Dzeja

Iveta Ratinīka: Stenogrammas

***
klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu.
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

***
Tik gļēvi / tek ūdens / gan no krāna, / gan debesīm. / Attēla kreisajā stūrī / sazilē saskumis mākonis. / Maskavā snieg. / Mīļo pilsēttēv, / iepirki liepām / jau sāli? / Vēl tās zaļas / un jaunas kā / meitenes. / Neskaties, / tikko jaušami / atkailinājas.

***
Un zini, / tā tomēr griežas, šī savādā pasaule. / Pat ja pravieši jaunie raud, / šūpojot auskaru pērles. / Pat ja meitenei / piedzimst meita / vēl pirms desmitās klases / un tu viņu mudini / aiziet no skolas, / jo piedzimt / nav / pieklājīgi. //
Zini, / ir jutekliski / vērot, / kā apskaujas atomi, / kā zivs izkāpj krastā / un runā / pirms pilngadības, / un meitene / piedzemdē meiteni, / bet pēc tam / klasē / konspektē / RAINI

***
Arī tas / pāries, / jo viss / pāriet. Tikai basām pēdām / vai ar asfalta rulli – / es tev ļaušu, / lai izvēlies. //
Līdz ar salnām / mēs nobirsim, / sārtu gaisma – tā atvizēs, / saka – vēža neesot, / ja to nepiemin. / Un tāpat ir dažādiem / vārdiem. Piemēram, cenzūra. Piemēram, mīlestība.

***
gribu sniegu, siltu un iemidzinošu. / tajos brīžos, kad kaimiņu mājā / beidzot izdziest pēdējās spuldzītes, / es gribu, lai snieg. / lai līdz sārtiem un dusmīgiem mēnešiem / vēl ir gadiņš vai labāk divi, / lai tie zari, / ko tu vāc, / un tās pagales / manam vai Agneses sārtam / ir vēl plaukstošs mežs, / lai vismaz tikai pirmais septembris / vai vēl labāk / 32. marts

***
mans mīļais, / tik savādi / novecojam. / pēc klusuma / busiņā / apspriežam cenzūru, mākslu / un klimatu. / kur gan teksti / par mūzām un debesīm? / kā iet mūsu / klusām žūstošai / jūrai?

***
tēvam
Tev kā vienmēr ir taisnība,
mīlestība ir uzsmērēt maizītes,
rūpīgi iepakot kastītē
pēdējo ābolu,
piecas reizes pa dienu kaitināt ar zvanu,
vai jau esi mājās,
klausīties,
kādā iepinās ķēpā
tava pirmdzimtā meita,
un mierināt,
sūtot citātus, citātus, citātus.

Viņš tā sēž un skatās / stundām pa logu, / kā šī medainā gaisma brīdina, / ka rudenī visgrūtāk pierādīt, / ka būs aprīļa dzērves / un ievas

***
vanna, / vecs, aizaudzis dārzs, / mātes dzeltenais matracis, / jūlija pārdroši ķirši //
pieprasīt patvērumu
no šīs badīgās pilsētas,
tajā nekurienē,
kurā laiks neskaitās,
kurā uz tavām debesīm
simts vēl nevērtas durvis

***
kādā brīdī / rudens ķermeni pārvērš / satelītā meklētājā. //
visa āda pēkšņi ir herbārijs / viegli nesavaldāmu / glāstu, / bet tu pati – karte, bet viņi visi, / neaprēķinot spēku / tevī atstāj zīmes / un nospiedumus. //
no rīta tev rakstīja / par putniem, kas ietriecas stiklos, / par cilvēku izsvītrošanu / no mūžību un mirkļu annālēm, / bet tu juties tikai kā ādā, / jau noģērēta, / jau piekārta izkalst.

***
rudens, / mainās atslēgas lietum, pilsētām, sirdspukstiem – // vienā brīdī mēs akvareļi / skumji izstieptām pilienu līnijām, / pusakti / fluorogrāfijas kabinetos / ar sarūgtējušu tumsu / starp ribu bālajām / zīmuļlīnijām.
un citā / ar mums saskaras / tikai zvaigžņu bērni / un brūkošas pilsētas, / un aizvien ciešāk novilktas / sarkanās līnijas, / un līdz sāpei cieši saspraustas / matadatas.

***
mums visiem / tādas trauslas porcelāna sirdis, / mazām mežģīņu nospiedumu / un vētru nospiedumu, / un lūpu nospiedumu / rētām //
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo / melni skan klavieres / aiz tumsas un lietus //
mēs visi / tik bijīgi bailīgi klausāmies / ziņās par pasaules / atliektām malām, / galiem un droši vien / beigām //
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo //
visu to melno
uzsniedz pār mani
piedodoši

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • poppy tears  

    2016. gada 12. janvārī, plkst. 19:13

    klusēt ar ādu.
    klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
    klusēt ar acu neatvēršanu.
    klusēt ar neelpošanu.
    klusēt.

    UN tagad pavēles formā

    aizveries ar ādu
    aizveries ar ādas nepieskaršanos taustiņiem
    aizveries ar acu neatvēršanu
    aizveries! neelpo!
    aizveries!
    aizver

  • mazliet_lotes  

    2016. gada 9. janvārī, plkst. 12:05

    Ja šis būtu krājums, es to nopirktu. Ļoti patīk Ivetas rudens un ziema.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2016. gada 29. jūnijā, plkst. 8:23

    Dāvids Zalāns: BREXIT – NO EXIT jeb būtu labāk tēju dzēruši (5)

    Ar referenduma palīdzību valsts vienā dienā var pazaudēt savu līderi, izbeigt 43 gadus ilgo stabilo un harmonisko laulību ar pasaules spēcīgāko ekonomisko bloku un apjaust, ka ir ielikti pamati pašas izveidotās savienības izjukšanai.

  • 2014. gada 18. decembrī, plkst. 6:12

    Satori diskusija: Literatūra kā brīdinājums (5)

    Sarunā par antiutopijām kā literāru žanru, kas cenšas brīdināt lasītāju, mēs aicinājām filozofu Ventu Sīli, politologu Ivaru Ījabu, teātra režisori Lauru Grozu-Ķiberi, filozofi Ilzi Fedosejevu un literatūrkritiķi Ievu Kolmani.

  • 2014. gada 21. janvārī, plkst. 7:01

    Toms Treibergs: Nenosakāmo sajūtu noteikšana

    Kad mazotnē lasīju Ziedoņa stāstus vai, vēl labāk, klausījos tos "Melodijas" izdotajā platē, jau tad mani piemeklēja dīvaina sajūta, ka šie stāsti īstenībā ir par kaut ko citu. Par ko? To es nezināju. Tā bija mistērija.

  • 2015. gada 11. augustā, plkst. 6:08

    Kārlis Vērdiņš, Jānis Ozoliņš: Pārmaiņas notiek (11)

    Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Latvijas sabiedrība dažu gadu laikā bija spiesta pieņemt jaunu realitāti, kurā seksualitāte un bauda kļūst par publisku apspriešanas objektu, masu kultūras tēmu un arī preci.

  • 2013. gada 12. septembrī, plkst. 3:14

    Zvjads Ratiani: Rekviēms dzīvajiem un citi dzejoļi (1)

    Es stāvu pie loga, acis nenovērsdams no debesīm. Nu, protams, no debesīm. No kurienes gan vēl varam gaidīt nelaimi? No kurienes gan vēl gaidīt glābšanu? Un uz ko gan vēl skatīties? Ne jau uz kaimiņu māju.

  • 2015. gada 31. jūlijā, plkst. 6:07

    Vilis Lācītis: Palasiet man uz nakti par smecerniekiem (2)

    Sintija šodien atveda šokolādes ruleti, to ar kokosriekstu skaidiņām pa virsu, jo Herbertonkulis saka, ka viņam garšo. Vai, Sintij, tik dārga, tā jau nevajadzēja!

  • 2016. gada 13. septembrī, plkst. 7:41

    Jeļena Solovjova: Supernormāls dizains

    Šīs dizaina izstādes mērķis bija atgādināt slavenību kulta pārņemtajai pasaulei, ka dizains ir kaut kas vairāk par autoru – zīmolu – zvaigžņu parādi.

  • 2015. gada 28. aprīlī, plkst. 9:04

    Santa Remere: Bikibuki – ļoti daudz jautājumu

    Eižens vairs nav tikai klausītājs un vērotājs, viņš nu jau var pats saburtot Bikibuku nosaukumus un ņem tos līdzi gultiņā, un pirms miega pusbalsī it kā lasa, it kā pārstāsta.