Kultūra

Bārbala Simsone: Latviešu rakstnieku kosmiskās dēkas

Par zinātniskās fantastikas žanru latviešu literatūrā

Zinātniskās fantastikas tradīcija latviešu literatūrā atšķirībā no vairuma kaimiņvalstu nav uzskatāma par sparīgi sapumpurotu zaru. Ja fantāzijas žanra aizmetņus latviešu literatūras vēsturē iespējams samanīt gan folkloras tekstu apdarēs, gan vēlāku laiku stāstos un romānos, tad zinātniskās fantastikas piedāvātās iespējas – kosmosa izpēte, mākslīgā intelekta izgudrošana, kontakti ar ārpuszemes civilizācijām –, šķiet, latviešu rakstnieku nevilina. Tomēr laiku pa laikam arī kāds no latviešu autoriem centies atsperties no cietās zemes un doties gan paralēlajās dimensijās, gan citos iztēles ceļojumos. Šiem ceļojumiem – konkrēti zinātniskās fantastikas sfērās – veltīts šis ieskats.

Vispirms neliela teorētiska atkāpe par zinātniskās fantastikas žanru. Žanra aizmetņi atsevišķos literāros darbos bija vērojami jau ilgāku laika posmu, taču par stabilu literāru virzienu žanrs izveidojās 19. gadsimta otrajā pusē un 19./20. gadsimta mijā: šo attīstību veicināja tālaika straujais tehnoloģiskais progress un mainīgās sociālās struktūras. Nereti sastopams pieņēmums, ka fantastikas autori ir ieinteresēti tikai tehnoloģijās, taču faktiski jau kopš pirmsākumiem žanra fokuss ir gluži cits: ekstrapolējot nākotnē zinātnes sasniegumus un sociālās parādības, autori mēģina fiksēt cilvēcisko emociju un uzvedības modeļus šādā izmainītā realitātes stāvoklī. Bieži izmantoto tēmu lokā ietilpst mākslīgais intelekts, klonēšana, pasaules liktenis pēc atomkara, androīdi, kontakti ar ārpuszemes saprātu, nekontrolējama mašinērijas attīstība, ceļojumi laikā u.c. Atkarībā no tēmu loka fantastiku iedala arī sīkāk: precīzā zinātniskā fantastika (hard science fiction), kas lielāko uzmanību pievērš zinātnisko atklājumu precizitātei, vieglā zinātniskā fantastika (soft science fiction), kurā sižetam ir būtiskāka nozīme par zinātnisko faktoru, utopija/antiutopija, kuru centrā ir alternatīvi sabiedrības funkcionēšanas modeļi, kiberpanks, kas prognozē datortehnoloģiju attīstību, kosmiskā opera, kas apvieno liela mēroga sižetus (pasauļu kari u.c.) ar varoņu personisko drāmu, u.c.

Latviešu oriģināldarbus, kurus iespējams vismaz daļēji definēt kā zinātnisko fantastiku, var saskaitīt ja ne uz vienas rokas pirkstiem, tad uz abu noteikti. Pirmo nepabeigto fantastisko stāstu uzmetumi latviešu daiļradē atrodami – lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos – Jāņa Poruka pēc nāves atrastajās piezīmēs, taču šie uzmetumi ir ļoti nekonkrēti un to galavariantu ir grūti iztēloties. Par pirmajiem pabeigtajiem vēstījumiem ar fantastikas iezīmēm iespējams uzskatīt rakstnieka un žurnālista Eduarda Cālīša (viena no deklarācijas "Mūsu mākslas motīvi" autoriem) alegoriskās līdzības "Kinkinas plūdi", "Milža gals" (abi 1910) u.c. Kā savā plašajā, latviešu zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanriem veltītajā apcerējumā "Zvaigžņu purva bridēji" raksta kritiķis un izdevējs Imants Belogrīvs, šie prozas teksti ir "nedaudz līdzības, nedaudz Svifta noskaņas un noslēpumainas neapdzīvotas zemes, kurās apstājies laiks, savādāk darbojas fizikas likumi, un tās apdzīvo personificēti jēdzieni: prāts, griba, mīlestība utt". [1] Savukārt gan varēšanu radīt pilna apjoma fantastikas romānu, gan šī žanra autoriem nereti piedēvēto pravietošanas spēju pirmais uzskatāmi demonstrēja dzejnieks, rakstnieks un politiķis Gotfrīds Milbergs (Skuju Frīdis) 1925. gadā publicētajā darbā "Sidrabota saule lec", kurā viņš apraksta Krievijas (Maskavijas) iebrukumu Baltijas valstīs 2107. gadā un tam sekojošo okupāciju; šie apraksti ar daudzviet pārsteidzošu precizitāti pareģo reālo vēsturi pēc dažiem gadiem; diemžēl tas ir gandrīz vienīgais romāna unikalitātes rādītājs, jo mākslinieciski tas nav visai veiksmīgs. Protams, ir nedaudz amizanti lasīt, kā par izcilu jaunievedumu 2107. gadā tiek uzskatīts katrā lidmašīnā iebūvēts radioaparāts, vai arī epizodi, kurā "ar latvju ugunskrustiem rotātās" latviešu lidmašīnas iekaro Maskaviju, kurā nekavējoties tiek gāzts cara Kirila režīms un ieviesta latviešu/krievu divvalodība, taču "labprātīgās neticības apspiešanas efektu", kā lasītāja reakciju uz fantastisko definēja Dž. R. R. Tolkīns, šie apraksti nerosina.

Desmit gadu vēlāk pašdarinātus kosmosa kuģus triloģijas "Tērauda dvēsele" (1938) pirmajos divos romānos lidina arī Jāņa Veseļa radītais varonis, kuram izdodas uzbūvēt kosmisko raķeti, taču fantastiskais elements šajos darbos ir tik poētisks, ka rezultāts ir tulkojams arī alegoriski. Jāatzīmē, ka zinātniskās fantastikas un fantāzijas robežas šajā laikā vēl ir izplūdušas, rakstnieki visbiežāk strādā tā dēvētajā "fantastiskajā reālismā", kas ietver abu žanru iezīmes, bet literatūrkritika ar abu žanru definēšanu un nošķiršanu praktiski nenodarbojas. Taču tieši Veselis publicistikā argumentēti aizstāvēja fantastiskās literatūras noderīgumu.

Starpkaru periodā beidzot uzplaukst arī pašmāju piedzīvojumu literatūra. Kā atzīmē Imants Belogrīvs: "1936. gadā iezīmējas latviešu fantastikas mini ēra ar izteikti piedzīvojumu romānu parādīšanos, kas uzrakstīti pēc vienkāršotas shēmas īsteni trīsdesmito gadu amerikāņu lubeņu līmenī: intriga, skopi atainota darbības vide, ātra darbība, vienkāršotas personāžu attiecības." [2] Šajā laikā zinātniskās fantastikas tēmas risina vairāki Viļa Lāča romāni – piemēram, "Ceļojums uz Kalnu pilsētu" (1939) apcer gēnu inženierijas, ārpuszemes inteliģences, kā arī cilvēka un tehnoloģiju attiecību jautājumus, "Cietumu valsts" – sociālās utopijas ekonomiskos aspektus. Šai laikā publicētajos piedzīvojumu romānos (Miķeļa Paulocka "Pasaules glābēji" (1937) un "Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs" (1938), Jēkaba Zaļkalna "Dzīve zvaigžņu pasaulē" (1938) u.c.) nereti kā dēku katalizators funkcionē kāds fantastisks pieņēmums – sastapšanās ar citu planētu iemītniekiem, pārdabisks izgudrojums, nākotnes tehnoloģijas u.c. Tēmu daudzveidība un pakāpeniskā virzība uz sarežģītāku saturu šķita liecinām, ka arī Latvijā fantastikas žanram paredzama tāda pati izaugsme kā ārvalstīs. Diemžēl normālu žanra attīstību būtiski ietekmēja sekojošā padomju okupācija.

Padomju varas gados uzskats, ka literatūrai jākalpo par ideoloģisko ieroci, iztēles izpausmes liek stingri kontrolēt. No visiem fantastiskās literatūras žanriem attīstības brīvība tiek dota tikai zinātniskajai fantastikai, kura atbilda režīma ideoloģijas nolūkiem, proti: propagandēt cilvēces tehnoloģisko un sociālo progresu, "zvaigžņu iekarošanu" un ideālās nākotnes sasniegšanu šīs realitātes ietvaros; fantāzija un šausmu literatūra šiem principiem neatbilda, tāpēc to attīstība uz vairākiem gadu desmitiem tika praktiski apturēta. Ne tikai Latvijas, bet arī visas Padomju Savienības teritorijā tiek intensīvi publicēti ievērojamāko žanra autoru (A. Azimova, R. Bredberija, R. Šeklija, S. Lema un citu) darbi, iznāk fantastikas darbu apkopojumi un sērijas (Latvijā iznāca "Fantastikas pasaulē", "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi"), plaukst augstvērtīga žanra rakstniecība Latvijas krievu kultūrā (piemēram, Vladimira Mihailova darbi). No ārvalstu autoriem publicēšanai izvēlējās darbus, kurus bija iespējams iztulkot ideoloģiski pareizi, saskatot sižetā sociālo kritiku, ko tad arī plaši izskaidroja šo izdevumu neiztrūkstošo priekšvārdu un pēcvārdu autori.

Pārsteidzoši, bet arī šajā relatīvajā žanram dotās brīvības atmosfērā latviešu oriģinālfantastika parādās maz un lēni. Tiesa, pavīd daži aizmetņi – piemēram, fantastika bērnu literatūrā: Annas Sakses stāsts "Lidojums uz Mēnesi" (1947), Friča Rokpeļņa ludziņa bērniem "Zaļais stars" (1962), Alberta Jansona laika ceļojumu stāsts "Lielā Kristapa jaunais amats" (1975), kurā bērni no mūsdienām nokļūst Latvijas dzimtbūtnieciskajā pagātnē, autoram hiperbolizēti atainojot apspiestību un šķiru cīņu. Taču, piemēram, Andrejs Upīts pieprasa no "padomju bērnu literatūras vitālu, reālistisku, māksliniecisku patiesās dzīves tēlojumu". [3] Priekšplānā izvirzoties ideoloģijai un ētiskās vērtību skalas aizstājot ar sociālajām, mainās arī izpratne par fantastisko: "Senos milžus un rūķīšus aizstāj darba cilvēks, zinātnes un tehnikas radītie varenie darbarīki." [4]

Kas notiek pieaugušajiem paredzētajā literatūrā? Vilis Lācis pārstrādā romānu "Ceļojums uz Kalnu pilsētu" tā, lai tas atbilstu propadomju ideoloģijai – tagad tā nosaukums ir "Ceļojums uz Norieta pilsētu" (1959). Zināmu (bet samērā mazu) ievērību izpelnās Anatola Imermaņa romāns "Mortona piramīda" (1971), kurā pirmo reizi latviešu literatūrā risinātas mākslīgā intelekta problēmas, uzdodot jau no Frankenšteina laika aktuālo jautājumu – kas notiek, kad cilvēces tehnoloģiskais progress spēj radīt ierīci, kas par to ir intelektuāli pārāka? Interesanti, ka 70. gadu periodiskajos izdevumos "Dadzis" un "Dadža kalendārs" samērā regulāri parādās Andreja Skaiļa un Žaņa Ezīša stāsti ("Trīs banāni" (1964), "Aklimatizēšana" (1970), "Izvazāšana" (1975) u.c.), kas humoristiski atspoguļo dažādas padomju dzīves likstas un negācijas, taču dara to uz fantastisku premisu bāzes.

70.–80. gados, atslābstot cenzūras spiedienam, latviešu literatūrā ienāk pasaules literāro strāvojumu atbalsis, un fantastiskie elementi atkal parādās kā ideju nesošs izteiksmes līdzeklis dažādu žanru darbos. Realitātes nosacītība, dažādu laiktelpas līmeņu sapludināšana un citi fantāzijas elementi bieži izmantoti nestabilu psihes stāvokļu raksturojumos, parādās teksta fragmentācija, laika un telpas kategoriju neviendabīgums un tēlu sašķeltības motīvs. Šajā laikā vairākus stāstus ar fantastikas iezīmēm (kuras gan pārskan labāk jūtamais šausmu žanra elements) saraksta Vladimirs Kaijaks. Bet arī šie aizmetņi paliek vien nenoliedzami talantīgu individuālu parādību veidolā.

Arī Atmodas/pēcatmodas laika literārajā juceklī fantastika tā arī nepiedzīvo pilnvērtīgu dzimšanu (nemaz nerunājot par atdzimšanu). Andra Puriņa romānā "Bezrūpīgie ceļotāji" (1989) un Laimdotas Sēles darbā "Spoguļa pārbaude" (1994) parādās laiktelpas ceļojuma motīvs kā reālās un fantastiskās telpas savienotājs. Pirmajā darbā varoņi – mūsdienu jaunieši – apceļo viduslaiku Rīgu, kosmosa kuģi, citas planētas, otrajā – iepazīstas ar pašu pilsētas (Ventspils) vēsturi četrsimt gadu senā pagātnē. Ne sevišķi veiksmīgi ir mēģinājumi sacerēt modernu piedzīvojumu fantastiku – Austra Kalmiņa darbs "Izredzētie" (1993) atgādina Rietumu sliktāko "katastrofu fantastikas" paraugu vārgu atdarinājumu: romānā rādīta pasaule, kurā noslēpumainas katastrofas rezultātā iet bojā lielākā daļa cilvēku, bet četri izdzīvojušie ar lāzerieročiem cīnās pret kādu mistisku Planētas Valdnieku mafiju, kas uzsūtījusi cilvēcei nāvējošās sērgas baciļus un vēlas sev pakļaut pasauli. Vienus no retajiem profesionālajiem fantastikas romāniem saraksta Egils Ermansons, kura "holokausta" vīzijas "Cilvēks ar bērnu ratiņiem" (1994) un "Mala" (1999) modelē situāciju, kad mūsdienu Latvijā noslēpumainu katastrofu rezultātā izzūd ne vien iedzīvotāji, bet arī padomju režīma politiskā un sociālekonomiskā struktūra, dodot iespēju palicējiem celt dzīvi no jauna. Pirmo reizi redzam arī alternatīvās vēstures versijas – Aināra Zelča darbos "1945 Riga" un "1940" attiecīgi izspēlētas situācijas, kad Otrajā pasaules karā uzvar Vācija un Latvijas prezidents dod armijai pavēli pretoties iebrucējiem. Pie šī posma fantastikas darbiem jāpieskaita arī Paula Bankovska antiutopija "Plāns ledus" (1999), kurā divu bērnu skatījumā atainota planētas dzīve ekoloģiskas katastrofas izraisīta moderna ledus laikmeta apstākļos. Rakstīt stāstus ar fantastisku ievirzi turpina Vladimirs Kaijaks: 1992. gadā publicētajā krājumā "Vecis" ar groteskā un fantastikā bāzētu sižetu izceļas stāsts "Mašīna", kurā apspēlēts pasaules literatūrā zināms sižets: tehnoloģiski attīstīta nākotnes automašīna iemīlas savā radītājā un greizsirdībā to gandrīz nogalina. Kaijaka fantastikas virsotne ir krājums "Masku teātris", kurā vairs nav neviena reālistiski tendēta darba – stāstos savijas fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūras iezīmes. Viens no stāstiem ar nosaukumu "Mēle" ataino daļēji fantastisku, daļēji absurdu situāciju: pārstādot cita cilvēka mēli, pacients iemanto arī "donora" runasveidu, domas un pat personību; citā stāstā "Ralfa Keninga eksperiments" šī tēma izvērsta jau pilnā sparā: pārstādot smadzenes, uz jauno ķermeni pāriet arī visa cilvēka būtība, kas savukārt ar morāli sevi neapgrūtinošajam izgudrotājam ļauj piedāvāt savai novecot sākušajai mīļotajai izvēlēties piemērotāko no tuvumā esošo jauno, skaisto sieviešu ķermeņiem.

Runājot par fantastikas jaunākajiem darbiem, interesanti vērot, ka bez jebkādas iepriekšējas "platformas sagatavošanas" neilgā laika periodā – pēdējo piecu gadu laikā – klajā nāk vairāki oriģināldarbi, kas atbilst žanra kritērijiem. Didža Sedlenieka stāstu krājums "Bohēmijas zaglis" viegli un asprātīgi iztirzā pasaules fantastikā aktuālas tēmas – laiku saplūšanu, mākslīgo intelektu, ārpuszemes civilizāciju ietekmi uz Zemi un citas, sasaistot sižetus gan ar vēsturiskiem faktiem, gan latviešu folkloras tēliem. Savukārt gandrīz vienlaikus publicētie trīs gados jaunu rakstnieču antiutopiskie romāni – Lauras Dreižes "Laimes monitorings", Ilzes Eņģeles "75 dienas" un Ellenas R. Landaras "Digitālo neaizmirstulīšu lauks" – mazāk iedziļinās zinātnisko atklājumu aprakstos, vairāk apcer pēdējo divdesmit gadu jauniešiem domātajai fantastikai raksturīgu tēmu – relatīvi netālas (ap simt gadu) nākotnes vīzijas (gan lokālas, gan globālas), kurās redzams, kā tehnoloģiskais progress un vispārējā digitalizācija un virtualizācija raisa arī dehumanizāciju un citas negācijas.

Mazliet vēlāk – 2012. gadā – latviski iznāk angliski rakstošā, trīs reizes Nebula balvai nominētā latvieša Toma Kreicberga jeb Tom Crosshill galvenokārt Amerikas zinātniskās fantastikas žurnālos publicēto stāstu izlase "Dubultnieki un citi stāsti", kas tiek nominēta kā labākā debija Latviešu Literatūras gada balvai. Krājuma tēmas – nākotnes cilvēks tehnoloģisko sasniegumu varā, mākslīgā intelekta centieni līdzināties cilvēkam, laika ceļojumu paradoksi un radītāja atbildība par radīto – pēdējā pusgadsimta laikā (protams, domājot ārvalstis) skartas gana bieži gan literatūrā, gan kino. Taču Kreicbergs savos stāstos meistarīgi izmanto paņēmienu, ko varētu saukt par greizā spoguļa taktiku – nomainot leņķi, kādā mēs skatāmies uz parādību, groteskais skatpunkts to atklāj īpaši pietuvinātā tvērumā. Šai pašā gadā klajā nāk arī rakstnieces un režisores Baņutas Rubess darbs jauniešiem "Labie draugi", kurā apcerēta situācija: nākotnes skolā bērniem par ideālajiem draugiem tiek piedāvāti nevainojami nokomplektēti roboti. Vai robots var būt draugs vai drīzāk – drauds?

Jaunākie papildinājumi latviešu zinātniskās fantastikas klāstā ir divi stāstu krājumi "Purpura karaļa galmā" (2012) un "Zilie jūras vērši" (2015), kuros publicēti gan fantāzijas, gan fantastikas stāsti. Krājumos atklājas, ka autoriem (pārsvarā – debitantiem) pūrā ir vēl plašs motīvu klāsts: stāstos darbojas gan Saeimu apsēduši citplanētieši, gan kosmosa apceļotāji, gan postapokaliptiski vientuļi un tālas nākotnes iemītnieki. Kā pats jaunākais fantastikas žanram piederīgais darbs Latvijas literatūras debesīs spoži uzmirdzējis Ievas Melgalves apokaliptiskais romāns "Mēness teātris" (2015): darbā atainota pasaule pēc globālas katastrofas, kurā no visa dzīvā tik vien palicis kā milzu teātris, kurā ik dienu uz neskaitāmām skatuvēm cilvēki bez identitātes izspēlē svešus scenārijus, bet aizkulisēs notiekošo vēro un kontrolē ar mākslīgo intelektu apveltītas būtnes – mīmi.

Rezumējot: vairs nevar noliegt – iespējas, talants un idejas, lai taptu kvalitatīva zinātniskā fantastika, latviešu autoriem ir. Vai taps jauni darbi un kādi tie būs – to rādīs laiks.

 

[1] Belogrīvs, I. Zvaigžņu purva bridēji vai Kā latvieši meklēja fantāziju. // Karogs 2/2004, 128. lpp.

[2] Turpat, 130. lpp.

[3] Osmanis, J. Saules akmens. Latviešu bērnu literatūras gadu gaita. Rīga: Liesma, 1977, 319. lpp.

[4] Turpat, 407. lpp.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • sangri  

    2016. gada 4. maijā, plkst. 0:00

    Paldies! Ļoti interesants pārskats.

  • Pauls Bankovskis  

    2016. gada 29. aprīlī, plkst. 17:55

    Paldies autorei par atcerēšanos. Ļoti interesants gadījums ir arī profesora Jāņa Ģirupnieka romāns "Ekspedicija zemes dziļumos" (Zinātniski-fantastisks romāns; Ilustr. (un vāku zīm.) Uga Skulme. Rīga : Valters un Rapa, 1939). Tajā fantastiskais sižets (latvieši ar kuģi "Kurmis" dodas ekspedīcijā pazemē, lai būvētu pazemes termoelektrostaciju) sapīts ar glaimīgiem mājieniem uz ulmanismu (ekspedīcijas vadītāja uzvārds ir Zemnieks utml.), klasiskas dēku romānu klišejas (uz kuģa uzlavās gan ekspedīciju sabotēt gatavs ļaundaris, gan par kuģa puiku pēcāk pārtapis bēglis no mājām) tur mijas ar populārzinātniskiem dažādu fizikas, mehānikas un dabaszinātņu jautājumu skaidrojumiem zemsvītras piezīmēs (Ģirupnieks bija arī vairāku sērijas "Jaunais zinātnieks" brošūru autors).

  • kvazikvazimodo  

    2016. gada 29. aprīlī, plkst. 15:58

    pievienojot visumā akadēmiskajam apskatam progresīvāku noti, gribētos pakavēties pie latvju fantasy pamatlicēja Andreja Pumpura. virsnieks, profesionāls varmāka, maskulīna toksiskuma iemiesojums, kurš kompensēja savu ģenderdevianci ar ekskursiem fantasy žanrā. interesanti, ka žanra pērle "Lāčplēsis" ir arī protofeministisks manifests, kurā melnais bruņinieks ir vīrietis, bet Lāčplēsis – sieviete, un abu emansipācijas cīniņš, kuru tik asredzīgi savā alegorijā attēlo fantasts, nebeidzas vēl šobaltdien

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2013. gada 16. maijā, plkst. 7:05

    Haralds Matulis: Pret radošumu (17)

    Pastāv uzskats – jo vairāk radošuma, jo labāk. Tas ir ne vien aplams, bet pat bīstams pieņēmums. Ir daudzas situācijas, kad būt radošam ir kaitīgi.

  • 2016. gada 12. oktobrī, plkst. 18:05

    Rodžers Tērners: Kāpēc vispār spēlēt mūziku?! (1)

    14. un 15. oktobrī Tērners viesosies Rīgā – nepieradinātās mūzikas festivālā "Skaņu mežs 2016" ar diviem koncertiem tiks atzīmēta bundzinieka 70 gadu jubileja.

  • 2015. gada 19. martā, plkst. 10:03

    Bārbala Simsone: Lūdzu, skolotāj, nesitiet!

    No kuras stundas jūs baidījāties pamatskolā? Es baidījos no fizkultūras. Priekšmetam kā tādam nebija ne vainas. Taču to mācīja Tā Skolotāja.

  • 2013. gada 29. janvārī, plkst. 7:01

    Andris Saulītis: Metropera

    Pasaules operbizness ir kļuvis ātrs un nedaudz nevērīgs. Pasaulslavenajiem solistiem, ja nekaunība to atļauj, pietiek iemācīties vienu, divas, trīs lomas un ar tām braukāt pa pasauli kaut gadus desmit. Pieprasījums pēc Karmenas vai Trubadūra vienmēr būs.

  • 2016. gada 22. septembrī, plkst. 12:03

    Артур Пунте: Переселенцы

    Резервы иссякли прежде, чем мы научились восстанавливать их в данных условиях. Мы уже стали догадываться, что если тут кто-то и решает дело, так это время.

  • 2013. gada 2. augustā, plkst. 7:07

    Liene Kāposta: Seši mēneši (5)

    Ieskatoties man acīs, neviens gaišreģis tur nemana spožu nākotni, mana aura nezaigo briljanta spilgtumā, esmu tukša čaula, kurā debesīm labpaticies atpūtināt savas pārdabiskās miesas.

  • 2013. gada 10. oktobrī, plkst. 7:10

    Alise Zariņa: Vīrietis pretskatā (12)

    Holivuda mums ir iemācījusi sievietes kailumu, romantizētu un maigu, bet vīrieša kailums vēl aizvien šķiet tik fizioloģisks, tik uzkrītošs, ka mēs nezinām, ko ar to iesākt.

  • 2016. gada 1. februārī, plkst. 13:50

    Agnese Neija: Profesionalitātes evolūcija

    Pievienojot mūsmāju grāmatu plauktam nule iznākušo Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izdevumu "Iepazīsties ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju!", atskārtu, ka attiecībā uz muzeju izdevumiem bērniem šobrīd vērojams zināms attīstības ceļš ar savu modi, tendencēm, savu iespēju apzināšanos, redzējumu un virzību uz patērētāju.



Kultūras Ministrija
vkkf