Reimonds Kārvers: Meli (0)

2007. gada 19. aprīlī, plkst. 14:48

Rubrika: Bibliotēka

„Tie ir meli,” teica mana sieva. „Kā tu varēji noticēt kaut kam tādam? Viņa ir greizsirdīga, tas arī viss.” Viņa atmeta galvu un cieši skatījās uz mani. Viņa vēl nebija novilkusi mēteli un cepuri. Aizvainojumā viņas seja pietvīka. „Tu man tici, vai ne? Tu taču nevari noticēt kaut kam tādam?”

Es paraustīju plecus. Tad es teicu, „Kāpēc lai viņa melotu? Ko viņa no tā iegūs? Kāds viņai no melošanas labums?” Es jutos neērti. Stāvot čībās un žestikulējot ar abām rokām, es jutos mazliet smieklīgs. It kā būtu izlikts vispārējai apskatei, par spīti visam. Izmeklētāja lomai es neesmu īpaši piemērots. Tajā brīdī es vēlos, kaut nekad nebūtu dzirdējis neko no tā, kaut viss būtu bijis kā iepriekš. „Viņa taču ir tikai draugs. Mūsu

„Viņa ir palaistuve, lūk, kas viņa ir! Draugiem, lai kādi tie būtu, pat nejaušām paziņām nekad neienāktu prātā kaut kad tāds, tik klaji meli, kā tu domā? Tas ir neticami.” Viņa pašūpoja galvu, jo esmu tik neprātīgs. Tad viņa noņēma cepuri, novilka cimdus, visu nolika uz galda. Viņa novilka jaku un pārmeta to krēsla atzveltnei.

„Vairs nezinu, kam lai ticu,” es teicu. „Es vēlos ticēt tev.”

„Tad dari tā!” viņa teica. „Lai tu man ticētu — es vēlos tikai to. Es saku taisnību. Es nemelotu par tādām lietām. Tagad paklausies. Pasaki, ka tā nav taisnība, dārgais. Pasaki, ka tu tam netici.”

Es viņu mīlu. Es vēlējos viņu apskaut, turēt viņu apskautu, pateikt, ka ticu viņai. Taču meli, ja tie bija meli, bija nostājušies starp mums. Es piegāju pie loga.

„Tev man ir jātic,” viņa teica. „Tu zini, ka tas ir muļķīgi. Tu zini, ka man ir taisnība.”

Es stāvēju pie loga un vēroju satiksmi. Ja es paceltu acis, es ieraudzītu sievas atspulgu logā. Esmu iecietīgs cilvēks, es pats sev teicu. Es varu ar to tikt galā. Es sāku domāt par sievu, par mūsu dzīvi kopā, par patiesību, kas ir pretēja izdomai, par godīgumu un izlikšanos, ilūziju un realitāti. Es domāju par to filmu Fotopalielinājums, ko mēs nesen noskatījāmies. Es atcerējos Ļeva Tolstoja biogrāfiju, kas gulēja uz kafijas galdiņa, viņa viedokli patiesības jautājumā, un iedomājos par jezgu ko viņš bija sacēlis vecajā Krievijā. Tad es atcerējos kādu senu draugu, ar ko mēs draudzējāmies vidusskolā. Šis draugs nekad neteica taisnību, viņš bija nelabojams, hronisks melis, taču vienlaikus visnotaļ patīkams cilvēks, kurš nevienam nevēlēja neko ļaunu. Tajā sarežģītajā manas dzīves posmā, kas ilga divus trīs gadus, viņš bija īsts draugs. Es biju ārkārtīgi priecīgs, ka šajā kritiskajā brīdī, kad mūsu līdz šim laimīgā ģimenes dzīve sašķobījās, es atcerējos šo pastāvīgo meli — precedentu, pie kura var griezties pēc palīdzības. Šis cilvēks, šis enerģiskais melis, patiešām iemiesoja manas sievas teoriju par šādiem cilvēkiem. Es atkal biju laimīgs. Es pagriezos apkārt, lai kaut ko pateiktu. Es zināju, ko es gribēju pateikt: Jā, patiešām, tā varētu būt taisnība, tā ir taisnība — cilvēki ir spējīgi melot un viņi to dara, nevaldīdami pār sevi, varbūt neapzināti, dažreiz patoloģiski, nedomājot par sekām. Bez šaubām, tas cilvēks, kurš mani informēja, piederēja šai cilvēku grupai. Taču tieši tajā brīdī mana sieva apsēdās uz dīvāna, aizsedza seju ar rokām un teica, „Tā ir taisnība, žēlīgais dievs. Tas, ko viņa tev teica, ir taisnība. Es meloju, kad teicu, ka neko par to nezinu.”

„Vai tiešām?” es teicu. Apsēdos vienā no krēsliem, kas stāvēja netālu no loga.

Viņa pamāja. Viņa joprojām bija aizsegusi seju ar rokām.

Es teicu, „Kāpēc tad tu to noliedzi? Mēs nekad nemelojam viens otram. Vai tad mēs vienmēr neesam teikuši viens otram tikai taisnību?”

„Man bija viņas žēl,” viņa teica. Viņa paskatījās uz mani un pakratīja galvu. „Man bija kauns. Tu nespēj iztēloties, cik ļoti es biju nokaunējusies. Es nevēlējos, lai tu tam ticētu.”

„Es laikam saprotu,” es teicu.

Viņa aizsvieda prom kurpes un atlaidās uz dīvāna. Tad viņa piecēlās sēdus un novilka džemperi. Tad viņa sakārtoja matus. No paciņas viņa izņēma vienu cigareti. Es uzšķīlu uguni un viņas slaidie, bālie pirksti un rūpīgi manikirētie nagi atstāja uz mani tiešām satriecošu iespaidu. Bija tā, it kā es tos ieraudzītu kādā jaunā un atmaskojošā veidā.

Viņa ievilka dūmu un pēc kāda brīža teica „Kā tev šodien klājās, dārgais? Tas ir, kopumā. Tu zini, ko es ar to gribu teikt.” Viņa turēja cigareti starp lūpām un uz brīdi piecēlās kājās, lai izkāptu no svārkiem. „Nu, lūk,” viņa teica.

„Tā vidēji,” es atbildēju. „Pēcpusdienā šeit ieradās policija ar rīkojumu, lai cik neticami tas izklausītos. Viņi meklēja kādu, kas reiz dzīvojis gaiteņa galā. Un dzīvokļa pārvaldnieks piezvanīja, lai pateiktu, ka laikā no pulksten trijiem līdz trijiem trīsdesmit tiks atslēgta ūdens piegāde sakarā ar remontdarbiem. Patiesībā, tagad par to domājot, sanāk, ka tas notika tieši tajā laikā, kad šeit bija policija.”

„Vai tiešām?” viņa teica. Viņa iesprauda rokas gurnos un izstaipījās. Tad viņa aizvēra acis, nožāvājās un papurināja garos matus.

„Un vēl, es šodien esmu krietni ticis uz priekšu ar Tolstoju,” es teicu.

„Lieliski.” Viņa sāk ēst sālītos riekstiņus, ar labo roku metot tos mutē vienu pēc otra, turpinot turēt cigareti kreisajā rokā. Ik pa brīdim viņa pārtrauca ēšanu un ar plaukstas virspusi noslaucīja muti, lai ievilktu kārtējo dūmu. Tagad viņa jau bija izslīdējusi laukā no apakšveļas. Viņa pievilka kājas un iekārtojās dīvāna stūrī. „Un kāds viņš ir?” viņa teica.

„Dažas vietas tiešām interesantas,” es teicu. „Viņam bija baigais raksturs.” Man notirpa pirksti un asinis sāka riņķot ātrāk. Bet vienlaikus es sajutos noguris un vājš.

„Panāc šurp, manu mazo mužik,” viņa teica.

„Vēlos zināt patiesību,” es vārgi ierunājos, nu jau nometies četrrāpus. Atsperīgais plīša paklājs mani uzmundrināja. Lēnām pierāpoju pie dīvāna un atbalstīju zodu vienā no spilveniem. Viņa ar roku izbrauca cauri maniem matiem. Viņa turpināja smaidīt. Viņas pilnīgajās lūpās mirdzēja sāls graudiņi. Taču, kamēr es uz viņu skatījos, viņas acīs iegūla neizsakāma skumju izteiksme, lai arī smaids no viņas lūpām nebija nozudis un viņa joprojām glāstīja manus matus.

„Mazais Paša,” viņa teica. „Nāc šurp, apalīti. Vai viņš patiešām noticēja tai nejaukajai sievietei, tiem nelietīgajiem meliem? Lūk, tā, atbalsti galvu uz mammītes krūts. Jā, tā. Tagad aizver acis. Jā. Kā gan viņš varēja kaut kam tādam ticēt? Esmu tevī vīlusies. Tiešām, tev taču vajadzētu mani pazīt labāk. Ir cilvēki, kas melo tikai sporta pēc.”

The Lie // Fires. Essays, Poems, Stories. Collins Harvill, London, 1985.

No angļu valodas tulkojusi Jana Kukaine.