Recenzija

Foto no git.lv

Valda Čakare: Kabatas formāta eposs Ģertrūdes ielas teātrī

Kārļa Skalbes pasakas "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" skatuves versija ir Ģertrūdes ielas teātra un Latvijas Kultūras akadēmijas kopīgs projekts. Sadarbībā ar režisoru Andreju Jarovoju, scenogrāfi Ievu Kauliņu, kostīmu mākslinieci Ievu Veitu un horeogrāfi Agati Bankavu kā aktieri izrādē piedalās LKA trešā kursa studenti.

Māras Ķimeles vadītajam un ar asistenta Elmāra Seņkova atbalstu izglītotajam kursam līdz šim ir paveicies ar interesantiem uzdevumiem. Daži no tiem vainagojušies ar izrādēm, kuras uzskatāmas ne tikai par mācību darbiem, bet arī par pilnvērtīgiem iestudējumiem un oriģinālām dramatiskās literatūras interpretācijām, kā "Kuražas māte", "Liesmojošā tumsa" vai "Zelta zirgs". Turklāt studentiem ir bijusi iespēja iepazīt atšķirīgus režisorus, kuriem ar savu darba stilu un pasaules māksliniecisko redzējumu tagad pievienojas arī Andrejs Jarovojs. 

Apokaliptiskas noskaņas un kustības dominante

Pirms simt desmit gadiem Kārlis Skalbe, sociālas viļņošanās, jaunu ideju un nenoteiktu nākotnes cerību iedvesmots, uzraksta pasaku "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties..." – poētisku savas pašsajūtas projekciju, kurā atbalsojas 20. gadsimta sākuma satraucošās realitātes nospiedumi un kuras gaistošā, no zemapziņas dzīlēm iznirstošā tēlainība šķiet teju vai nepaceļama teātrim ar tā smagnējo materialitāti – nemainīgo telpu, dekorācijām, rekvizītiem, aktieru ķermeņiem. Bet – grūti uzdevumi spārno. Kā vēstī preses relīze, ĢIT komanda Skalbes pasakas apokaliptiskās noskaņas sajutusi atbalsojamies šodienas situācijā, ko raksturo pa visu pasauli izkaisītas karadarbības ligzdas un tiklab sociālas, kā ekonomiskas bezcerības raisīta tautu staigāšana. Tai līdzi savukārt nenovēršami nāk biedējoša nenoteiktība attiecībā uz nākotni.

Izrādes veidotāju nolūks, šķiet, bijis atrast plastisko veidolu, darbīgu ķermenisko izpausmi pretrunīgo tēlu plūsmai, kas virmojusi rakstnieka galvā un sirdī – jūras plašums un miglas vāli, asins karstais bangojums un ledus saldējošais vēsums, jaunības trauksme un brieduma apdomība pasakas lappusēs sacērtas ik uz soļa, tāpat kā cita ar citu sacērtas darbības personas, kurās dominē ekspresionistisks vienas raksturīgas iezīmes uzsvērums.

Andrejs Jarovojs pieder pie tiem režisoriem, kuri teātrī labprāt eksperimentē ar dažādiem medijiem, tos apvienojot vai, tieši pretēji, – cenšoties noskaidrot, cik lielā mērā un cik uztverami iespējams pārraidīt izrādes vēsti ar viena atsevišķa medija starpniecību, vai tas būtu runātais vārds, skaņa, kustība vai attēls. Režisora pirmais šīs sezonas iestudējums – Šniclera "Rondo" divu aktieru izpildījumā, teju vai pienaglojot viņus pie galda un mikrofoniem, kas balsij piešķir intīma čuksta noslēpumaino valdzinājumu, – izvērtās par aizraujoši juteklisku vīrieša un sievietes attiecību studiju un Janas Čivželes un Mārtiņa Upenieka profesionālās biogrāfijas papildināja ar lieliskiem aktierdarbiem.

"Ziemeļmeitā" režisors vairāk paļāvies uz ķermeņa plastiskajām iespējām, varbūt arī tāpēc, ka tematiski šī izrāde sabalsojas ar tādiem iestudējumiem kā "P. S. Sprīdītis" ("United Intimacy") un  "LV" (JRT), kuros režisoru nodarbina nacionālie arhetipi un to konkretizācija vizuālos tēlos. Lauvastiesa pūliņu izrādes jēgas atklāšanā šoreiz gūlusies uz horeogrāfes pleciem. Agates Bankavas radītā kustība ir impulsīva, spontāna, tā šķiet izplatāmies no ķermeņa uz ķermeni kā viļņi, ko izraisa ūdenī iemests akmens. Olga Žitluhina, kuras audzēkne ir Agate Bankava, attīstot laikmetīgo deju, allaž rūpējusies par to, lai kustību atbrīvotu no nepieciešamības kaut ko izteikt un padarītu par pašvērtīgu baudas avotu. Tomēr, ko tur liegties, teātra skatītājs (vismaz tik vecmodīgs kā recenzente) iekārtots tā, ka, lai baudītu, grib saprast, tāpēc gandarījumu sagādā tieši tās epizodes, kur no kustībām iznirst un atkal pagaist asociatīvi tēli kā ledus gabalu sadursmes jūras viļņos vai pašapmierinātas sabiedrības vienprātīgais laiskums.

Spēles ar dubultniekiem

Literārā pirmavota nezinātājam, jādomā, izrādes norisēm sekot grūti. Ja neiespringst uz stāsta saprašanu, tad šķiet, ka jaunieši improvizē kādas laikmetīgās dejas kustības. Bet, ja piespiežas, var sazīmēt arī pasakas sižetu un tā darbības personas. Jauneklis, kurš, ikdienību apnicis, dodas meklēt Ziemeļmeitu, izrādē iemiesojies divos tēlotājos: Oskars Vīksne lielākoties uzstājas tādā kā teicēja lomā, Mārtiņš Velps iesaistās aktīvā darbībā un dzied. Jāpiebilst, ka izrādes mūzikas autori arī nāk no pašu aktieru vidus – Mārtiņš Zariņš brīžam spēlē ģitāru, Mārtiņš Velps Ziemeļmeitas meklētāja sapņus, ilgas un vilšanās pauž dziedājumos, demonstrējot atzīstamas vokālās dotības. Kālab galvenais varonis sadalīts divās personās, no vienas reizes izrādes redzējuma apjaust īsti neizdodas. Varbūt tā ir zīme iekšējam konfliktam, nespējai izšķirties par vēlamo dzīves modeli? Varbūt Oskars Vīksne ir Jaunekļa pragmatiskais, lietišķais "es" , kamēr dziedošajam Mārtiņam Velpam atvēlēta tēla poētiskā dimensija? Tomēr tie ir tikai pieņēmumi, asociācijas, kurām drošu pamatojumu izrādē neatrast. Tāpat kā neatrast pamatojumu, kāpēc nepieciešamas divas Vabulītes – Jaunekļa valdzinātājas Miera un Pieticības zemē. Aminata Grieta Diarra un Anna Nele Āboliņa vijīgi kustas, gan attīstot katra individuālu kustību partitūru un pielīpot kādam no diviem Jaunekļa tēlotājiem kā pirtsslotas lapa, gan spoguļattēlā atkārtojot viena otras žestus, pozas un skatienus. Vai tā būtu zīme, ka garīgam mazprasīgumam un apmieram ir tendence vairoties un progresēt? Vai tik vien kā norāde uz mūsdienu indivīda sašķeltību? Tiesa, dažbrīd dubultnieku izmantojums ļauj veidot ierosinošas mizanscēnas, kad, apkārtējai pasaulei fiziski iedarbojoties uz vienu dubultnieku, reaģē arī otrs.

Kostīms kā nozīmes transportlīdzeklis   

Krietna daļa izrādes informācijas ietverta Ievas Veitas modelētajos kostīmos. Jaunieši spēlē basām kājām, ikdienišķos ģērbos – dažādu krāsu krekli un bikses puišiem, topi un džinsi meitenēm. Vien Ilvas Centeres Ziemeļmeitas vizuālajā tēlā ieraugāmas atsauces uz viņas piederību mitoloģiskai sfērai. Kārlis Skalbe, risinot Ziemeļmeitas motīvu, attīsta skandināvu mitoloģijas sižetu par laimes zemi, kura atrodas kaut kur tālu ziemeļos. Rakstnieks šo laimes zemi acīmredzami saista ar priekšstatu par garīgumu un nemitīgu pilnveidi, kas principiāli atšķiras no Miera un Pieticības zemē valdošās izpratnes par paradīzi un laimi. Ilvas Centeres Ziemeļmeitai vienīgajai ir īpašs grims – pāri acīm un deniņiem novilkta zilganzaļa josla, kas aktrises sejai piešķir noslēpumainu vaibstu un kalpo gan kā atšķirības zīme, gan kā valdnieces kroņa analogs. Otrs semantiski svarīgs elements ir "legingi" jeb – iepriekšējā laikmeta leksikā – "reitūži", ko rotā Lielvārdes jostas sarkanbaltie raksti, tādējādi norādot uz nacionālā gara spēka glabātājas statusu.

Kad Jauneklis nonāk Miera un Pieticības zemē, līdzās runātajiem tekstiem par cūku kaušanu, asins tecināšanu un zemajām debesīm, aiz kurām karotes var aizspraust, vizuāli Jaunekļa attiecības ar šo aprobežoto apmiera pasauli tiek atklātas ar kostīmu palīdzību. Tāpat kā Skalbes pasakā, arī izrādē Miera un Pieticības zemes iedzīvotāji ir ģērbušies pūkainos mētelīšos un tādu uzvelk mugurā arī Jauneklim. Arī šis motīvs ir ar grūtībām nolasāms, jo izvārtīšanās ar mēteli dubļos vai vispār atteikšanās no tā Skalbem ir garīga protesta akts, kas izrādē izpaužas kā mēteļa vairākkārtēja mehāniska uzvilkšana un novilkšana. Bez pasakas zināšanas protesta forma šajā norisē vāji samanāma. Aktieriski no Miera un Pieticības zemes ainām prātā paliek Toma Veličko Labsirdīgais – aizrautīgs, ar pārliecības spēku bruņojies demagogs. Toms Treinis visā izrādes garumā  spēj piesaistīt uzmanību neatkarīgi no tā, ko dara: vienalga, vai šķobās kā misters Bīns Miera un Pieticības zemē vai izslejas stalti kā jaunu ceļu gājējs Ziemeļmeitas meklējumu braucienā.

Telpa un izsalkuma sajūta

Izrādes telpu scenogrāfe Ieva Kauliņa iekārtojusi ar pārvietojamām garenām nekrāsotu dēļu kastēm, kuras ir daudzfunkcionālas un daudznozīmīgas: brīžiem tās atgādina laivas, brīžiem – zārkus, citreiz mājas, kurās paslēpjas un nocietinās cilvēki, vēl citreiz tās, iespējams kļūst par indivīda iekšējo telpu. Aktieri kastes dažādi pārkārto, slēpjas zem tām, saliek citu citai blakus, izveidojot sienu. Visas šīs manipulācijas palīdz veidot dinamisku vidi, bet arī atgādina ko jau redzētu tādos iestudējumos kā Nastavševa "Idiots" vai Serebreņņikova "Mirušās dvēseles" Nacionālajā teātrī.

Izrāde paiet ātri un atstāj tādu kā neapmierināta izsalkuma sajūtu. Tās veidotāju pretenzija uz laikmeta noskaņas atklāsmi neapšaubāmi ir eposa cienīga. Kāpēc gan ne, jo arī pilienā var atspoguļoties pasaule. Tomēr šķiet, ka Andreja Jarovoja noorganizētā jauno aktieru burzīšanās, dziedāšana un Skalbes tekstu runāšana Ģertrūdes ielas teātra zālītē ir pārāk irdena un varbūt arī abstrakta, lai tajā būtu nolasāma apokaliptiska vīzija. Drīzāk tas ir kabatas formāta uzvedums, kurā studenti var turpināt savu ikdienā darāmo darbu, proti, iemēģināties izrādes pasaules būvēšanā no priekšmetiem, kustībām, balss un vārda. Droši vien, pēc mēnešiem vai varbūt gadiem atkal tiekoties ar Andreju Jarovoju Ģertrūdes ielas teātrī, viņi nejutīsies tā, it kā pirmoreiz būtu ar pīpi uz jumta. 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2014. gada 22. septembrī, plkst. 6:09

    Pauls Bankovskis: Redzēt Parīzi un... (2)

    Nav jābūt Umberto Eko, lai kaut kādā brīdī pamanītu, ka cilvēks ir sarakstus veidojošs dzīvnieks. Grāmatu veikali un pat interneta ziņu portāli ir ar tiem pilni.

  • 2014. gada 9. aprīlī, plkst. 20:04

    Dace Meiere: LaLiGaBa 2013

    Latvijas Literatūras gada balvas nominante kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras latviskojums", tulkotāja Dace Meiere sarunājas ar Ilmāru Šlāpinu.

  • 2017. gada 19. aprīlī, plkst. 5:22

    Agnese Irbe: Uz ko mēs vispār varam cerēt (3)

    Vēl viena recenzija par Ivara Ījaba grāmatu "Politikas teorija: pirmie soļi".

  • 2013. gada 5. jūnijā, plkst. 7:06

    Baiba Petrenko: Par sarunas nozīmi (1)

    Līdzīgi kā smēķēšanu vai kāri uz kokakolu, sekošanu līdzi slavenību kultūrai vienmēr esmu uzskatījusi par savu slikto ieradumu. Kā jau visi sliktie ieradumi, tas būtu jāiznīdē, bet vienmēr pietrūcis motivācijas.

  • 2014. gada 11. septembrī, plkst. 2:09

    Nikola Madžirovs: Tas, kam gribam pieskarties

    Ielas bija noasfaltētas pirms mūsu dzimšanas un visi zvaigznāji jau izveidojušies. Lapas trūdēja trotuāru malās. Sudrabs melnēja uz strādnieku ādas. Kāda kauli auga cauri sapņa garumam.

  • 2015. gada 28. augustā, plkst. 6:08

    Dace Vīgante: Kustība ir gandrīz nemanāma

    Es guļu jūrmalas smiltīs uz sārti rūtotā galdauta ar pabalējušiem dzelteniem traipiem. Uzsaucot tostu par savu meitu – nākamo slaveno basketbolisti –, tēvs uz tā izšļakstīja ķiršu liķieri.

  • 2012. gada 17. februārī, plkst. 15:02

    Video: Kaspara Gobas filma "Homo@lv" (11)

    Studija ELM Media piedāvā internetā bez maksas noskatīties pretrunīgi vērtēto filmu "Homo@lv".

  • 2015. gada 26. decembrī, plkst. 10:44

    Spīgana Spektore: Labā dāvana, sliktā dāvana. (1)

    Mūsu pasaulē eksistē tādas patiesības, kas ir aprunātas tik bieži, ka jau kļuvušas par apnikušām banalitātēm, kurām pēc iespējas ātrāk pārbraukt pāri sociālajos tīklos. Šādām tēmām ir tendence sarosīties uz svētku laiku, kad vispār mazliet gribas aizbēgt no "iedvesmojošajiem" tekstiem, kas, kā likums, ir uztiepti glītām bildītēm, kurām patiesībā ar šo tekstu nav ne mazākā sakara.