Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (38)
Elīna Bākule: Papīrlelle
25. martā, plkst. 16:28
(dzeja)
*
Sīlis ar izspūrušo spalvu ir īrisa zieds
Ābelē
Un pēdējie rūcošie saulstari
Kā no tūbiņas
Izspiesti starp ābeles zariem
Melnā ūdens saule tālu izstieptajām lūpām
Ķēdes uz tevi iet žvadzēdamas
Vējš gar ceriņu stumbriem un ceļgaliem
Kā aukstas zīda bantes
Pāris pirksti iespiesti valgās zemes sūklī
Pāris ūdens malki neizdzerti
Viss nozūd
Pakritušas debess oranžajā siestā
*
Tik tik tik kurpītes pa asfaltu un smiltīm
Gar zaļo dzīvžogu sīkajām mēlītēm
Gar sētas spraugām
Tur dārzi stīgo savas noslēpumainās stīgas!
Un neatdodas nevienai šīs pilsētas ielai!
Leknajā zālienā iespiestie plastmasas krēsli
Tik tik tik dārza klusumā ārpus laika un tukši
Gājēju kustīgie attēli kas uz brīdi aizsedz ielu
Varētu būt arī balti plastmasas krēsli
Kurus šīs mājas cilvēki aiznes un noliek pie jūras
*
Rozā krītiņš nokritis zem kastaņkoka
Uz žurnāla vāka pāris krāsaino zīmuļu
Puika atplestām kājām stāv blakus meitenei
Un meitene iebāzusi rokas kabatās
Varbūt viņi ir apmaldījušies
Uz šīs nepazīstamās ielas stūra
Bet varbūt augstie papeļu stumbri
Ir tas pats vajadzīgais trolejbuss
No kura izkāpuši kā no jebkura attēla bilžu grāmatā
Kā no jebkura viņu atstātā zīmējuma uz asfalta
Kā no jebkura pasaules noslēpuma
Visi trolejbusi sakarināti papeles zaros
Viņi pieliek lūpas pie sarkano ķieģeļu šuvēm
Un skaita līdz šī siena noslēpjas
*
Viņš ādas jakā
Nākdams pretim
Skatās uz mani kā no motocikla
Viņš knapi pietraušas no krēsla
Bet viņa seno kaisli
Var aplūkot kā fotogrāfiju
Viņš sēž pie sava rakstāmgalda
Vārtsarga pozā
Un piestāda šīs ielas kompjūter aleju
Bet Viņš
Nepabeidzu Menip
*
Es esmu uz stikla
Kur putni dzied
Tumšie logi jūs
Viļņu izrītās laivas
Dziļi kā slidotāji
Zem ledus
Es Mana mēle Mana mute Mana balss Mani vārdi Mana valoda
Kā izrīti
Putni spīd man cauri
Ledus puķēs viņu ēnas
Es dzirdu kā tikšķ
Uz pamales saule
Jūs izplēstie
Baltajām saknēm
Jūs tajās metaties dziedāt
*
Ak šūpojies
Jautrais un saulstariem pielietais
Sejiņa svītraina
Ļoķenes raganas
Vai var redzēt kā
Visi mēs dzīvi!
Haoss vai patiesi
Reiz bija haoss
Vai tie bija meli panki
Ē tagad cits laiks
Pavasaris pilns
Mājām un kokiem
Virtuvē ir ledusskapis
Tajā jēriņa nav
Paldies
Šodien Slēpsimies aiz jautrām un saulstariem pielietām Pudeļu kastēm Kas ir timpāni? Tagad visas smirdīgās izpušķotās eglītes būs pavisam citādākas Un nesmaržos vienīgās Stiprāka būs nopļautā zāle Stiprāka par tēti būs mamma Zivis kritīs zupā kā knišļi Un nātres nokodīs tev galvu!