Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (11)
Zane Bojāre: Bodrijāra pēdējais simulakrs
20. martā, plkst. 14:32
8. marta rītā, atverot epastu, ieraugu ziņu - 6. martā pēc smagas slimības aizsaulē aizgājis franču sociālais teorētiķis, filozofs Žans Bodrijārs. Un saulainā sieviešu diena ieiet tādā kā skumjā zīmē - ir miris cilvēks, kura uzskatu pētniecībai esmu veltījusi vairākus gadus, vienmēr klusībā priecājoties par to, ka pētu vēl joprojām dzīva cilvēka radītus tekstus un vajadzības gadījumā kādu dienu varētu viņam aizrakstīt vēstuli un pajautāt, kā tad īsti ar to simulāciju ir...
Iespējams, pašam Bodrijāram būtu visai dīvaini uzzināt, ka ziņa par viņa nāvi visplašāk un ātrāk izplatījusies tieši pa viņa kritizētajiem tīmekļiem, t.i., internetu. Blakus daudziem emocionāliem, pozitīviem un arī negatīviem ierakstiem dažādos blogos, viņa piemiņai veltītus rakstus publicējis elektroniskais žurnāls International Journal of Baudrillard Studies[i] un starptautiskais kultūras un tehnoloģijas jautājumiem veltītais portāls Ctheory[ii], kura regulāri rakstošo autoru pulciņā bija arī pats Bodrijārs. Tāpat ziņas par viņa nāvi izplatījušās lielākajos pasaules medijos, kuru atskaņas joprojām atrodamas gan Times, Le Monde un BBC, gan citu lielo ārvalstu mediju mājaslapās.[iii]
Vēl jo vairāk, šāds informācijas nodošanas veids, spēlējoties ar paša Bodrijāra skandalozajām idejām par Līča kara „nenotikšanu”[iv], varētu likt spekulēt, ka arī Bodrijāra nāve ir tikai kārtējais mediju vides radītais simulakrs[v], notikums, kuram nav nekādas saiknes ar realitāti. Attiecīgi varētu secināt, ka viss, kas man kļuvis pieejams, ir kaut kāds nullīšu un vieninieciņu sakopojums, kas vēsta, ka persona X, par kuras reālu eksistenci man nav nekādu pierādījumu, no stadijas „ir dzīvs” pārgājusi uz stadiju „nav dzīvs”. Šādā formātā minētā ziņa patiešām rada jautājumu, ko ¼ Satori komentāros uzdevis frīdvalds, - ar ko gan ziņa par Bodrijāra nāvi būtu pelnījusi lielāku ievērību nekā, teiksim, ziņa par „Latvijas šosejas autosporta pamatlicēja Eduarda Kiopes aiziešanu viņsaulē”? Šīs ziņas, uztverot tikai ārējo čaulu, ir identiskas un maināmas: [datums] pēc slimības aizsaulē aizgājis [profesija] [vārds, uzvārds]. Tomēr, nez kāpēc, ziņa par Bodrijāra nāvi man šķita nozīmīga, savukārt, ziņa par kāda leģendāra auto/moto sporta pārstāvja nāvi - tikai kārtējais pieplusotais cipars mirušo sarakstā, kurā ierindojas arī tie simti un tūkstoši, kas nemitīgi iet bojā sprādzienos, auto katastrofās, zemestrīcēs un galu galā vienkārši nomirst vecuma dēļ. Iespējams, pie tā vainojama „specializācija”, tomēr man šķiet, ka Bodrijāra vārds gan pozitīvā, gan diemžēl arī negatīvā nozīmē izskanējis plašāk, nekā vien šaurā filozofu pulciņā.
Tāpēc tā vietā, lai rakstītu apceri par Bodrijāra neatsveramo ieguldījumu 21. gadsimta aktuālo norišu analīzē vai atstāstītu viņa biogrāfiju un galvenos uzskatus, ko itin labi jau ir formulējis, piemēram, viens no prominentākajiem Bodrijāra kritiķiem Duglass Kelners, un kas ir lasāms Stenfordas tiešsaistes filozofijas enciklopēdijas šķirklī par Bodrijāru[vi], vai Anda Baklāne tepat ¼ Satori, es mēģināšu īsumā aplūkot dažus no iemesliem, kas liek pievērst Bodrijāram uzmanību gan pasaules, gan acīmredzot arī Latvijas[viii] mērogā.
Postmodernisma pravietis[ix], parole 21. gadsimtam, popfilozofs[x] - šie ir vieni no biežāk dzirdētajiem Žana Bodrijāra raksturojumiem. Daži viņu proklamē par kulta figūru mūsdienu filozofijā, citi nopeļ viņa kritisko, pārspīlēto, skandalozo rakstības stilu un pretenzijas uz sociālā teorētiķa statusu, tomēr reti kuru, kas iepazinies ar viņa idejām, tās atstāj vienaldzīgu. Varētu minēt daudzus iemeslus, kāpēc Bodrijāra uzskatiem ir bijusi tik plaša rezonanse gan ASV, gan Eiropā. Šoreiz vēlētos uzsvērt tikai trīs, manuprāt, nozīmīgākos iemeslus, kāpēc Bodrijārs ir tik mīlēts un nīsts.
Pirmkārt, aktuālu parādību un procesu analīzē, šķiet, viņš vienmēr bijis soli priekšā gan reālajiem procesiem, gan daudzu citu autoru darbiem. Piemēram, jau 1981. gadā iznākušajā darbā Simulakri un simulācija[xi] netieši runāts par digitālo tehnoloģiju ietekmi uz sabiedrību un indivīdu. Jāņem vērā, ka pat attīstītajās Rietumu valstīs šajā laikā dators nebija gluži ikdienišķa parādība, nemaz nerunājot par globālo tīmekli jeb internetu, kas parādījās 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Iespējams, ka Bodrijārs ne tik daudz rakstīja par reālo situāciju, kā par sekām, ko var radīt tālāka attīstība konkrētā virzienā. Tomēr, neskatoties uz to, darbus, kas tapuši pirms nepilniem trīsdesmit gadiem, šodien ir iespējams lasīt kā aktuālus un laikmetīgus. Savukārt, Bodrijāra darbus, kas tapuši 20. un 21. gadsimta mijā, pašlaik var uzskatīt par sava veida zinātnisko fantastiku, bet varbūt pēc pāris gadu desmitiem šos aprakstus lasīs kā adekvātus sociālās realitātes atainojumus. Bodrijāra pievēršanās tādu jēdzienu un tēmu analīzei kā simulācija, hiperrealitāte[xii], implozija[xiii], fatālās stratēģijas[xiv] un tamlīdzīgi, ļauj daļai akadēmiskās vides pārstāvju viņu drīzāk uzskatīt par sociālās fantastikas[xv] radītāju, nevis nopietni uztveramu sociālo teorētiķi vai filozofu. Tomēr vērojama arī atšķirīga tendence - Bodrijāra lietoto jēdzienu un ideju arvien biežāka izmantošana kultūras, mediju, kino studijās, kā arī sociālajā filozofijā.
Otrkārt, saistošs un zināmā mērā valdzinošs varētu šķist arī viņa radītais skandālista un izaicinātāja tēls. “Man pašam vajag izaicinājumu, kaut kam ir jābūt liktam uz spēles. Ja tas tiks atņemts, es beigšu rakstīt,”[xvi] tā intervijā par rakstīšanas iemesliem izsakās Bodrijārs. Tomēr viņš ne tikai meklē izaicinājumu sev, bet met to neskaitāmiem citiem autoriem un arī saviem lasītājiem, kas, gribot negribot, ir daļa no Bodrijāra kritizētās patēriņa vai simulāciju sabiedrības. Autori, kam Bodrijārs veltījis provokācijas, atšķiras dažādos darbos atšķiras[xvii], tomēr viņa popularitātes pamatā drīzāk ir izaicinājums veselai domāšanas sistēmai (piemēram, realitātes principa kritika[xviii], interpretējošā diskursa un teorijas kritika[xix]), kā arī uzdrošināšanās filozofiskas analīzes redzeslokā ienest šķietami ne-akadēmiskas un ne-teoretizējamas parādības (piemēram, darbā Pavedināšana[xx] cita starpā Bodrijārs apraksta un analizē transseksuālismu, pornogrāfiju, striptīzu u.tml.). “Bodrijāra pasaulē valda pārsteigums, atgriezeniskums, halucinācijas, zaimošana, neķītrība un vēlme šokēt un izaicināt”.[xxi] Bodrijāra izaicinātāja tēls droši vien ir saistošs lielai daļai jaunatnes un cilvēkiem, kas nepārstāv akadēmiskās filozofijas aprindas. Tomēr jau atkal varētu teikt, ka šis izaicinājums nesasniedz dzirdīgas ausis tajā vidē, kur droši vien Bodrijārs ir meklējis atbildi un reakciju - pasaules un īpaši - Francijas filozofu aprindās. Reizēm, lasot viņa tekstus, šķiet, ka tieši tas ir mērķis viņa „sakāpinātajam” un „pārspīlētajam” stāstījumam - izsaukt uz diskusiju citus filozofus, nevis radīt kādu konsekventu, pārbaudāmu teoriju.
Treškārt, skandāls vai izaicinājums gan Bodrijāra kritiķiem, gan lasītājiem ir arī viņa rakstīšanas stils. Kritiķi norāda uz Bodrijāra neakadēmiskumu, nesistemātiskumu, apgalvojumu nepārbaudāmību, pierādījumu trūkumu un tamlīdzīgi. Mēģinot veidot Bodrijāra uzskatu analīzi, šī patiešām ir nozīmīga problēma - vienas lappuses ietvaros viņš var izteikt divus pilnīgi pretrunīgus apgalvojumus, kas padara gandrīz neiespējamu to analīzi un drīzāk atgādina erudīta veca vīra rotaļu jeb spēli ar lasītāju. Tomēr, cik var spriest no Bodrijāra intervijās paustā, viņš nemaz nevēlas un necenšas pretendēt uz akadēmiskumu vai sistemātiskumu. Pēc Bodrijāra domām, “nav nekā ne-pedagoģiskākā un anti-didaktiskāka kā viņa grāmatas”.[xxii] Zināmā mērā viņa teorija-fikcija[xxiii] ir uzskatāma par izaicinājumu akadēmiskai rakstīšanas tradīcijai kā tādai. Bet reizē, šeit slēpjas Bodrijāra koķetērija - no vienas puses viņš it kā nepretendē uz filozofa vai teorētiķa statusu un pasludina sevi par manifestu jeb lozungu rakstītāju, no otras puses - viņš nemitīgi savos darbos izsaka vispārinošus apgalvojumus par realitāti, sabiedrību, aktuālām norisēm un procesiem, kas liek viņu uztvert kā teorētiķi. Ar savu šķietami nenoteikto pozīciju viņš atņem lasītājiem un komentētājiem jebkādus vērtēšanas kritērijus. Lūkojoties uz Bodrijāra darbiem no tāda lasītāja redzes punkta, kura mērķis nav Bodrijāra uzskatu pētīšana un analīze, viņa fatālie, fragmentārie, nesistemātiskie izteikumi jeb lozungi varētu šķist (lasītāja) realitātei tuvāki, nekā sistemātiska un akadēmiska teorija. Iespējams, ar tekstu formu Bodrijārs cenšas ne tikai saturiski, bet arī formāli parādīt to, kādā sabiedrībā un laikmetā dzīvojam. Piemēram, viņa fatālisms šķiet pamatots, ja pievēršam uzmanību tādām lietām un parādībām kā vides piesārņojums, globālā sasilšana, militārie konflikti; savukārt, formālais fragmentārisms, šķiet, atklāj to, cik saraustīta un atsvešināta mūsdienās kļuvusi cilvēciskā saskarsme. Galu galā nesistemātiskums un nekonsekvence tikai norāda uz cilvēka un sabiedrības dzīvi, kurā liela loma ir nejaušībām un kur ne vienmēr manifestējas loģikas principi un cēloņsakarību ķēde.
Šo Bodrijāra specifisko iezīmju un pozitīvi/negatīvi vērtēto ideju, nostāju aprakstu varētu vēl turpināt. Piedevām arī akcentus varētu likt pavisam citādus: uz viņa simulācijas/hiperrealitātes teoriju, patēriņa sabiedrības kritiku, diskusiju par terorismu utml. Tomēr es gribētu pašlaik un šeit likt punktu un secināt, ka, manuprāt, Bodrijārs vislabāk ir raksturojams kā izaicinātājs gan rakstīšanas formas, gan satura ziņā. Un, saskaņā ar viņa uzskatiem “kas var būt pavedinošāks par izaicinājumu?!”[xxiv] Izaicinājums prasa reakciju, atbildi, iesaistīšanos, lai gan vienlaicīgi padara ievainojamu pašu izaicinātāju, pakļaujot viņu riskam, ka atbildes nebūs... Zināmā mērā Bodrijāra uzskati bija un ir izaicinājums arī nāvei, kura realitātē nevarētu notikt, jo pastāv tikai simulācija. Tomēr, ja tas nav kāda izspēlēts joks un Bodrijārs pašlaik neatrodas kaut kur uz vientuļas salas vai mūžamežos, tad viņa nāve ir pierādījums tam, ka viņpus simulācijai, kas, iespējams, lielā mērā pārņem mūsdienu cilvēka dzīvi, pastāv arī realitātes līmenis, kuru vismaz pagaidām nekas nespēj iznīcināt.
[i] International Journal of Baudrillard Studies. Sk.: http://www.ubishops.ca/BaudrillardStudies/baudrillard_1929-2007.html
[ii] Arthur Kroker. The Spirit of Jean Baudrillard. // Ctheory.net. Sk.: http://ctheory.net/articles.aspx?id=573
[iii] French thinker Baudrillard dies. // BBC. Sk.: http://news.bbc.co.uk/2/hi/europe/6425389.stm
Le sociologue Jean Baudrillard est mort. // Le Monde. Sk.: http://www.lemonde.fr/web/article/0,1-0@2-3382,36-879911,0.html?xtor=RSS-3208
Baudrillard, French intellectual critic of 9/11 and Iraq war, dies. // Times online. Sk.: http://www.timesonline.co.uk/tol/news/world/europe/article1482711.ece
[iv] 1991. gada sākumā franču avīzē Liberation, kuras dibinātājs 1973.g. bijis Žans Pols Sartrs, Bodrijārs publicē vairākas esejas, kurās pauž ideju, ka Līča karš drīzāk bijis mediju, televīzijas notikums, simulācija, nevis reāls karš, kurā karavīri sastaptos aci pret aci. Gan kara pasniegšanas veids, gan tajā izmantotās tehnoloģijas to ir attālinājušas no „reāla kara” un reāliem upuriem. Žils Delēzs šo Bodrijāra ideju kritizējis, norādot, ka bijuši taču reāli kritušie, kuru ģimenēm šis karš nav bijis tikai mediju notikums.
[v] jēdziens simulakrs radies, latīniski transkribējot Platona lietoto grieķu valodas vārdu eidolon. Darba „Valsts” X nodaļā Platons kritizē attēlus mākslā, kas tā vietā, lai tuvinātos ideālam - Idejām, imitē jeb kopē lietas, kas pašas ir tikai vājas Ideju atblāzmas. Bodrijārs šim jēdzienam piešķir nedaudz citu nokrāsu, par simulakriem dēvējot zīmes jeb tēlus, kas zaudējuši atsauci uz realitāti. Simulakrs ir kopija, bez oriģināla, kas pretendē uz oriģināla jeb reālā statusu. Piemēram, par simulakru varētu uzskatīt uzlabotu digitālo fotogrāfiju, kas it kā parāda fotogrāfēto objektu labāku/īstāku/reālāku, nekā tas ir patiesībā, un vienlaicīgi šis ideālais attēls kļūst par kritēriju jeb modeli reālajam objektam.
[viii] Kā vēlāk atklāju, ziņa par Bodrijāra nāvi jau pavīdējusi ne tikai „¼ Satori” portālā, bet arī „Neatkarīgajā Rīta avīzē” un „Latvijas Radio”. Raksta tapšanas gaitā parādījās arī viņam veltīts raksts Dienas kultūras pielikumā „Kultūras Diena”.
[ix] Ja Bodrijārs būtu jaiekļauj klasifikācijā, visdrīzāk viņu saistītu ar postmodernismu. Tomēr interesanti, ka pats Bodrijārs izvairās no postmodernisma jēdziena lietojuma, un viņa komentētājs Maiks Geins darbā Jean Baudrillard: In Radical Uncertainty pauž ideju, ka Bodrijārs ne tikai nav uzskatāms par postmodernisma teorētiķi, bet pat centies veidot postmodernisma kritiku.
[x] Par popfilozofiju mēdz saukt populāro filozofiju, kas būtu saprotama jebkuram. Attiecībā uz Bodrijāru šo jēdzienu lieto nedaudz citādā nozīmē - līdz ar darbu angliskajiem tulkojumiem, viņš guva milzīgu popularitāti ASV, kur no viņa darbiem tika pārņemtas un popularizētas atsevišķas idejas, tādā veidā pašu Bodrijāru padarot par filozofijas „popzvaigzni” jeb popfilozofu. Parasti šo apzīmējumu lieto akadēmisko aprindu pārstāvji ar nedaudz nievājošu attieksmi, norādot, ka Bodrijārs nav nopietni uztverams kā filozofs.
[xi] Bodrijārs Žans. Simulakri un simulācija. Rīga: Omnia Mea, 2000.
[xii] Simulācija un hiperrealitāte ir vieni no Bodrijāra biežāk lietotajiem un populārākajiem jēdzieniem, kas visizvērstāk raksturoti viņa darbā Simulakri un simulācija. Tie saistīti ar ideju, ka mūsdienu pasaulē mediju un jauno tehnoloģiju ietekmē cilvēciskā pieredze ir kļuvusi pastarpināta, simulēta, ka cilvēku priekšstatus drīzāk veido televīzija un internets, nekā dzīve un realitāte. Attiecīgi realitāte kā tāda sāk izzust un tās vietā stājas simulācijas radīta hiper-realitāte. Šīs idejas ir pamatā brāļu Vačovsku kulta filmai Matrix, lai gan pats Bodrijārs intervijā Le Monde, norāda, ka Vačovski ir viņu pārpratuši un nepareizi interpretējuši simulāciju. Iespējams, Bodrijārs nav vēlējies apgalvot, ka realitātes vairs nav vispār, bet gan drīzāk, ka simulācija jeb hiperrealitāte ir kļuvusi primāras.
[xiii] implozija ir viens no Bodrijāra jaunievedumiem filozofijas jomā, pārņemts no dabas zinātnēm, kur implozija nozīmē procesu, kas pretējs eksplozijai. Bodrijāra teorijas kontekstā implozija norāda uz atšķirību, pretrunu, opozīciju saplūšanu, pārklāšanos, likvidāciju, piemēram, simulācija sevī ietver gan realitāti, gan šķietamību, tātad tā ir šo abu pretstatu implozija.
[xiv] Bodrijārs nošķir banālās un fatālās stratēģijas. Banālās stratēģijas ir tās, kas cenšas apstiprināt subjekta varu pār pasauli, patiesību un realitāti, piemēram, revolūcija, dumpis, savukārt, fatālās stratēģijas ir tās, kas noved sistēmu līdz pārkarsumam, pārsātinājumam, kā rezultātā sistēma sabrūk vai kļūst „atgriezeniska”, zināmā mērā arī viņa paša rakstības stilu var uzskatīt par šādu fatālu stratēģiju.
[xv] Vairāki kritiķi norāda uz to, ka Bodrijāra mēģinājumi raksturot tendences un parādības mūsdienu sabiedrībā ir tālu no realitātes, līdz ar ko viņa tekstus drīzāk būtu jāuzskata par sociālo fantastiku (social science fiction), kuras centrā ir realitātei tuvākas vai tālākas spekulācijas par sabiedrības attīstību un nākotni.
[xvi] Baudrillard J. Baudrillard Live: Selected Interviews. Routledge, 1993. 44.
[xvii] Bodrijārs savos darbos mēģinājis veidot diskusijas ar tādiem autoriem kā Markss, Sosīrs, Fuko, Maklūans, Irigaraja u.c.
[xviii] Bodrijārs bieži kritizē Rietumu filozofijas vēsturi kā mēģinājumu radīt reālā kategoriju jeb, viņa vārdiem, „iepotēt” reālo atpakaļ pasaulē, dzīvē un arī filozofijā. Viņa piedāvātā alternatīva būtu: pieņemt, ka reālais nekad nav eksistējis un ka jau no sākta gala ir pastāvējusi tikai simulācija. Attiecīgi filozofijai būtu jāspēlējas ar simulācijas zīmēm un parādībām, nepretendējot uz realitātes aprakstu un analīzi. Tomēr arī pašam Bodrijāram īsti neizdodas konsekventi ievērot šādus spēles noteikumus, un viņš diezgan bieži atsaucas uz realitāti, kas ir vai būtu varējusi pastāvēt.
[xix] Darbā Pavedināšana Bodrijārs kritizē sociālo teoriju un psihoanalīzi, norādot, ka to pamatā ir pieņēmums, ka pastāv realitāte kā kāds dziļāks, atkodējams slānis. Pēc Bodrijāra domām, tāda slāņa jeb realitātes nav, līdz ar ko sociālā teorija vai psihoanalīze patiesībā mēģina radīt pati savu realitāti. Viņa piedāvājums būtu vienkārši spēlēties/rotaļāties ar zīmēm, jēdzieniem, parādībām. Atkal varētu teikt, ka Bodrijārs pats arī šo stratēģiju nerealizē, jo līdz ar rotaļīgumu viņa tekstos pavīd arī apgalvojumi par to, kāda ir sociālā realitāte.
[xx] Baudrillard Jean. Seduction. New York: St.Martins Press, 1990.
[xxi] Kellner D. Jean Baudrillard. // Stanford Encyclopedia of Philosophy. Sk.: http://plato.stanford.edu/entries/baudrillard/
[xxii] Baudrillard J. Baudrillard Live: Selected Interviews. Routledge, 1993. 39.
[xxiii] Vairāki Bodrijāra komentētāji un kritiķi izmanto jēdzienu „teorija-fikcija”, lai raksturotu Bodrijāra savdabīgo rakstīšanas stilu, kas balansē uz robežas starp literatūru/zinātnisko fantastiku un teoriju/filozofiju.
[xxiv] Baudrillard J. Seduction. New York: St.Martins Press, 1990. 82.