Patriks Nīts: Musunga Džims un dižais virsaitis Taloko (2)
2007. gada 4. aprīlī, plkst. 16:54
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
AGB, 2007
Indigo divdesmit trešā dzimšanas diena bija nākamajā sestdienā, un viņš gatavojās visu dienu pavadīt kopā ar Rutu. Tomēr piektdienas vakarā Zita viņam zaf nometnē sarīkoja grandiozu ballīti, kurā bija galoniem pašbrūvēta prosas alus, ko dzert, maisiem mandragoras saknes, ko košļāt, un dučiem vietējo padauzu, ko izdrāzt. Nepagāja ne stunda, kad vīri jau dziedāja neķītras dziesmiņas, kāvās par musungu trofejām un plātījās ar kareivjiem, ko esot uzdūruši uz mieta, sagriezuši vai samaluši miltos. Viens vīrs stāstīja, kā reiz kādu musungu kareivi, kas no bailēm sašāvis pats sevi, viņš pirms nogalināšanas esot piespiedis ēst paša izkārnījumus. Cits lielījās, ka uzspridzinājis ievainota vīra galvu, rīklē iebāzdams dinamīta stieni. Brašais karotājs, kas pirms katras kaujas pieprasīja atsūkāšanu, bija savā elementā un uzskaitīja katru orālo iekarojumu, ar naža asmeni iezīmējot apakšdelmu.
Lai gan Indigo bija goda viesis, viņš centās palikt skaidrā un nepiedalīties uzdzīvē. Vispirms jau viņam nebija vēlmes pēc seksa ar prostitūtu. Pēc citu teru stāstītā, vietējām padauzām ap vagīnu bija zobi un kaunuma matos — odi. Un, lai gan Indigo zināja, ka tas ir joks, pietika uzmest vienu skatienu apspriestajām padauzām, lai secinātu, ka nav vērts riskēt.
Tomēr Indigo nespēja palikt skaidrā. Katru reizi, kad pie viņa nonāca prosas alus spainis, kāds smejošs kolēģis piespieda tukšot tā saturu, un drīz vien viņš bija pārāk piedzēries, lai skaidri uztvertu notiekošo, un mocījās ar nelabu dūšu. To redzot, teri piebāza viņam muti ar mandragoras sakni un lika gremot, līdz viņš jutās labāk. Šādā veidā — šūpodamies intoksikācijas šūpolēs — Indigo līdzsvaroja narkotiku ieņemšanu.
Bija pusnakts, kad Indigo sajuta, ka tiek uzstutēts kājās, viņu balstīja divi vīri, katrs no savas puses. Viņu aizveda uz ugunskuru nometnes vidū un atstāja stāvēt bez atbalsta. Viņš liegi līgojās uz vietas kā boksa čempions, kas atsakās nokrist, un mēģināja koncentrēties uz smejošajām sejām visapkārt. Pat būdams tik piemeties, Indigo neskaidri noģida, ka tiek izspēlēts nelāgs joks. Viņš pamanīja, ka jaunais ters, kas savā mugursomā nēsāja smirdošo galvu, steidzas prom no galvenās grupas kā bērns, kam Ziemassvētkos uzdāvināta jauna rotaļlieta. Bet tagad viņš aiz melnu matu kumšķiem turēja svaigu musungas galvu. Indigo aplaizīja lūpas un samiedza acis, un jaunais ters ar savu šaušalīgo bagāžu pazuda tumsā.
Mēģinādams atgūt sajūtas, Indigo aptvēra, ka teri ap viņu dziedāja un klaigāja.
— Indigo nevainīgais! Indigo nevainīgais!
— Tu nevari mūžam palikt temba!
— Mēs tev esam sagādājuši pārsteigumu, Indigo.
— Lieciet viņu mierā. Viņš ir dzejnieks. Vai ne, Indigo?
— Nav brīnums, ka viņam nestāv krāniņš!
— Nevainīgais! Nevainīgais! Nevainīgais! nevainīgais!
Sākumā Indigo smējās par dzēlīgajām piezīmēm un pat iedrošinot māja pūlim ar rokām. Bet balsīm paceļoties līdz kliedzienu un aplausu kreščendo, prāts sāka skaidroties un viņam uzmācās izbailes. Kas gan te notika, dižā virsaiša Taloko vārdā? Viņš sāka lēnām griezties apkārt, skatienā ietverdams katra rejošā tera seju. Tās bija sašķobītas un neglītas, kā šamvu sejas, neapšaubāmi piedzērušies, tiklab no alkohola, kā no pašu ļaunuma.
Piepeši pūlis pavirzījās uz vienu pusi, un atbrīvotajā laukumā, kura centrā atradās Indigo, tika iegrūsts piekauts cilvēks.
— Dāvana nevainīgajam! Dāvana nevainīgajam!
Indigo blenza uz sievieti savā priekšā un, jebšu pazina viņu, pāris sekundes smadzenes atteicās pieņemt vai apstrādāt šo informāciju. Viņš pārbrauca pār lipīgo pieri ar plaukstas mugurpusi un atsāka blenzt uz viņu. Ruta! Vai tā bija Ruta? Vai kāds drausmīgs gars, kas pieņēmis viņas veidolu?
— Ai, Taloko! Nē! — viņš kliedza, un vīri smējās stiprāk, pūli pārņēma uzbudinājuma uzplūdi.
— Pusdarīta mauka! — viņi sauca. — Viņai iekšā vajag vairāk melnuma, un tu esi tas vīrietis, kas to dos.
Jā, tiesa, tā bija Ruta. Bet viņi bija pielaiduši uguni krāšņajiem matiem, galva bija apdegusi, kaila un čulgām klāta. Viņa pacēla galvu, un acis pirms nāves iedzirkstījās, pazīstot Indigo. Apburošais slaidais deguns tagad bija iztriepts pa visu seju, žoklis bija sašķiebts, viens acu zobs spraucās laukā gar vaiga malu, piešķirot pārbiedēta cerebrālās triekas slimnieka izskatu. No viņas auguma nokarājās baltas kleitas skrandas, audums bija mīļi izšūts ar dučiem indigo krāsas ziedpumpuru. Kleitas apakšējā daļa notašķīta sarkana, asinis pilēja no apakšmalas, viņas vagīna bija pārplēsta vairākkārtējā grupveida izvarošanā. Indigo nezināja, ko sacīt. Viņš nezināja, ko darīt. Viņš gribēja turēt viņu un mierināt, vērst visu par labu, tomēr atradās savādas apjautas varā — likās, ka ikviena piekāpšanās realitātei varētu pastiprināt tās patiesumu. Viņš jutās dzīvāks nekā jebkad agrāk, bet zināja, ka šis ir viņa nāves mirklis. Tāpēc viņš sevi piespieda tikai vērties Rutā — pieņemt nepieņemamo —, līdz krampjaini apvēma savas krūtis.
Ruta mēģināja runāt, bet sāpīgā žokļa dēļ atskanēja tikai žēlabains smilksts. Teri gaidoši iesmējās. Ruta mēģināja vēlreiz, un šoreiz viņas balss apklusināja pūli, tā izplūda no krūtīm kā pati pēdējā nenogurdināmas personas izpausme. — Vai tu mani izvarosi, Indigo? Es labāk…
Rutas vārdus apklusināja šāviens, un slikti notēmēta lode sadragāja viņas ceļa kauliņu. Indigo piegāja tuvāk guļošajam augumam un ātri ietrieca citas lodes. Teri brīdi klusēja. Tad izplūda spontānās gavilēs, ap meitenes līķi uzvilnīja pūļa svinības, pāri bradāja lēkājošās kājas. Indigo, šķietami neievērots, pielika šauteni pie galvas, aizvēra acis un lūdza piedošanu. Bet, pirms viņš paspēja nospiest gaili, šautene tika izņemta no rokas. Blakus stāvēja Zita.
— Karā likumi nav spēkā, — viņš teica. — Tu to zini.
Ilgi pirms galvas nociršanas un tās smadzeņu pūšanas jukuša jauna cilvēka mugursomā pašpasludinātais visgudrākais cilvēks visā Manjikalendā reiz teica savai meitai, ka tad, ja esi nogalinājis kādu, ko mīli, slepkavot kļūst pārāk viegli, tāpēc nekad vairs nedrīkst nogalināt. Pēc Rutas nošaušanas Indigo bieži apsvēra šo vārdu patiesumu, jo nu viņam nonāvēt bija tikpat viegli, kā boka putnam ar knābi noķert kapentu. Indigo musungu kareivjus nonāvēja bezkaislīgi. Viņš tos nošāva, viņš tos nodūra, ar saliektu roku salauza to kaklus un ignorēja lūgumus apžēlot, it kā viņi būtu niķīgi bērni, kas traucē aizņemtam cilvēkam. Indigo bija Zitas labā roka. Un arī kas vairāk. Viņš bija zaf čempions; kareivju čempions, teru čempions, slepkavu čempions.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Zālīte.
robinator 12.04.07 17:20
pretīgi. ar zvērībām vairs nevienu nepārsteigsi, var izdomāt vēl visādas pretīgas lietas, ko var izdarīt ar cilvēku, jo cilvēku pazemot nav nemaz tik grūti, bet es nedomāju, ka to vajag rakstīt un publicēt. zvērību aprakstīšana zvērības nemazina, un tas, ka šādus darbus rada un publicē pasauli labāku nepadara. fui autoram, pretīgi.