Proza

Ilustrācija – Elīna Brasliņa. (Ilustrācija radīta Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas I kursa maģistra programmas ilustrācijas klasē.)

Ieva Viese-Vigula: Nospiedums

Ceļā uz biroju Māra juta, ka šodien kaut kas notiks. Jau kopš bērnības viņai piemita šāda spēja. Varbūt tā pat nebija spēja – viņa to pieredzēja kā pēkšņu pārrāvumu nomoda sapņos. Kad bija maza, braucot tramvajā uz skolu, viņa katru dienu iztēlojās, ka iekāps kāds, kas atcels nolemto ikdienu, pierunās neizkāpt pie "Bērnu pasaules", bet aizbraukt uz pašu centru, kur viss būs pasakaini vilinošs un ikdiena ar stundu sarakstiem un ēdnīcas troksni beidzot tiks atcelta. Tās vietā būs saldējums kafejnīcā, ielu muzikantu spēles, rāpšanās uz dakstiņu jumtiem. Bet fantazējot viņa labi juta, ka patiesībā notiks kārtējā diena. Tikai reizēs, kad fantāzija pēkšņi aprāvās, bija skaidrs, ka grasās notikt kas īsts.

Vēl vakar pa prātu dzīvojās iedomas. Pēc darba Māra gāja uz "Baroncentra" "Rimi" pēc pārtikas. Pusceļā viņa apstājās pie sarkanās gaismas. Krustojumā dejoja krišnaītu grupiņa. Sastājušies aplī, viņi ritmiski plīvoja bungu un pašu skandēto dziesmu pavadībā. Māra redzēja sevi pievienojamies aplim un dejā aizmetam visu ikdienas saspringumu. Griežamies uz riņķi un sūtot debesīs slavas dziesmas: "Hare Hare Rāma Rāma, paldies, dievi, ka jūs esat un atgādināt cilvēkiem, ka jāpriecājas." Viņa spieda zilas, pārpasaulīgas būtnes daudzās rokas un iekāpa liela lotosa viducī pasaules centrā. Viņas ādu noklāja hennas ornamenti, un ziedlapas čukstēja saldu un sāpīgu vēsti, ka pasaule ir viens liels sapnis.

Tomēr tā arī viņa palika, nekustīgi stāvot pie luksofora, un, zaļajai gaismai iedegoties, attālinājās no dziesmām.

Bet šodien viss ceļš šķita nospriegots savā tiešajā esamībā. Fantāzijai nebija, kur iespraukties, taču arī praktiskas domas neraisījās. Kā brīdi pirms jaunā gada, kad visi neizteiktie vārdi pazūd un skan tikai sekunžu skaitīšana: desmit! deviņi! astoņi! Vēl tikai daži soļi. Biroja durvis.

Kāpņutelpa bija noklāta ar baltām un dzeltenām aizsargplēvēm. Viņa nospieda lifta pogu. Veclaicīgais mehānisms neizkustējās – acīmredzot metāliskās durvis kādā no stāviem bija atstātas vaļā. Nācās doties augšup pa kaļķainajām plēvēm, notraipot melnās zamša laiviņas. Paspraukusies garām koka sastatnēm, viņa nokļuva pirmajā pusstāvā. Virzoties uz nākamo kāpņu posmu, viņa ieraudzīja vīrieti ar špakteļlāpstu balti sastrādātā rokā. Viņš šķita tā iegrimis savā darbā, ka Māra nevēlējās iztraucēt. Virzoties gar margām, viņa devās strādniekam garām. Tad Māru sareibināja pēkšņs sviedru aromāts, un kājas sapinās plēvē. Viņa nesaprata, vai zaudējusi līdzsvaru, bet tad sajuta tādu kā glāstu, kā grūdienu muguras lejasdaļā. Bet varbūt tā bija tikai iedoma? Viņa taču nevarēja apcirsties un kaut ko sacīt, ja tas bija noticis tikai viņas prātā. Tā arī netikusi skaidrībā, viņa iegāja ofisā.

Bet tās netīrās rokas. Māra juta vēlmi ieiet tualetē un pārliecināties, vai uz žaketes nav palicis traips. Taču neieraudzīt pleķi nozīmētu atklāt, ka pieskāriens bijusi tikai iedoma. Šajā dienā, kad viņa gaisā juta notikumu, nevis izdomājumu. Viņa nebija gatava ieraudzīt kārtējo fantāziju beidzot satvertajā īstenībā. Varbūt labāk, lai pleķis saglabājas kā iespējamība.

"Čau, saulīt," izmisušā balsī teica projvads. "Vai tu varētu aizbraukt uz tikšanos ar to banku?"

Māra parasti kratījās vaļā no pienākuma runāt ar klientiem aci pret aci, viņa daudz labāk redzēja tos kā grafikus, plānus un tabulas. Taču esošais vai neesošais plaukstas nospiedums bija atstājis nemieru, un sēdēšana pie datora tāpat šķita neiespējama. Taksometrs bija klāt, un lifts bija apstājies viņas stāvā – Māra nopriecājās, ka nebūs jāiet garām strādniekam.

Zaļajā mašīnā sēdēja vīrietis, kas izskatījās vairāk pēc profesora nekā taksista. Māra nosauca adresi un apsēdās. Viņa sāka prātot – tikšanās tomēr pieprasītu tīru apģērbu. Nu, bet ko tad – rīvēties gar sēdekli un cerēt, ka vienā brīdī traipa vairs nebūs? Ja tas vispār ir bijis. Izģērbties vienā krekliņā inteliģentā vīrieša mašīnā? Viņš jau tā rādījās taksista darbu pieņēmis, nolaižot savas dzīves standartus, un tagad viņa mašīnā kāda sīka tumšmate izturēsies kā pie dāmu istabas spoguļa? Un vispār – šai vajadzēja būt īstai dienai, bet tagad Māra dzīvo iespējamas fantāzijas sapītā neziņā. Tiešām – ja pieskāriens bija tikai iedomāts, tad tagad viņa ir pavadījusi nožēlojami daudz laika, to apcerot.

"Ziniet, plāni mainījušies," Māra teica. "Katrīnas dambis 14."

Taksists piestāja pie divstāvīgas ķieģeļu mājas. Māra samaksāja, izkāpa un pieklauvēja. Bijušais izspūrušiem matiem un pussmēķi zobos atvēra durvis un neizskatījās diez ko pārsteigts.

"Ko nu?" Didzis nobrauca pār seju ar roku un visu cigareti tajā.

"Čau."

"Nu čau."

"Man šķiet, ka es vairs nevaru."

"Ko tad?"

"Šito. Īsto dzīvi." Māra gribēja pateikt kaut ko saprotamu, bet nespēja. Viņa atspieda galvu pret sienu un pēkšņi sāka raudāt.

"Nu jau nu." Tad Didzis attapās. "Ienāc taču."

Kamēr viņš gatavoja tēju, Māra ar trulu skatienu vēroja dzīvokli, kas kopš abu kopdzīves neko daudz nebija mainījies. Tikai vēl vairāk Didža skiču uz sienām un pa stūriem. Pat iesākta glezna molbertā, lai gan viņš bija teicies vairs negleznot.

"Nu, draudziņ, kas tev lēcies?" Didzis jautāja, kad Māra ar kūpošo krūzi rokās jau šķita nedaudz nomierinājusies.

"Vai tu varētu man noglāstīt muguru?"

"Ko?"

"Neko ko. Vienkārši – vai tu vari."

"Nu, gabals nenokritīs, es tikai nesaprotu, kādā veidā tu to gribi. Tipa – kāpēc."

"Tas nav svarīgi."

"Nu, sure," Didzis piecēlās un nedaudz neveikli, kā pieskaroties bīstamam dzīvniekam, tuvināja roku Māras mugurai. Roka slīdēja lejup pār lāpstiņām un apstājās vietā, kur bija vai nebija pieskāries strādnieks.

"Nu viss, tagad ir pa īstam." Māra atvēra acis un pielēca kājās.

"Kas? Atkal jūtas?"

"Nē, jūtas reizēm vienalga. Reizēm vienkārši gribas zināt."

Māra izsauca taksometru un, aizsūtījusi klientiem īsziņu par kavēšanos un nepārvaramiem apstākļiem, devās uz tikšanos.

Kaut kas ir noticis, domāja Didzis. Pēkšņi ideja gleznot mitoloģiskus briesmoņus šķita ārkārtīgi debila. Viņš nopūtās, piešķīla jaunu cigareti un izkārtoja kluso dabu ar pusdzertajām tējas krūzēm. Uz māla traukiem bija palikuši krāsas nospiedumi. Velns, es laikam sasmērēju viņas žaketi.

Stāsts tapis šovasar interneta žurnāla "Satori.lv" autoru radošajā nometnē Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Nometni atbalstīja Ventspils pilsētas dome un TINTO vīna telpa.  Ilustrācijas autors – Elīna Brasliņa. (Ilustrācija radīta Latvijas mākslas akadēmijas grafikas nodaļas I kursa maģistra programmas ilustrācijas klasē.)



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Krista Petersone  

    2015. gada 14. novembrī, plkst. 11:06

    Ieva Viese ir liels malacis, uzrakstījusi ļoti labi. Kad Latvijas sievietei pēc 30 (kā man) stāsta par ielas pieredzi, par vai pret izriet no asociāciju (prakstiskās kultūras citātu) spektra. Pie Baroncentra Rimi sastapšanās ar dieva Krišnas apdziedātājiem ir kontrolpunkts. Pieredzes saplūšana ir halucinācija - tā ir organizācija, kas sievietei ierāda aizmugurējo sēdekli par naudu. Simboliskā virskārta tiek pārdota, Indijas augsne piesārņota, notiek sacelšanās. Dienā, kad vēl īsti cilvēki raud par vardarbību, kas rodas no reliģiju nodevības, šis stāsts tomēr izglābj pats sevi. Džastina Bībera nesenā postpopular (aiz prāta) klipā viņš tiek ilustratīvi 'aprakstīts' kā dievišķs avatārs, pašsūtīts sociālo tīklu maģijā. Šī meitene sastopas ar līdzīgo, bet vēl spēj palikt laba kopā ar zīmējumu. Paldies, tas mierina. Raudu par katru ticīgo, kurai uzraudzības sabiedrībā ar varu tiek atmaskota tās nevainīgā seja.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Tas ir reāls murgs – kādu rītu pamosties un saprast, ka tavi klasesbiedri ir tie, kas šobrīd vada valsti.

    Kurts Vonnegūts

Iesakām

  • 2013. gada 2. aprīlī, plkst. 7:04

    Pauls Bankovskis: Zemnieks kā priekšstats (6)

    Zemnieks: latviešu mitoloģijā – gars, kas pārvalda māju, saimniecību. Rudeņos Z. upurēja lopus. Sākotnēji Z., visticamāk, bija saistīts ar laukiem, druvām, zemi; sal. latviešu valodā – "zeme", Zemes māte u.tml.

  • 2017. gada 23. martā, plkst. 5:46

    Pēteris Krilovs: Aktierim jābūt ar jutīgiem taustekļiem

    Mēs tikāmies ar Pēteri Krilovu, lai parunātu par aktiera būtību, teātri, apgaismību un moderno sentimentālismu.

  • 2013. gada 14. martā, plkst. 8:25

    Ieva Rodiņa: Pieaugšana vai sevis noliegšana?

    Savā kokainumā Oņegins atgādina mēbeli, tādu kā "Nārnijas hronikās" tēlotais teiksmainais drēbju skapis, caur kuru izejot var nokļūt citā pasaulē.

  • 2015. gada 26. oktobrī, plkst. 7:57

    Ivars Ījabs: Humānisma gals (11)

    Politikas un morāles attiecības pie mums parasti tiek apspriestas, moralizējot zem lozunga "politiķi nedomā par tautu".

  • 2014. gada 19. jūnijā, plkst. 23:06

    Diāna Āboliņa: Apelsīngarša

    Apelsīngarša, Tāds ir mans aizvadītais gads – Oranžs un griežas, Ripo un krīt, Varu to pamest un apskatīt. Man pilns grozs apelsīnu, Veseli sešpadsmit, Tā tie krājas, krājas, Līdz mūžs ir Apelsīnmāja.

  • 2012. gada 28. jūnijā, plkst. 8:06

    Aivars Eipurs: Zemestrīce zābakā (44)

    Es ēdu un ēdu, it īpaši vakaros, un kļuvu resnāks un resnāks. Pilnīgi piekrītu Kārlim Streipam, kurš reiz izteicās, ka nemaz nav jābūt naudīgam, lai kļūtu resns – tāds var palikt arī no kartupeļiem.

  • 2012. gada 2. maijā, plkst. 8:05

    Diskusija: Teātris, kritiķis un skatītājs (34)

    Vai teātris savu skatītāju var izaudzināt? Varbūt, pāraudzināt? Kam tas būtu jādara - režisoram, teātra direktoram, kritiķim vai kultūras medijam?

  • 2017. gada 11. aprīlī, plkst. 6:00

    Ieva Viese-Vigula: Mana ģimene un citi dārzeņi (1)

    Recenzija par Kloda Barasa animācijas filmu "Mana dzīve kā Cukīni".