Komentārs, Par bēgļiem

Iļja Marija Boļšakovs: Gaidiet, kad jūs izvaros

Ķelne, seksuāla vardarbība un sieviešu tiesības

Ķelnes notikumi izraisīja daudzas diskusijas. Ir gan pārmetumi Vācijas tiesībsargājošajām iestādēm un vietējai varai, gan aicinājumi Latvijas vīriešiem kļūt vīrišķīgākiem, lai aizstāvētu "mūsu sievietes" pret "sliktajiem". Vērojot sociālajos tīklos un ziņu portālos apspriestāko, šķiet, ka Latvijā uzmanības fokusā ir bēgļi, Āfrikas un Tuvo Austrumu izcelsmes vīrieši, savukārt cietušās sievietes paliek perifērijā. Noziegumā ir divas puses: varmāka un upuris. Un bieži vien upuri, to stāvoklis un liktenis paliek novārtā. Naids pret varmākām kļūst par naidu pret bēgļiem, bet naids pret bēgļiem neļauj izrādīt empātiju pret sievietēm. Vai tikai man šķiet, ka cilvēkus, kas aicina vīriešus gatavoties ar spēku aizstāvēt sievietes pret potenciālajiem bēgļiem uzbrucējiem, patiesībā vairāk interesē naids, nevis sievietes Ķelnē vai Latvijā? Kurināt naidu un izplatīt ksenofobiskus izteicienus ir daudz vienkāršāk, nekā domāt par atbalstu sievietēm un viņu tiesību aizstāvību.

Taču Ķelnes notikumi ir stāsts par sievietēm, nevis par bēgļiem. Par vardarbību, kurai tiek pakļautas sievietes, nevis par to, kā uzvedas migranti. Jo seksuāla vardarbība pret sievietēm pastāv arī tajās valstīs, kur patvēruma meklētāju un bēgļu nav. Dīvaini, vai ne? Bēgļu nav, bet vardarbība pret sievietēm, seksuāla vardarbība un uzmākšanās ir.

Kā jums šķiet, kas būtu, ja Ķelnes situācija notiktu Latvijā? Ja arī mūsu sievietēm uzmāktos vīriešu bari? Atbilde – nekas. Tik tiešām nekas. Pat ja sievietes vērstos ar iesniegumu policijā, vienīgais, ko policija varētu izdarīt – konstatēt, ka nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Punkts. Seksuāla uzmākšanās sievietēm nav ne krimināli, ne administratīvi sodāms nodarījums. Tādēļ ieteikums varētu būt: "Nāciet, kad jūs izvaros." Līdzīgi kā anekdotē par vīra piekauto sievu, kas vēršas policijā: "Nogalinājis viņš taču jūs nav. Nāciet, kad nogalinās."

Taisnības labad ir jāsaka, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir pants par sīku huligānismu (167. pants), un par seksuālu uzmākšanos policija varētu "piešūt huliganku", konstatējot, ka šī ir "bezkaunīga rīcība, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas". Tomēr šis pants no sērijas "der visam" diez vai ir piemērotākais risinājums, lai pasargātu sievietes. Saistībā ar seksuālu uzmākšanos jāsaka arī tas, ka Latvijas Krimināllikumā ir kāds "mistisks" pants par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu (149.1 pants), ko var attiecināt uz seksuālas uzmākšanās gadījumiem darbavietā. Saku "mistisks", jo īsti nav skaidrs, vai tas kādreiz ir bijis piemērots. Tiesībsargam gadā ir ne vairāk kā 10 sūdzības par diskriminācijas jautājumiem. Nav zināms, cik no tām ir par darba devēja seksuālu uzmākšanos. Tāpat kā nav zināms, kas notiek sievietes dzīvē pēc šādas sūdzības iesniegšanas. Turklāt šis pants regulē tikai attiecības darbavietā, bet dzīve jau nebeidzas ar darbu.

Vai šķiet, ka ar "īstiem" noziegumiem varētu būt citādāk? Piemēram, ar izvarošanu? Diemžēl visā sistēmā ir tik daudz praktisku šķēršļu, ka var tikai apbrīnot tās sievietes, kas policijai vispār ziņo par notikušo, un tādējādi gadā tiek ierosinātas vidēji 50 krimināllietas par izvarošanas gadījumiem. Vēršanās policijā, notikušā detalizēta vairākkārtēja atstāstīšana, "klausītāju" pārliecināšana, ka viss, kas ir noticis, nav viņas vainas dēļ, droši vien arī medicīniskā palīdzība, kur noziedzīgos nodarījumos cietušie nav atbrīvoti ne no pacientu iemaksām, ne no gaidīšanas rindās. Un tad vēl "īsto" pieradījumu iegūšana, veicot tiesu medicīnisko ekspertīzi. Praksē, vienkāršoti runājot, Tiesu medicīnas ekspertīzes centra darba laiks ir darbdienās līdz plkst. 16.00. Kamēr centrā nokļūts nav, "pierādījumus" nomazgāt nedrīkst. Ja izvarošana notikusi piektdien vakarā – līdz pat pirmdienas rītam dušā ieiet nevar. Un tad pirmdienas rītā tiesu eksperts, biežāk vīrietis, atelpas brīžos starp līķu un aizdomās turamo pārbaudīšanu veiks arī cietušās sievietes apskati.

Latvijas situācija nav pārāk atšķirīga no citām valstīm. Seksuāla uzmākšanās sievietēm ārpus darbavietas nav sodāms nodarījums lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, to skaitā Vācijā. Arī tajās valstīs, no kurām bēgļi nāk, tā nav sodāma. Tādēļ versija, ka uzbrukumi sievietēm bija iepriekš organizēti un koordinēti (jautājums par organizatoriem un koordinatoriem paliek atklāts), šķiet diezgan reāla – vīrieši, kas to darīja, ļoti labi zināja, ka viņiem par to kriminālsods nedraud. Kur ir pieradījumi, ka kāds jūs aiztika? Jūsu vārds pret viņa vārdu.

Ir kāds būtisks moments šajā visā – tas, kas notika Ķelnē, ir tikai koncentrētāks, intensīvāks atspoguļojums tam, kas notiek sieviešu ikdienā, neatkarīgi no tā, vai konkrētajā valstī ir bēgļi vai to nav. Kāds visās ES valstīs 2012. gadā veiktais pētījums [1] apliecināja, ka vairāk nekā puse sieviešu bailēs no vardarbības pielāgo savu ikdienas dzīvi tā, lai mazinātu vardarbības iespējas. Neiet vienai, neiet vēlu vakarā, nevilkt to un to – tas viss vienmēr ir bijis un vēl joprojām ir sieviešu ikdienas sastāvdaļa.

Arī sabiedrības viedoklim te ir nozīme, bieži vien vainojot pašas cietušās sievietes – ne tā ģērbušās, ne tur gājušas, ne tā uzvedušās, "tusējušas" ar bēgļiem, ne tā runājušas, ne tā paskatījušās. Attiecīgajam sabiedrības viedoklim konsekventi piebalso iestādes. Turklāt nav dzirdēts, piemēram, ka kopš 2014. gada, kad prokuratūra apliecināja, ka "ir gadījumi, kad sieviete pati ir vainīga, ja viņu izvaro", kaut kas būtu mainījies. Arī Vācijā tādi apvainojumi par sievietēm bija dzirdami.

Ko ar to visu darīt? Ir risinājums, ko daudzi eksperti jau ir nosaukuši par "solījumu sievietēm": Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu [2]. Konvencija cita starpā uzliek dalībvalstīm par pienākumu seksuālu uzmākšanos – ne tikai darbavietā, bet arī, piemēram, uz ielas – atzīt par sodāmu. Tā ļoti vienkārši: "Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide."

Šim "solījumam sievietēm" pievienojušās gandrīz visas ES valstis. Vācija konvenciju parakstīja, bet nav ratificējusi, par ko tagad arī valdībai tiek pārmests, jo valstī nav likuma panta, pēc kura uzbrucējus sodīt. Un izskatās visai reāli, ka sodus pamatā varēs piemērot tikai par zādzībām un laupīšanām. Šī būs tāda rūgta pieredze ne tikai vāciešiem, tomēr gribētos cerēt, ka tai sekos atziņas par vardarbības pret sievietēm daudzējādajām sejām un nepieciešamību šo problēmu steidzami risināt.

Arī mūsu valstij ir nepieciešami gan likumi, gan tiesiski mehānismi, kas aizsargās sievietes pret vardarbību, kā arī darbs ar sabiedrību, ar Latvijas vīriešiem un sievietēm. Vai ar mums patiešām viss ir kartībā? Kad Latvijā būs tiesiski mehānismi un sabiedrība apzināsies, ka vardarbība pret sievieti un seksuāla uzmākšanās ir nepieņemama (tāpat kā vardarbība un seksuāla vardarbība pret bērniem, bet arī šis līmenis vēl nav sasniegts), tad Latvijas iedzīvotāji varēs pamācīt citas valstis. Bet pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka ar mūsu sabiedrību viss ir kartībā. Bēgļi ir padarīti par visu problēmu pamatu: nebūs bēgļu – nebūs noziegumu, nebūs vardarbības un seksuālas uzmākšanās. Patiesībā tas viss ir bijis bez bēgļiem un būs arī tad, ja bēgļu šeit nebūs. Un vēl esmu pārliecināts – ja nebūtu tāda naida pret bēgļiem, vainīgas būtu sievietes.

Vēl kāds interesants moments – daudzi pētījumi skaidri parāda, ka pret sievietēm vardarbīgi izturas lielākoties ģimenes locekļi, draugi un paziņas. Mēs varam slēpties aiz naida un neziņas, slēpties aiz bēgļiem, migrācijas procesiem, varam uzskatīt Latviju par paradīzi, kurā nenotiek noziegumi, kurā nenotiek izvarošanas un nav vardarbības ģimenē. Bet šī slēpšanās neatcels faktu, ka Latvijā uzmākšanās un vardarbība pret sievietēm pastāv, un neattaisnos aizspriedumus pret migrantiem vai kādu citu grupu.

[1] Violence against women: an EU wide survey. Apsekojums veikts 2012. gadā, rezultāti publicēti 2014. gadā.

[2] Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • ksu  

    2016. gada 23. janvārī, plkst. 7:36

    kopš pieņēmos svarā par padsmit kilogramiem, dzīve kļuva daudz vienkāršāka! uz padsmit lieku kg fona nevienu vairs neinteresē ne dzimums, ne uzskati u.c. "sīkumi" Varbūt jūtos apaļāk nekā gribētos, bet par drošību nesūdzos ;)

  • vvinlv 1 > martell  

    2016. gada 22. janvārī, plkst. 12:22

    p.s. te nedaudz par sievietēm biznesā kopumā
    Middle East and North Africa (MENA) valstīs 19% pieaugušo vīriešu un 9% sieviešu uzsāk savu biznesu, lai sievietes atbalstītu
    ir speciālas palīdzības programmas utt. te apkopojums
    Directory of initiatives supporting women entrepreneurs in the Middle East and North Africa
    http://www.oecd.org/mena/investment/menawbfdirectory.htm

  • vvinlv 1 > martell  

    2016. gada 22. janvārī, plkst. 8:23

    Ēģiptē un Tunisijā sievietes noteikti ir iesaistītas vismaz vidēja ranga biznesā tirdzniecībā un tūrismā un pie noteiktiem nosacījumiem Korāns to viņām atļauj arī citās valstīs, varbūt viņas paliek ēnā un kontaktos ar svešzemju vīriešiem neiesaistās, nezinu

  • martell > vvinlv 1  

    2016. gada 22. janvārī, plkst. 2:48

    Nezinu gan. Ir pietiekami daudz saimnieciski sakari ar dažādām arābu valstīm, nevienā, izņemot Libānu nav nācies sastapt sievieti kaut vidēja ranga biznesa pozīcijā.

  • vvinlv 1 > ckzs  

    2016. gada 20. janvārī, plkst. 16:22

    nezinu gan- ja es teikšu, ka neviens īsts musulmanis nenoliedz Islāmu, tad to arī pieskaitīs pie "no true scotsman":D
    Par Islāmu un sievietēm varu teikt, ka esmu lasījis Korānu, un tur sievietēm dotas tādas tiesības, ka maz neliksies
    esmu bijis Tunisijā, kur vietējie teica, ka viņi reāli baidās no savām sievietēm, ka pat policisti neapstādina sievietes, kuras brauc pie stūres, lai, nedod Dievs, netiktu apvainoti par uzmākšanos
    esmu bijis Ēģiptē, kur vietējais puisis stāstīja, ka viņiem nav cerību tikt pie meitenes pirms kāzām, par adultēriju vispār nerunāsim, ka ielas viņiem šajā ziņā ir drošas pat rietumu sievietēm, viņi ir stāstījuši arī, ka sievietei ir samērā liela teikšana ģimenē(protams ar niansēm),ka viņas var šķirties un vīru nodīrāt pliku, vai pat vēl ļaunāk- ielikt cietumā
    var turpināt par sievietēm biznesā, to izglītību, ģērbšanos u.c. dažādās valstīs, tas ir plašs temats...
    lai vai kā, tik lieli mežoņi viņi nav kā te tiek pasniegts, lai gan tad jāskatās pa reģioniem, jo ir arī ļoti atpalikuši un/vai nelabvēlīgi, nu tas tā īsumā:D

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Parīze vienmēr ir lieliska ideja.

    Odrija Hepbērna

Iesakām

  • 2016. gada 22. novembrī, plkst. 6:38

    Pauls Bankovskis: Ar lāpu, flaneļa mici vai ko (1)

    Svētku nedēļā bija grūti nepamanīt tos, kas uzskatīja par vajadzīgu atgādināt un daudzināt, ka nekāda iemesla svinēšanai jau nemaz nav un vispār viss ir tieši tikpat slikti kā allaž vai pat vēl ļaunāk

  • 2016. gada 12. aprīlī, plkst. 2:32

    Sabīne Košeļeva: Gribas kaut ko brutālu

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" Sabīni Košeļevu par grāmatu “Rīga – Maskava 21. gadsimta mīlasstāsts”, kas iznākusi apgādā "Zvaigzne ABC".

  • 2014. gada 12. decembrī, plkst. 8:12

    Jana Kukaine: Sapnis par kartupeli

    Konservatīvas četrgadnieces prātā vārdu salikums "Kartupeļu opera" pirms iestudējuma apmeklējuma radīja pretestību, jo viņa to uztvēra burtiski – ka operā uzstāsies kartupeļi.

  • 2016. gada 4. jūlijā, plkst. 6:27

    Rasma Pīpiķe: Sabiedriskās apspriedes – naivums vai iespēja?

    Valsts pārvalde bieži no pilsoņa pieprasa bezierunu paklausību, bet pati atbildes nesniedz vai sniedz tādas atbildes, kas bez jurista palīdzības nav saprotamas.

  • 2016. gada 23. septembrī, plkst. 6:57

    Artūrs Punte: Ieceļotāji (2)

    Palīdzības nebija, un nebija vairs, ar ko atgriezties. Rezerves beidzās ātrāk, nekā mēs iemācījāmies tās atjaunot dotajos apstākļos. Mēs jau sākām apjaust – ja kāds šeit ko nosaka, tad tas ir laiks.

  • 2012. gada 4. maijā, plkst. 9:05

    Laura Feldberga: Kleita maziem svētkiem (13)

    Viņa palika ieslēgta caurulēs, zobratos, vārstos, atsperēs un diedziņiem līdzīgās stīgās kā liela pulksteņa pašā vidū. Viņa sajuta mutē ceriņu krāsas eļļu un, lai gan tai nebija garšas, šausmās iedomājās par asinīm.

  • 2012. gada 22. jūnijā, plkst. 9:06

    "Satori" aptauja: Manu Jāņu dienu stāsti (3)

    Laikā, kad dienas kļūst garākas par naktīm, bet naktis ir gaišas un trauksmainu piedzīvojumu pilnas, latviešu literāti jums stāsta par saviem īpašajiem Jāņiem, kas palikuši atmiņā.

  • 2016. gada 26. janvārī, plkst. 9:11

    Ance Jaks: Skolēna darba diena

    Pusi skolēna dienas aizpilda skola – mācību stundas, pagarinātā grupa, konsultācijas u.c. Vēl ceturtdaļu dienas daudzi pavada interešu izglītības pulciņos ārpus skolas. Tātad līdz vidēji plkst. 19.00 skolēns ir nepārtraukti nodarbināts fiziski, intelektuāli un arī emocionāli, kas ir liela slodze pat pilnībā attīstītam ķermenim un prātam.