Reimonds Kārvers: Vai nevēlaties padejot? (1)
2007. gada 17. aprīlī, plkst. 14:56
Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)
Virtuvē viņš pagatavoja vēl vienu dzērienu un paskatījās uz guļamistabas komplektu savā pagalmā. Tur gulēja matracis bez pārsega un uz skapīša blakus diviem spilveniem atradās salocīti svītraini palagi karameļu krāsā. Citādi viss izskatījās uz mata tāpat kā parastā guļamistabā — naktsgaldiņš un naktslampiņa viņa gultas pusē, naktsgaldiņš un naktslampiņa viņas pusē.
Viņa pusē, viņas pusē.
Viņš to apdomāja, kamēr malkoja viskiju.
Skapītis atradās dažu pēdu attālumā no gultas kājgaļa. No rīta atvilkņu saturu viņš bija pārlicis kartona kārbās, un kārbas atradās dzīvojamajā istabā. Pārnēsājamais sildītājs atradās blakus skapītim. Pītais krēsls ar dekoratīvo spilvenu arī bija novietots gultas kājgalī. Piebraucamā ceļa vidū stāvēja nospodrināta alumīnija virtuves iekārta. Galds bija pārklāts ar dzeltenu un pārlieku lielu dāvinātu muslīna galdautu, kas nokarājās abās galda malās. Uz galda
stāvēja pods ar papardi, tam līdzās kaste ar sudraba virtuves piederumiem un mūzikas atskaņotājs — arī tās bija dāvanas. Uz kafijas galdiņa stāvēja liels grīdas televizors, un dažas pēdas tālāk bija dīvāns un krēsls, un stāvlampa. Galds bija piebīdīts pie garāžas durvīm. Uz tā gulēja vairāki mājsaimniecības piederumi, sienas pulkstenis un dažas ierāmētas fotogrāfijas. Piebraucamā ceļa vidū atradās arī vairākas kartona kārbas, kurās bija saliktas tasītes, glāzes un šķīvji, katrs atsevišķi ietīts avīzē. Tajā rītā viņš bija iztukšojis skapjus un, izņemot trīs kārbas, kas stāvēja dzīvojamajā istabā, viss pārējais bija iznests ārā. Viņš bija izvilcis pagarinātāju un visu savā starpā savienojis. Tagad tas izskatījās tieši tāpat kā agrāk.Ik pa laikam kāda garām braucoša mašīna palēnināja gaitu un cilvēki nopētīja viņa pagalmu. Taču neviena no tām neapstājās.
Viņam ienāca prātā, ka viņš arī nebūtu apstājies.
„Tā laikam ir mājas izpārdošana,” meitene teica puisim.
Meitene un puisis iekārtoja nelielu dzīvoklīti.
„Pavaicāsim, cik viņi grib par gultu,” teica meitene.
„Un par televizoru,” teica puisis.
Puisis nogriezās piebraucamajā ceļā un apstājās virtuves galda priekšā.
Viņi izkāpa no mašīnas un sāka aplūkot mēbeles. Meitene pieskārās muslīna galdautam, zēns ieslēdza blenderi režīmā KAPĀT GAĻU, meitene apskatīja sautējamo katlu, puisis ieslēdza televizoru un noregulēja to uz pareizā kanāla.
Viņš apsēdās uz dīvāna un sāka skatīties. Viņš aizsmēķēja, paskatījās visapkārt, iemeta sērkociņu zālē.
Meitene apsēdās uz gultas. Viņa novilka kurpes un atgūlās uz muguras. Viņai šķita, ka viņa ierauga zvaigzni.
„Panāc šurp, Džek. Izmēģini šo gultu. Atnes kādu spilvenu,” viņa teica.
„Kā ir?” viņš jautāja.
„Izmēģini,” viņa teica.
Viņš paskatījās apkārt. Māja bija tumša.
„Tomēr savādi,” viņš teica. „Labāk paskatīsimies, vai kāds ir mājās.”
Viņa uzsita pa gultu.
„Vispirms izmēģini,” viņa teica.
Viņš atgūlās un zem galvas palika spilvenu.
„Nu kā?” viņa vaicāja.
„Cieta,” viņš teica.
Viņa pagriezās uz sāniem un ar roku pieskārās viņa sejai.
„Noskūpsti mani,” viņa teica.
„Labāk celsimies,” viņš teica.
„Noskūpsti mani,” viņa teica.
Viņa aizvēra acis un apskāva viņu.
Viņš teica: „Paskatīšos, vai kāds ir mājās.”
Bet viņš tikai uzslējās sēdus un palika gultā, izlikdamies, ka skatītos televizoru.
Mājās visas ielas garumā iedegās gaismas.
„Vai nebūtu jocīgi, ja... ” meitene teica un pasmaidīja, un nepabeidza teikumu.
Zēns iesmējās, lai arī tam nebija īpaša iemesla. Tad, lai arī tam nebija īpaša iemesla, viņš ieslēdza naktslampiņu.
Meitene aizgaiņāja odu, puisis tajā pašā laikā piecēlās un sabāza kreklu biksēs.
„Paskatīšos, vai kāds ir mājās,” viņš teica. „Nedomāju gan, ka tur kāds ir. Bet, ja tomēr būs, paskatīšos, kas tur notiek.”
„Lai cik viņi gribētu, piedāvā par desmit dolāriem mazāk. Tas vienmēr noder,” viņa teica. „Turklāt izskatās, ka viņiem tāpat nav izvēles.”
„Šis ir labs televizors,” puisis teica.
„Pajautā, par cik,” meitene teica.
Pa ietvi nāca kāds vīrietis ar iepirkumu somu. Viņš bija nopircis sviestmaizes, alu, viskiju. Uz piebraucamā ceļa viņš ieraudzīja mašīnu un meiteni, kas gulēja gultā. Viņš ieraudzīja, ka televizors ir ieslēgts, ieraudzīja puisi uz mājas lieveņa.
„Sveiki,” vīrietis teica meitenei. „Jūs esat atraduši gultu. Jauki.”
„Sveiki,” meitene teica un piecēlās. „Es tieši nupat to izmēģināju.” Viņa papliķēja pa gultu. „Šī ir visai laba gulta.”
„Tā ir laba gulta,” vīrietis teica, nolika somu un izņēma alu un viskiju.
„Mēs domājām, ka neviena nav,” puisis teica. „Mūs interesē gulta un varbūt televizors. Varbūt arī galds. Cik jūs gribat par gultu?”
„Es domāju, piecdesmit dolāru par gultu,” vīrietis teica.
„Vai četrdesmit derēs?” teica meitene.
„Derēs,” teica vīrietis.
No kartona kārbas viņš paņēma glāzi. Viņš aizmeta projām avīzi. Atvēra viskija pudeli.
„Un televizors?” puisis teica.
„Divdesmit pieci.”
„Vai piecpadsmit derēs?” meitene teica.
„Labi, piecpadsmit,” vīrietis teica.
Meitene paskatījās uz puisi.
„Paklau, jaunieši, vai nevēlaties iedzert?” vīrietis teica. „Glāzes ir tajā kārbā. Es kādu laiku pasēdēšu. Pasēdēšu uz dīvāna.”
Vīrietis apsēdās uz dīvāna, atslīga tajā un nopētīja meiteni un puisi.
Puisis atrada divas glāzes un ielēja viskiju.
„Pietiks,” meitene teica. „Es pie savējā vēl gribētu ūdeni.”
Viņa izvilka krēslu un apsēdās pie virtuves galda.
„Tur ir ūdens krāns,” teica vīrietis. „Vienkārši pagriez to krānu.”
Puisis atnesa atšķaidīto viskiju. Viņš nokremšļojās un apsēdās pie virtuves galda. Viņš pasmaidīja. Bet neko nedzēra.
Vīrietis skatījās televizorā. Viņš izdzēra vienu glāzi un ielēja sev nākamo. Viņš pasniedzās, lai iededzinātu stāvlampu. Tobrīd viņam no pirkstiem izkrita cigarete un iekrita starp diviem spilveniem.
Meitene piecēlās, lai palīdzētu viņam to atrast.
„Tātad, ko tu no tā visa gribi?” puisis teica meitenei.
Puisis izvilka čeku grāmatiņu un piespieda to pie lūpām, it kā kaut ko apdomādams.
„Es gribu šo galdu,” meitene teica. „Cik maksā galds?”
Uz šo acīmredzami muļķīgo jautājumu vīrs atmeta ar roku.
„Nosauciet kādu summu,” viņš teica.
Viņš nolūkojās, kā viņi apsēdās pie galda. Lampu gaismā viņu sejas izskatījās īpatnējas. Vai nu piemīlīgas, vai nejaukas. Nevarēja saprast.
„Es izslēgšu televizoru un uzlikšu kādu plati,” vīrietis teica. „Šis atskaņotājs vēl darbojas. Lēti. Piedāvājiet, cik.”
Viņš ielēja vēl viskiju un atvēra alu.
„Vienalga, cik,” vīrietis teica.
Meitene turēja glāzi un vīrietis ielēja.
„Paldies,” viņa teica. „Jūs esat ļoti laipns,” viņa teica.
„Tas sit pa galvu,” puisis teica. „Man jau iesita.” Viņš pacēla glāzi un pašūpoja to.
Vīrs iztukšoja glāzi un ielēja sev no jauna, un tad viņš atrada kasti ar ierakstiem.
„Izvēlies kaut ko,” vīrietis teica meitenei, un pasniedza viņai kasti.
Puisis rakstīja kaut ko čeku grāmatiņā.
„Šo,” meitene teica. Viņa izvēlējās kaut ko, vienalga, ko, jo viņa nezināja nevienu izpildītāju. Viņa piecēlās no galda un atkal apsēdās. Viņa nevēlējās sēdēt mierīgi.
„Mēs maksāsim skaidrā,” puisis teica.
„Protams,” vīrietis teica.
Viņi iedzēra. Viņi klausījās ierakstu. Tad vīrietis nomainīja plati.
Jaunieši, vai nevēlaties padejot, viņš gribēja teikt, un tad viņš to pateica. „Vai nevēlaties padejot?”
„Nedomāju vis,” puisis teica.
„Uz priekšu,” vīrietis teica. „Tas ir mans pagalms. Ja vēlaties, varat dejot.”
Sadevušies rokās un viens pie otra piekļāvušies, meitene un puisis kustējās uz priekšu un atpakaļ. Viņi dejoja. Kad beidzās viena plate, viņi joprojām dejoja, un otrās plates beigās puisis teica: „Esmu piedzēries.”
Meitene teica: „Nē, tu neesi.”
„Tiešām esmu,” puisis teica.
Vīrietis uzlika otru pusi un puisis teica: „Esmu gan.”
„Padejo ar mani,” meitene teica vispirms puisim un tad vīrietim, un, kad vīrietis piecēlās, viņa gāja tam pretī ar atplestām rokām.
„Tie tur cilvēki, viņi skatās,” viņa teica.
„Tas nekas,” vīrietis teica. „Tā ir mana māja.”
„Lai jau skatās,” meitene teica.
„Tieši tā,” vīrietis teica. „Viņi domā, ka viņiem viss sen jau zināms par šo vietu. Taču kaut ko tādu viņi vēl nebūs redzējuši, vai ne?” viņš teica.
Viņš juta uz kakla viņas elpu.
„Es ceru, tev patīk tava gulta,” viņš teica.
Meitene aizvēra un tad atvēra acis. Viņa piespieda seju vīrieša plecam. Pievilka viņu sev tuvāk.
„Tev laikam nav izvēles,” viņa pateica.
Pēc dažām nedēļām viņa teica: „Tas bija vīrietis pusmūža vecumā. Visas viņa mantas pagalma vidū. Patiešām. Mēs iedzērām un dejojām. Piebraucamā ceļa vidū. Ak, kungs. Nesmejieties. Mēs klausījāmies mūziku. Paskatieties uz šo atskaņotāju. Vecais to mums vienkārši atdeva. Un visi šie muļķīgie ieraksti. Vai negribat uzmest aci tiem krāmiem?”
Viņa turpināja runāt. Viņa stāstīja to katram. Tas vēl nebija viss, un viņa mēģināja to izstāstīt. Pēc kāda laika viņa mitējās.
No angļu valodas tulkojusi Jana Kukaine.
Why Don't You Dance? // What We Talk About When We Talk About Love. Stories. Vintage Contemporaries, 1989.
artis 21.04.07 23:02
Ļoti labi un lasāmi