Domas

Māris Zanders: "Baltijas klimats" politikā

Lai gan Latvijas cilvēku politiskajiem instinktiem vajadzētu būt līdzīgiem citu austrumeiropiešu politiskās uzvedības modeļiem (jo kopīga vēsturiskā pieredze utt.), tas tā tomēr nav. Un grūti spriest, kā to novērtēt.

Iegansts šim tekstam ir kāda poļu publicista pārdomas (to tulkojums angļu valodā pieejams šeit) par pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm, to saistību ar politiskajām partijām Ungārijā un Polijā.

"Arodbiedrības (kas savulaik bija galvenās demonstrāciju organizētājas) vairs nedominē protesta politikas ainavā Polijā." Lai piedod dažādas aktīvistu grupas, bet Latvijā tikai arodbiedrības – lai cik salīdzinoši nereprezentatīvas un pretrunīgi vērtējamas – ir vienīgās, kas spēj izvest ielās kaut cik ievērojamu cilvēku daudzumu ar sociālpolitiskām prasībām.

Tomēr vēl krasāk atšķirības parādās faktā, ka gan Polijā, gan Ungārijā desmitiem tūkstošu cilvēku regulāri apmeklē demonstrācijas, lai... atbalstītu valdības kursu. Protams, tas lielā mērā notiek, lai šādi "dotu pretsparu" opozīcijai, tomēr vienalga – man grūti iedomāties atbalsta demonstrāciju valdībai Latvijā (neatkarīgi no tā, kura no partijām tajā dominē). Taisnības labad jāpiemin daži "Saskaņas" mēģinājumi mobilizēt tai draudzīgās arodbiedrības Ušakova atbalstam, tomēr šīs aktivitātes ir bijušas ļoti neregulāras un, teiksim tā, bez milzu degsmes. Savukārt 9. maija svinības ir pavisam cita situācija, pat ja "Saskaņa" šos svētkus mēģina ekspluatēt.

Jebkurā gadījumā, lasot, ka Polijā un Ungārijā tūkstošiem cilvēku regulāri – regulāri! – atvēl laiku, lai paustu atbalstu valdībai, saproti, ka tur ir cita vilkme. Turklāt tieši tas pats notiek arī pretējā nometnē.

P.S. Norādītajā publikācijā minēta arī Čehijas un Rumānijas pieredze, tomēr fokusa nepazaudēšanas nolūkā paliksim pie Ungārijas un Polijas.

Tam, protams, ir vairāki labi nojaušami iemesli. Abās valstīs ir pietiekami attīstīta nevalstisko organizāciju un mediju ekosistēma, kas neslēpti – un tas ir svarīgi! – pozicionējas politiski. Respektīvi, ir partija PiS ("Prawo i Sprawiedliwość"), bet ir arī "Gazeta Polska" un "Radio Maryja" (un pretējā flangā "Gazeta Wyborcza"), ir partija "Fidesz", bet ir arī polgári körök sociālā kustība (un līdzīgi pretējā flangā).

Latvijā "augstākā pilotāža" ir dažu partiju jaunatnes organizācijas, kuru vēriens objektīvi atbilst pašu partiju "daudzskaitlīgumam". Var teikt, ka virknei masu mediju ir politiskās simpātijas, tomēr, atklāti sakot, tās vairāk ir īpašnieku pragmatisko interešu izpausmes, nevis rezultāts kādām puslīdz konstruētām uzskatu sistēmām.

Te, protams, var iebilst: labi vien ir, ka tā, – šādi polarizēta sabiedrība mums nāktu par sliktu. Ņemot vērā populācijas nelielo apmēru, jāpiekrīt. Tomēr liekas, ka polarizācija vienalga pastāv. Mēs un viņi. Mēs un politiķi vispār. Mēs un valsts vispār. Ar ko šāda ir labāka?

Kā vēl viens atšķirību iemesls pieļaujams t.s. ārējais faktors. Gan Polijā, gan Ungārijā valdības atbalstītājiem liekas, ka "Eiropa" uzspiež valstij savus spēles noteikumus, savukārt opozīcijai liekas, ka valdības politika padara valsti par izsmieklu "Eiropā" vai vispār neatbilst "Eiropas vērtībām". Jebkurā gadījumā šis faktors, cik noprotams, pamatīgi mobilizē abas puses.

Latvijas politiskajā olimpā partiju, kas rādītu "Eiropai" neslēpti nepiedienīgus žestus (pamatoti vai ne, ir cits jautājums), nav, attiecīgi... Stop. Mums taču it kā ir savs "ārējais faktors" – Krievija. Vai jūs varat iedomāties kaut cik daudzskaitlīgu demonstrāciju – vienalga, "par" vai "pret" –, kuras tematika būtu attieksme pret Krieviju? (Atkārtoju: 9. maijs ir īpaša prakse; "datumam" kārtējo reizi tuvojoties, esmu gatavs to argumentēt atsevišķā tekstā.) Nevis "dziesmotās revolūcijas" periodā, bet šodien?

Acīmredzot runa ir par to, ka politika – plašā nozīmē – vispār spēlē mazu lomu Latvijas sabiedrībā (par Lietuvu un Igauniju nejūtos tiesīgs spriest, bet pieļauju, ka līdzīgi). Par spīti komentāriem internetā un līdzīgiem rituāliem žestiem.

Manuprāt, tas nav saistīts ar dzīves līmeni ("mēs neesam tik bagāti, lai varētu būtu politiski aktīvi"). Jau pieminētie rumāņi, par citām pasaules tautām nemaz nerunājot, nav turīgāki par mums. Līdz ar to ir versija, ka tas ir saistīts ar nācijas lielumu (nez', cik aktīva ir politiskā dzīve Luksemburgā vai Maltā?). Ja nācija ir skaitliski neliela, nav augsnes – infrastruktūras, ja vēlaties, – politiskai aktivitātei. Te gan var iebilst, ka noteiktos vēstures nogriežņos politiskā griba, politiskā tematika latviešu nācijā ir bijusi ļoti reljefa (1905. gads utt.), tomēr arī kopumā vēsturē tā vairāk bijusi uzspiesta, situatīva (daudzās partijas starpkaru posmā pirms Ulmaņa apvērsuma vēl nenozīmē īstu politiku).

Šim pieņēmumam ir bezjēdzīgi mēģināt "piekabināt" novērtējumu, ka tas ir "labi" vai "slikti". Es neapskaužu nedz poļus, nedz ungārus (vai amerikāņus). Jautājums ir: vai par spīti (vai pateicoties) tam, ka trūkst intereses par politiku, izšķirīgs daudzums šajā teritorijā dzīvojošo savā vērtību sistēmā iekļauj arī to, ko var saukt par valsti (atvainojos, bet nošķīrums "zeme" un "valsts" man neliekas adekvāts)? Valsts jēdziens it kā organiski saistās ar politiku, tomēr mazu nāciju gadījumā varbūt tā nav. Man ir diezgan grūti aprakstīt nepolitisku valsti (demokrātisku, protams), bet tas nav arguments. Nepolitiska sabiedrība, kas vēlas savu valsti, – pieņemsim, ka tā ir mūsu, baltiešu, īpatnība.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2015. gada 16. februārī, plkst. 6:02

    Ivars Ījabs: Mēs pārtiekam viens no otra (4)

    Izrādās, lai sataisītu kārtīgu skandālu, labai latviešu partijai nekāda opozīcija nav vajadzīga. Pietiek pašiem ar savējiem.

  • 2014. gada 2. aprīlī, plkst. 7:04

    Alehandro Lopess Andrada: Par dzejnieku piedzimst

    Mēs izmantojām izdevību, lai parunātu ar spāņu dzejnieku Alehandro Lopesu Andradu par spāņu dzejas likteņiem, dzejnieka sūtību un to, kā atšķirt labu dzejoli no slikta.

  • 2014. gada 21. oktobrī, plkst. 6:10

    Armands Znotiņš: Iedvesmojošs ieskats skaņas arhitektūrā

    Okjungas Lī uzstāšanās sniedza paraugu tam, kā no dažiem motīviem tiek uzbūvēta visaptveroša mākslinieciska struktūra, kur katrā no šajā procesā sastaptajiem impulsiem mūziķes intuīcija ieraudzījusi tur ietvertās iespējas.

  • 2012. gada 11. decembrī, plkst. 1:36

    Edmunds Frīdvalds: Pēteronkuļa pelnu vēsturiskums (36)

    Vai varam vienoties sarunai par nacionālo kino, neminot katra konkrētā politiķa vārdu vai citātus, bet tā vietā parunājot par paša nacionālā kino ideju un par kādu filmu, kura, manuprāt, izcili pārstāv cildeno nacionālā kino nosaukumu?

  • 2016. gada 12. septembrī, plkst. 16:16

    Marko Pogačars: Dievs ir pupaina telefoniste

    šodien esmu iemācījies ko jaunu. pierakstu visu ko redzu. ikkatru domu. ja pastāv dzejas ienaidnieks tad tas šajā gadījumā esmu es.

  • 2016. gada 6. maijā, plkst. 6:49

    Mārtiņš Galenieks: Arlabunakti, Londona (5)

    Enfīldā bija liels "Waitrose" lielveikals, kura miskastēs vienmēr varēja atrast daudz pārtikas, kam nupat bija beidzies derīguma termiņš. Lasi es parasti no miskastes ņēmu tikai tad, ja tur nekā cita nebija.

  • 2012. gada 11. oktobrī, plkst. 23:10

    Aigars Bikše: Māksla nekad nav bijusi nekonceptuāla (2)

    Ja tagad māksliniekiem ir, ko teikt, tad viņiem ir jārunā. Viņi nevar rēķināties ar to, vai tas būs svarīgi pēc simt gadiem. Tas jau būs atkarīgs no tās, nākamās kultūras.

  • 2016. gada 21. oktobrī, plkst. 16:09

    Lakstīgalas vārdnīca: Jolanta Pētersone

    Sadarbībā ar Starptautiskajiem bērnu literatūras lasījumiem piedāvājam noklausīties tulkotājas Jolantas Pētersones lasīto fragmentu no norvēģu rakstnieces Marijas Parras grāmatas "Vafeļu sirdis".



Kultūras Ministrija
vkkf