Recenzija

Anda Baklāne: Lietas, par kurām obligāti vajadzētu parunāt

Par Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājumu "Zvēri", apgāds "Neputns", 2016

Izlasot Krišjāņa Zeļģa otrās dzejas grāmatas "Zvēri" anotācijā, ka autora "galvenais intereses objekts ir savvaļas zvērs" (Kārlis Vērdiņš), rodas aizdomas, ka te būs darbiņš pašlaik aktuālā ekokritikas virziena pārstāvjiem. Ekokritika, kā būsiet dzirdējuši, ir literatūras kritikas virziens, kas (a) pēta, kā literāros darbos izpaužas cilvēku attiecības ar vidi, dabu, dzīvniekiem un augiem; (b) kritizē šos darbus, ja tie, piemēram, ir pārāk pielaidīgi pret patērniecisku un imperiālu dabas ekspluatēšanu. No 20. gadsimta beigās dzimuša autora, kāds ir Zeļģis, protams, drīzāk varētu sagaidīt, ka viņš pats būs dabas aizsardzības entuziasts, nevis sirms pastorālists, kurš uzlūko dabu tā, it kā pats dievs tēvs to būtu izgatavojis tieši viņam un piešķīris lietošanā. Vai Zeļģa dzejā parādās nosliece uz ekoloģisku aktīvismu? Drīzāk ne. Taču Zeļģis neapšaubāmi ir no tiem, kam nav gājis secen mūsu laika lingvistiskā pavērsiena ekvivalents – pievēršanās dzīvniekam. Latviešu dzejā šāds domāšanas veids pagaidām vēl nemaz nav tik bieži sastopams.

"Pavērsiens uz dzīvnieku" ne vienmēr izpaužas kā runāšana par dzīvnieku tiesībām un šausmināšanās par to, ka cilvēka ietekme uz planētas biosfēru ir kļuvusi nekontrolējama. Drīzāk ir runa par nemanāmu attieksmes maiņu, kuras primitīvākā forma ir vienkārši izbrīns par to, cik paradoksāli un nekonsekventi cilvēks izturas pret dažādām sugām un cik ļoti mūsu pret vardarbību vērstās morāles normas konfliktē ar kultūras normām. Šis izbrīns ievieš izmaiņas diskursā arī brīžos, kad tekstā nemaz nav runa par dzīvniekiem. Tas nosaka arī, kuros kontekstos dzīvnieki vairs pieminēti netiek, jo viņus tik neapzinīgi vairs nevar izmantot kā rīkus, kā stereotipus un kā cilvēka emociju projekcijas.

Lai kā arī būtu, kad dzejā tiek minēts dzīvnieks, biežāk tas tur ir nolikts, lai simbolizētu kādas ar dzīvnieku ētiku nesaistītas parādības, nevis lai uzstātos kā viņš pats. Par Zeļģa dzeju to nevarētu teikt. Lai arī krājuma nosaukums "Zvēri" noteikti simbolizē divdesmit dažādas lietas, tomēr tie dzejoļi, kuros kāds dzīvnieks ir pieminēts, šķiet pārsvarā tieši attiecināmi (tai skaitā) uz dzīvnieku jautājumu. Piemēram, "platforma mežā" [1] (12. lpp.) un "gaidīju vali" vēsta par divām dzīvnieku vērošanas situācijām. "Platforma mežā" ir groteska, kurā, fantastiski apvēršot dzīvnieka un cilvēka lomas, tiek izspēlētas ar medībām saistītas emocijas – dusmas, bezpalīdzība. Savukārt dzejolī "gaidīju vali" (16. lpp.) strukturāli līdzīgs notikums tiek izstrādāts, akcentējot kaunu, pasivitāti, konformismu. "10 kg gaļas un lietus" (30. lpp.) tematizē tradicionālus svētkus, kuru tradīcijas ir sabojājušās gluži kā dzejolī pieminētā gaļas marināde, – un fakts, ka 10 kg gaļas ir pēdējais tradīcijas bastions, šo situāciju padara tikai perversāku un skumjāku.

To visu sakot, jāatgriežas pie sākumā pateiktā – Zeļģis nav aktīvists. Jāpiekrīt Lauras Brokānes vērtējumam, [2] ka krājuma dominējošā noskaņa ir rezignācija, atsvešinātība. Zeļģa varonis ir diezgan bezpalīdzīgs un vainas mākts vērotājs. Bet kāds gan vēl viņš varētu būt, ja nevis uzskata, ka no kāda priviliģēta skatpunkta redz pasauli no malas, bet gan apzinās, ka stāv turpat bariņā ar visiem un noskatās? Akts, kas mūs visus gan vieno, gan atsvešina.

Zeļģis ir viens no tiem dzejniekiem, kas meklē jaunu īstumu, vienkāršību. Visa Zeļģa dzeja nav vienāda – bet bieži tā ir dzeja, kas nebombardē lasītāju ar iespaidiem, bet iespaidu panāk, drīzāk "ierāmējot", ienesot uzmanības prožektoru gaismā kaut ko vienu, vienkāršu, vienlaikus ikdienišķu un dīvainu. Zeļģa valoda bieži ir ekonomiska, tēli vienkārši, pat minimālistiski, labprāt tiek lietota runātā valoda. Varētu iebilst, ka šajā ievirzē pašā nekā "jauna" nav, šādu izteiksmes veidu pirms simts gadiem dažādi izmēģināja modernisti. Piemēram, tādus dzejoļus kā "aizmigu pie ezera uz viņas dvieļa" (36. lpp.) un "apturu mašīnu" (146. lpp.) varētu gandrīz izmantot mācību grāmatās kā imažisma piemērus – tēls tajos konstruēts lakoniski, skaidri, reālistiski, iedarbīgi, bez ornamentalitātes. Tātad, no vienas puses, vienkāršība nav jauna, no otras puses, "jaunā vienkāršība" nekad nav tāda pati kā iepriekšējo reizi, vienmēr jāizgudro vēlreiz.

Šī dzeja pieder arī pie virziena, kas ir pretējs "ģēniju dzejai", – tā ir antivirtuoza, anticildena dzeja. Neveikli klusuma brīži, vārdu deficīts, neritmiskums ir jomas, kas ir šādas dzejas izpētes priekšmets. Ja salīdzina ar citiem dzejniekiem, kas arī meklējuši jaunu vienkāršību (Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš), Zeļģa dzeja ir vēl tuvāka naivismam. Noskaņas ziņā Zeļģis palaikam atgādina arī Semjonu Haņinu ("kaut kam ir jānotiek", 56. lpp.) un Agnesi Krivadi, kura latviešu lasītājiem parādīja, kā pareizi savienot sociālo stīgu un smalku eksistenciālismu. Arī Zeļģis gaumīgi apspēlē "proletāriešu" un "profesionāļu" tēmas, un vairs nav nošķirams, kur beidzas marksisms un sākas eksistenciālisms.

Par vienkāršu un antiģeniālu varētu nosaukt arī krājuma noformējumu. Domājams, tuvākajā laikā vispār reti sastapsim stilīgus dzejniekus, kas nebūs piestrādājuši arī pie grāmatas vizuālajiem aspektiem. (Varētu pat teikt – nevis vienkārši vizuālajiem, bet gan performatīvajiem aspektiem.) Zeļģa dzejoļu teksti nodrukāti ar dažāda lieluma burtiem un dažāda platuma atstarpēm starp rindām. Varētu iedomāties, ka šajā ziņā ir grūti pārsist iespaidīgos priekštečus, piemēram, Pētera Draguna krājumu "Tumšā stundā" (2012), kur konkrētā dzeja un digitāla teksta formatēšanas iespējas kļuvušas par nešķiramām draudzenēm. Tomēr Zeļģa grāmatas pamatā ir vēl vienkāršāks princips. Teksti tiek palielināti un samazināti atbilstoši to garumam – lai vienmēr pilnībā aizpildītu vienu lappusi. Tādējādi īsākie dzejoļi ir ar ļoti lieliem burtiem, bet garie – ar sīkiem; šī pieeja ļauj regulēt lasītāja uzmanību. Vispirms mūsu uzmanību notur lielie burti, bet, kad acis pie tiem jau pieradušas, pēkšņi uzrodas mazie un rada iespaidu, ka tomēr tieši sīkajā drukā būs pateikts vissvarīgākais. Lielās atstarpes starp rindām rada pauzes, kas liek tekstu tērēt lēnāk, pakavēties, – šis ritms atbilst arī tam, kā Zeļģis lasa savu dzeju uzstājoties.

Es negribētu teikt, ka šis krājums ir ģeniāls. (Un, ņemot vērā visu iepriekš minēto, tas visdrīzāk ir kompliments.) Taču tas noteikti ir krājums, par kuru gribas parunāt.

 

[1] Šeit un turpmāk: Zeļģis, K. Zvēri. Neputns, 2016.

[2] Brokāne, L. Plēsīgā iztēle. Punctum. 20.05.2016.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Anda Baklane 1  

    2016. gada 3. jūnijā, plkst. 10:58

    Mēģinot pašai-sev saprast, kur manā vērtību sistēmā ir tāda dzeja kā Zeļģa - tā ir blakus visām tām mūsdienās radītajām lietām, kas man šķiet skaistas un gaumīgas - gleznām, skaņdarbiem, drēbēm, traukiem, viedokļiem. Vai tas nozīmē, ka māksla tiek pazemināta līdz interjera dizaina līmenim? Nepareizs jautājums. Skaistas lietas nav "tikai dizains", tas ir domāšanas veids. Dzīves patiesību var atklāt gan bļoda, gan dzejolis, bet neviens no tiem nekad nepateiks galavārdu, pat ja podnieks ir Gēte.

  • Anda Baklane 1  

    2016. gada 3. jūnijā, plkst. 10:47

    Tam blakus ir māksla, ko vieni sauktu par "vienkāršu un ģeniālu", bet citi neuzskatītu par mākslu, jo mākslai tāču jāparāda pianista pirkstu veiklība. Ja pianists apsēžas pie klavierēm un nospēlē trīs notis - kas tas ir? To taču var bērns... Lai nu kā, Zeļģis nav arī šis gadījums, kad nospēlē trīs notis, Zeļģis ir vēl kaut kas cits.

  • Anda Baklane 1  

    2016. gada 3. jūnijā, plkst. 10:44

    Antiģeniāls ir nevis ne-ģeniāls, bet tāds, kas ir antitēze "ģēnija mākslai", kas savukārt ir saistīta ar romantisko priekšstatu par dzejnieku, kurš ir pravietis, šamanis. Tāds, kurš spēj izteikt kādu lielu, absolūtu, noslēpumainu patiesību - ne tikai spēj - šo patiesību izteikt ir viņa misija un pienākums. Šis dzejnieks ir valodas virtuozs; tas nozīmē, ka, lasot ģēnija dzeju, cilvēki sastingst apbrīnā, gluži kā klausoties virtuoza pianista priekšnesumu.

  • akmens  

    2016. gada 3. jūnijā, plkst. 9:31

    visa latvju dzejnieku brandža ir raksturojama, kā ANTIĢENIĀLA. es to andas baklānes apzīmētāju nesaprotu. es skatos, vai dzejoļi ir dāvināti, vai aprēķināti. ir ievērots, jo mazāks talants, jo lielākas ambicijas.

    Par dienas citātu - Dzejnieks - tā ir mūžīga nepabeigtība. kaut ko idiotiskāku grūti pateikt. kārlītis vērdiņš domā, ka viņš ir dzejnieks. lai domā. bet es gribu redzēt dzeju, nevis ledlažus.

    LPSR bija PSRS Rietumi, tagad tā ir ES nomale.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2013. gada 16. maijā, plkst. 7:05

    Haralds Matulis: Pret radošumu (17)

    Pastāv uzskats – jo vairāk radošuma, jo labāk. Tas ir ne vien aplams, bet pat bīstams pieņēmums. Ir daudzas situācijas, kad būt radošam ir kaitīgi.

  • 2014. gada 6. maijā, plkst. 7:05

    Diāna Barčevska: Māksla ir arī domāšana

    Vai citu valstu galerijas, uzņēmēji, kolekcionāri un muzeji ir ieinteresēti iegādāties latviešu laikmetīgo mākslinieku darbus? Uz sarunu studijā Eva Ikstena aicinājusi Mūkusalas Mākslas salona vadītāju.

  • 2012. gada 14. novembrī, plkst. 8:11

    Pauls Bankovskis: Sakrīt visi pretstati (4)

    Mēs ticam nevis tam, kas kaut kur notiek, bet tam, ko mums par to stāsta. Nu, kaut vai pasaules galam 21. decembrī vai baumām par to, ka Ušakovs jau ir pavēlējis Rīgas domei pasaules gala gadījumam apgādāties ar elektrības ģeneratoriem.

  • 2012. gada 20. novembrī, plkst. 0:11

    Aleksandrs Vorobjovs: Kāpēc skolām ir vajadzīgi skolēni? (18)

    Skolotāji mēdz saņemt tiešas norādes no skolas vadības, ka nesekmīgi vērtējumi nav pieļaujami, jo pretējā gadījumā skolēni izvēlēšoties citu skolu, kurā ir "pretimnākoši skolotāji".

  • 2014. gada 12. septembrī, plkst. 6:09

    Mārja Kangro: Valodas tīrības deklarācija

    Ik gadu nomirstot pārdesmit valodu. Mūsējā šeit vēl mūs visus pārdzīvos, novecojot atbirsim no valodas ķermeņa kā mirušas šūnas. Bet kad valoda pēdīgi sačākstēs: mēs taču zinām, ka parasti pēdējā šūna, kavas pēdējā kārts ir veča vai vecis,

  • 2015. gada 9. janvārī, plkst. 6:01

    Vilis Lācītis: Kulināri (4)

    Nopietns ēdājs lietos paplato, ar zariem, izliektiem viegli uz ārpusi, dakšiņu liellopa gaļas šķēlīšu un sagrieztas mēles aizķeršanai un uzritināšanai; šauro, divzaraino un aso dakšiņu krabja gaļas atdalīšanai.

  • 2013. gada 21. oktobrī, plkst. 7:10

    Anda Baklāne: Filozofa darbīgums (28)

    Čakluma un slinkuma diskursā ir arvien grūtāk nošķirt arī "īsto" slinkumu un slimību vai psiholoģiska rakstura problēmas, kas rada nepatiku pret darbu. Galvenokārt šeit ir runa par depresiju un darba atlikšanas problēmu.

  • 2017. gada 23. martā, plkst. 5:35

    Santa Remere: Ugunīgā gaiļa gads (1)

    Pagājušā gada izskaņā Latvijas publiskajā telpā notika skandāls par kādu vardarbīgu pasaciņu bērniem, kurā gluži vai mudina vīrus sist savu sievu, lai tās būtu paklausīgākas.