Dzeja

Iveta Ratinīka: Stenogrammas

***
klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu.
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

***
Tik gļēvi / tek ūdens / gan no krāna, / gan debesīm. / Attēla kreisajā stūrī / sazilē saskumis mākonis. / Maskavā snieg. / Mīļo pilsēttēv, / iepirki liepām / jau sāli? / Vēl tās zaļas / un jaunas kā / meitenes. / Neskaties, / tikko jaušami / atkailinājas.

***
Un zini, / tā tomēr griežas, šī savādā pasaule. / Pat ja pravieši jaunie raud, / šūpojot auskaru pērles. / Pat ja meitenei / piedzimst meita / vēl pirms desmitās klases / un tu viņu mudini / aiziet no skolas, / jo piedzimt / nav / pieklājīgi. //
Zini, / ir jutekliski / vērot, / kā apskaujas atomi, / kā zivs izkāpj krastā / un runā / pirms pilngadības, / un meitene / piedzemdē meiteni, / bet pēc tam / klasē / konspektē / RAINI

***
Arī tas / pāries, / jo viss / pāriet. Tikai basām pēdām / vai ar asfalta rulli – / es tev ļaušu, / lai izvēlies. //
Līdz ar salnām / mēs nobirsim, / sārtu gaisma – tā atvizēs, / saka – vēža neesot, / ja to nepiemin. / Un tāpat ir dažādiem / vārdiem. Piemēram, cenzūra. Piemēram, mīlestība.

***
gribu sniegu, siltu un iemidzinošu. / tajos brīžos, kad kaimiņu mājā / beidzot izdziest pēdējās spuldzītes, / es gribu, lai snieg. / lai līdz sārtiem un dusmīgiem mēnešiem / vēl ir gadiņš vai labāk divi, / lai tie zari, / ko tu vāc, / un tās pagales / manam vai Agneses sārtam / ir vēl plaukstošs mežs, / lai vismaz tikai pirmais septembris / vai vēl labāk / 32. marts

***
mans mīļais, / tik savādi / novecojam. / pēc klusuma / busiņā / apspriežam cenzūru, mākslu / un klimatu. / kur gan teksti / par mūzām un debesīm? / kā iet mūsu / klusām žūstošai / jūrai?

***
tēvam
Tev kā vienmēr ir taisnība,
mīlestība ir uzsmērēt maizītes,
rūpīgi iepakot kastītē
pēdējo ābolu,
piecas reizes pa dienu kaitināt ar zvanu,
vai jau esi mājās,
klausīties,
kādā iepinās ķēpā
tava pirmdzimtā meita,
un mierināt,
sūtot citātus, citātus, citātus.

Viņš tā sēž un skatās / stundām pa logu, / kā šī medainā gaisma brīdina, / ka rudenī visgrūtāk pierādīt, / ka būs aprīļa dzērves / un ievas

***
vanna, / vecs, aizaudzis dārzs, / mātes dzeltenais matracis, / jūlija pārdroši ķirši //
pieprasīt patvērumu
no šīs badīgās pilsētas,
tajā nekurienē,
kurā laiks neskaitās,
kurā uz tavām debesīm
simts vēl nevērtas durvis

***
kādā brīdī / rudens ķermeni pārvērš / satelītā meklētājā. //
visa āda pēkšņi ir herbārijs / viegli nesavaldāmu / glāstu, / bet tu pati – karte, bet viņi visi, / neaprēķinot spēku / tevī atstāj zīmes / un nospiedumus. //
no rīta tev rakstīja / par putniem, kas ietriecas stiklos, / par cilvēku izsvītrošanu / no mūžību un mirkļu annālēm, / bet tu juties tikai kā ādā, / jau noģērēta, / jau piekārta izkalst.

***
rudens, / mainās atslēgas lietum, pilsētām, sirdspukstiem – // vienā brīdī mēs akvareļi / skumji izstieptām pilienu līnijām, / pusakti / fluorogrāfijas kabinetos / ar sarūgtējušu tumsu / starp ribu bālajām / zīmuļlīnijām.
un citā / ar mums saskaras / tikai zvaigžņu bērni / un brūkošas pilsētas, / un aizvien ciešāk novilktas / sarkanās līnijas, / un līdz sāpei cieši saspraustas / matadatas.

***
mums visiem / tādas trauslas porcelāna sirdis, / mazām mežģīņu nospiedumu / un vētru nospiedumu, / un lūpu nospiedumu / rētām //
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo / melni skan klavieres / aiz tumsas un lietus //
mēs visi / tik bijīgi bailīgi klausāmies / ziņās par pasaules / atliektām malām, / galiem un droši vien / beigām //
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo //
visu to melno
uzsniedz pār mani
piedodoši

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • poppy tears  

    2016. gada 12. janvārī, plkst. 19:13

    klusēt ar ādu.
    klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
    klusēt ar acu neatvēršanu.
    klusēt ar neelpošanu.
    klusēt.

    UN tagad pavēles formā

    aizveries ar ādu
    aizveries ar ādas nepieskaršanos taustiņiem
    aizveries ar acu neatvēršanu
    aizveries! neelpo!
    aizveries!
    aizver

  • mazliet_lotes  

    2016. gada 9. janvārī, plkst. 12:05

    Ja šis būtu krājums, es to nopirktu. Ļoti patīk Ivetas rudens un ziema.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Kara laikā patiesība ir tik apdraudēta, ka tai vienmēr līdzi nāk melu miesassardze.

    Vinstons Čērčils

Iesakām

  • 2012. gada 20. augustā, plkst. 8:08

    Dāvids Zalāns: Par grūtībām rīkoties konsekventi (24)

    Raksts tapis saistībā ar grupas "Pussy Riot" notiesāšanu par koncerta sniegšanu kādā baznīcā Krievijā. Uz šo rakstu mani pamudināja norāde tviterī uz aicinājumu iestāties par grupas dalībnieču tiesībām.

  • 2015. gada 7. decembrī, plkst. 6:24

    Māris Martinsons: Es varu kaut ko labu izdarīt kultūrai (1)

    Vairākus gadus interneta žurnāla "Satori" atbalstītājs ir uzņēmējs un mecenāts Māris Martinsons. Līdztekus viņš ir palīdzējis arī daudziem citiem kultūras, mākslas un sporta projektiem.

  • 2014. gada 30. janvārī, plkst. 7:48

    Jurģis Tūbelis: Atmiņas par atmiņām (1)

    Dmitrijs Petrenko ir ticis tik tuvu savai "Stikla zvērnīcai", cik vien iespējams. Tomēr, ieliekot sevi apaļā ringā un uzceļot sev, saviem aktieriem un visiem skatītājiem apkārt drāšu žogu divu stāvu augstumā, viņš pats brīžiem skrien kā vāvere ritenī.

  • 2016. gada 18. jūlijā, plkst. 6:49

    Māris Zanders: Svešā āda (22)

    Kārtējais terorakts Eiropā. Un atkal jautājums – vai pie kaut kā tāda var pierast? Nevar. Tiešām?

  • 2016. gada 11. martā, plkst. 3:13

    Dainis Deigelis: Tikumīgs sludinājums (1)

    Desu cehā mūžīgs gaļas trūkums desu cehā skrimšļi lūzdami paukšķ zem biezas zābaku zoles balo asiņu upēs mūžīgi zīmoli

  • 2014. gada 10. oktobrī, plkst. 5:10

    Andris Habermanis: Sudraba stīgu klusumā

    Kad kāds runāja, šeit zināja, par ko. Kad kāds jautāja, zināja, kuram vaicāts. Visbiežāk šeit sapratās domās, bet joprojām ik pa brīdim vārdus bija tik patīkami ripināt – kā īsti gatavas meža zemenes mēlei pāri.

  • 2014. gada 11. septembrī, plkst. 2:03

    Gundega Šmite: Dzeja un mūzika (1)

    Ja vokālajā darbā tiek savienots iepriekš eksistējošs poētisks teksts un mūzikas teksts ar savām patstāvīgām nozīmēm, pastāv potenciāla spriedze starp abiem mākslas veidiem.

  • 2013. gada 17. jūlijā, plkst. 9:07

    Ieva Melgalve: Māte Maskačka

    Grāmatas par bērniem liecina par bērniem apmēram tikpat daudz kā mīlas romāni par mīlestību: stāsta tur ir vairāk nekā realitātes, un tā tam arī jābūt.



Kultūras Ministrija
vkkf