Komentārs, Par bēgļiem

Iļja Marija Boļšakovs: Gaidiet, kad jūs izvaros

Ķelne, seksuāla vardarbība un sieviešu tiesības

Ķelnes notikumi izraisīja daudzas diskusijas. Ir gan pārmetumi Vācijas tiesībsargājošajām iestādēm un vietējai varai, gan aicinājumi Latvijas vīriešiem kļūt vīrišķīgākiem, lai aizstāvētu "mūsu sievietes" pret "sliktajiem". Vērojot sociālajos tīklos un ziņu portālos apspriestāko, šķiet, ka Latvijā uzmanības fokusā ir bēgļi, Āfrikas un Tuvo Austrumu izcelsmes vīrieši, savukārt cietušās sievietes paliek perifērijā. Noziegumā ir divas puses: varmāka un upuris. Un bieži vien upuri, to stāvoklis un liktenis paliek novārtā. Naids pret varmākām kļūst par naidu pret bēgļiem, bet naids pret bēgļiem neļauj izrādīt empātiju pret sievietēm. Vai tikai man šķiet, ka cilvēkus, kas aicina vīriešus gatavoties ar spēku aizstāvēt sievietes pret potenciālajiem bēgļiem uzbrucējiem, patiesībā vairāk interesē naids, nevis sievietes Ķelnē vai Latvijā? Kurināt naidu un izplatīt ksenofobiskus izteicienus ir daudz vienkāršāk, nekā domāt par atbalstu sievietēm un viņu tiesību aizstāvību.

Taču Ķelnes notikumi ir stāsts par sievietēm, nevis par bēgļiem. Par vardarbību, kurai tiek pakļautas sievietes, nevis par to, kā uzvedas migranti. Jo seksuāla vardarbība pret sievietēm pastāv arī tajās valstīs, kur patvēruma meklētāju un bēgļu nav. Dīvaini, vai ne? Bēgļu nav, bet vardarbība pret sievietēm, seksuāla vardarbība un uzmākšanās ir.

Kā jums šķiet, kas būtu, ja Ķelnes situācija notiktu Latvijā? Ja arī mūsu sievietēm uzmāktos vīriešu bari? Atbilde – nekas. Tik tiešām nekas. Pat ja sievietes vērstos ar iesniegumu policijā, vienīgais, ko policija varētu izdarīt – konstatēt, ka nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Punkts. Seksuāla uzmākšanās sievietēm nav ne krimināli, ne administratīvi sodāms nodarījums. Tādēļ ieteikums varētu būt: "Nāciet, kad jūs izvaros." Līdzīgi kā anekdotē par vīra piekauto sievu, kas vēršas policijā: "Nogalinājis viņš taču jūs nav. Nāciet, kad nogalinās."

Taisnības labad ir jāsaka, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir pants par sīku huligānismu (167. pants), un par seksuālu uzmākšanos policija varētu "piešūt huliganku", konstatējot, ka šī ir "bezkaunīga rīcība, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas". Tomēr šis pants no sērijas "der visam" diez vai ir piemērotākais risinājums, lai pasargātu sievietes. Saistībā ar seksuālu uzmākšanos jāsaka arī tas, ka Latvijas Krimināllikumā ir kāds "mistisks" pants par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu (149.1 pants), ko var attiecināt uz seksuālas uzmākšanās gadījumiem darbavietā. Saku "mistisks", jo īsti nav skaidrs, vai tas kādreiz ir bijis piemērots. Tiesībsargam gadā ir ne vairāk kā 10 sūdzības par diskriminācijas jautājumiem. Nav zināms, cik no tām ir par darba devēja seksuālu uzmākšanos. Tāpat kā nav zināms, kas notiek sievietes dzīvē pēc šādas sūdzības iesniegšanas. Turklāt šis pants regulē tikai attiecības darbavietā, bet dzīve jau nebeidzas ar darbu.

Vai šķiet, ka ar "īstiem" noziegumiem varētu būt citādāk? Piemēram, ar izvarošanu? Diemžēl visā sistēmā ir tik daudz praktisku šķēršļu, ka var tikai apbrīnot tās sievietes, kas policijai vispār ziņo par notikušo, un tādējādi gadā tiek ierosinātas vidēji 50 krimināllietas par izvarošanas gadījumiem. Vēršanās policijā, notikušā detalizēta vairākkārtēja atstāstīšana, "klausītāju" pārliecināšana, ka viss, kas ir noticis, nav viņas vainas dēļ, droši vien arī medicīniskā palīdzība, kur noziedzīgos nodarījumos cietušie nav atbrīvoti ne no pacientu iemaksām, ne no gaidīšanas rindās. Un tad vēl "īsto" pieradījumu iegūšana, veicot tiesu medicīnisko ekspertīzi. Praksē, vienkāršoti runājot, Tiesu medicīnas ekspertīzes centra darba laiks ir darbdienās līdz plkst. 16.00. Kamēr centrā nokļūts nav, "pierādījumus" nomazgāt nedrīkst. Ja izvarošana notikusi piektdien vakarā – līdz pat pirmdienas rītam dušā ieiet nevar. Un tad pirmdienas rītā tiesu eksperts, biežāk vīrietis, atelpas brīžos starp līķu un aizdomās turamo pārbaudīšanu veiks arī cietušās sievietes apskati.

Latvijas situācija nav pārāk atšķirīga no citām valstīm. Seksuāla uzmākšanās sievietēm ārpus darbavietas nav sodāms nodarījums lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, to skaitā Vācijā. Arī tajās valstīs, no kurām bēgļi nāk, tā nav sodāma. Tādēļ versija, ka uzbrukumi sievietēm bija iepriekš organizēti un koordinēti (jautājums par organizatoriem un koordinatoriem paliek atklāts), šķiet diezgan reāla – vīrieši, kas to darīja, ļoti labi zināja, ka viņiem par to kriminālsods nedraud. Kur ir pieradījumi, ka kāds jūs aiztika? Jūsu vārds pret viņa vārdu.

Ir kāds būtisks moments šajā visā – tas, kas notika Ķelnē, ir tikai koncentrētāks, intensīvāks atspoguļojums tam, kas notiek sieviešu ikdienā, neatkarīgi no tā, vai konkrētajā valstī ir bēgļi vai to nav. Kāds visās ES valstīs 2012. gadā veiktais pētījums [1] apliecināja, ka vairāk nekā puse sieviešu bailēs no vardarbības pielāgo savu ikdienas dzīvi tā, lai mazinātu vardarbības iespējas. Neiet vienai, neiet vēlu vakarā, nevilkt to un to – tas viss vienmēr ir bijis un vēl joprojām ir sieviešu ikdienas sastāvdaļa.

Arī sabiedrības viedoklim te ir nozīme, bieži vien vainojot pašas cietušās sievietes – ne tā ģērbušās, ne tur gājušas, ne tā uzvedušās, "tusējušas" ar bēgļiem, ne tā runājušas, ne tā paskatījušās. Attiecīgajam sabiedrības viedoklim konsekventi piebalso iestādes. Turklāt nav dzirdēts, piemēram, ka kopš 2014. gada, kad prokuratūra apliecināja, ka "ir gadījumi, kad sieviete pati ir vainīga, ja viņu izvaro", kaut kas būtu mainījies. Arī Vācijā tādi apvainojumi par sievietēm bija dzirdami.

Ko ar to visu darīt? Ir risinājums, ko daudzi eksperti jau ir nosaukuši par "solījumu sievietēm": Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu [2]. Konvencija cita starpā uzliek dalībvalstīm par pienākumu seksuālu uzmākšanos – ne tikai darbavietā, bet arī, piemēram, uz ielas – atzīt par sodāmu. Tā ļoti vienkārši: "Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide."

Šim "solījumam sievietēm" pievienojušās gandrīz visas ES valstis. Vācija konvenciju parakstīja, bet nav ratificējusi, par ko tagad arī valdībai tiek pārmests, jo valstī nav likuma panta, pēc kura uzbrucējus sodīt. Un izskatās visai reāli, ka sodus pamatā varēs piemērot tikai par zādzībām un laupīšanām. Šī būs tāda rūgta pieredze ne tikai vāciešiem, tomēr gribētos cerēt, ka tai sekos atziņas par vardarbības pret sievietēm daudzējādajām sejām un nepieciešamību šo problēmu steidzami risināt.

Arī mūsu valstij ir nepieciešami gan likumi, gan tiesiski mehānismi, kas aizsargās sievietes pret vardarbību, kā arī darbs ar sabiedrību, ar Latvijas vīriešiem un sievietēm. Vai ar mums patiešām viss ir kartībā? Kad Latvijā būs tiesiski mehānismi un sabiedrība apzināsies, ka vardarbība pret sievieti un seksuāla uzmākšanās ir nepieņemama (tāpat kā vardarbība un seksuāla vardarbība pret bērniem, bet arī šis līmenis vēl nav sasniegts), tad Latvijas iedzīvotāji varēs pamācīt citas valstis. Bet pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka ar mūsu sabiedrību viss ir kartībā. Bēgļi ir padarīti par visu problēmu pamatu: nebūs bēgļu – nebūs noziegumu, nebūs vardarbības un seksuālas uzmākšanās. Patiesībā tas viss ir bijis bez bēgļiem un būs arī tad, ja bēgļu šeit nebūs. Un vēl esmu pārliecināts – ja nebūtu tāda naida pret bēgļiem, vainīgas būtu sievietes.

Vēl kāds interesants moments – daudzi pētījumi skaidri parāda, ka pret sievietēm vardarbīgi izturas lielākoties ģimenes locekļi, draugi un paziņas. Mēs varam slēpties aiz naida un neziņas, slēpties aiz bēgļiem, migrācijas procesiem, varam uzskatīt Latviju par paradīzi, kurā nenotiek noziegumi, kurā nenotiek izvarošanas un nav vardarbības ģimenē. Bet šī slēpšanās neatcels faktu, ka Latvijā uzmākšanās un vardarbība pret sievietēm pastāv, un neattaisnos aizspriedumus pret migrantiem vai kādu citu grupu.

[1] Violence against women: an EU wide survey. Apsekojums veikts 2012. gadā, rezultāti publicēti 2014. gadā.

[2] Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • ksu  

    2016. gada 23. janvārī, plkst. 7:36

    kopš pieņēmos svarā par padsmit kilogramiem, dzīve kļuva daudz vienkāršāka! uz padsmit lieku kg fona nevienu vairs neinteresē ne dzimums, ne uzskati u.c. "sīkumi" Varbūt jūtos apaļāk nekā gribētos, bet par drošību nesūdzos ;)

  • vvinlv 1 > martell  

    2016. gada 22. janvārī, plkst. 12:22

    p.s. te nedaudz par sievietēm biznesā kopumā
    Middle East and North Africa (MENA) valstīs 19% pieaugušo vīriešu un 9% sieviešu uzsāk savu biznesu, lai sievietes atbalstītu
    ir speciālas palīdzības programmas utt. te apkopojums
    Directory of initiatives supporting women entrepreneurs in the Middle East and North Africa
    http://www.oecd.org/mena/investment/menawbfdirectory.htm

  • vvinlv 1 > martell  

    2016. gada 22. janvārī, plkst. 8:23

    Ēģiptē un Tunisijā sievietes noteikti ir iesaistītas vismaz vidēja ranga biznesā tirdzniecībā un tūrismā un pie noteiktiem nosacījumiem Korāns to viņām atļauj arī citās valstīs, varbūt viņas paliek ēnā un kontaktos ar svešzemju vīriešiem neiesaistās, nezinu

  • martell > vvinlv 1  

    2016. gada 22. janvārī, plkst. 2:48

    Nezinu gan. Ir pietiekami daudz saimnieciski sakari ar dažādām arābu valstīm, nevienā, izņemot Libānu nav nācies sastapt sievieti kaut vidēja ranga biznesa pozīcijā.

  • vvinlv 1 > ckzs  

    2016. gada 20. janvārī, plkst. 16:22

    nezinu gan- ja es teikšu, ka neviens īsts musulmanis nenoliedz Islāmu, tad to arī pieskaitīs pie "no true scotsman":D
    Par Islāmu un sievietēm varu teikt, ka esmu lasījis Korānu, un tur sievietēm dotas tādas tiesības, ka maz neliksies
    esmu bijis Tunisijā, kur vietējie teica, ka viņi reāli baidās no savām sievietēm, ka pat policisti neapstādina sievietes, kuras brauc pie stūres, lai, nedod Dievs, netiktu apvainoti par uzmākšanos
    esmu bijis Ēģiptē, kur vietējais puisis stāstīja, ka viņiem nav cerību tikt pie meitenes pirms kāzām, par adultēriju vispār nerunāsim, ka ielas viņiem šajā ziņā ir drošas pat rietumu sievietēm, viņi ir stāstījuši arī, ka sievietei ir samērā liela teikšana ģimenē(protams ar niansēm),ka viņas var šķirties un vīru nodīrāt pliku, vai pat vēl ļaunāk- ielikt cietumā
    var turpināt par sievietēm biznesā, to izglītību, ģērbšanos u.c. dažādās valstīs, tas ir plašs temats...
    lai vai kā, tik lieli mežoņi viņi nav kā te tiek pasniegts, lai gan tad jāskatās pa reģioniem, jo ir arī ļoti atpalikuši un/vai nelabvēlīgi, nu tas tā īsumā:D

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mēdz teikt, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Visu savu mūžu es esmu centies atrast pierādījumus, kas to apliecinātu.

    Bertrans Rasels

Iesakām

  • 2014. gada 31. jūlijā, plkst. 7:07

    Ivars Neiders: Par brīvību nomirt (8)

    Liela daļa cilvēku uzskata, ka būtu jāparedz ne tikai cilvēku tiesības atteikties no ārstēšanas, bet arī tiesības palīdzēt nomirt tiem, kuri uzskata, ka viņu dzīve vairs nav dzīvošanas vērta.

  • 2015. gada 10. aprīlī, plkst. 6:04

    LaLiGaBa: Labākais dzejas darbs 2014 (1)

    Piedāvājam jums sarunas ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem. Kategorijā "Labākais dzejas darbs" nominēti Uldis Bērziņš, Ieva Rupenheite, Inese Zandere un Dmitrijs Sumarokovs.

  • 2015. gada 5. novembrī, plkst. 11:50

    Andrejs Vīksna: Ir svarīgi piedrāzt sistēmu (6)

    Uzskatu to par vienu no savas dzīves labākajiem un patiesākajiem koncertiem (un tas nav vienīgais koncerts, kurā jebkad esmu bijis).

  • 2013. gada 26. aprīlī, plkst. 0:52

    Ivars Ījabs: Septiņi nāves grēki un politika

    Piedāvājam noklausīties Ivara Ījaba lekciju "Septiņi nāves grēki un politika", kas tika nolasīta 2013. gada 9. aprīlī interneta žurnāla Satori un kustības "Mans Doms" uzsāktā publisko lekciju cikla ietvaros.

  • 2013. gada 6. martā, plkst. 7:03

    Anna Dzintare: Minora skaņa (3)

    Viņa dejoja pati sev Un gaiši violetajiem Zīda aizkariem Viņa spēlēja viesības Mirušā gadsimtā Pirms viņš vēl bija pārnācis mājās Viņa klausījās zvirbuļos Otrpus logam tur ārpusē Kur diena garšoja kā lakrica Un rotaļājās Leduspuķēs Pirms vēl uzsniga sniegs.

  • 2014. gada 15. augustā, plkst. 7:08

    Haralds Matulis: Andrejs Strādnieks (2)

    Andrej, es tev esmu bijis kā tēvs šos divus mēnešus. Esmu rūpējies par tevi. Mēs varam par to aprunāties. Kad tev ir brīvdiena? Es tevi ļoti labi saprotu. Paskaties uz mani! Es pats kādreiz esmu strādājis uz ceļa. Esmu gājis tam cauri.

  • 2016. gada 17. februārī, plkst. 6:44

    Andrejs Vīksna: Mākslas akadēmijas karnevāla paralēlā laiktelpa (1)

    Tradīcija Mākslas akadēmijā rīkot ikgadēju karnevālu dzima 1929. gada 9. februārī, kad desmitos vakarā Virsnieku klubs (tagad – Kongresu nams) uz vienu nakti kļuva par "Sumpurņa pils" mājvietu.

  • 2014. gada 16. decembrī, plkst. 8:00

    Inga Žolude: Mēs par tētiem!

    Atkal un atkal dzirdu stāstus par to, cik drausmīgi ir, kad sieviete stumj ratiņus un smēķē, bet, ja vīrietis stumj ratiņus un smēķē, tad tas tik ļoti neuztrauc.



Kultūras Ministrija
vkkf