Reimonds Kārvers: Lai kas arī būtu gulējis šajā gultā (3)

2007. gada 22. aprīlī, plkst. 22:53

Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)

Nakts vidū iezvanās telefons, trijos no rīta, un tas mūs pamatīgi pārbiedē.

„Pacel klausuli, pacel klausuli!” kliedz mana sieva. „Ak kungs, kurš gan tas varētu būt? Pacel taču!”

Es nevaru atrast gaismas slēdzi, bet aizeju uz otru istabu, kur ir telefons, un paceļu klausuli pēc ceturtā zvana.

„Vai tas ir Bads?”, atskan sievietes balss, ļoti piedzērusies.

„Augstais dievs, jūs esat kļūdījusies”, es atbildu un nolieku klausuli.

Es ieslēdzu gaismu un eju atpakaļ uz guļamistabu, un tajā brīdī telefons iezvanās atkal.

„Pacel klausuli!” sauc mana sieva no guļamistabas. „Žēlīgā debess, ko viņiem vajag, Džek? Es nespēju to ilgāk paciest.”

Es izsteidzos no guļamistabas un paceļu klausuli.

„Bad?” sieviete vaicā. „Ko tu dari, Bad?”

„Paklausieties. Šis ir nepareizs numurs. Nekad vairs pa to nezvaniet”, es atbildu.

„Man jārunā ar Badu,” viņa saka.

Es nolieku

klausuli, pagaidu, kamēr telefons iezvanās atkal, un tad es paņemu klausuli un nolieku to uz galda blakus aparātam. Taču es dzirdu, kā sievietes balss saka: „Bad, lūdzu, runā ar mani.” Es atstāju klausuli uz galda, izslēdzu gaismu un aizveru istabas durvis.

Guļamistabā es ieraugu, ka mana sieva Airisa ir iededzinājusi gaismu un uzraususies gultā sēdus, zem segas pievilkusi ceļus sev cieši klāt. Aiz muguras viņa ir aizlikusi spilvenu. Līdz ausīm ietinusies segā, viņa iekārtojusies vairāk manā gultas pusē, nevis savējā. Segas pārvalki un palagi ir izmētāti pa visu gultu. Ja mēs gribam iet gulēt — un es, starp citu, gribu iet gulēt — mums no jauna jāsaklāj gulta.

„Kas, pie velna, tur notiek?” Airisa vaicā. „Mums vajadzēja atvienot telefonu. Mēs laikam aizmirsām to izdarīt. Tikai izmēģini kādu nakti to neatvienot, kā tūlīt kaut kas notiek. Neticami.”

Kopš mēs ar Airisu sākām dzīvot kopā, mana bijusī sieva vai vēl kāda manu bērnu māte mēdza zvanīt mums, kad mēs gulējām, un gribēja ar mums izrunāties. Viņas turpināja to darīt arī tad, kad mēs ar Airisu apprecējāmies. Tā nu mēs sākām atvienot telefonu, pirms devāmies pie miera. Mēs to darījām teju vai katru nakti. Taču šoreiz aizmirsām, tas arī viss.

„Kāda sieviete jautāja pēc Bada,” es saku. Es stāvu istabas vidū, tērpies pidžamā, un vēlos iet gulēt, bet nevaru. „Viņa bija piedzērusies. Mīļā, pavirzies mazliet. Es noliku klausuli uz galda”.

„Vai viņa vairs nevarēs piezvanīt?”

„Nē,” es saku. „Vai tu nevarētu mazdrusciņ pavirzīties un padot man segu?”

Viņa paņem savu spilvenu un noliek to savā gultas galā, atbalstīdama to pret galvgali, paraujas nost, bet tad atkal pieliecas uz manu pusi. Viņa nemaz neizskatās samiegojusies. Viņa izskatās pilnībā pamodusies. Es ierāpjos gultā un parauju segu uz savu pusi. Taču kaut kas nav kārtībā. Sega ir bez pārvalka. Es palūkojos lejup, kur rēgojas manas kājas. Es pagriežos uz sāna, ar seju pret viņu, un pievelku kājas, lai tās pilnībā būtu zem segas. Mums vajadzētu saklāt gultu kā nākas. Man vajadzētu to ierosināt. Bet vienlaikus es domāju — ja mēs nodzēstu gaismu tūlīt uz vietas, mēs varētu uzreiz iet gulēt.

„Vai tu nevarētu izslēgt gaismu, saldumiņ?” es pavaicāju pēc iespējas mīlīgākā tonī.

„Vispirms uzsmēķēsim”, viņa atbild. „Tad gulēsim. Atnes cigaretes un pelnu trauku, labi? Tagad mēs uzsmēķēsim.”

„Labāk iesim gulēt,” es saku. „Paskaties, cik pulkstenis.” Radio pulkstenis atrodas tieši blakus gultai. Ikviens var redzēt, ka tagad tas rāda trīs trīsdesmit.

„Izbeidz,” viņas saka. „Pēc visas šīs jezgas man vajag cigareti”.

Es izkāpju no gultas, lai atnestu cigaretes un pelnu trauku. Man ir jādodas uz istabu, kur ir telefons, taču es tam nepieskaros. Es pat nevēlos uz to skatīties, bet, protams, es paskatos. Klausule joprojām guļ uz galda.

Es ielienu atpakaļ gultā un nolieku pelnu trauku uz segas. Es aizdedzinu cigareti, iedodu to viņai, un tad aizdedzinu vienu sev.

Viņa mēģina atcerēties, ko sapņojusi tajā brīdī, kad mūs iztraucēja telefons. „Es varu atcerēties, bet neko konkrētu. Kaut kas tajā sapnī bija — nē, tagad es vairs nevaru pateikt, kas. Es neesmu par to droša. Es neatceros,” beidzot viņa nosaka. „Nolādētā sieviete un viņas zvans. „Bads””, viņa saka. „Es gan viņai parādītu.” Viņa izdzēš cigareti un uz vietas aizsmēķē jaunu, izpūš dūmus un ar acīm kavējas pie kumodes un aizkariem. Viņas mati ir izspūruši. Viņa nobirdina pelnus un, mēģinot atcerēties sapni, skatās pāri gultas malai.

Bet, patiesību sakot, man patiešām ir vienalga, ko viņa redzējusi sapnī. Vienīgais, ko tagad vēlos, ir gulēt. Es izsmēķēju savu cigareti, nodzēšu to un gaidu, kad viņa izsmēķēs savējo. Es guļu mierīgs un neko nesaku.

Airisa ir līdzīga manai bijušajai sievai tajā ziņā, ka viņai bieži rādās murgi. Viņa mētājas pa gultu un no rīta pamostas, izmirkusi sviedros un ar pielipušu naktskreklu. Un tāpat kā mana bijusī sieva viņa vēlas man atstāstīt sapņu saturu visos sīkumos, apcerot, ko tas varētu nozīmēt vai pareģot. Mana bijusī sieva nakts vidū mēdza atsegties un klaigāt pa miegam tā, it kā kāds taisītos viņai uzbrukt. Vienreiz gadījās, ka kāda īpaši smaga murga iespaidā viņa iegāza man ar dūri pa ausi. Tobrīd es biju iegrimis miegā bez sapņiem un tumsā es bliezu uz labu laimi, un trāpīju viņai pa pieri. Tad mēs abi sākām aurot. Mēs aurojām un aurojām. Galvenokārt tāpēc, ka bijām pārbijušies, lai gan daļēji arī sāpju dēļ. Mums nebija ne jausmas par notikušo, kamēr es neiededzināju gaismu. Tad mēs tikām skaidrībā. Pēc tam tas pārvērtās par joku — dūru cīņa miegā. Bet tad, kad sāka notikt daudz nopietnākas lietas, mēs centāmies aizmirst par tās nakts starpgadījumu. Mēs to nepieminējām pat tad, kad ķircinājām viens otru.

Reiz naktī es pamodos, jo Airisa miegā grieza zobus. Izdzirdēt kaut ko tik dīvainu tik tuvu savai ausij bija visnotaļ neparasti un es uzreiz biju nomodā. Es viņai piebikstīju, un viņa mitējās. Nākamajā rītā viņa paziņoja, ka redzējusi ļoti sliktu sapni, bet ka tas esot viss, ko viņa varot man pateikt. Es neuzstāju, lai viņa izstāsta sīkāk. Domāju, es nemaz nevēlējos zināt, kas tur varēja būt tik slikts, ka viņa negribēja teikt. Kad izstāstīju, ka naktī viņa griezusi zobus, viņa sarauca pieri un noteica, ka tā to nevar atstāt. Nākamās dienas vakarā viņa pārnesa mājās mazu ierīci, ko sauca par Naktssardzi. Kad gājām gulēt, viņai šī ierīce bija jāieliek mutē. Tā to nevar atstāt, viņa atkārtoja. Viņa nevar atļauties naktī griezt zobus, citādi itin drīz viņai to vairs nebūs. Tā kādu nedēļu viņa turēja mutē šo aizsarglīdzekli. Tad viņa to izņēma. Viņa sūdzējās, ka tas esot neērti un, jebkurā gadījumā, diez ko labi tas arī neizskatoties. Kas gan vēlēsies noskūpstīt sievieti, kurai mutei ir kaut kas tāds, viņa teica. Viņai bija taisnība.

Kādu citu nakti es pamodos, jo viņa glāstīja manu seju un sauca mani par Erlu. Es satvēru viņas roku un saspiedu pirkstus. „Kas noticis, dārgā?” es vaicāju. „Pasaki, kas noticis?” Taču atbildes vietā viņa tikai paspieda manu roku, nopūtās un atkal mierīgi gulēja tālāk. Nākamajā rītā, kad es viņai pavaicāju, ko viņa tonakt redzējusi sapnī, viņa apgalvoja, ka neko nav redzējusi.

„Kas tādā gadījumā ir Erls?” es vaicāju. „Kas ir tas Erls, par ko tu sapnī runāji?” Viņa nosarka un teica, ka nepazīst nevienu vārdā Erls un nekad nav pazinusi.

Gaisma joprojām ir iedegta, un, tā kā es nezinu, par ko lai vēl domāju, es domāju par telefona klausuli uz galda. Man tā būtu jānoliek vietā un telefons jāatvieno. Un tad mums būtu jādodas pie miera.

„Paskatīšos, kas tur notiek ar to telefonu,” es saku. ”Un tad iesim gulēt, ja?”

Airisa nobirdina pelnus pelnu traukā un saka: „Parūpējies, lai tas būtu atslēgts.”

Es atkal pieceļos no gultas un aizeju uz otru istabu, atveru durvis un ieslēdzu gaismu. Telefona klausule joprojām ir uz galda. Es pielieku klausuli pie auss, gatavodamies izdzirdēt īsus signālus. Taču neko tādu es nedzirdu.

Piepeši es izjūtu pamudinājumu kaut ko teikt. „Hallo,” es saku.

„Ak, Bad, tas esi tu,” izdveš sieviete.

 

Es nolieku klausuli un pieliecos, lai atvienotu telefonu, pirms tas varētu iezvanīties atkal. Man tas ir kaut kas jauns un noslēpumains, šī sieviete un persona vārdā Bads. Nezinu, kā lai izstāstu Airisai par šiem jaunumiem, jo tie dotu augsni tikai jaunām spekulācijām un diskusijām. Nospriežu, ka pašreiz neko nestāstīšu. Varbūt izstāstīšu pēc brokastīm.

Kad atgriežos guļamistabā, viņa ir aizsmēķējusi kārtējo cigareti. Un ir gandrīz četri no rīta. Es sāku uztraukties. Kad ir pulksten četri, tad drīz būs pulksten pieci, un tad būs seši, un tad seši trīsdesmit, un būs laiks celties un iet uz darbu. Es atguļos uz muguras, aizveru acis un, pirms izteikt kārtējo piezīmi par gaismu, nolemju lēnām noskaitīt līdz sešdesmit.

„Tagad, šķiet, es to atceros”, saka Airisa. „Tas pamazām uzaust manā atmiņā. Vai tu vēlies dzirdēt?”

Es pārstāju skaitīt, atveru acis, uzslējos sēdus. Guļamistaba ir dūmu pilna. Es arī aizdedzinu vienu cigareti. Kāpēc ne? Pie velna visu.

Viņa saka: „Manā sapnī notika kāda ballīte”.

„Kur es tajā brīdī atrados?” Nez kādēļ parasti viņas sapņos es neparādos. Tas mani nedaudz kaitina, bet es šo sajūtu apspiežu. Manas kājas atkal ir neapsegtas. Es tās pavelku zem segas, atbalstos uz elkoņa un nobirdinu pelnus. „Tātad šis ir vēl viens sapnis, kurā es nepiedalos? Labi, lai tā būtu.” Es ievelku dūmu, kādu laiku turu to iekšā, tad izpūšu.

„Dārgais, tu nebiji šajā sapnī,” Airisa saka. „Man ļoti žēl, bet tu tajā nebiji. Tevi nekur nevarēja manīt. Man tevis pietrūka. Jā, man patiešām tevis pietrūka, esmu par to pārliecināta. Bija tā, it kā es zinātu, ka tu esi kaut kur netālu, bet tu nebiji tur, kur tu biji man vajadzīgs. Tu taču zini, ka dažreiz es kļūstu ļoti nemierīga. Ja mēs ejam kopā kaut kur, kur ir daudz cilvēku, un tad mūs izšķir un es vairs nevaru tevi atrast. Sapnī notika kaut kas līdzīgs. Tu tur biji, bet es nevarēju tevi atrast.”

„Turpini,” es saku.

Viņa sakārto segu ap gurniem un kājām un pasniedzas pēc vēl vienas cigaretes. Es uzšķiļu uguni. Tad viņa apraksta šo ballīti, kurā no dzērieniem bija tikai alus. „Neesmu nekāda alus cienītāja,” viņa saka. Taču neskatoties uz to, viņa dzēra alu lielā daudzumā un taisni tajā brīdī, kad viņa taisījās doties prom — doties mājās, viņa piebilda — kāds krancis ieķērās viņas kleitas apakšmalā un neļāva viņai aiziet.

Viņa iesmejas un iesmejos arī es, lai gan tad, kad palūkojos uz pulksteni, tas rāda jau gandrīz četri trīsdesmit.

Viņas sapnī spēlēja mūzika — klavieres, varbūt, vai akordeons — kas to lai zina? Tādi ir tie sapņi, viņa saka. Tā vai citādi, taču viņa neskaidri atceras, ka sapnī redzējusi savu bijušo vīru. Iespējams, viņš bija tas, kas iznēsāja alu. Cilvēki dzēra alu no mucas, glāžu vietā izmantojot plastmasas krūzītes. Viņai liekas, ka viņi būtu dejojuši.

„Kāpēc tu man visu to stāsti?”

Viņa atbild, „Dārgais, tas taču bija sapnis.”

„Man tas diez ko nepatīk, ja iedomājos, ka tev cauru nakti būtu bijis jābūt te, man blakus, bet tā vietā tu sapņo par dīvainiem suņiem, ballītēm un bijušajiem vīriem. Man nepatīk iedomāties jūs dejojam. Sasodīts, ko tas nozīmē? Kā būtu, ja es pateiktu tev, ka pagājušajā naktī sapnī dejoju ar Kerolu? Vai tev tas patiktu?”

„Tas ir tikai sapnis, saproti?” viņa saka. „Neīgņojies. Neko vairāk es tev nestāstīšu. Acīmredzot tas nav iespējams. Acīmredzot nebija pareizi tev to stāstīt.”

Ar pirkstiem viņa pieskaras lūpām. Viņa mēdz tā darīt tad, kad kaut ko apdomā. Pēc sejas izteiksmes spriežot, viņa ir ļoti saspringusi. Pierē ievelkas mazas grumbiņas. „Man tiešām žēl, ka tu nebiji tajā sapnī. Bet pretējā gadījumā man nāktos tev melot, vai ne?”

Es pamāju. Es pieskaros viņas rokai, lai apliecinātu, ka viss ir kārtībā. Patiesībā, man nav iebildumu. Nav itin nekādu. „Saldumiņ, kas notika tālāk? Izstāsti to sapni līdz beigām.” Man liekas, es vēlos to zināt. Tas, ka viņa dejoja ar Džeriju, bija pēdējais, ko dzirdēju. Ja notika vēl kaut kas, man tas bija jāzina.

Viņa pabāž spilvenu aiz muguras un saka, „Tas ir viss, ko es atceros. Neko vairāk es neatceros. Tieši tajā brīdī iezvanījās sasodītais telefons.”

„Bads,” es saku. Es redzu, kā naktslampiņas gaismā savērpjas dūmi un pamazām tie piepilda visu istabu. „Vai neatvērt logu?” es ierosinu.

„Jā, labi,” viņa atbild. „Izvēdināsim istabu. Diez vai šie dūmi ir īpaši veselīgi.”

„Velns parāvis, vai ne?” es saku.

Es atkal pieceļos no gultas un aizeju līdz logam, un paveru to vaļā par dažām collām. Es jūtu vēso gaisu un neskaidri saklausu, kā tālumā kāds pārslēdz smagās mašīnas sajūgu.

„Man liekas, itin drīz būsim kļuvuši par pēdējiem smēķētājiem Amerikā”, viņa saka. „Nopietni, varbūt mums vajadzētu atmest.”

To sakot, viņa izdzēš cigareti un pasniedzas pēc jaunas paciņas.

„Tagad ir smēķēšanas sezona,” es atbildu.

Es ierāpjos atpakaļ gultā. Segas un palagi ir sagriezi krustu šķērsām, un pulkstenis rāda pieci. Man liekas, šonakt mēs vairs neaizmigsim. Un kas no tā? Vai tad ir kāds likums, kas to aizliedz? Vai ar mums tāpēc notiks kaut kas slikts?

Viņa satver savu matu šķipsnu. Aizliek to aiz auss, paskatās uz mani un tad saka, ”Pēdējā laikā es jūtu kādu vēnu savā pierē. Dažreiz tā pulsē. Tā ietrīcas. Vai tu saproti, par ko es runāju? Nezinu, vai tev kādreiz tā ir bijis. Man nepatīk par to domāt, bet iespējams, tuvākajā laikā mani ķers trieka vai kaut kas tamlīdzīgs. Vai tā tas notiek? Tev krūtīs vienkārši pārsprāgst kāda vēna, vai ne? Galu galā, tas, visticamāk, notiks arī ar mani. Mana māte, mana vecmāmiņa un viena no manām tantēm ir mirušas tādā veidā. Mums ir ģimenes trieku vēsture. Tā var piemeklēt visu ģimeni, tu taču zini. Tā ir iedzimta, tāpat kā sirds slimības vai liekais svars, vai kaut kas līdzīgs. Katrā ziņā,” viņa turpina, ”Ar mani kaut kas atgadīsies, skaidrs? Iespējams, tā būs trieka. Iespējams, es aiziešu tādā veidā. Izskatās, ka tas jau varētu būt sācies. Vispirms viegla pulsācija, it kā tas gribētu pievērs sev uzmanību, tad tas kļūst arvien dobjāks. Arvien dobjāks, dobjāks, dobjāks. Esmu pārbijusies līdz ārprātam,” viņa saka. „Es gribu, lai mēs atmetam šo nolādēto smēķēšanu, kamēr vēl nav par vēlu.” Viņa paskatās, cik cigarešu viņai vēl ir atlicis, samīca tās pelnu traukā un ar roku aizgaiņā projām dūmus.

Es guļu uz muguras un pētu griestus, domājot par to, ka šāda veida saruna var norisinātais tikai piecos no rīta. Es jūtu, ka man kaut kas jāsaka. „Dažreiz man pietrūkst elpas,” es saku. „Kad skrēju pie telefona, es pamatīgi aizelsos.”

„Tas varētu būt tāpēc, ka tu biji noraizējies,” Airisa saka. „Kam gan tas vajadzīgs! Kā vispār kādam varēja ienākt prātā doma piezvanīt šādā laikā! Es to sievieti varētu saraustīt gabalos.”

Es uzraušos gultā sēdus un atbalstos pret galvgali. Aiz muguras aizlieku spilvenu un mēģinu iekārtoties ērtāk, tāpat kā Airisa. „Es tev pateikšu ko tādu, ko nekad agrāk neesmu stāstījis,” es saku. „Dažreiz mana sirds sāk nenormāli dauzīties. Tā dauzās kā negudra.” Viņa cieši mani uzlūko, gatava uzklausīt visu, ko es vēlētos viņai pateikt. „Dažreiz man liekas, ka tā gribētu izlēkt no krūtīm. Man nav ne jausmas, kāpēc tā ir.”

„Kāpēc tu neteici agrāk?” viņa vaicā. Viņa satver manu roku un tur to savējā. Viņa to paspiež. „Dārgumiņ, tu nekad man neesi neko tādu stāstījis. Paklausies, es nudien nezinu, ko es uzsāktu, ja ar tevi kaut kas notiktu. Tās būtu beigas. Cik bieži tev tā gadās? Tu zini, ka tas ir drausmīgi.” Viņa joprojām tur manu roku. Taču viņas pirksti aizslīd līdz manas plaukstas locītavai, tur, kur var sataustīt pulsu. Viņa turpina turēt manu roku šādā veidā.

„Es tev nestāstīju agrāk, jo negribēju, lai tu uztrauktos,” es saku. „Bet dažreiz tā notiek. Pēdējo reizi pirms nedēļas. Nav tā, ka es darītu kaut ko īpašu. Es varu lasīt avīzi klubkrēslā. Vai arī vadīt mašīnu vai stumt iepirkuma ratiņus. Nav svarīgi, vai es tajā brīdī piepūlos vai nē. Un tad tas sākas — tuk, tuk, tuk. Lūk, tā. Es brīnos, ka apkārtējie to nedzird. Man liekas, tas ir ļoti skaļi. Un es gan to dzirdu. Un es atzīšos, ka tas mani baida,” es saku. „Tādēļ, ja mani nepieveiks emfizēma vai plaušu vēzis, vai trieka, par kuru tu nupat runāji, tad tā droši vien būs sirdslēkme.”

Es pasniedzos pēc cigaretes. Iedodu vienu viņai. No gulēšanas šonakt vairs nekas nesanāks. Vai mēs vispār gulējām? Kādu minūti, tagad es vairs to neatceros.

„Kā lai zina, no kā būs jāmirst?” Airisa ierunājās. „Tas varbūt jebkas. Ja mēs dzīvosim pietiekami ilgi, tad tie var būt nieres funkcijas traucējumi vai kaut kas tamlīdzīgs. Manas darba kolēģes tēvs nupat nomira nieres funkciju traucējumu dēļ. Tā mēdz notikt, ja ir paveicies piedzīvot vecumdienas. Ja nieres nestrādā, tad ķermenī sāk krāties urīna skābe. Galu galā, tev mainās ādas krāsa, un tad tu nomirsti.”

„Jauki. Tas skan brīnišķīgi,” es saku. „Varbūt tagad parunāsim par kaut ko citu? Kā mēs vispār varējām sākt runāt par ko tādu?”

Viņa neatbild. Viņa noliecas uz priekšu, tālāk no spilvena, ar rokām satverot kājas. Viņa aizver acis un noliek galvu uz ceļgaliem. Tad viņa sāk šūpoties uz priekšu un atpakaļ, pavisam lēnām. It kā viņa klausītos mūziku. Bet nekādas mūzikas nav. Vismaz es to nedzirdu.

„Vai zini, ko es vēlētos?” viņa vaicā. Viņa pārstāj šūpoties, atver acis un pagriež galvu uz manu pusi. Viņa pasmaida, lai es zinātu, ka viņai nekas nekaiš.

„Ko tu vēlētos, saldumiņ?” Mana kāja ir aizāķēta aiz viņas potītes.

Viņa atbild, „Es vēlētos kafiju, tas arī viss. Es labprāt iedzertu krūzi stipras melnas kafijas. Mēs taču esam pamodušies, vai ne? Vai kāds vēl domā gulēt? Iedzersim kafiju.”

„Mēs dzeram pārāk daudz kafijas,” es saku. „Kafija arī nenāk mums par labu. Taču es nesaku, ka mums nevajadzētu to dzert, es tikai gribu pateikt, ka mēs dzeram pārāk daudz. Tā ir tikai fakta konstatācija,” es piebilstu. „Patiesībā, es arī labprāt iedzertu kafiju.”

„Jauki,” viņa atbild.

Neviens no mums nepakustas.

 

Viņa pakrata galvu un aizsmēķē vēl vienu cigareti. Dūmi lēnām peld pa istabu. Daži no tiem izpeld ārā pa logu. Aiz loga pagalmā sāk smidzināt sīks lietus. Sāk zvanīt modinātājs, es pastiepjos, lai to izslēgtu. Tad es paņemu spilvenu un nolieku to zem galvas. Es atguļos uz muguras un kādu laikos veros griestos.

„Kas notika ar spožo priekšlikumu par meiteni, kas varētu mums gultā atnest kafiju?” es vaicāju.

„Kā es vēlos, lai kāds atnestu kafiju,” viņa saka. „Meitene vai zēns, kāda starpība. Es tik tiešām labprāt tagad iedzertu kafiju.”

Viņa noliek pelnu trauku uz naktsgaldiņa, un es nodomāju, ka viņa grasās piecelties. Kādam ir jāpieceļas un jāuzliek gatavoties kafija, un blenderī jāielej konservētā saldētā sula. Kādam no mums ir jāpakustas. Taču tā vietā viņa atlaižas, šoreiz jau pašā gultas vidū. Gulta ir savandīta. Viņa paņem kaut ko un to paberzē, lai kas tas būtu. Tad viņa paskatās uz mani. „Vai tu redzēji avīzē ziņu par kādu vīrieti, kurš ieradās intensīvās terapijas nodaļā un ar ieroci piedraudēja medmāsām, liekot viņām atslēgt savu tēvu no dzīvības nodrošināšanas sistēmas? Vai tu par to lasīji?” Airisa jautā.

„Es redzēju kaut ko par to ziņās,” es saku. „Taču viņi galvenokārt stāstīja par kādu medmāsu, kas no šādas sistēmas jau atvienojusi sešus vai astoņus cilvēkus. Pagaidām viņi nevar pateikt precīzi, cik daudz. Vispirms viņa atslēdza savu māti, un tad visus pārējos. Šķiet, viņa to darīja, lai uzjautrinātos. Viņa teica, ka domājusi, ka izdarot pakalpojumu. Viņa teica, ka cerējusi, ka kāds to izdarīs arī ar viņu.”

Airisa nolemj pārvietoties uz gultas kājgali. Viņa iekārtojas ar seju pret mani. Viņas kājas joprojām ir apsegtas. Viņa novieto savas kājas starp manām kājām un saka: „Vai atceries to paralizēto sievieti, ko rādīja ziņās un kura teica, ka viņa vēloties nomirt bada nāvē? Tagad viņa ir iesūdzējusi tiesā savu ārstu un slimnīcu, jo viņi mēģina sievieti barot ar varu, lai uzturētu viņu pie dzīvības. Vai vari iedomāties? Tas ir kaut kas traks. Trīs reizes dienā viņi piesprādzē viņu pie gultas, lai varētu ievadīt cauruli viņas mutē. Tādā veidā viņa ietur brokastis, pusdienas un vakariņas. Turklāt viņi ir pieslēguši viņu tai mašīnai, jo viņas plaušas vairs nestrādā kā vajag. Avīzē rakstīts, ka viņa lūdz, lai viņu atvieno vai vienkārši ļauj viņai nomirt badā. Viņai jāgriežas tiesā, lai viņai atļautu nomirt, taču viņā neviens neklausās. Vispirms, viņa teica, viņa gribējusi nomirt cienījamā veidā. Tagad viņai jau esot vienalga, viņa ir ar mieru iesūdzēt kuru katru. Vai tas nav apbrīnojami? Vai tas nav grāmatas cienīgs sižets?” viņa saka. „Dažreiz man uznāk galvassāpes,” viņa saka. „Varbūt tam ir kāds sakars ar vēnu. Varbūt ne. Varbūt tas nav savā starpā saistīts. Taču es tev neesmu stāstījusi, ka man sāp sirds, jo nevēlējos tevi satraukt.”

„Par ko tu runā?” es vaicāju. „Paskaties uz mani, Airisa. Man tas ir jāzina. Esmu tavs vīrs, ja tu to esi piemirsusi. Ja tev kaut kas kaiš, man tas ir jāzina.”

„Ko gan tu varētu līdzēt? Tu tikai uztrauktos.” Viņa iesper man ar kāju, tad iesper vēl vienu reizi. „Vai ne? Es zinu, tu ieteiktu man iedzer aspirīnu.”

Es paskatos pa logu, kur pamazām kļūst arvien gaišāks. Es jūtu valgu vēja pūsmu. Ir pārstājis smidzināt, bet tādos rītos kā šis var sākties pamatīga lietusgāze. Es atkal paskatos uz viņu. „Atklāti sakot, Airisa, dažreiz es jūtu asas sāpos sānos.” Tikko izteicis šos vārdus, es jau sāku to nožēlot. Viņa būs norūpējusies un gribēs par to parunāt. Mums būtu jāiet dušā; mums būtu jāietur brokastis.

„Kurā sānā?” viņa vaicā.

„Labajā.”

„Tas varētu būt apendicīts,” viņa saka. „Tas nav nekas īpašs.”

Es paraustu plecus. „Kas to zina? Es nezinu. Vienīgais, ko zinu, ir šīs sāpes. Šad tad, tās ilgst vienu vai divas minūtes, es jūtu kaut ko asu šajā vietā. Ļoti asu. Vispirms es domāju, ka tas ir sastiepts muskulis. Starp citu, kurā pusē ir žultspūslis? Kreisajā vai labajā? Varbūt tas ir žultspūslis. Vai arī tie ir nolādētie žultsakmeņi, lai kas tie būtu.”

„Tie nav nekādi akmeņi,” viņa ierunājas. „Žultsakmeņi ir mazi graudiņi vai kaut kas līdzīgs. Tie ir zīmuļa galviņas lielumā. Nē, pagaidi, tie laikam ir nierakmeņi. Man liekas, par tiem es neko nezinu.” Viņa pakrata galvu.

„Ar ko žultsakmeņi atšķiras no nierakmeņiem?” es vaicāju. „Ak dievs, mēs pat nezinām, kurā ķermeņa pusē tie ir. Tu nezini, es nezinu. Lūk, cik daudz mēs kopā zinām. Mūsu zināšanu summa — nulle. Taču esmu dzirdējis, ka parasti no nierakmeņiem neviens nemirst un ka tie nenodara neko ļaunu. Sāpes, jā. Par žultsakmeņiem es gan neko nezinu.”

„Man patīk, ka „parasti nemirst”,” viņa atbild.

„Jā, zinu,” es piekrītu. „Klau, mums ir jāceļas. Ir jau vēls. Ir jau septiņi.”

„Jā, zinu,” viņa saka. „Labi.” Bet viņa joprojām paliek gultā. Tad viņa saka: ”Manai vecmāmiņai bija artrīts, un beigās viņa vairs nevarēja paiet, pat ne pakustināt pirkstus. Viņai visa diena bija jāpavada, sēžot krēslā ar dūraiņiem rokā. Beigu beigās viņa vairs nevarēja noturēt kakao tasi. Tas bija šausmīgs artrīts. Tad viņu ķēra trieka. Un mans vectētiņš,” viņa turpina. „Viņu aizveda uz aprūpes namu drīz pēc vecmāmiņas nāves. Mums bija jāizvēlas — vai nu aprūpes nams, vai arī kādam bija viņš jāapkopj. Nevienam nebija laika. Nevienam nebija naudas, lai samaksātu par divdesmit četru stundu apkopēju. Tāpēc viņu ievietoja aprūpes namā. Tur viņa stāvoklis strauji pasliktinājās. Kādu dienu, kad viņš tur jau bija pavadījis labu laiciņu, mana mamma aizgāja viņu apciemot. Tad viņa pārnāca mājās un kaut ko pateica. Es nekad to neaizmirsīšu.” Viņa paskatās uz mani tā, it kā arī es to nekad neaizmirsīšu. Un es patiešām neaizmirsīšu. „Viņa teica, „Mans tētis mani neatpazīst. Viņš pat nezina, kas es esmu. Mans tētis ir kļuvis par dārzeni.” Lūk, ko pateica mana mamma.”

Viņa noliecas, ar rokām aizsedz seju un sāk raudāt. Es pārvietojos uz gultas kājgali un apsēžos viņai blakus. Es satveru viņas roku un turu to sev klēpī. Es aplieku roku viņai ap pleciem. Mēs kopā sēžam un skatāmies uz gultas galvgali un naktsgaldiņu. Tur stāv pulkstenis, un aiz tā ir daži žurnāli un grāmata mīkstos vākos. Mēs sēžam tajā gultas galā, kur parasti atrodas mūsu pēdas. Lai kas arī būtu gulējis šajā gultā, izskatās, ka viņš to būtu atstājis lielā steigā. Es apzinos, ka nekad vairs nevarēšu paskatīties uz šo gultu, nedomājot par to. Kaut kas ir mainījies, bet es nevaru pateikt, kas tieši.

„Nevēlos, lai kaut kas tāds notiku ar mani,” viņa saka. „Vai ar tevi.” Ar segas stūri viņa noslauka seju un dziļi ievelk elpu, kas drīzāk izklausās pēc šņuksta. „Man ļoti žēl, bet es neko tur nevaru darīt.”

„Ar mums tā nenotiks. Neuztraucies, labi?” es saku. „Ar mums tā nenotiks. Ar mums viss ir kārtībā, Airisa, un ar mums viss būs kārtībā. Katrā ziņā, šis laiks tik drīz nepienāks. Es tevi mīlu, vai dzirdi? Mēs mīlam viens otru, vai ne? Tas ir pats svarīgākais. Tikai tam ir nozīme. Neuztraucies, saldumiņ.”

„Vēlos, lai tu man kaut ko apsoli,” viņa saka. Viņa atbrīvo savu plaukstu. Viņa noņem manu roku no viņas pleca. „Apsoli man, ka tu atvienosi arī mani, ja un kad tas ir nepieciešams. Ja kādreiz nonāks tik tālu, es gribu teikt. Vai tu klausies, ko es saku? Es runāju nopietni, Džek. Es vēlos, lai tu mani atvienotu. Vai tu apsoli?”

Es neatbildu uzreiz. Ko lai es saku? Par to vēl nav uzrakstīta neviena grāmata. Man kādu brīdi ir jāapdomā. Es zinu, ka varētu pateikt viņai, ka izdarīšu visu, ko vien viņa vēlas, un tas man neko nemaksātu. Tie taču ir tikai vārdi, vai ne? Runāt ir vienkārši. Bet tas vēl nav viss — viņa vēlas, lai sniedzu viņai godīgu atbildi. Un pagaidām es nevaru skaidri pateikt, ko es par to domāju. Steigties būtu nevietā. Es neko nevaru pateikt, iepriekš to neapdomājot, neapsverot sekas un to, kā viņa jutīsies pēc tam — lai kāda būtu mana atbilde.

Es joprojām domāju par to, kad viņa ierunājas, „Un kā ir ar tevi?”

„Kādā ziņā?”

„Vai tu vēlies, lai tevi atvieno, ja kādreiz nonāksim tik tālu? Dievs pasarg! Taču man būtu jāzina,” viņa saka. „Man būtu jādzird tas no tevis, ko tu vēlētos gadījumā, ja notiktu pats sliktākais.” Viņa cieši mani uzlūko, gaidot manu atbildi. Viņa gaida ko tādu, ko varēs uzglabāt un izmanot tad, ja un kad tas būtu nepieciešams. Protams. Labi. Cik viegli man būtu pateikt, Atvieno mani, saldumiņ, ja domā, ka man tas nāktu par labu. Taču man vajag to kādu laiciņu apdomāt. Galu galā, es vēl nemaz neesmu pateicis, ko es būtu vai nebūtu ar mieru izdarīt viņas dēļ. Tagad man jāpadomā par sevi un savu stāvokli. Man nevajadzētu rīkoties pārāk strauji. Tā ir nejēdzība. Mēs esam nejēgas. Taču es apzinos, ka tas, ko tagad pateikšu, nākotnē var būt nozīmīgs. Tas ir svarīgi. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Viņa nekustās. Viņa joprojām gaida atbildi. Un es saprotu — kamēr viņa to nesaņems, mēs neizkustēsimies ne no vietas. Kādu brītiņu svārstos, tad pasaku, ko patiešām domāju. „Nē. Neatvieno mani. Es nevēlos, ka mani atvieno. Atstāj mani pieslēgtu sistēmai tik ilgi, cik tas iespējams. Kurš pret to iebildīs? Vai tad tu iebildīsi? Vai es kādu aizvainošu? Kamēr vien viņi varēs mani paciest, kamēr vien viņi nesāks brēkt, neatvieno mani. Ļauj, lai tas turpinās, labi? Lai beigas ir rūgtuma pilnas. Ielūdz manus draugus, lai mēs varētu atvadīties. Nesteidzini neko.”

„Nejoko,” viņa saka. „Tas, par ko mēs runājam, nav nekāds joks.”

„Es nejokoju. Neatvieno mani. Tas arī viss.”

Viņa pamāj. „Nu labi. Es apsolu, ka to nedarīšu.” Viņa mani apskauj. Kādu minūti viņa tur mani savā apskāvienā. Tad viņa palaiž mani vaļā. Viņa paskatās uz radio pulksteni un saka: „Ak kungs, mums ir jātaisās.”

 

Mēs izkāpjam no gultas un sākam ģērbies. Savā ziņā šis rīts atgādina visus citus rītus, izņemot to, ka mēs visu darām ātrāk. Mēs dzeram kafiju un sulu un ēdam angļu smalkmaizītes. Mēs izsakām piezīmes par to, ka laiks ir nomācies un vētrains. Par atvienošanu, slimībām, slimnīcām un līdzīgām lietām mēs vairs nerunājam. Stāvot uz lieveņa, es viņu noskūpstu un dodos prom. Gaidot savu kārtu izbraukt, viņa stāv zem lietussarga. Es aizsteidzos līdz mašīnai. Pēc brīža, kad esmu iedarbinājis motoru, es pamāju un dodos prom.

Taču dienas laikā, darbā, es pārdomāju tās lietas, par kurām mēs runājām no rīta. Tur neko nevar darīt. Viens gan ir droši — jūtos pārguris miega trūkuma dēļ. Ikkatra nejauša doma spēj mani ievainot un tirdīt. Katru reizi, kad palieku viens, es nolieku galvu uz galda cerībā pāris minūtes nosnausties. Taču, kad aizveru acis, es atkal sāku domāt par to pašu. Iztēlē es ieraugu slimnīcas gultu. Neko vairāk, tikai slimnīcas gultu. Gulta atrodas kādā istabā, tā man šķiet. Tad es ieraugu, ka virs gultas ir piekārta skābekļa maska, un blakus gultai atrodas vairāki ekrāni un monitori — tādi, kādus rāda filmās. Es atveru acis, pieslējos sēdus un aizsmēķēju. Kamēr es smēķēju, es iedzeru malku kafijas. Tad paskatos uz pulksteni un turpinu strādāt.

Pulksten piecos esmu tik ļoti noguris, ka nejaudāju neko vairāk, kā vien doties mājās. Līst lietus, tādēļ man jābrauc uzmanīgi. Ļoti uzmanīgi. Ir noticis ceļu negadījums. Krustojumā kāds ir ietriecies priekšā braucošajā mašīnā, taču, domāju, neviens nav cietis. Mašīnas vēl atrodas uz ceļa. Ap tām pulcējas cilvēki un sarunājas. Satiksme tik tikko virzās uz priekšu. Policija ir izlikusi brīdinājuma zīmes.

Kad ieraugu savu sievu, es saku. „Ak dievs, kas par dienu. Esmu nokausēts. Kā tu jūties?” Mēs saskūpstāmies. Es novelku jaku un pakaru to priekšnamā. Es paņemu Airisas sniegto dzērienu. Tad, tāpēc ka visu dienu esmu par to domājis, bet arī tāpēc, lai beidzot tiktu ar to skaidrībā, es ierunājos, „Labi, ja tu vēlies zināt, es tevi atslēgšu. Ja tu patiešām vēlies, lai es to izdaru, es to izdarīšu. Ja gadījumā, ja es to pateikšu, tu jutīsies laimīga, šeit un tagad, ,es to pateikšu. Es to izdarīšu tevis dēļ. Es tevi atvienošu vai parūpēšos, lai tas tiktu izdarīts, ja kādreiz tas būtu nepieciešams. Bet tas, ko es teicu par sevi, paliek spēkā. Tagad es vairs nevēlos par to domāt. Es nevēlos par to pat runāt. Domāju, par šo tēmu mēs izrunājām visu, kas bija jāizrunā. Mēs esam to apskatījuši no dažādiem skatu punktiem. Emu noguris.”

Airisa pasmaida. „Labi,” viņa saka. „Tagad vismaz es zinu. Agrāk es nezināju. Varbūt esmu jukusi, bet tagad, vai zini, kaut kādā ziņā es jūtos labāk. Es arī vairs nevēlos par to domāt. Taču priecājos, ka esam to izrunājuši. Es vairs nekad to nepieminēšu, apsolu.”

Viņa izņem man no rokām glāzi un noliek to uz galda, blakus telefonam. Viņa mani apskauj un ļauj galvai noslīgt uz mana pleca. Bet lieta tāda, ka tā dēļ, ko es viņai nupat pateicu, tā dēļ, par ko cauru dienu esmu domājis, — visa tā dēļ es jūtos tā, it kā būtu šķērsojis kādu neredzamu robežu. Es jūtos tā, it kā būtu nonācis tādā vietā, par kuru nekad agrāk nedomāju, ka tur nokļūšu. Es nemaz nezinu, kā tas gadījās. Tā ir dīvaina vieta. Tā ir tāda vieta, kur nevainīgas iedomas un miegainas sarunas agri no rīta noved pie pārdomām par nāvi un iznīcību.

Iezvanās telefons. Mēs palaižam viens otru vaļā un es pasniedzos pēc klausules. „Hallo,” es saku.

„Hallo,” sievietes balss ierunājas.

Tā ir tā pati sieviete, kas zvanīja no rīta, taču tagad viņa vairs nav piedzērusies. Vismaz, man nešķiet, ka viņa būtu; viņa neizklausās piedzērusies. Viņa runā klusām, saprātīgi, un viņa pajautā man, vai viņa varētu runāt ar Badu Robertu. Viņa atvainojas. Viņai ļoti žēl, ka mani traucē, viņa saka, bet tā esot svarīga saruna. Viņa atvainojas par visām neērtībām, ko ir sagādājusi.

Kamēr viņa runā, es neveikli taustos pēc cigaretēm. Ielieku vienu mutē un uzšķiļu uguni. Tad pienāk mana kārta runāt. Lūk, ko es viņai pasaku: „Bads Roberts šeit nedzīvo un nedomāju, ka viņš jelkad šeit dzīvos. Šis ir nepareizs numurs. Šo vīrieti, par ko jūs runājat, es nevēlos redzēt ne acu galā. Lūdzu, nekad vairs nezvaniet pa šo numuru. Vienkārši nezvaniet, labi? Vai dzirdat? Ja nebūsiet uzmanīga, es apgriezīšu jums kaklu.”

„Žultspūsli,” Airisa saka.

Man trīc roka. Domāju, manis teiktais skan iespaidīgi. Bet, kamēr es mēģinu pateikt, ko vēlos, kamēr es cenšos, lai mani saprastu, piesteidzas mana sieva un noliecas, un viņā galā iestājas klusums. Saruna pārtrūkst, un nekas vairs nav dzirdams.

 

No angļu valodas tulkojusi Jana Kukaine.

Whoever Was Using This Bed // Elephant and Other Stories, Collins Harvill, London, 1988.