neteicāt «ser». Pievienojiet šo pārkāpumu pārējām apsūdzībām, — majors Metkālfs pavēlēja kaprālim, kurš prata stenografēt. — Viņš neteica «ser» virsniekiem ar augstāku pakāpi, tos nepārtraukdams.

— Metkālf, — pulkvedis sacīja, — tu esi viens sasodīts stulbenis. Vai tu to zini?

Majors Metkālfs krampjaini norija siekalas. — Jā, ser.

— Tad pievaldi savu stulbo muti. Tevis teiktajā nav ne mazākās jēgas.

Šajā sarunā piedalījās trīs Rīcības valdes locekļi — uzpūtīgais pulkvedis ar lielajām, kuplajām ūsām, leitnants Šaiskopfs un majors Metkālfs, kurš mēģināja panākt tēraudcietu skatienu savās acīs. Tā kā leitnants Šaiskopfs bija Rīcības valdes loceklis, viņš bija arī viens no tiesnešiem, kuram jāizsver lietā pret Klevindžeru iesniegtie apsūdzētāja argumenti. Leitnants Šaiskopfs bija arī apsūdzētājs. Protams, Klevindžeram tika piešķirts virsnieks, kuram uzdots viņu aizstāvēt. Un, pats par sevi saprotams, arī šis virsnieks bija leitnants Šaiskopfs.

Klevindžeram tas viss šķita ļoti mulsinoši, un viņš sāka šausmās trīcēt, kad pulkvedis pielēca kājās kā milzīgs vulkāna izvirdums un draudēja saplosīt viņa smirdošo, gļēvulīgo ķermeni gabalos. Kādu dienu, maršējot uz nodarbībām, viņš bija nedaudz paklupis; nākamajā dienā viņam tika oficiāli izvirzīta apsūdzība par «ierindas izjaukšanu marša laikā, noziedzīgu uzbrukumu, neizvēlīgu uzvedību, grūtsirdību, valsts nodevību, izaicināšanu, izlēcieniem, klasiskās mūzikas klausīšanos un tā tālāk.» Īsāk sakot, tā bija piekasīšanās sīkumiem, un te nu viņš stāvēja, šausmās lūkodamies uz uzpūtīgo pulkvedi, kas vēlreiz ieaurojās, ka pēc sešdesmit dienām Klevindžers cīnīsies ar Billiju Petroli, un noprasīja, kā viņam, pie velna, patiktu, ja viņu izmestu no kadetu programmas un nosūtītu uz Zālamana salām, kur būtu jāaprok līķi. Klevindžers godbijīgi atbildēja, ka viņam tas nemaz nepatiktu. Viņš bija stulbenis, kuram labāk patiktu pašam kļūt par līķi, nekā to apbedīt. Pulkvedis atgāzās krēslā, piepeši kļuvis rāms, atturīgs un glaimīgi pieklājīgs.

— Ko jūs gribējāt teikt, — viņš lēnām ierunājās, — kad sacījāt, ka mēs jūs nevaram sodīt?

— Kad, ser?

— Jautājumus uzdodu es. Jūs uz tiem atbildat.

— Jā, ser. Es…

— Vai jūs domājāt, ka mēs jūs izsaucām, lai jūs uzdotu jautājumus un es uz tiem atbildētu?

— Nē, ser. Es…

— Kāpēc mēs jūs izsaucām?

— Lai uzdotu jautājumus.

— Tieši tā! — pulkvedis ieaurojās. — Un tagad labāk uz dažiem atbildiet, pirms es iedauzu jūsu sasodīto galvaskausu. Ko jūs, nolāpītais maitasgabal, gribējāt teikt ar to, pie velna, ka mēs nevaram jūs sodīt?

— Manuprāt, es nekad neko tādu neesmu teicis, ser.

— Lūdzu, runājiet skaļāk. Es jūs nedzirdēju.

— Jā, ser. Es…

— Lūdzu, runājiet skaļāk. Viņš jūs nedzirdēja.

— Jā, ser. Es…

— Metkālf!

— Jā, ser?

— Vai tad es neliku tev turēt ciet tavu stulbo muti?

— Jā, ser.

— Tad turi ciet savu stulbo muti, kad es tev lieku to turēt ciet. Vai saproti? Runājiet skaļāk, lūdzu. Es jūs nedzirdēju.

— Jā, ser. Es…

— Metkālf, vai tā kāja, uz kuras es šobrīd esmu uzkāpis, ir tavējā?

— Nē, ser. Tā droši vien ir leitnanta Šaiskopfa kāja.

— Tā nav mana kāja, — leitnants Šaiskopfs sacīja.

— Iespējams, tā tomēr ir mana kāja, — majors Metkālfs atzinās.

— Aizvāc to!

— Jā, ser. Jums būs vispirms jānoņem sava kāja, pulkvedi. Tā atrodas uz manējās.

— Vai tu gribi teikt, ka man jāaizvāc sava kāja?

— Nē, ser. Nemūžam.

— Tad aizvāc kāju un turi ciet savu stulbo muti. Runājiet skaļāk, lūdzu, es jūs nedzirdēju.

— Jā, ser. Es sacīju, ka nekad neesmu teicis, ka jūs nevarat mani sodīt.

— Par ko jūs, pie velna, runājat?

— Es atbildu uz jūsu jautājumu, ser.

— Kādu jautājumu?

— «Ko jūs, nolāpītais maitasgabal, gribējāt teikt ar to, pie velna, ka mēs nevaram jūs sodīt?» — kaprālis, kas prata stenografēt, noskaitīja, lasīdams no sava piezīmju bloknota.

— Nu labi, — pulkvedis sacīja. — Ko jūs, pie velna, gribējāt ar to teikt?

— Es neteicu, ka jūs nevarat mani sodīt, ser.

— Kad? — pulkvedis jautāja.

— Par ko ir runa, ser?

— Jūs atkal uzdodat man jautājumus.

— Atvainojiet, ser. Es diemžēl nesaprotu jūsu jautājumu.

— Kad jūs neteicāt, ka mēs nevaram jūs sodīt? Vai tiešām nesaprotat manu jautājumu?

— Nē, ser. Nesaprotu.

— To jūs nupat jau teicāt. Tagad labāk atbildiet uz manu jautājumu.

— Bet kā lai atbildu uz to?

— Jūs atkal uzdodat man jautājumu.

— Atvainojiet, ser. Bet es nezinu, kā uz to atbildēt. Es nekad neesmu teicis, ka jūs nevarat mani sodīt.

— Tagad jūs mums sakāt, kad to teicāt. Es jums lūdzu mums pateikt, kad jūs to neteicāt.

Klevindžers dziļi ievilka elpu. — Es vienmēr neesmu teicis, ka jūs nevarat mani sodīt, ser.

— Tā jau ir daudz labāk, mister Klevindžer, lai gan jūs nekaunīgi melojat. Kas notika vakar atejā? Vai tad jūs nepačukstējāt tam otram padauzas dēlam, kas mums nepatīk, vai jūs nečukstējāt viņam, ka mēs nevaram jūs sodīt? Kā viņu sauc?

— Joserians, ser, — sacīja leitnants Šaiskopfs.

— Jā, Joserians. Pareizi. Joserians. Joserians? Vai tas ir viņa vārds? Joserians? Kas tas tāds, pie velna, par vārdu — Joserians?

Leitnantam Šaiskopfam vienmēr pie rokas bija fakti. — Tas ir Joseriana vārds, ser, — viņš paskaidroja.

— Jā, laikam jau gan. Vai jūs nečukstējāt Joserianam, ka mēs nevaram jūs sodīt?

— Ak nē, ser. Es čukstēju, ka jūs nevarēsiet atzīt mani par vainīgu.

— Varbūt es esmu stulbs, — pulkvedis viņu pārtrauca, — jo nespēju saskatīt atšķirību. Varbūt esmu pat ļoti stulbs.

— Tā…

— Jūs esat viens mutīgs suņabērns, vai ne? Neviens nelūdza jums paskaidrojumus, bet jūs man sniedzat paskaidrojumus. Es kaut ko paziņoju, nevis lūdzu paskaidrojumus. Jūs esat mutīgs maitasgabals, vai ne?

— Nē, ser.

— Nē, ser? Vai jūs mani saucat par vienu sasodītu meli?

— Ak nē, ser.

— Tad jūs esat mutīgs maitasgabals, vai ne?

— Nē, ser.

— Vai jūs mēģināt ar mani salekties?

— Nē, ser.

— Tātad esat mutīgs maitasgabals?

— Nē, ser.

— Nolādēts, jūs tiešām mēģināt ar mani salekties. Man neko nemaksātu pārlēkt pār šo lielo galdu un saraut jūsu smirdīgo, gļēvulīgo ķermeni gabalos.

— Dariet to! Dariet to! — majors Metkālfs iesaucās.

— Metkālf, tu smirdīgais kuņas bērns! Vai tad es tev neliku turēt ciet savu smirdīgo, gļēvulīgo, stulbo muti?

— Jā, ser. Piedodiet, ser.

— Tad dari to!

— Es tikai mēģināju mācīties, ser. Cilvēks var mācīties tikai tad, ja mēģina kaut ko izdarīt.

— Kurš to teicis?

— Visi to saka, ser. To saka pat leitnants Šaiskopfs.

— Vai jūs to sakāt?

— Jā, ser, — leitnants Šaiskopfs atbildēja. — Bet to saka visi.

— Nu labi, Metkālf, mēģini turēt ciet savu stulbo muti, un varbūt tā arī iemācīsieties to darīt. Tātad, pie kā mēs palikām? Nolasiet man pēdējo teikumu!

— «Nolasiet man pēdējo teikumu,» — nolasīja kaprālis, kurš prata stenografēt.

— Ne jau manu pēdējo teikumu, stulbeni! — pulkvedis ierēcās. — Kāda cita pēdējo teikumu.

— «Nolasiet man pēdējo teikumu,» — kaprālis nolasīja.

— Tas atkal ir mans pēdējais teikums! — pulkvedis ierēcās, niknumā piesarcis.

— Nē, ser, — kaprālis iebilda. — Tas ir mans pēdējais teikumus. Es pirms brīža jums to nolasīju. Vai tiešām neatceraties, ser? Tas notika pirms pavisam maza brīža.

— Ak tu mīļais Dievs! Nolasi man viņa pēdējo teikumu, stulbeni. Paklau, kā tevi vispār, ellē, sauc?

— Popindžejs, ser.

— Nu, tu būsi nākamais, Popindžej. Tiklīdz beigsies šī tiesa, sāksies tavējā. Saprati?

— Jā, ser. Par ko mani apsūdzēs?

— Kāda tam, pie velna, nozīme? Vai jūs dzirdējāt, ko viņš man jautāja? Uzzināsi, Popindžej, — tiklīdz būsim tikuši galā ar Klevindžeru, tu to uzzināsi. Kadet Klevindžer, ko jūs… Jūs esat kadets Klevindžers, nevis Popindžejs, vai ne?

— Jā, ser.

— Labi. Ko jūs…

— Es esmu Popindžejs, ser.

— Popindžej, vai jūsu tēvs ir miljonārs vai arī senāta loceklis?

— Nē, ser.

— Tad jūs esat dziļā bedrē, Popindžej, un jums nav kāpņu. Viņš taču nav ģenerālis vai arī augstu stāvošs administrācijas darbinieks, ko?

— Nē, ser.

— Ļoti labi. Ar ko jūsu tēvs nodarbojas?

— Viņš ir miris, ser.

— Ļoti, ļoti labi. Tu patiešām esi dimbā, Popindžej. Vai Popindžejs ir tavs īstais vārds? Kas tas tāds, pie velna, par vārdu — Popindžejs? Man nepatīk.

— Tas ir Popindžeja vārds, ser, — leitnants Šaiskopfs paskaidroja.

— Nu, man tas nepatīk, Popindžej, un es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu saraut tavu smirdīgo, gļēvulīgo ķermeni gabalos. Kadet Klevindžer, lūdzu, atkārtojiet, ko jūs tur, pie velna, čukstējāt vai nečukstējāt Joserianam, vēlu vakarā sēdēdams atejā?

— Jā, ser. Es sacīju, ka jūs nevarēsiet atzīt mani par vainīgu…

— Sāksim no šīs vietas. Kadet Klevindžer, ko tieši jūs gribējāt teikt, kad sacījāt, ka mēs nevarēsim jūs sodīt?

— Es neteicu, ka jūs nevarēsiet mani sodīt, ser.

— Kad?

— Par ko ir runa, ser?

— Nolādēts, vai jūs atkal sāksiet mani izprašņāt?

— Nē, ser. Piedodiet.

— Tad atbildiet uz jautājumu. Kad jūs neteicāt, ka mēs nevarēsim jūs sodīt?

— Vakar vēlu atejā, ser.

— Vai tā ir vienīgā reize, kad jūs to neteicāt?

— Nē, ser. Es vienmēr neesmu teicis, ka jūs nevarēsiet mani sodīt. Es tikai teicu Joserianam, ka…

— Neviens jums nejautā, ko jūs teicāt Joserianam. Mēs jums vaicājām, ko jūs viņam neteicāt. Mūs nepavisam neinteresē tas, ko jūs teicāt Joserianam. Vai skaidrs?

— Jā, ser.

— Tad turpinām! Ko jūs teicāt Joserianam?

— Ser, es viņam teicu, ka jūs nevarētu atzīt mani par vainīgu izvirzītajā apsūdzībās, ja vēlaties ievērot…

— Ko tad? Jūs bubināt.

— Beidziet bubināt.

— Jā, ser.

— Un nebubiniet «ser», kad to darāt.

— Metkālf, cūka tāds!

— Jā, ser, — Klevindžers nobubināja. — Taisnīgumu, ser. Ka jūs nevarētu atzīt…

— Taisnīgumu? — Pulkvedis bija pārsteigts. — Kas ir taisnīgums?

— Taisnīgums, ser…

— Nē, tas nav taisnīgums, — pulkvedis ņirdzīgi noteica un atkal sāka dauzīt galvu ar savu lielo, tuklo roku. — Tas ir Kārlis Markss. Es jums pateikšu, kas ir taisnīgums. Taisnīgums ir celis vēderā, pa zodu nazis, kas atnests no smilšu maisiem nokrauta kaujas kuģa pulvera novietnes un iegrūsts tev iekšās, tumsā, nebrīdinot tevi ne ar vienu skaņu. Garote. Lūk, kas ir taisnīgums, kad mums visiem jābūt tik spēcīgiem un raupjiem, lai varētu cīnīties ar Billiju Petroli. No gurna. Saprati?

— Nē, ser.

— Beidziet seroties!

— Jā, ser.

— Un sakiet «ser», kad to nedarāt, — majors Metkālfs pavēlēja.

Klevindžers, protams, bija vainīgs, citādi nemaz netiktu apsūdzēts, un, tā kā vienīgais veids, lai to pierādītu, bija atzīt viņu par vainīgu, tad šo vīru patriotiskais pienākums bija to darīt. Viņam piesprieda nostaigāt piecdesmit septiņas soda dežūras. Popindžejs tika ieslodzīts, lai gūtu mācību, bet majoru Metkālfu nosūtīja uz Zālamana salām aprakt līķus. Soda dežūra nozīmēja, ka nedēļas nogalē piecdesmit minūtes no stundas jāpavada, soļojot šurpu turpu militārās policijas vadības ēkas priekšā, uz pleca turot ārkārtīgi smagu, nepielādētu ieroci.

Klevindžeru tas viss ļoti mulsināja. Apkārt notika daudz savāda, bet Klevindžeram visdīvainākais šķita naids, Rīcības valdes locekļu cietsirdīgais, neslēptais, nežēlīgais naids, kas izķēmoja viņu sejas cietā, atriebīgā grimasē un ļauni zibēja viņu piemiegtajās acīs kā neapdzēšamas ogles. Klevindžeru šis atklājums satrieca. Viņi nolinčotu Klevindžeru, ja vien varētu. Viņi bija trīs pieauguši vīri, bet viņš — vēl zēns, un viņi to ienīda, vēlēdami nāvi. Viņi to ienīda, vēl pirms viņa ierašanās eskadriļā, ienīda, kamēr viņš tur bija, ienīda, kad viņš aizbrauca, un nēsāja sev līdzi šo naidu kā rūpīgi lolojamu dārgumu pat tad, kad šķīrās cits no cita un devās savā dzīvē.

Joserians iepriekšējā vakarā bija līdis vai no ādas laukā, mēģinādams viņu brīdināt. — Tev nav ne mazāko cerību, sīkais, — viņš drūmi paziņoja. — Viņi necieš ebrejus.

— Bet es neesmu ebrejs, — Klevindžers iebilda.

— Tam nebūs nekādas nozīmes, — Joserians noteica, un Joserianam bija taisnība. — Viņi necieš nevienu.

Klevindžers satrūkās kā zibens ķerts. Šie trīs vīri, kas viņu ienīda, runāja viņa valodā un valkāja tādu pašu formastērpu, bet viņš redzēja, ka to sejas, kurās nemanīja ne stariņa mīlestības, bija sastingušas akmenscietā naida grimasē, un saprata, ka nekur visā pasaulē — ne fašistu tankos, lidmašīnās un zemūdenēs, ne bunkuros aiz automātiem, mīnmetējiem vai sprāgstošajiem liesmu metējiem, pat ne izcilās Hermaņa Gēringa pretgaisa spēku divīzijas prasmīgo strēlnieku vai visu to šaušalīgo plānotāju vidū, kas mitinājās Minhenes alus zālēs, — nekur nebija vīru, kas viņu ienīstu vairāk kā šie.

No angļu valodas tulkojusi Diāna Smilga.