Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (20)
Daniils Harmss: Gadījumi
5. aprīlī, plkst. 14:31
(fragmenti)
Neputns, 2007
[1] ZILĀ BURTNĪCA No 10
Dzīvoja kāds rudmatis, kuram nebija acu un ausu. Viņam nebija arī matu, tā ka par rudmati viņu sauca nosacīti.
Runāt viņš nevarēja, jo viņam nebija mutes. Deguna arī viņam nebija.
Viņam nebija pat roku un kāju. Un vēdera viņam nebija, un muguras viņam nebija, un mugurkaula viņam nebija, un nekādu iekšu viņam nebija. Nekā nebija!
Tā ka nav saprotams, par ko ir runa
Nudien, labāk par viņu vairs nerunāsim.
[1937]
[3] KRĪTOŠĀS VECENES
Viena vecene aiz pārmērīgas ziņkārības izvēlās pa logu, nokrita un nositās.
Pa logu izkārās cita vecene un sāka skatīties lejup uz beigto, bet aiz pārmērīgas ziņkārības arī izvēlās pa logu, nokrita un nositās.
Pēc tam pa logu
Kad izvēlās sestā vecene, man apnika uz viņām skatīties, un es devos uz Maļcevas tirgu, kur, kā stāsta, vienam aklajam esot uzdāvināta adīta šalle.
[12] SAPNIS
Kalugins aizmiga un redzēja sapni, ka viņš it kā sēž krūmos, bet krūmiem garām iet milicis.
Kalugins pamodās, pakasīja muti un atkal aizmiga, un atkal redzēja sapni, ka viņš it kā iet garām krūmiem, bet krūmos paslēpies tup milicis.
Kalugins pamodās, palika zem galvas avīzi, lai nenoslienātu spilvenu, un atkal redzēja sapni, ka viņš it kā sēž krūmos, bet krūmiem garām iet milicis.
Kalugins pamodās, apmainīja avīzi, apgūlās un atkal aizmiga. Aizmiga un atkal redzēja sapni, ka viņš it kā iet garām krūmiem, bet krūmos tup milicis.
Te Kalugins pamodās un nolēma vairs negulēt, bet acumirklī aizmiga un redzēja sapni, ka viņš it kā tup aiz miliča, bet garām iet krūmi.
Kalugins sāka kliegt un mētāties pa gultu, bet pamosties vairs nespēja.
Kalugins gulēja četras dienas un četras naktis no vietas un piektajā dienā pamodās tik kārns, ka zābakus pie kājām nācās piesiet ar striķīti, lai tie nekristu nost. Maiznīcā, kur Kalugins parasti pirka kviešu maizi, viņu nepazina un iesmērēja viņam saldskābo.
Bet sanitārā komisija, staigājot pa dzīvokļiem un ieraugot Kaluginu, atzina viņu par antisanitāru un nekur nederīgu un pavēlēja dzīvokļu kooperatīvam Kaluginu izmest kopā ar gružiem.
Kaluginu salocīja uz pusēm un izmeta — kā jau gružus.
[18] LINČA TIESA
Petrovs sēžas zirgā un, vēršoties pie pūļa, saka runu par to, kas notiks, ja vietā, kur atrodas publiskais dārzs, tiks uzcelts amerikāņu debesskrāpis. Pūlis klausās un, pēc visa spriežot, piekrīt. Petrovs kaut ko ieraksta savā piezīmju grāmatiņā. No pūļa iznāk vidēja auguma cilvēks un jautā Petrovam, ko tādu viņš ierakstījis savā piezīmju grāmatiņā. Petrovs atbild, ka tā esot tikai viņa personīga darīšana. Vidēja auguma cilvēks neliekas mierā. Vārds pēc vārda, un sākas ķilda. Pūlis nostājas vidēja auguma cilvēka pusē, un Petrovs, glābjot dzīvību, paskubina zirgu un nozūd aiz stūra. Pūlis ir uzbudināts un, neatradis citu upuri, sagrābj vidēja auguma cilvēku un norauj viņam galvu. Norautā galva ripo pa bruģi un iestrēgst ūdensnotekas lūkā. Pūlis, remdējis kaislības, izklīst.
[19] SATIKŠANĀS
Tā nu reiz viens cilvēks gāja uz darbu, bet ceļā satika citu cilvēku, kurš, nopircis batonu, joza mājup, ko nagi nes.
Un tas, taisnību sakot, arī viss.
[28] ANEKDOTES NO PUŠKINA DZĪVES
1
Puškins bija dzejnieks un visu laiku kaut ko rakstīja. Reiz Žukovskis pieķēra viņu rakstām un skaļi izsaucās:
— Tu tak esi rakstnieķelis!
Kopš tā laika Puškins ļoti iemīlēja Žukovski un sāka viņu pa draugam saukt vienkārši par Žukovu.
2
Kā zināms, Puškinam neparko neauga bārda. Puškins to ļoti pārdzīvoja un vienmēr apskauda Zaharinu, kuram, tieši pretēji, bārda auga tīri labi. — Viņam aug, bet man neaug, — Puškins bieži atkārtoja, ar nagiem rādīdams uz Zaharinu. Un viņam vienmēr bija taisnība.
3
Reiz Petruševskis salauza savu pulksteni un aizsūtīja pēc Puškina. Puškins atnāca, apskatīja Petruševska pulksteni un nolika to atpakaļ uz galda. — Ko teiksi, brāl Puškin? —jautāja Petruševskis. — Stop mašīna, — teica Puškins.
4
Kad Puškins pārlauza abas kājas, viņš sāka pārvietoties uz riteņiem. Draugiem patika Puškinu ķircināt un aiz tiem riteņiem viņu ķerstīt. Puškins dusmojās un rakstīja par draugiem ķengu dzejoļus. Šos dzejoļus viņš sauca par „erpigarmām”.
5
1829. gada vasaru Puškins aizvadīja laukos. Viņš cēlās agri no rīta, izdzēra ķipi tikko slaukta piena un skrēja uz upi peldēties. Nopeldējies upē, Puškins atlaidās zālē un gulēja līdz pusdienām. Pēc pusdienām Puškins gulēja guļamtīklā. Satiekot smirdīgos zemniekus, Puškins māja viņiem ar galvu un ar pirkstiem spieda degunu ciet. Bet smirdīgie zemnieki žņaudzīja rokās cepures un sacīja: "Tis nikas".
6
Puškinam patika svaidīties ar akmeņiem. Kā ierauga akmeņus, tā sāk ar tiem svaidīties. Dažkārt tā iekarst, ka stāv viss sarkans, rokas vicina, ar akmeņiem svaidās, vienkārši šausmas!
7
Puškinam bija četri dēli, un visi idioti. Viens pat nemācēja sēdēt uz krēsla un visu laiku vēlās nost. Puškins arī pats diez cik labi nesēdēja uz krēsla. Gadās, vai jāplīst aiz smiekliem: sēž visi pie galda; vienā galā Puškins visu laiku no krēsla krīt, bet otrā galā — viņa dēls. Kaut vai no ādas ārā lien!
No krievu valodas tulkojis Vasīlijs Voronovs.