Valdis Jansons: Haiku vilcieni (41)

2007. gada 7. martā, plkst. 12:31

Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)

Mans maizes darbs - politehnisku tekstu tulkošana. Dzīvās radības, gadalaikus un transporta līdzekļus es vērtēju augstāk par filozofiju. Iespējams, tas jaušams manās trīsrindēs. Haikas ir kā tuneļi.

Autors.


***
Dzejnieces auto -
Sidraba kloķi un klaņi.
Tālumā vilciens.


***
Nolīdis akords.
Eju pa sliežu stīgām
Ar saulespuķi pār plecu.


***
Ja pieņems par apkopēju,
Lēnās naktīs gar stacijas logiem
Mēs skaitīsim vagonus.


***
Dzeltena lokomotīve
Pēdējo reizi šeit brauca...
Tevi vēl nepazinu.


***
Nakts bez pieturām.
Aizveru acis un redzu
Ko redzu caur vagona jumtu?


***
Pēdējā pietura - Pampere.
Lūdzu atbrīvot vagonus.
Onkulīt, mosties...


***
Nakts vilcieni.
Pamodos sapnī
Un aizmigu nomodā.


***
Melns tauriņš
Neredzamā diegā
Velk dzeltenu lokomotīvi.

www.haikas.lv

Dienas citāts

    Kā es esmu atjaunojies
    Šinīs baltās ziemas dienās
    Ne vairs miglas tālu tālēs,
    Ne vairs spoku mājas sienās.
    Nezin, kas nu apgaismojis
    Manu melno bēdu māju,
    Kurā visu savu mūžu
    Drūmu dziesmu skandināju
    - Vai tā mazā baltā roka,
    Kas aiz loga liegi māja?
    Vai tā zili zaļā zvaigzne,
    Pusnaktī, kas bojā gāja?
    Jeb vai zemā ziemas saule
    Rudens zeltu sabērusi
    Manā dvēselē?

    Jānis Jaunsudrabiņš, 1908

Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem