Domas

Anatolijs Naimans: Mīļās mājas kā pretošanās valstiskām instrukcijām

Anatolijs Naimans, krievu rakstnieks, dzejnieks un publicists, dzimis Ļeņingradā 1936. gadā, viens no "Ahmatovas bāreņiem" līdzās Josifam Brodskim un Jevgeņijam Reinam. Dzeju varējis publicēt tikai pēc 1989. gada. Sarakstījis grāmatu "Sers" par Jesaju Berlinu. Viesosies Rīgā 2016. gada Berlina dienas ietvaros, kur uzstāsies ar priekšlasījumu. Piedāvājam eseju, kas publicēta NovayaGazeta.ru.

Ir vairākas realitātes pamatkategorijas, kas izsaka gan ikdienišķo, gan pasaules kārtību kopumā. Dzimtene, ģimene, radi, draugu loks. Pirmajā vietā šajā sarakstā ir mājas. Esam mājās, iesim mājās, miers mājās. Mājas svētība. Mājīgums. Māju sajūta un tās apzināšanās raksturīga cilvēkam kopš viņa pirmajām dzīves dienām, tā rit viņa asinīs, iesūkusies līdz kaulu smadzenēm. Māju tēlam piemīt īpašs pievilkšanas spēks, ko es skaidroju ar tā divējādo nozīmi dzīvē. Vienkārša materialitāte, pašdarināta būdele, kas uzslieta apkārt pavardam, – un netaustāma "savas", no svešā un citādā norobežotas telpas sajūta. Pat neieejot iekšā, mēs zinām, kā tur būs, īpašu "apzināšanos" tas neprasa. Kā iešana, kā ieelpa un izelpa. Kad pirmajā evakuācijas mēnesī mana tēva rūpnīcu no Ļeņingradas pārcēla uz Sverdlovsku, es ar vecākiem dzīvoju milzīgā koka barakā starp divdesmit trīsdesmit tādām pašām ģimenēm, un, lai cik mazs es arī toreiz būtu, es sapratu, ka tās nav mājas. Bet, kad mūs pārcēla uz šauru istabiņu komunālajā dzīvoklī, šaubas, ka esam mājās, man neradās.

Kad kāds brīnišķīgs krievu izcelsmes angļu filozofs [1] vēl tikai ieradās Oksfordā mācīties, viņš palūdza paziņas noīrēt viņam istabu. Uz jautājumu, kādas ir viņa prasības pret mājvietu, viņš atbildēja: "Telpu, kurā būtu ērti slimot." Mājas – tā ir vieta, kur ir atļauts un kas mudina dzīvot intīmi. Darīt to, ko citās vietās darīt ir neērti, nav pieņemts, ir nepiedienīgi, aizliegts. Atrasties ciešās attiecībās ar cilvēkiem, pirmām kārtām ar tuviniekiem; iegrimt savās domās, pirmām kārtām – slēptākajās; slimot ar gripu, sērot, būt nomāktam; nesavaldīgi apbrīnot; muļķoties; laiskoties; vienkārši izjust vientulību. Īsāk, pilnā apmērā būt pašam sev. Tā ir greznība, kas iespējama sargājošajās mājas sienās.

Mēs izvēlamies dzīvesveidu pēc savas gaumes. Esmu mājās tupētājs, taču es nekādā ziņā nevienu neaicinu ieslēgties un sēdēt mājās. Tie, kam patīk publiska dzīve un dažāda veida sabiedriskas aktivitātes, mēdz kļūdaini piedēvēt "māju idejai" pasivitāti. Mājas ir pašpietiekamas personības pamats. Kā tādas mājas ir naidīgas "valstij" – vismaz mūsu tagadējai. Skaidrs, ka mājas nav "cietoksnis" no vecās, labās angļu parunas. Taču tikt pie mums un izdarīt riebeklību darbā, restorānā, baseinā valstij ir daudz vienkāršāk nekā tad, kad esam mājās. Tā ir mūsu frontes aizmugure, un aizstāvēt savus principus ir ērtāk no mājām. Mans televizors uz visiem laikiem tika izslēgts 2014. gada februārī [2]. Tomēr dators ir mans darba instruments, un, no rīta to atverot, es ieraugu pirmās piecas man sagatavotās ziņas. Kā es varu vērsties pret svešu, plašsaziņas līdzekļu piegrimētu cilvēku ielaušanos manā dzīvē? Labi barotu, ar tieksmi uz neapturamu iedzīvošanos un tās slēpšanu? Viņu algotņiem, kas diktē, kā man dzīvot? Pret neslēptām zemākās raudzes afērām un viņu politiku, par ko tieku juceklīgi informēts? Pret melno, kas tiek uzdots par sniegbalto? Tikai ar savu privāto dzīvi! Ne kā izaicinājumu tai dzīvei, ko mēdz dēvēt par "sabiedrisko", bet tieši šo pašu – standarta dzīvoklīša četrās sienās, lolojamu, bezspēcīgu, nevienam, izņemot mani, nevajadzīgu.

Ne tāpēc, ka man tā patīk un es pie tās esmu pieradis; ne tāpēc, ka man nav nekā cita; ne tāpēc, ka civilizācija, ko veido sadzīve, morāle un ārpus šīs privātās dzīves esošo cilvēku attiecības, aiznes mani protesta zonā. Bet tāpēc, ka privātā dzīve ir cilvēces eksistences forma, dota kopš aizlaikiem un aprobēta. Ne nevainojama, taču labākā no pieņemamajām. Citiem vārdiem, nepieciešama. Kad mums jautā, kā mēs dzīvojām senāk, bērnībā, mēs atceramies vecmāmiņu un to, ko viņa mums stāstīja. Kad mums jautā, kā mēs dzīvojām senāk, taču drīzāk jaunībā, – tēvu, kas ļāvis palīdzēt līmēt tapetes, un māti, kas sauc pie galda. Kam šādas pieredzes tāda vai cita iemesla dēļ nav bijis, tas iepazina dzīvi pa sētas durvīm – kas tomēr tiek uztvertas kā to pašu māju pretstats. Ne reizi neesmu saticis nevienu, kas paziņotu, ka viņa bērnība ir Staļins, jaunība – kolektīvais politbirojs, briedums – Čerņenko.

Pasaule ir, maigi izsakoties, tālu no ideāla, vara, dzejnieka vārdiem, "pretīga kā bārddziņa rokas", un es neticu nevienam no piedāvātājiem līdzekļiem tās uzlabošanai. Es nespēju pieņemt, ka spēku uzvar spēks, ļaunumu – ļaunums. Tas ir gadījums ar alu, kurā ielīduši divi lāči. Ja man jāliek likmes, tad uz loģiski nesavienojamu parādību, personību un indivīdu simbiozi – piemēram, strazdiem uz degunradža muguras, no kuras tie izknābā parazītus. "Mājas" ir no tās pašas operas, tās spraucas ārā no valsts uzspiestās paklausības instrukciju shēmas. Valsts grib, lai pilsoņi pēc iespējas retāk izietu no pieraksta vietas un nebāztos ārā. Un vienlaikus – lai viņiem blakus vienmēr atrastos kontrolieris. Kaut vai cilvēks televizorā. Šis ģimenes neloceklis nevar izrīkot mājiniekus, taču pilnīgi noteikti var rekomendēt, kā viņiem jāreaģē uz notiekošo ārpus sienām un kā uzvesties iekšpus tām. Viņa klātbūtne pamazām pārvērš mūs par izraidītajiem. Mājas, mūsu neatņemamais patvērums, kļūst par kaut ko līdzīgu kustības "Наши" [3] reģistrācijas punktam. Tāpēc nevilšus nāk prātā Ahmatovas kara laika rindas: "А  веселое слово — дома — / Никому теперь не знакомо, / Все в чужое глядят окно. / Кто в Ташкенте, кто в Нью-Йорке, / И изгнания воздух горький, / Как отравленное вино." [4]

No krievu valodas tulkojusi Antonija Skopa-Šlāpina

 

[1] Jesaja Berlins saņēma stipendiju mācībām Oksfordas universitātē 1932. Gadā.

[2] 2014. gada februārī Maidana nemieru laikā no Ukrainas bēga bijušais prezidents Janukovičs un sākās Krievijas agresija Ukrainas austrumos un Krimā.

[3] Kustība "Наши" ("Mūsējie") – Krievijas prezidenta administrācijas izveidota patriotiska jauniešu organizācija, kas pastāvēja no 2005. līdz 2013. gadam.

[4] "Bet līksmais vārds – mājas – / nevienam vairs zināms nav, / vien svešos logos tie raugās. / Kurš Taškentā, kurš Ņujorkā, / un trimdas rūgtais gaiss / kā saindēts vīns."



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • brigita  

    2016. gada 30. maijā, plkst. 11:46

    Ļoti labs raksts, Rosina turpināt sarunu par "mājām" kā cilvēka cilvēcības patvērumu. Ļoti plaša tēma un dažādi tās risinājumi gan dzīvē, gan literatūrā. Un labi uzrakstīts. Paldies autram un tulkotājai.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2016. gada 3. martā, plkst. 6:00

    Signe Mežinska: Tāds pats kā es (1)

    Vēsturiski daudzās sabiedrībās ārējās iezīmes, kas atšķir personu no citiem cilvēkiem, ir tikušas saistītas ar vainas vai grēka jēdzieniem, kas daudzos gadījumos likušas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām izjust izstumtību un kaunu.

  • 2013. gada 14. oktobrī, plkst. 7:10

    Katrīna Neiburga: Mani nogalinātu reklāmas aģentūrā (3)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem – arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.

  • 2014. gada 11. jūnijā, plkst. 5:06

    Anna Auziņa: Atsakoties iemantots rokraksts

    1957. gadā jauniņā mākslas studente izlasa Ada Reinharda manifestu, kas sludina askēzi, atteikšanos no ierastiem izteiksmes līdzekļiem – krāsas, gaismēnas, faktūras, rokraksta, tēla, simbola.

  • 2015. gada 2. novembrī, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Latvijas politikas "neatklātās salas"

    Tas ir skandāls, ja vesela reģiona, vienas no Latvijas lielākajām pilsētām, politiskā dzīve Rīgas politiskajām "aprindām" ir "lielais nezināmais".

  • 2017. gada 24. februārī, plkst. 5:31

    Elvīra Bloma: Netīrs sniegs

    Iepazīsties, tā ir tava māte.
    Viņa atnāca rītā kā nevainība, saldi sārta,
    un uzbrieda vakarā kā līķis.

  • 2012. gada 22. augustā, plkst. 8:08

    Mārtiņš Meiers: Intimitātes lauskas (35)

    Vienīgais, ko mēs abi, gultā smēķējot, varam gaudot, ir pasenas cigarešu dūmu izmīlētas melodijas no saņurcītu lenšu kaudzes. Un mirklī krāsainas bildes zib gar acīm. Kā ripas sarijušies. Kā mīlā iežņaugušies.

  • 2017. gada 28. janvārī, plkst. 8:00

    Sieviešu stendaps: Inga Gaile un Marta Martinsone (8)

    Sadarbībā ar Kaņepes Kultūras centru piedāvājam noskatīties rakstnieces Ingas Gailes un režisores Martas Martinsones uzstāšanos "Sieviešu stendapa" izlaidumā "Kas notiek (S)Latvijā?".

  • 2014. gada 23. oktobrī, plkst. 8:10

    Zane Krūmiņa: Citas domas par "Sprīdīti"

    Tas mani vienmēr mulsina bērniem paredzētās izrādēs – tie ir joki, kas pat nav īsti joki, bet gan iedoma par to, kas bērniem varētu šķist smieklīgs.