Lorenco De Valla: No dabas mēs esam vairāk sliecīgi uz grēcīgām nekā godīgām lietām (6)

2007. gada 26. martā, plkst. 11:28

Rubrika: Bibliotēka
(fragmenti)
Rietumeiropas morāles filozofija, Skaidrītes Lasmanes sakārtojums: LU Akadēmiskais apgāds, - Rīga, 2006. lpp. 118-121.

1. Tagad es nonākšu pie vēl viena iemesla, par ko daudzi jau ir pauduši nožēlu, un kas, nudien, ir nožēlas cienīgs, proti, ka mēs jau ar mātes pienu iezīžam mīlestību uz grēkiem. Šai apstāklī, patiesību sakot, ir vainojama daba, nevis mēs. Var redzēt, ka jau no pirmajiem mūža gadiem bērni pavisam nemanot ieslīgst rijībā, slinkumā un tiecas pēc grezniem niekiem, un itin nemaz necenšas uzvesties piedienīgi un godīgi. Viņi necieš aizrādījumus, bet alkst glaimu, viņi pārkāpj aizliegumus un ar sajūsmu dara visādas blēņas.

Es noklusēšu tās lielās pūles, kas jāpieliek, lai iemācītu šiem mežoņiem labas manieres. Turklāt ar sodiem nelabprāt samierinās ne vien bērni, bet arī pieaugušie, kaut gan patiesībā viņiem būtu tikai jāpriecājas, ka ir uzvesti uz pareizā ceļa, turklāt pats ļaunākais ir tas, ka labdaris, kurš ir palīdzējis viņiem laboties, no viņiem var sagaidīt tikai dusmas.

2. Ir skaidrs, ka sevi no laba prāta neceļos aizved tikai ģeķis, jo dabā ir nolikts tā, ka viss pēc paša ierosmes tiecas uz labo, bet bēg no ļaunā, piemēram, mežonīgie dzīvnieki, kam nav dots nekas labāks par ķermeni, vairās no bada, slāpēm, aukstuma, karstuma, noguruma un nāves. Bet mums nāk laikā prāts, kas padara mūs par biedriem nemirstīgiem dieviem, un mūsu vienīgais labums ir godīgums un vienīgais ļaunums ir grēcīgums.

Ja jau tā ir, tad kā iespējams, ka mēs vairāmies no godīgām lietām, bet meklējam — un turklāt mīlam — grēkus? Viena lieta ir spert kļūmīgu soli vai ļauties grēkam kādas aplamas cerības dēļ (šī cerība var būt tikai daļējs ļaunums), bet cita lieta — apzināti nodoties grēkam, par ko [Pseido] Kvintiliāns ir lieliski teicis: "Pastāv bezdievīga tieksme uzvesties nekaunīgi un izbaudīt visnecienīgāko rīcību, tādējādi aptraipot visu, kas ir godpilns."[1]

Un Cicerons ir teicis šādi: "'Viņā bija tik liela kāre grēkot, ka viņam pietiktu no domas vien par grēkošanu, lai gūtu baudu, pat tad, ja baudai nav nekāda pamata."[2]

3. Vai ir vajadzīgi vēl plašāki paskaidrojumi, vai viss vēl nav gana skaidrs? Kāpēc mums tik ļoti patīk aptraipīt kautrīgas, krietnas, dievbijīgas un godīgas sievietes, bet kāpēc vēl vairāk mūs uzbudina jau samaitātās, piemēram, ielenes, nekauņas un nimfomānes, pat ja viņas izskatās pazemīgas un kārtīgas?

Nudien, Seksts Tarkvīnijs atzina Lukrēciju par pievilcīgu un izvaroja viņu ne jau [skaistā] izskata dēļ, bet gan viņas nopietnības un kārtīgā dzīvesveida dēļ — kaut ko tādu viņš savā mūžā vēl nebija redzējis. Viņa rīcība bija apzināta — viņš gribēja grēkot un laupīt godu — atcerēsimies visiem zināmās Ovīdija rindas: "Neviens nemeklē kaunu, bet visus priecē bauda, // Pat ja tīksmes avots ir cita cilvēka sāpes."[3]

4. Un, tā kā esmu iesācis runāt par mīlestību, mūs uz kaunpilniem darbiem vedina ne vien pati vēlēšanās grēkot, bet arī tas, kam pēc idejas vajadzētu mūs iebiedēt — ciešanas, atraidījums, domstarpības. To apzinādamies, Ovīdijs, kurš palaikam bija visnotaļ izlaidīgs, dod padomu kādai draudzenei, kā izturēties pret viņas mīļāko. Ovīdijs iesaka šo mīļāko turēt pa gabalu, bieži izmest viņu pa durvīm, kārtīgi izlamāt un pastāvīgi darīt viņam pāri.[4] Arī vecais skopulis Hermejs Terencija komēdijā saka šādus vārdus: "Kas mīlējās, tas ķīvējas."[5] Un Horācijs ir teicis: "..tu [pa

īstam] aizraujies tikai tad, kad viss iet šķērsām."[6]

Tas ir kaut kas neticams! Mēs liecamies iegūt un paturēt to, kas nedodas rokā viegli, bet par pārējo mums zūd interese.

5. Vai tad mums ir tik nesvarīgi dzīvot godīgi, mierīgi, droši, aprūpēti un dīki? Kā vēsta mīti, dievs Jupiters ar savu sievu dievieti Junonu esot gulējis pavisam reti, bet daudz vairāk tvīcis pēc mirstīgām, it īpaši — nolaupītām būtnēm, piemēram, Alkmēnes, Lēdas, Danajas, Eiropas u. c. Ir arī tāds teiciens: "Zagti āboli ir vissaldākie." Ja kaut kas ir pirkts par naudu, tam vairs nav šarma.

Mēs nevaram apstrīdēt to, ka pastāv ļaunums no dabas. Ja mēs runājam par sīkām kļūmēm un grēciņiem, par saviem muļķīgajiem, neķītrajiem un neveiklajiem u. tml. gājieniem gan attiecībās ar citiem, gan rīcībā pašiem pret sevi, tad mums nudien nevar neuznākt skaļi un histēriski smiekli. Ir acīmredzams, ka šis ir nožēlojamas līksmes paveids, ko apraksta Vergīlijs, attēlojot Menoēta izniršanu no jūras dzelmes, kad šis mītiskais varonis izspļauj sālsūdens straumes[7], un stāstot mums par dūru cīkstoņa Entella nedienām, kad tas kaujas karstumā no visa spēka, raida sitienu pret zemi.[8]

6. Nereti vēlēšanās šādi palīksmot liek mums citus pa jokam lamāt, sist vai citādi

kaitināt, lai izraisītu viņos melnas dusmas, un, jo zvērīgāks ir izprovocētais niknums, jo mums jautrāk. Tā gadījās Hekabei, kura, mezdama ienākošajiem grieķiem sejā apvainojumus un lamas, izskatījās tik neprātīga, ka runā, ka viņa esot pārvērtusies par kuci.[9]

Ko vēl piebilst? Visur var atrast daudzus piemērus, un tagad mēs saprotam, kāpēc dzejnieki alegoriski apraksta ciklopus, kakus[10], sfinksas, harpijas, sirēnas u. tml. izdomātas būtnes un to darbus, uzsvērdami dabas daudzveidīgās netaisnīguma izpausmes, tieksmi labprāt laupīt un darīt citus kauna darbus, uzsverot, ka šīm būtnēm nav viegli tikt vaļā no dabas dotajiem netikumiem. Tiktāl par tieksmi grēkot.

Lorenco de Valla. Vai ir vērts nolikt galvu par citiem?

1. Man draud ciešanas, uzbrukumi un briesmas, varbūt pat nāve, — saki, kāda atlīdzība man gaidāma, kāda mērķa vārdā tas man jāpiedzīvo? Tava atbilde ir dzimtenes drošība, cieņa un varenība!

Gribi to man iesmērēt kā nez kādu labumu? Šādu algu tu man soli? Šāda apsolījuma vārdā tu mudini mani iet nāvē? Un, ja es nepakļaušos, tu domāsi un teiksi mani valstij nelojālu esam?

2. Raugi, tu ļoti kļūdies, ja to vispār var saukt par kļūdu, nevis apzinātu manipulāciju, — tu mētājies ar slavenu un spožu balvu vārdiem, runā par glābiņu, brīvību un varenību, bet tas viss mani taču vairs neskars, vai ne? Mirstot es ne tikai nedabūšu tevis apsolīto, bet arī pazaudēšu to, kas man jau ir. Kas tad atliek tam, kurš aiziet nāvē?

Jā, tu teiksi, bet vai tad nomirušie nav kalpojuši dzimtenei?

Jā, un kas par to?

Vai tad nav pašsaprotami, ka dzimtenes labklājība ir kaut kas labs?

Nebūt ne, vispirms pierādi!

Vai nav tā, ka tikai tad, kad pilsētai nedraud briesmas, tajā var plaukt miers un

brīvība, valdīt izklaides un pārpilnība?

Jā, tā ir, esmu vienisprātis. Ir tāda drosme, kas ir tā saslavēta un celta vai debesīs,

ka tā, šķiet, līdzinās gandrīz vai sava veida baudai.

Bet ir jāsaprot, ka drosmīgie cilvēki rīkojas, bet glābiņš un varenība tiek dzimtenei. Kā tad tā — tiem, kas ir nodrošinājuši dzimtenei šo glābiņu un varenību, pašiem to izbaudīt nav ļauts? Ak, jūs, muļķi tādi — Kodr, Kurcij, Decij, Regul[11] un visi pārējie drosminieki, kas, nav vārdam vietas, bijāt saviem spēkiem sasnieguši dievišķu tikumu, bet gājāt bojā, tādējādi atņemot sev to, kas jums pienācās par drosmi un pūlēm! Nudien, jūs esat līdzīgi odzēm — laidušas pasaulē mazos čūskulēnus, tās uzreiz nobeidzas. Odzēm labāk vispār būtu nedzemdēt. Lūk, jūs gribat mirt, lai paglābtu no nāves citus, bet tie citi savukārt lielākoties ir noskaņoti pret jums un nedomā jūsu labā ne pirkstu pakustināt.

Nē, es īsti nesaprotu, kādēļ būtu vērts mirt par dzimteni. Tu mirsti, jo tu negribi, lai aizietu bojā dzimtene, it kā ar savu nāvi tu varētu novērst dzimtenes bojāeju. Kas ir akls, tam arī gaisma top par tumsu, tā arī mirējam izdziestot, pieklust viss pārējais.

Varbūt tu baidies zaudēt dzimteni, domādams, ka mierīga dzīve iespējama tikai tai vietā, kur esi nācis pasaulē? Dažkārt ir derīgāk nodzīvot visu mūžu ārpus dzimtās zemes, kā nereti ir darījuši neskaitāmi mācīti vīri, minēšu tikai dažus piemērus: galvenie un izcilākie Stojas pārstāvji — Zenons, Kleants un Hrīsips. Tāpēc arī visu laiku no aprites neiziet ļoti slavenais teiciens: „Kur man ir labi, tur man ir dzimtene.”[12]

5. Varbūt tu iebildīsi, ka tā nebūs īstā dzimtene. Tāpēc ir daudz cilvēku, kas labāk gribētu nolikt galvu par īsto dzimteni, nekā dzīvot neīstajā; mēs zinām to gudro vīru[13], kurš nemirstības vietā izvēlējās sīku ligzdiņu klinšainajā Itakas salā.[14]

Man nav pārliecības, ka šie piemēri ir patiesi, tāpēc nekavēsim ar tiem laiku, jo to ir pārāk daudz. Pievērsīsimies lietas būtībai.

Ko tu gribi teikt, lietodams vārdu "dzimtene"? Protams, runa ir par pilsētu vai pilsētvalsti, tas ir, cilvēkiem. Kurš ir vērtīgāks? Nav šaubu, ka cilvēki, jo pilsēta bez pilsoņiem ir tikpat iekārojama kā līķis. Tālāk — kuri no cilvēkiem mums ir visdārgākie? Protams, vecāki, bērni, laulātie, brāļi un tā joprojām — visi pārējie. Ja nav nekāda cilvēciska iemesla mirt par šiem tikko nosauktajiem cilvēkiem, tad kāpēc man būtu jāmirst par citiem un citu glābiņš jāstāda augstāk par savējo?

6. Tu saki, svarīgāk esot nodrošināt labklājību daudziem nekā vienam. Tam es piekrītu. Bet vai tad man būs jāmirst par desmit barbariem? Arī es būtu priecīgāks izraut no nāves ķetnām desmit cilvēku, nevis tikai vienu, un es kļūdītos, ja censtos glābt vienu, bet aizlaistu nāvē desmit — ar nosacījumu, ka šie desmit cilvēki man ir vienlīdz svarīgi.

Tomēr jāsaka, es drīzāk justu aicinājumu glābt pats sevi nekā simttūkstoš citu, jo man paša dzīvība ir dārgāka par visas pasaules cilvēkiem kopā. Proti, nevienam nav jāmirst par kādu citu pilsoni, nedz diviem, trim, četriem, pieciem un tā līdz bezgalībai. Jo— cik liels skaits ir jāsasniedz, lai pienāktos par citiem pilsoņiem nolikt galvu?

Izejot no pretējā, — iedomājies pilsētu, kurā dzīvo tūkstoš pilsoņu. Tu teiksi, ir pienākums mirt par tūkstoti. Bet ja atņemam vienu? Vēl aizvien ir pienākums, tu teiksi. Ja atņemam vēl vienu un vēl vienu, kā teica Horācijs,[15] līdz nonākam līdz vienam. No tā izriet, ka nav jāmirst arī tūkstoš pilsoņu dēļ.

7. Es gan jau iesāku runāt par to, ka nav iespējams izdomāt neko perversāku par ideju, ka tev kāds varētu būt dārgāks nekā tu pats. Ne tikai situācijās, kad ir jāizvairās no nāves briesmām, bet arī tad, kad jāmeklē laime, tu neatradīsi nevienu, kas vispirms nepadomās par sevi pašu un tikai pēc tam — par citiem. Ja man būtu dota iespēja kļūt par valdnieku pašam vai ļaut kāpt tronī savam tēvam, ko, Herkuls ir mans liecinieks, mīlu vairāk par visu pasaulē, tad ko, tavuprāt, es darītu? Piedod, lūdzams, bet es dotu priekšroku sev, tāpat kā mans tēvs — un tas nekas, ka viņš sauc mani par savu acuraugu, — šai situācijā rīkotos uz mata tāpat. Dzejnieks Lucīlijs ir teicis: "Dzimtenes intereses mums jāuzskata par vissvarīgākajām, //Pēc tam nāk vecāku labums, un tikai beigās mums jārūpējas par sevi."[16] Daudz patiesāk būtu šos vārdus apgriezt otrādi: vispirms mums jārūpējas par sevi, tad par vecākiem un tikai beigās par dzimteni, proti, par visiem pārējiem.

Tulkots no: Valla L. De Voluptate sive De vero bono. München: Wilchelm Fink Verlag, 2004. S. 20–25, 124–128.

No latīņu valodas tulkojis Dens Dimiņš.

[1] Declamationes maiores. III, 6, 1.

[2] Cicero. De officiis. II, 85, 1.

[3] Ovidius.Ars Amatoria. I, 749–750

[4] Ibidem. III, 579 et seq.

[5] Terentius. Andria. III, 3,23’’..amantium irae amoris integatiost,” — burtiski tulkojot: „..mīļāko dusmas kalpo mīlestības nostiprināšanai.”

[6] Horatius. Sermones. I, 2. 96–97

[7] Sal.: Vergilius Aeneis. V, 178–182. Trojieši viņu izsmej.

[8] Sal: ibid. V, 446–452. Runa ir par sitienu, no kura pretiniekam ir izdevies izvairīties.

[9] Sal.: Euripidēs. Hecuba. 1265. Cicero. Tusculanae Disputationes. III, 63.

[10] Kaks (lat. cacus) — milzīgs, trīsgalvains aitu gans, no kura trim mutēm nāk liesmas. Sal.: Vergilius. Aeneis. VIII, 193–261.

[11] Kodrs, valdnieks, kas krita kaujā pret laķedaimoniešiem. Marks Kurcijs — slavens cīnītājs, krita par Romu 362. g. pr. Kr. Decijs (tēvs un dēls) — konsuli, kas atdeva savu dzīvību par Romu attiecīgi 340. un 295. g. pr. Kr. Atīlijs Reguls, konsuls, ko 1. pūniešu karā saņēma gūstā kartāgieši.

[12] Cicero. Tusculanae Disputationes. V, 37,108.

[13] Proti, Odiseju.

[14] Cicero. De oratore. 1,44, 196.

[15] Horatius. Epistulae. II, 1, 46. Valla lieto t.s. sorites jeb „argumentu kaudzes” tipa sofismu, kas senatnē bija ļoti populāri. Sk. arī: Cicero. De divinatione. 2, 4, 11 un Academicae questiones. II, 16, 28, 29.

[16] Ernout A, Recueil de textes latins archaїques. Nouveau tirage. 1938. p. 245.