Domas

Māris Zanders: "Baltijas klimats" politikā

Lai gan Latvijas cilvēku politiskajiem instinktiem vajadzētu būt līdzīgiem citu austrumeiropiešu politiskās uzvedības modeļiem (jo kopīga vēsturiskā pieredze utt.), tas tā tomēr nav. Un grūti spriest, kā to novērtēt.

Iegansts šim tekstam ir kāda poļu publicista pārdomas (to tulkojums angļu valodā pieejams šeit) par pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm, to saistību ar politiskajām partijām Ungārijā un Polijā.

"Arodbiedrības (kas savulaik bija galvenās demonstrāciju organizētājas) vairs nedominē protesta politikas ainavā Polijā." Lai piedod dažādas aktīvistu grupas, bet Latvijā tikai arodbiedrības – lai cik salīdzinoši nereprezentatīvas un pretrunīgi vērtējamas – ir vienīgās, kas spēj izvest ielās kaut cik ievērojamu cilvēku daudzumu ar sociālpolitiskām prasībām.

Tomēr vēl krasāk atšķirības parādās faktā, ka gan Polijā, gan Ungārijā desmitiem tūkstošu cilvēku regulāri apmeklē demonstrācijas, lai... atbalstītu valdības kursu. Protams, tas lielā mērā notiek, lai šādi "dotu pretsparu" opozīcijai, tomēr vienalga – man grūti iedomāties atbalsta demonstrāciju valdībai Latvijā (neatkarīgi no tā, kura no partijām tajā dominē). Taisnības labad jāpiemin daži "Saskaņas" mēģinājumi mobilizēt tai draudzīgās arodbiedrības Ušakova atbalstam, tomēr šīs aktivitātes ir bijušas ļoti neregulāras un, teiksim tā, bez milzu degsmes. Savukārt 9. maija svinības ir pavisam cita situācija, pat ja "Saskaņa" šos svētkus mēģina ekspluatēt.

Jebkurā gadījumā, lasot, ka Polijā un Ungārijā tūkstošiem cilvēku regulāri – regulāri! – atvēl laiku, lai paustu atbalstu valdībai, saproti, ka tur ir cita vilkme. Turklāt tieši tas pats notiek arī pretējā nometnē.

P.S. Norādītajā publikācijā minēta arī Čehijas un Rumānijas pieredze, tomēr fokusa nepazaudēšanas nolūkā paliksim pie Ungārijas un Polijas.

Tam, protams, ir vairāki labi nojaušami iemesli. Abās valstīs ir pietiekami attīstīta nevalstisko organizāciju un mediju ekosistēma, kas neslēpti – un tas ir svarīgi! – pozicionējas politiski. Respektīvi, ir partija PiS ("Prawo i Sprawiedliwość"), bet ir arī "Gazeta Polska" un "Radio Maryja" (un pretējā flangā "Gazeta Wyborcza"), ir partija "Fidesz", bet ir arī polgári körök sociālā kustība (un līdzīgi pretējā flangā).

Latvijā "augstākā pilotāža" ir dažu partiju jaunatnes organizācijas, kuru vēriens objektīvi atbilst pašu partiju "daudzskaitlīgumam". Var teikt, ka virknei masu mediju ir politiskās simpātijas, tomēr, atklāti sakot, tās vairāk ir īpašnieku pragmatisko interešu izpausmes, nevis rezultāts kādām puslīdz konstruētām uzskatu sistēmām.

Te, protams, var iebilst: labi vien ir, ka tā, – šādi polarizēta sabiedrība mums nāktu par sliktu. Ņemot vērā populācijas nelielo apmēru, jāpiekrīt. Tomēr liekas, ka polarizācija vienalga pastāv. Mēs un viņi. Mēs un politiķi vispār. Mēs un valsts vispār. Ar ko šāda ir labāka?

Kā vēl viens atšķirību iemesls pieļaujams t.s. ārējais faktors. Gan Polijā, gan Ungārijā valdības atbalstītājiem liekas, ka "Eiropa" uzspiež valstij savus spēles noteikumus, savukārt opozīcijai liekas, ka valdības politika padara valsti par izsmieklu "Eiropā" vai vispār neatbilst "Eiropas vērtībām". Jebkurā gadījumā šis faktors, cik noprotams, pamatīgi mobilizē abas puses.

Latvijas politiskajā olimpā partiju, kas rādītu "Eiropai" neslēpti nepiedienīgus žestus (pamatoti vai ne, ir cits jautājums), nav, attiecīgi... Stop. Mums taču it kā ir savs "ārējais faktors" – Krievija. Vai jūs varat iedomāties kaut cik daudzskaitlīgu demonstrāciju – vienalga, "par" vai "pret" –, kuras tematika būtu attieksme pret Krieviju? (Atkārtoju: 9. maijs ir īpaša prakse; "datumam" kārtējo reizi tuvojoties, esmu gatavs to argumentēt atsevišķā tekstā.) Nevis "dziesmotās revolūcijas" periodā, bet šodien?

Acīmredzot runa ir par to, ka politika – plašā nozīmē – vispār spēlē mazu lomu Latvijas sabiedrībā (par Lietuvu un Igauniju nejūtos tiesīgs spriest, bet pieļauju, ka līdzīgi). Par spīti komentāriem internetā un līdzīgiem rituāliem žestiem.

Manuprāt, tas nav saistīts ar dzīves līmeni ("mēs neesam tik bagāti, lai varētu būtu politiski aktīvi"). Jau pieminētie rumāņi, par citām pasaules tautām nemaz nerunājot, nav turīgāki par mums. Līdz ar to ir versija, ka tas ir saistīts ar nācijas lielumu (nez', cik aktīva ir politiskā dzīve Luksemburgā vai Maltā?). Ja nācija ir skaitliski neliela, nav augsnes – infrastruktūras, ja vēlaties, – politiskai aktivitātei. Te gan var iebilst, ka noteiktos vēstures nogriežņos politiskā griba, politiskā tematika latviešu nācijā ir bijusi ļoti reljefa (1905. gads utt.), tomēr arī kopumā vēsturē tā vairāk bijusi uzspiesta, situatīva (daudzās partijas starpkaru posmā pirms Ulmaņa apvērsuma vēl nenozīmē īstu politiku).

Šim pieņēmumam ir bezjēdzīgi mēģināt "piekabināt" novērtējumu, ka tas ir "labi" vai "slikti". Es neapskaužu nedz poļus, nedz ungārus (vai amerikāņus). Jautājums ir: vai par spīti (vai pateicoties) tam, ka trūkst intereses par politiku, izšķirīgs daudzums šajā teritorijā dzīvojošo savā vērtību sistēmā iekļauj arī to, ko var saukt par valsti (atvainojos, bet nošķīrums "zeme" un "valsts" man neliekas adekvāts)? Valsts jēdziens it kā organiski saistās ar politiku, tomēr mazu nāciju gadījumā varbūt tā nav. Man ir diezgan grūti aprakstīt nepolitisku valsti (demokrātisku, protams), bet tas nav arguments. Nepolitiska sabiedrība, kas vēlas savu valsti, – pieņemsim, ka tā ir mūsu, baltiešu, īpatnība.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2013. gada 7. maijā, plkst. 7:05

    Laura Feldberga: Telpas atvēršana (8)

    Rotko abstraktā ekspresionisma perioda gleznas ir kā tuneļi, kas ved uz bezgalīgu telpu, un tur var iekļūt, ja ļauj sev kļūt lēnam un klusam un skatās, uzstājīgi nejautājot, kas tad tas vispār ir.

  • 2015. gada 24. aprīlī, plkst. 6:04

    Gunārs Bībers: Tas, ko varam zināt par Raini (4)

    Literatūrzinātnieks Gunārs Bībers ir viena no lielākajām autoritātēm Raiņa pētniecībā, tāpēc vērsāmies tieši pie viņa, lai mēģinātu noskaidrot, kas ir tas, ko mēs zinām, un tas, ko mēs nezinām par Raini.

  • 2014. gada 9. decembrī, plkst. 6:12

    Silvija Radzobe: Mīlestība spogulī (2)

    Izrāde nav iesācēja godkārīgu ambīciju apliecinājums, bet neapšaubāms mākslas darbs, ko radījis cilvēks, kurš pazīst mīlestību, kuram nav vienaldzīga vēsture ar tās traģiskajām dilemmām un kurš neticami labi prot strādāt ar aktieriem,

  • 2012. gada 26. novembrī, plkst. 9:11

    Gatis Narvaišs: Tehnoloģiju lietojums Latvijas skolās (6)

    Turpinām "Iespējamās misijas" Vēstnieku veidoto rakstu sēriju par problēmjautājumiem Latvijas Izglītības sistēmā. Šoreiz - par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lomu skolā.

  • 2016. gada 4. martā, plkst. 5:23

    Gundars Tomašs: Mēs mainīsim pasauli

    mainīt sevi mainīt uz labo pusi būt perfektam kā gramatikai paklusēt un pieskarties ar pirkstiem novilkt vieglu līniju uzvilkt mūžīgo atmiņu nogriezni savienot četrus zilos acu punktiņus lietot kā narkotiku ikdienā aizskalot problēmas pārdozēt

  • 2013. gada 9. janvārī, plkst. 9:01

    Džeimss Džoiss: Kaķis un velns (8)

    1936. gadā Džeimss Džoiss uzrakstīja vēstuli savam mazdēlam Stīvenam Džoisam, izstāstot tajā pasaku par Bežansī pilsētas mēru un velnu. 1964. gadā tā tika izdota ilustrētā grāmatā un kopš tā brīža tulkota daudzās pasaules valodās.

  • 2014. gada 28. janvārī, plkst. 7:01

    Agnese Logina: Kas slēpjas aiz "Oskaru" zelta? (5)

    Glaimi un liekuļošana pateicības runās, skaisti ģērbti cilvēki, fantastiskas telpas, neskaitāmas kameras – no tā visa ir grūti novērst acis.

  • 2017. gada 31. janvārī, plkst. 4:56

    Ilva Skulte: Nebaidies baidīties

    Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Šausmu autobuss".



Kultūras Ministrija
vkkf