Domas

Anatolijs Naimans: Mīļās mājas kā pretošanās valstiskām instrukcijām

Anatolijs Naimans, krievu rakstnieks, dzejnieks un publicists, dzimis Ļeņingradā 1936. gadā, viens no "Ahmatovas bāreņiem" līdzās Josifam Brodskim un Jevgeņijam Reinam. Dzeju varējis publicēt tikai pēc 1989. gada. Sarakstījis grāmatu "Sers" par Jesaju Berlinu. Viesosies Rīgā 2016. gada Berlina dienas ietvaros, kur uzstāsies ar priekšlasījumu. Piedāvājam eseju, kas publicēta NovayaGazeta.ru.

Ir vairākas realitātes pamatkategorijas, kas izsaka gan ikdienišķo, gan pasaules kārtību kopumā. Dzimtene, ģimene, radi, draugu loks. Pirmajā vietā šajā sarakstā ir mājas. Esam mājās, iesim mājās, miers mājās. Mājas svētība. Mājīgums. Māju sajūta un tās apzināšanās raksturīga cilvēkam kopš viņa pirmajām dzīves dienām, tā rit viņa asinīs, iesūkusies līdz kaulu smadzenēm. Māju tēlam piemīt īpašs pievilkšanas spēks, ko es skaidroju ar tā divējādo nozīmi dzīvē. Vienkārša materialitāte, pašdarināta būdele, kas uzslieta apkārt pavardam, – un netaustāma "savas", no svešā un citādā norobežotas telpas sajūta. Pat neieejot iekšā, mēs zinām, kā tur būs, īpašu "apzināšanos" tas neprasa. Kā iešana, kā ieelpa un izelpa. Kad pirmajā evakuācijas mēnesī mana tēva rūpnīcu no Ļeņingradas pārcēla uz Sverdlovsku, es ar vecākiem dzīvoju milzīgā koka barakā starp divdesmit trīsdesmit tādām pašām ģimenēm, un, lai cik mazs es arī toreiz būtu, es sapratu, ka tās nav mājas. Bet, kad mūs pārcēla uz šauru istabiņu komunālajā dzīvoklī, šaubas, ka esam mājās, man neradās.

Kad kāds brīnišķīgs krievu izcelsmes angļu filozofs [1] vēl tikai ieradās Oksfordā mācīties, viņš palūdza paziņas noīrēt viņam istabu. Uz jautājumu, kādas ir viņa prasības pret mājvietu, viņš atbildēja: "Telpu, kurā būtu ērti slimot." Mājas – tā ir vieta, kur ir atļauts un kas mudina dzīvot intīmi. Darīt to, ko citās vietās darīt ir neērti, nav pieņemts, ir nepiedienīgi, aizliegts. Atrasties ciešās attiecībās ar cilvēkiem, pirmām kārtām ar tuviniekiem; iegrimt savās domās, pirmām kārtām – slēptākajās; slimot ar gripu, sērot, būt nomāktam; nesavaldīgi apbrīnot; muļķoties; laiskoties; vienkārši izjust vientulību. Īsāk, pilnā apmērā būt pašam sev. Tā ir greznība, kas iespējama sargājošajās mājas sienās.

Mēs izvēlamies dzīvesveidu pēc savas gaumes. Esmu mājās tupētājs, taču es nekādā ziņā nevienu neaicinu ieslēgties un sēdēt mājās. Tie, kam patīk publiska dzīve un dažāda veida sabiedriskas aktivitātes, mēdz kļūdaini piedēvēt "māju idejai" pasivitāti. Mājas ir pašpietiekamas personības pamats. Kā tādas mājas ir naidīgas "valstij" – vismaz mūsu tagadējai. Skaidrs, ka mājas nav "cietoksnis" no vecās, labās angļu parunas. Taču tikt pie mums un izdarīt riebeklību darbā, restorānā, baseinā valstij ir daudz vienkāršāk nekā tad, kad esam mājās. Tā ir mūsu frontes aizmugure, un aizstāvēt savus principus ir ērtāk no mājām. Mans televizors uz visiem laikiem tika izslēgts 2014. gada februārī [2]. Tomēr dators ir mans darba instruments, un, no rīta to atverot, es ieraugu pirmās piecas man sagatavotās ziņas. Kā es varu vērsties pret svešu, plašsaziņas līdzekļu piegrimētu cilvēku ielaušanos manā dzīvē? Labi barotu, ar tieksmi uz neapturamu iedzīvošanos un tās slēpšanu? Viņu algotņiem, kas diktē, kā man dzīvot? Pret neslēptām zemākās raudzes afērām un viņu politiku, par ko tieku juceklīgi informēts? Pret melno, kas tiek uzdots par sniegbalto? Tikai ar savu privāto dzīvi! Ne kā izaicinājumu tai dzīvei, ko mēdz dēvēt par "sabiedrisko", bet tieši šo pašu – standarta dzīvoklīša četrās sienās, lolojamu, bezspēcīgu, nevienam, izņemot mani, nevajadzīgu.

Ne tāpēc, ka man tā patīk un es pie tās esmu pieradis; ne tāpēc, ka man nav nekā cita; ne tāpēc, ka civilizācija, ko veido sadzīve, morāle un ārpus šīs privātās dzīves esošo cilvēku attiecības, aiznes mani protesta zonā. Bet tāpēc, ka privātā dzīve ir cilvēces eksistences forma, dota kopš aizlaikiem un aprobēta. Ne nevainojama, taču labākā no pieņemamajām. Citiem vārdiem, nepieciešama. Kad mums jautā, kā mēs dzīvojām senāk, bērnībā, mēs atceramies vecmāmiņu un to, ko viņa mums stāstīja. Kad mums jautā, kā mēs dzīvojām senāk, taču drīzāk jaunībā, – tēvu, kas ļāvis palīdzēt līmēt tapetes, un māti, kas sauc pie galda. Kam šādas pieredzes tāda vai cita iemesla dēļ nav bijis, tas iepazina dzīvi pa sētas durvīm – kas tomēr tiek uztvertas kā to pašu māju pretstats. Ne reizi neesmu saticis nevienu, kas paziņotu, ka viņa bērnība ir Staļins, jaunība – kolektīvais politbirojs, briedums – Čerņenko.

Pasaule ir, maigi izsakoties, tālu no ideāla, vara, dzejnieka vārdiem, "pretīga kā bārddziņa rokas", un es neticu nevienam no piedāvātājiem līdzekļiem tās uzlabošanai. Es nespēju pieņemt, ka spēku uzvar spēks, ļaunumu – ļaunums. Tas ir gadījums ar alu, kurā ielīduši divi lāči. Ja man jāliek likmes, tad uz loģiski nesavienojamu parādību, personību un indivīdu simbiozi – piemēram, strazdiem uz degunradža muguras, no kuras tie izknābā parazītus. "Mājas" ir no tās pašas operas, tās spraucas ārā no valsts uzspiestās paklausības instrukciju shēmas. Valsts grib, lai pilsoņi pēc iespējas retāk izietu no pieraksta vietas un nebāztos ārā. Un vienlaikus – lai viņiem blakus vienmēr atrastos kontrolieris. Kaut vai cilvēks televizorā. Šis ģimenes neloceklis nevar izrīkot mājiniekus, taču pilnīgi noteikti var rekomendēt, kā viņiem jāreaģē uz notiekošo ārpus sienām un kā uzvesties iekšpus tām. Viņa klātbūtne pamazām pārvērš mūs par izraidītajiem. Mājas, mūsu neatņemamais patvērums, kļūst par kaut ko līdzīgu kustības "Наши" [3] reģistrācijas punktam. Tāpēc nevilšus nāk prātā Ahmatovas kara laika rindas: "А  веселое слово — дома — / Никому теперь не знакомо, / Все в чужое глядят окно. / Кто в Ташкенте, кто в Нью-Йорке, / И изгнания воздух горький, / Как отравленное вино." [4]

No krievu valodas tulkojusi Antonija Skopa-Šlāpina

 

[1] Jesaja Berlins saņēma stipendiju mācībām Oksfordas universitātē 1932. Gadā.

[2] 2014. gada februārī Maidana nemieru laikā no Ukrainas bēga bijušais prezidents Janukovičs un sākās Krievijas agresija Ukrainas austrumos un Krimā.

[3] Kustība "Наши" ("Mūsējie") – Krievijas prezidenta administrācijas izveidota patriotiska jauniešu organizācija, kas pastāvēja no 2005. līdz 2013. gadam.

[4] "Bet līksmais vārds – mājas – / nevienam vairs zināms nav, / vien svešos logos tie raugās. / Kurš Taškentā, kurš Ņujorkā, / un trimdas rūgtais gaiss / kā saindēts vīns."



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • brigita  

    2016. gada 30. maijā, plkst. 11:46

    Ļoti labs raksts, Rosina turpināt sarunu par "mājām" kā cilvēka cilvēcības patvērumu. Ļoti plaša tēma un dažādi tās risinājumi gan dzīvē, gan literatūrā. Un labi uzrakstīts. Paldies autram un tulkotājai.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mana mūzika dzīvos mūžīgi. Varbūt ir muļķīgi tā teikt, taču fakts paliek fakts – mana mūzika dzīvos mūžīgi.

    Bobs Mārlijs

Iesakām

  • 2013. gada 18. jūnijā, plkst. 2:06

    Andris Saulītis: Atvērts internets (1)

    Pārbaudīt e–pastu, atbildēt uz vēstulēm, ieiet "Facebook" profilā, izskatīt paziņojumus un vēstules, apskatīt, vai neesmu pieminēts "Twitter", autorizēties internetbankā un paskatīties, cik naudas kontā. Ikrīta rituāls.

  • 2013. gada 5. martā, plkst. 7:03

    Dmitrijs Petrenko: Izlemt nav iespējams

    Pirmais, kas nāk prātā, ir Kirkegors ar savu "vai nu, vai nu". Ezītis visu laiku dzīvo starp to "vai nu, vai nu" – ko Kirkegors formulē kā estētisko un ētisko izvēli. Mani vairāk interesē ētiskā izvēle. Un Ezīti arī.

  • 2012. gada 22. martā, plkst. 8:03

    Dace Bargā: Psihoterapijas seanss divu stundu garumā (14)

    Izrādes stāsts paliek karājoties gaisā, ļaujot skatītājiem izvēlēties varoņu tālāko likteni, līdzīgi kā psihoterapijas kursā, kas nekad nav līdz galam pabeigts.

  • 2013. gada 25. februārī, plkst. 8:02

    Artūrs Logins: Reliģija – izvēles priekšmets? (11)

    Tas, ko bērns dzird un redz, formē to, kam viņš ticēs. Bet saukt to par reliģiskās brīvības pārkāpumu, manuprāt, ir nevietā. Līdzīgi nevar runāt par manu pārvietošanās brīvības ierobežošanu gadījumā, ja man nav ne santīma, lai jebkur ceļotu.

  • 2014. gada 21. novembrī, plkst. 11:11

    Aivars Madris: Pēc "Kurpes". Aizbraukšana (1)

    "Tu paliksi, kad manis vairs nebūs," šos vārdus pa atvērtu mašīnas logu prom aizrauj spēcīga brīze. šķiet, pilsēta to izsūtījusi viņai pakaļ, lai notvertu un atvilktu atpakaļ, lai paturētu sevī līdz galam.

  • 2014. gada 7. novembrī, plkst. 6:11

    Ieva Melgalve: Intervija ar kanibālu (5)

    "Vai tiešām tā garšo pēc vistas?" es jautāju. Harijs smējās. "Kāds tev labums no manas atbildes? Tu taču tāpat gaļu neēd." It kā ētiskiem cilvēkiem nebūtu ožas, es nodomāju.

  • 2015. gada 15. oktobrī, plkst. 13:26

    Sanita Grīna: Realitātes konstruēšana (1)

    Tā kā kameras klātbūtne neizbēgami realitāti ietekmē, tad to var, bet varbūt pat vajag lietot kā instrumentu, lai runātu par problēmjautājumiem un aicinātu skatītāju pārvērtēt savus priekšstatus par realitāti.

  • 2015. gada 19. janvārī, plkst. 10:01

    Anete Piņķe: Aitiņas un poniji (1)

    "Mammiņ, kāpēc nevar rozā krekliņu ar princesīti?" Marija dīcoši vaicā, kad viņu velku caur lielveikalā viltīgi izkārtotajām bērnu precēm uz piena ledusskapi. "Kāpēc nevar Bārbiju žurnālus un cepuri ar Fello kiti (Hello Kitty)? Kāpēc nevar ponijus?"



Kultūras Ministrija
vkkf