Ž. Deteste: Naivums - debesu atslēga (12)

2007. gada 7. aprīlī, plkst. 18:13

Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)

***
heil maria

mazie sniegbaltie eņģelēni
svētām aveņu lūpām
mīkstiem dūnu spārniem
un naivumu - debesu atslēgu
pa vienam izmaršē no baznīcas
lai skatītu pasauli
caur acīm kā maukumājas logiem


***
ak dižie stratēģiskie prāti

mēģinājām izdejot vārdu cilpas bīstoties no viltīgām
mīnām kas glāstīja pirkstu galus čukstēja
un kaut kā kritām kaut kā
nekad vairs nesanāca ritmā

aprakām pēdējo teikumu blakus lievenim
līdz ar aso spīdīgo kara cirvi
īleni spiedās cauri bikšu kabatām
izlikāmies nemanām

atradām vienkāršākās beigas sākumu pāreju
(vajadzīgo pasvītrot!)
viņš sasita sevi pa lauskām un iedūrās manī
bet es nekliedzu es nekad nekliedzu

un nezinu kur palika sarkanbaltais karogs
ja manējais ir tīri balts


***
...un medmāsiņa teica nē

medmāsiņa Betija met pret sienu savu pēdējo vīna pudeli
un vaļējām acīm iekrīt ilgi gaidītā nāves miegā
ar žileti iegriež savas mīļākās dziesmas vārdus kliedzienā
ko vakarnakt nolaistu skatienu apglabāja sniegā

dakteris guļ vēl pāris pēdu zem tā, savas ūdenszīmes
kā papīra kuģītis zemzemes karstajā lavā
un ķermenī mīnus divdesmit viens grams
pamests agonijā kliegt visslepenākajā šķīstītavā

mesijas vēstules ar dzīves lielākajiem noslēpumiem
tā arī paliek nelasītas un nenosūtītas
dvēseļu pasts atvainojas par sagādātajām neērtībām
tam Sibīrijas mēris netīši izbiris uz grīdas

bet septiņi visumi tikmēr pārvēršas pudeles lauskās
un tās visām šķautnēm meklē tavas rokas
bet tajās vairs ne brīva kvadrātcentimetra un
mazās padauzas pie tuvākā kaleidoskopa zogas


***
jēzus

es nesen satiku Jēzu
iepazināmies internetā
pastāstīju viņam tā īsi
par savu dzīvi
bet tas nebija vajadzīgs
viņš jau zināja
ko zināt vajadzēja un ko ne
viņš mani mierināja
iedrošināja
lika pasmaidīt
sarunājām satikties

kad viņš atnāca
no viņa blāvoja gaisma
kā visās ikonās
mēs runājām
kā iet, ko dari
vai viss ir labi
debesīs tevi mīl

un es teicu
ka esmu pazaudējusi
sevi un visu savu
ka daudz grēkoju
jo tas ir patīkami
un ka raudātu
un nožēlotu
ja mācētu

un tad negaidot viņš
aplēja mani ar benzīnu
un meta sērkociņu
es nedaudz izbrīnījos
bet ja tās bija mokas
es visu mūžu esmu
pavadījusi paradīzē

man bija žēl tikai, ka
līdz ar sērkociņu
viņš sadedzināja
savas rokas
un no tās dienas
vairs nespēj aizskart
nevienu dvēseli
jo pirksti ir dzeltenmelni
izsmēķi
no tiem birst pelni


***
shower scene

ir tādas dienas, kad gribu ne vairāk kā visas
tavas pagātnes un nākotnes princesītes iemī-
dīt taisni zemē iekšā; ne mazāk kā izdurt viņu
okeāniskās leļļu acis un apgānīt visus citus
svētumus.
man zem ādas dzīvo neķītri, ļauni dēmoni.
un, iegremdējot rokas puvušajā patiesībā,
man gribētos rindas kārtībā ļauties katram
nāves grēkam, lai izdegtu zilām liesmām.
bet domas sakūst kopā saldā, lipīgā masā,
un smagie zābaki kļūst par puantēm.


***
Coitus Interruptus

Pasaules skaistākā priekšspēle ir, kad
maigi noglāstām ar pašiem pirkstu galiem,
pāris reizes, tik tikko pieskaroties,
pavisam lēni nolaizām
tā visdārgākā sirdi.

Un tad turpinām: ieejam tur, kur
tikai mēs varam - jā, dvēselē -
un maigām kustībām liekam tai nodrebēt
ar kliedzienu slāpētā baudā.

Tikai mūsu tie laimīgākie mirkļi
paliek ārpus jebkuras sirds,
dvēseles vai ķermeņa;
mūsu mirkļi pieder tikai mums,
bet tik ļoti gribas dalīties.


***
Zem

Visas mazās vēlmes, ikdienišķās iekāres pa brīdim izaug augstas kā mājas,
Kad mans visdievinātākais pavasaris iesēj sevi starp asfalta plaisām.
Es apmulsu, jo nebija īsti ko teikt, paceļas tikai viena kreisā uzacs.
Un, princesīt, jums ir ļoti pievilcīgas kājas.

Zem kājām īsta zemestrīce, kājas negribot kļūst pavisam vājas,
Tur pumpuri ubago saules gaismu, tur laužas ārā tava smejošā seja.
Es joprojām meklēju īsto vārdu, kas paustu pavasarīgu iekāri rudenīgas ziemas vidū,
Un, princesīt, jums ir ļoti pievilcīgas kājas.

Tagad visi manu iedomu zaldātiņi vienā kārtīgā, akurātā rindā stājas,
Tas sapnis, tā iekāre, tas lūgums, tā piedošana un vēl, vēl, visi kā viens.
Es analizēju katru sīkumu. līdz sāka griezties galva, bet neko nesapratu,
Un, princesīt, jums ir ļoti pievilcīgas kājas.

Dienas citāts

    Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais.  Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lieais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā.

    Garlībs Merķelis "Latvieši", 1796


Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem