Dzeja

Iveta Ratinīka: Stenogrammas

***
klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu.
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

***
Tik gļēvi / tek ūdens / gan no krāna, / gan debesīm. / Attēla kreisajā stūrī / sazilē saskumis mākonis. / Maskavā snieg. / Mīļo pilsēttēv, / iepirki liepām / jau sāli? / Vēl tās zaļas / un jaunas kā / meitenes. / Neskaties, / tikko jaušami / atkailinājas.

***
Un zini, / tā tomēr griežas, šī savādā pasaule. / Pat ja pravieši jaunie raud, / šūpojot auskaru pērles. / Pat ja meitenei / piedzimst meita / vēl pirms desmitās klases / un tu viņu mudini / aiziet no skolas, / jo piedzimt / nav / pieklājīgi. //
Zini, / ir jutekliski / vērot, / kā apskaujas atomi, / kā zivs izkāpj krastā / un runā / pirms pilngadības, / un meitene / piedzemdē meiteni, / bet pēc tam / klasē / konspektē / RAINI

***
Arī tas / pāries, / jo viss / pāriet. Tikai basām pēdām / vai ar asfalta rulli – / es tev ļaušu, / lai izvēlies. //
Līdz ar salnām / mēs nobirsim, / sārtu gaisma – tā atvizēs, / saka – vēža neesot, / ja to nepiemin. / Un tāpat ir dažādiem / vārdiem. Piemēram, cenzūra. Piemēram, mīlestība.

***
gribu sniegu, siltu un iemidzinošu. / tajos brīžos, kad kaimiņu mājā / beidzot izdziest pēdējās spuldzītes, / es gribu, lai snieg. / lai līdz sārtiem un dusmīgiem mēnešiem / vēl ir gadiņš vai labāk divi, / lai tie zari, / ko tu vāc, / un tās pagales / manam vai Agneses sārtam / ir vēl plaukstošs mežs, / lai vismaz tikai pirmais septembris / vai vēl labāk / 32. marts

***
mans mīļais, / tik savādi / novecojam. / pēc klusuma / busiņā / apspriežam cenzūru, mākslu / un klimatu. / kur gan teksti / par mūzām un debesīm? / kā iet mūsu / klusām žūstošai / jūrai?

***
tēvam
Tev kā vienmēr ir taisnība,
mīlestība ir uzsmērēt maizītes,
rūpīgi iepakot kastītē
pēdējo ābolu,
piecas reizes pa dienu kaitināt ar zvanu,
vai jau esi mājās,
klausīties,
kādā iepinās ķēpā
tava pirmdzimtā meita,
un mierināt,
sūtot citātus, citātus, citātus.

Viņš tā sēž un skatās / stundām pa logu, / kā šī medainā gaisma brīdina, / ka rudenī visgrūtāk pierādīt, / ka būs aprīļa dzērves / un ievas

***
vanna, / vecs, aizaudzis dārzs, / mātes dzeltenais matracis, / jūlija pārdroši ķirši //
pieprasīt patvērumu
no šīs badīgās pilsētas,
tajā nekurienē,
kurā laiks neskaitās,
kurā uz tavām debesīm
simts vēl nevērtas durvis

***
kādā brīdī / rudens ķermeni pārvērš / satelītā meklētājā. //
visa āda pēkšņi ir herbārijs / viegli nesavaldāmu / glāstu, / bet tu pati – karte, bet viņi visi, / neaprēķinot spēku / tevī atstāj zīmes / un nospiedumus. //
no rīta tev rakstīja / par putniem, kas ietriecas stiklos, / par cilvēku izsvītrošanu / no mūžību un mirkļu annālēm, / bet tu juties tikai kā ādā, / jau noģērēta, / jau piekārta izkalst.

***
rudens, / mainās atslēgas lietum, pilsētām, sirdspukstiem – // vienā brīdī mēs akvareļi / skumji izstieptām pilienu līnijām, / pusakti / fluorogrāfijas kabinetos / ar sarūgtējušu tumsu / starp ribu bālajām / zīmuļlīnijām.
un citā / ar mums saskaras / tikai zvaigžņu bērni / un brūkošas pilsētas, / un aizvien ciešāk novilktas / sarkanās līnijas, / un līdz sāpei cieši saspraustas / matadatas.

***
mums visiem / tādas trauslas porcelāna sirdis, / mazām mežģīņu nospiedumu / un vētru nospiedumu, / un lūpu nospiedumu / rētām //
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo / melni skan klavieres / aiz tumsas un lietus //
mēs visi / tik bijīgi bailīgi klausāmies / ziņās par pasaules / atliektām malām, / galiem un droši vien / beigām //
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo //
visu to melno
uzsniedz pār mani
piedodoši

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • poppy tears  

    2016. gada 12. janvārī, plkst. 19:13

    klusēt ar ādu.
    klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
    klusēt ar acu neatvēršanu.
    klusēt ar neelpošanu.
    klusēt.

    UN tagad pavēles formā

    aizveries ar ādu
    aizveries ar ādas nepieskaršanos taustiņiem
    aizveries ar acu neatvēršanu
    aizveries! neelpo!
    aizveries!
    aizver

  • mazliet_lotes  

    2016. gada 9. janvārī, plkst. 12:05

    Ja šis būtu krājums, es to nopirktu. Ļoti patīk Ivetas rudens un ziema.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2012. gada 13. augustā, plkst. 8:08

    Līva Pētersone: Video un mākslas spēks (4)

    Festivāla mērķis – uzsvērt videomākslas nozīmību laikmetīgās mākslas scēnā, iepazīstināt ar panorāmu Baltijas videomākslas konkursa skatē, rādīt svaigāko no pasaules videomākslas tendencēm ārzemju kuratoru veidotās programmās.

  • 2015. gada 28. jūlijā, plkst. 6:07

    Marta Ģibiete: Ir kaut kas jārada

    Marta Ģibiete ir viena no no desmit māksliniekiem, kas radījuši darbus izstādīšanai Rīgas Doma dārzā sadarbībā ar kustību "Mans Doms".

  • 2012. gada 29. maijā, plkst. 8:05

    Antonija Skopa-Šlāpina: Zaļā vārna nav ne zaļa, ne vārna (12)

    "Jūsu stāsti par Vārnu ir tik aizraujoši un patiesi, it kā Vārna būtu īsta, bet jūsu ģimene pilnīgs mēsls, kā jau visas ģimenes no labākajām filmām. Tādus stāstus nav iespējams klausīties skaidrā prātā, atvainojiet."

  • 2013. gada 27. februārī, plkst. 8:02

    Reinis Lazda: Populistiskas iniciatīvas (9)

    Kas mudina nelaimīgus cilvēkus nosliekties par labu populistiskām idejām? Nespēja atrisināt sev nozīmīgas ikdienas problēmas, sašaurinātā domāšana, kuras centrā ir savas personīgās nepatikšanas, rada kārdinājumu ķerties pie pēdējiem salmiņiem.

  • 2015. gada 18. decembrī, plkst. 6:28

    Anna Dzintare: Klusums bez tevis (1)

    Pie galdiņiem sēž cilvēki kā vientuļie vilki katrs gaida savu pilnmēnesi kas uzausīs glāzē kad tā būs tukša

  • 2014. gada 15. augustā, plkst. 7:08

    Haralds Matulis: Andrejs Strādnieks (2)

    Andrej, es tev esmu bijis kā tēvs šos divus mēnešus. Esmu rūpējies par tevi. Mēs varam par to aprunāties. Kad tev ir brīvdiena? Es tevi ļoti labi saprotu. Paskaties uz mani! Es pats kādreiz esmu strādājis uz ceļa. Esmu gājis tam cauri.

  • 2013. gada 4. oktobrī, plkst. 7:10

    Artis Svece: Nevainīgie un grēcīgie dzīvnieki (10)

    19. gadsimta dabas teoloģijā dominēja pārliecība, ka visi dzīvnieki ir Dieva radīti, lai nodrošinātu kādu tiešu vai pastarpinātu labumu cilvēkam. Ja tie nedod pienu vai vilnu, tad ar savu paraugu atgādina, ka jārūpējas par bērniem vai jābūt čaklam.

  • 2015. gada 5. novembrī, plkst. 9:02

    Agija Ābiķe-Kondrāte: Durvis vaļā atdariet, lai var gaisma mājā iet!

    Dzejnieks un tulkotājs Leons Briedis, viens no visu laiku izcilākajiem latviešu liriķiem, ir personība, kam piemīt smalka, klusināta inteliģence, augsts prasīgums pret sevi un apbrīnojama ētisku ideālu skaidrība.