Dženeta Vintersone: Smagums. Mīts par Atlantu un Hēraklu (7)

2007. gada 27. martā, plkst. 11:47

Rubrika: Bibliotēka
Dženeta Vintersone. Smagums. Mīts par Atlantu un Hēraklu. - R.: Jāņa Rozes apgāds, 2007

Pasaules smagums

Mans tēvs bija Poseidons. Mana māte bija Zeme.

Mans tēvs mīlēja manas mātes ķermeņa spēcīgos apveidus. Viņš mīlēja viņas aprises un viņas robežas. Viņš zināja, ko no viņas sagaidīt. Viņa bija stingra, noteikta, izcila un vieliska.

Mana māte mīlēja manu tēvu, jo viņš neatzina nekādas robežas. Viņa godkāre līdzinājās paisumam. Viņš cēlās, viņš plaka, viņš plūda, viņš pārmainīja. Poseidons bija straumju vīrs. No viņa gāzās spēks. Viņš bija dziļš, reizumis mierīgs, bet nekad ne aprimis.

Manā mātē un tēvā ņudzēja dzīvība. Viņi bija dzīvība. Radīšana bija atkarīga no viņiem — un bija bijusi atkarīga, vēl pirms radās gaiss vai uguns. Viņi slēpa sevī tik daudz. Viņi bija neskaitāmi. Viens otram viņi bija neatvairāmi.

Abi bija nepastāvīgi. Tēvam tas bija dabā, bet mātē izpaudās satraucošāk. Viņa bija nosvērta kā klints, taču dusmu brīžos izvirda. Viņa bija klusa kā tuksnesis, taču tektoniski nelīdzsvarota. Kad māte piecirta kāju, visa pasaule izjuta rībienu. Manu tēvu varēja sajundīt uz vētru dažos mirkļos. Mana māte ņurdēja un rūca, un drebinājās dienām vai nedēļām, vai mēnešiem ilgi, līdz viņas niknums izlauzās no plaisām, saburzot veselas pilsētas vai liekot cilvēku dzimumam sastingt bijībā ar lavas straumēm.

Cilvēku dzimums… Viņi nekad neprata to paredzēt. Paskatieties kaut uz Pompejiem. Tur nu viņi ir — savās laivu būdās, savos krēslos, ar pārogļota pārsteiguma izteiksmi ģindenīgajās sejās.

Kad mans tēvs aplidoja manu māti, viņa uzsūca šos uzmanības apliecinājumus. Viņš bija rotaļīgs, viņš bija silts, viņš gaidīja māti spilgti zilajos sēkļos, te pietuvodamies, te aizslīdēdams atpakaļ. Viņa valdzinājums slēpās mazajās dāvaniņās, kas palika krastā; koraļļa zariņš, pērlene, sapnim līdzīgi savīts gliemežvāks.

Reizēm viņš aizklīda tālu projām, un tad mātei viņa pietrūka un smiltīs palikušās zivis alkaini vārstīja mutes. Tad tēvs atkal pārklāja māti, un viņi kļuva par divām nārām, jo līdztekus milzu spēkam manā tēvā vienmēr ir bijis kas sievišķs. Zeme un ūdens ir no vienas drēbes, tāpat kā uguns un gaiss ir to pretmeti.

Viņa mīlēja tēvu, jo viņš atklāja viņai tās būtību. Viņš bija mātes plūstošais spogulis. Viņš aizveda viņu apkārt visai pasaulei, tai pasaulei, kas bija viņa pati, un pacēla to augšup, lai viņa varētu ieraudzīt mežu un klinšu, krastu un neskartu stūrīšu skaistumu. Tēvam viņa bija reizē paradīze un bailes — un viņš mīlēja tās abas. Kopā viņi devās turp, kur neviens cilvēks nav spēris kāju. Uz vietām, ko tikai viņi spēja sasniegt. Uz vietām, kas tikai viņi spēja būt. Lai kurp tēvs dotos, māte jau bija priekšā; maigs ierobežojums, nopietns atgādinājums; zeme un ūdeņi, kas sedza zemi. Un tēvs zināja, ka nespēj pārklāt māti pavisam, bet zeme ir visur zem viņa. Lai cik stiprs viņš būtu, viņa bija stipra.

Piedzimu es. Es piedzimu kā viens no titāniem, pa pusei cilvēks, pa pusei dievs, milzis no milžu dzimtas. Es piedzimu uz salas, kur mans tēvs varēja nogulēt uz mātes visu dienu un visu nakti, lai tikai pēc tam atkāptos. No tik ilgas mīlēšanās, kad viņam izdevās ieplūst ikvienā spraudziņā, man vajadzēja piedzimt kā liktenīgam abu apvienojumam. Es esmu vētrains kā mans tēvs. Es esmu dziļš kā mana māte. Es rīkojos negaidīti. Es nekad neaizmirstu. Es reizēm piedodu, līdzjūtībai aizskalojot manu atmiņu. Es zinu, kas ir mīlestība. Es zinu, ka mīlestība ir liekuļota. Vienlaikus manas lāga dabas dēļ mani ir viegli piekrāpt. Tāpat kā manu brāli Prometeju, arī mani ir sodījuši par to, ka pārkāpu robežu. Viņš nozaga uguni. Es cīnījos par brīvību.

Robežas, mūždien robežas.

Es atkal un atkal atkārtoju šo stāstu. Un, kaut arī es atrodu dažādas izejas, sienas nekad nesabrūk. Mana dzīve ir nomērīta — no šejienes līdz turienei un turienei —, es spēju izmainīt tās apveidu, bet nespēju izkļūt ārpus tās. Es laužos tai cauri, brīžiem liekas, ka esmu atradis izeju, bet šī izeja nekur neved. Es esmu atpakaļ sevī, balstoties uz to, kas mani ierobežo.

Šis ir ķermenis, cieši noslēgtais trauks, kas piesardzīgi uzņem izdzīvošanai nepieciešamo un bezbailīgi atvaira mikrobu cilts iebrucējus. Šis ir ķermenis, kura robežas saļogās tikai iznīcībā, un tad iegūtā brīvība ir bezjēdzīga. Beidzot savienots ar pasauli, es esmu tai zudis.

Šis ir ķermenis, un mans ķermenis ir samazināta pasaule. Es esmu Kosmoss — viss, kas te ir, un tajā pašā laikā es nekad neesmu bijis vairāk ārpus sevis, nekad neesmu vairāk līdzinājies nekam. Nekas, ko saista nekas.

Nekam ir kāda neticama īpašība. Tas ir smags.

Šis stāsts ir ļoti vienkāršs. Man bija saimniecība. Man bija lopi. Man bija vīnadārzs. Man bija meitas. Es dzīvoju Atlantīdā, kas bija ideāla dāsnās mātes un lepnā tēva sintēze. Titāni neliecās neviena, pat Zeva priekšā ne, un viņa zibensšautras mums likās kā rotaļa.

Kad man iekārojās zelta un dārgu akmeņu, es vaicāju mātei, kur viņa tos glabā, un viņa lutināja mani, kā reiz mātes lutina savus dēlus, un viņa atklāja man savas slēptās raktuves un zemzemes alas.

Kad man bija nepieciešami vaļi vai ostas, vai zivju pilni tīkli, vai pērles manām meitām, es devos pie tēva, kas cienīja mani un izturējās pret mani kā pret līdzīgu. Kopā ar viņu es niru karstajos avotos, kas šāvās no okeāna dibena. Mēs pētījām kuģu vrakus un piejaucējām delfīnus. Es jutos vienlīdz mājās gan uz zemes, gan jūrā, un, kad Atlantīda visbeidzot aizgāja bojā, mani pārņēma īpatns prieks. Jo visa šī postaža galu galā bija tikai mātes un tēva apskāviens. Es atgriezos pie nekā. Kaut nu tā būtu bijis.

Robežas, mūždien robežas un alkas pēc bezgalīga plašuma.

Es uzcēlu sienu ieskautu dārzu, temenos, svētītu vietu. Ar paša rokām es pārcilāju milzīgus akmeņus un rūpīgi liku tos citu uz cita, gluži kā kazu gans, atstādams sīkas spraugas vējam. Vienlaidus sienu ir viegli sagraut. Pietiek ar manas mātes sagrozīšanos miegā. Labi uzbūvēta siena ar nemanāmām šķirbiņām ļauj vējiem, kas pret to triecas, izslīdēt tai cauri. Kad zeme zem sienas nodrebinās, šīs šķirbiņas nodrošina telpu kustībai un norimšanai. Siena paliek stāvot. Sienas stiprums slēpjas nevis akmeņos, bet tukšumos starp akmeņiem. Manuprāt, tas ir man domāts joks, jo, par spīti manam spēkam un pūliņiem, siena turas uz nekā. — Uzraksti to izcilāk — UZ NEKĀ.

Šis dārzs ir plaši zināms. Par to gādā manas meitas, hesperīdas, tāpēc tuvu un tālu to dēvē par hesperīdu dārzu. Līdzās parastiem augļiem šajā dārzā aug arī kāds retums. Mana māte — Māte Zeme dievietei Hērai kāzās uzdāvināja zelta ābeli, un Hēra šo koku mīlēja tik ļoti, ka lūdza mani parūpēties par to.

Esmu dzirdējis dažu labu apgalvojam, ka tā āboli esot no tīra zelta un ka tāpēc tie esot tik rūpīgi sargājami. Ikviens uzskata, ka tas, kas šķiet vērtīgs viņam pašam, būtu jāiekāro arī citiem. Cilvēki, kuri mīl zeltu, alkst zelta un ir gatavi, to sargājot, atdot dzīvību, lai gan dzīvība ir vērtīgāka par jebkuru metālu. Manai mātei zelts nebija nepieciešams, un kam gan zelts Hērai? Nē, ābeles skaistums slēpjas tās dzīvīgumā. Tās mazie āboli ir pēc ananasiem smaržojoši dārgakmeņi, kas nokarājas no auglīgajiem zariem, kurus klāj tumši zaļas lapas. Šim kokam nespēj līdzināties neviens cits. Tas stāv dārza vidū, un reizi gadā ierodas Hēra, lai novāktu ražu.

Tiktāl viss būtu jauki un labi. Vismaz tā man likās līdz brīdim, kamēr ieradās pārskaitusies Hēra un iedzina mani kņūpus taisnošanās dūkstī.

Izrādījās, ka manas meitas slepus mielojas ar svētajiem augļiem. Kā gan nosodīt viņas, ja reiz ābele smaržoja tik saldi un līka tik zemu — un ja zāli zem zariem miklu darīja vakara rasa? Viņu pēdas bija basas un mutes — kāras. Galu galā viņas ir tikai meitenes.

Man pašam tas nelikās nekas briesmīgs, taču dievi mēdz būt nenovīdīgi par to, kas pieder viņiem. Sargāt koku Hēra atsūtīja čūsku Ladonu. Tur nu tā tagad ir, savijusies līkumu līkumos un modra, ar galvu simtu un divtik vairāk mēlēm. Es to ienīstu, lai gan šī čūska ir manas mātes tumšais sapnis, iemiesojies naktsmurgs, kas piedzimis dienasgaismā.

Kad mani izsvieda no dārza, man likās, ka nekas briesmīgāks mani vairs nevar piemeklēt.

Es maldījos.

Karš starp dieviem un titāniem bija karš, no kura mēs labprāt būtu izvairījušies. Stāstam par šo karu ir vairākas versijas. Viens gan ir skaidrs. Sākotnējais taisnīgais iemesls vēlāk kļuva vienkārši par aizbildinājumu. Mēs cīnījāmies desmit gadu.

Daži apgalvo, ka mans tēvs esot bijis Urāns un ka mani brāļi, jo īpaši Krons un es, sazvērējāmies uzbrukt viņam un izkastrēt viņu. Taisnība, Krons nogrieza Urānam dzimumorgānus un tad pats pārņēma varu. Taisnība, ka Krons dzemdināja dēlu Zevu, kurš līdzīgā veidā atņēma troni savam tēvam un ieguva varu debesīs. Zevam bija divi brāļi, Aīds un Poseidons. Un, kad Zevs kļuva par debesu pavēlnieku, Poseidons sāka valdīt pār viļņu valstību, bet Aīds apmierinājās ar to, kas atradās zem zemes. Zemi dievi atstāja cilvēku dzimumam.

Tieši cilvēki uzbruka klusajai Atlantīdai, un Zevs viņiem palīdzēja sakaut manējos. Es izglābos un pievienojos tiem, kas sacēlās pret debesīm. Es biju karavadonis, viens no tiem, kas zaudēja visvairāk un kam nebija ko baidīties. Par ko gan var baidīties vīrs, kam nav ko zaudēt?

Ilgajā cīņā vairumu no mūsējiem nokāva, un mana māte, savas noslēpumainās dabas vadīta, apsolīja uzvaru Zevam. Atlikušos titānus izraidīja uz Britāniju, kuras aukstās, neviesmīlīgās klintis ir ļaunākas par nāvi. Mani pasaudzēja milzu spēka dēļ. Savā ziņā man ļāva kļūt par paša sodu.

Tāpēc, ka es mīlēju zemi. Tāpēc, ka zemes jūras nebiedēja mani. Tāpēc, ka es biju iemācījies planētu izvietojumu un zvaigžņu ceļus. Tāpēc, ka es esmu stiprs, mans sods bija balstīt uz pleciem Kosmosu. Es uzņēmos visas pasaules nastu ar debesīm augstumos un dzīlēm dziļumos. Viss pastāvošais ir mans, taču es nevaldu ne pār ko. Tāda ir mana briesmīgā nasta. Manas patības robeža.

Un manas dziļākās alkas?

Bezgalīga telpa.

Tā bija mana soda diena.

Sapulcējās dievi. Sievietes — pa kreisi un vīri — pa labi. Tur ir Artemīda, muskuļu tvirtums un atpakaļ atglausti mati. Viņa spēlējas ar savu loku, lai nebūtu jāskatās uz mani. Reiz mēs bijām draugi. Mēs medījām kopā.

Tur sēž Hēra, sardoniska un atturīga. Viņai gar notiekošo nav nekādas daļas. Ja vien tas neskar viņu.

Lūk, Hermejs, dīdīgs un bāls. Viņš neieredz jukas. Līdzās viņam atlaidies klibais Hēfaists ar nelāgo raksturu, Hēras kroplais dēls, kuru piecieš viņa zelta kaltuves dēļ. Pretī Hēfaistam — viņa sieva Afrodīte, kam riebjas vīra ķermenis. Ar viņu esam pārgulējuši mēs visi, lai gan izturamies pret viņu kā pret jaunavu. Viņa man uzsmaidīja. Vienīgā, kura uzdrīkstējās…

Zevs nolasīja savu spriedumu. Atlants, Atlants, Atlants. Tas ir mans vārds, man vajadzēja to zināt. Mans vārds ir Atlants — un tas nozīmē “ilgi cietušais”.

Es saliecu muguru un sasprindzināju labo kāju, nomezdamies uz kreisā ceļgala. Es nokāru galvu un pacēlu rokas plaukstām uz augšu, it kā padodamies. Domāju, ka tā bija padošanās. Kurš it tik stiprs, lai izvairītos no sava likteņa? Kurš spēj izvairīties no tā, par ko viņam jākļūst?

Kad vārds bija nosaukts, zirgu un vēršu pulki iegūla iejūgos, lai vilktu Kosmosu aiz sevis kā arkla disku. Kad milzu lode iearās bezgalībā, tā satricināja laiku. Dažas tā lauskas nokrita uz zemes, dāvājot pareģošanas un gaišredzības spējas. Daži laika gabali aiztraucās augšup, radot melnos caurumus, kuros nav iespējams atšķirt pagātni no nākotnes. Laika drumslas nobira pār maniem ikru muskuļiem un augšstilbu dzīslām. Es sajutu pasauli pirms tās rašanās, un nākotne iezīmēja mani. Es mūžam atradīšos tepat.

Kad Kosmoss nonāca tuvāk, tā karstums apsvilināja man muguru. Es jutu, kā pasaule atduras pret manas pēdas apakšu.

Tad, bez mazākās skaņas, debesis un zeme uzripoja augšup pa manu ķermeni un uzgūlās man uz pleciem.

Es tik tikko spēju paelpot. Es nespēju pacelt galvu. Es mēģināju pakustēties vai bilst kādu vārdu. Es biju mēms un stings kā kalns. Drīz mani sāka dēvēt par Atlanta kalnu — nevis mana spēka, bet mana mēmuma dēļ.

Kakla septītajā skriemelī iedūra neizturama sāpe. Manas miesas mīkstie audi jau kļuva raupjāki. Briesmīgā vīzija par turpmāko dzīvi likās atņemam man dzīvību. Laiks bija mana Medūza. Laiks mani vērta akmenī.

Es nezinu, cik ilgi līku, sarāvies čokurā, pārakmeņojies un nekustīgs.

Visbeidzot es sāku kaut ko saklausīt.

Es atklāju, ka tur, kur pasaule atradās tuvu manām ausīm, es varēju dzirdēt itin visu. Es spēju saklausīt sarunas, papagaiļu ķērcienus, ēzeļu brēkšanu. Es dzirdēju pazemes upju šalkas un ugunskuru iedegšanās sprakšķus. Ik skaņa kļuva par nozīmi, un drīz vien es sāku atšifrēt pasauli.

Paklausies, te ir ciemats ar kādiem simt iemītniekiem, un rītausmā tie dzen savus lopus ganībās, bet vakarā — atpakaļ mājās. Kliba meitene ceļ plecos spaiņus. Par klibumu man pastāsta spaiņu nevienmērīgā klandzoņa. Tur puika šauj ar loku — žvīks! žvīks! — bultas iecērtas mērķa polsterētajā ādā. Viņa tēvs izrauj aizbāzni no vīna krūkas.

Paklausies, tur zilonim pakaļ dzenas vīru pulciņš. Bet tur nimfa pārvēršas par koku. Viņas nopūtas pārtop sulā.

Kāds rāpjas augšup pa oļiem klātu nogāzi. Apavi sakustina sīkos akmeņus zem kājām. Viņa nagi ir aplauzīti. Pārguris viņš atkrīt skrajas zāles pudurī. Smagi elpodams, viņš aizmieg.

Es dzirdu pasaules sākumu. Manās ausīs laiks tinas atpakaļ. Es spēju saklausīt, kā papardes atritinās no miera kamola. Es spēju saklausīt, kā dīķos kuļas dzīvība. Es apjaušu, ka nesu uz pleciem ne vien šo, bet arī visas iespējamās pasaules. Es nesu šo pasauli laikā tāpat kā telpā. Es nesu pasaules kļūdas un triumfa brīžus. Es nesu tās iespējas līdzās visam, kas noticis līdz šim.

Kad sajūtu dinozaurus laužamies caur maniem matiem un vulkānu izvirdumus uzraujam čūlas man uz sejas, es saprotu, ka esmu kļuvis par daļu savas nastas. Vairs nav iespējams nodalīt Atlantu un pasauli, ir palicis tikai Pasaules Atlants. Ceļo pa mani, un es kļūstu par kontinentiem. Es kļūstu par ceļojumu, kurā tev jādodas.

Paklau, tur kāds vīrs stāsta stāstu par vīru, kurš tur uz saviem pleciem pasauli. Visi smejas. Tam noticēs tikai dzērāji un bērni.

Neviens netic tam, kas pašam neliekas īsts. Es labprāt neticētu pats sev. Es vakarā aizmiegu un no rīta mostos, cerēdams, ka būšu projām. Tas nekad nenotiek. Viens celis izmests uz priekšu, otrs saliekts. Es turu pasauli.

No angļu valodas tulkojis Ingus Josts.